ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 24, 37-44)
Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Kā bija Noasa laikā, tā būs arī ar Cilvēka Dēla atnākšanu. Jo, tāpat kā dienās pirms ūdens plūdiem cilvēki ēda un dzēra, ņēma sievas un gāja pie vīra līdz pat tai dienai, kad Noass iegāja šķirstā, un viņi nesaprata, līdz nāca plūdi un aizrāva visus, – tāpat būs ar Cilvēka Dēla atnākšanu. Tad divi būs tīrumā: vienu paņems, otru atstās; divas mals dzirnavās: vienu paņems, otru atstās.
Tāpēc esiet nomodā, jo jūs nezināt, kurā dienā jūsu Kungs atnāks. Bet ņemiet vērā to: ja namatēvs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, viņš noteikti paliktu nomodā un neļautu ielauzties savā namā. Tāpēc esiet arī jūs gatavi, jo Cilvēka Dēls atnāks stundā, kuru jūs nezināt.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Šī ir Jēzus piektā uzruna Mateja evaņģēlijā, kad viņš ciešanu nedēļā pirms savas nāves, izgājis no tempļa, dodas uz Olīvkalnu. Cilvēki rāda viņam slaveno un skaisto svētnīcu, cik ilgi tā būvēta, cik tā ir skaista. Rāda visu pasaulīgo un cilvēcīgo, visu to, kam mēs ikdienā esam pieraduši pievērst uzmanību. Ko Jēzus saka: „Šeit akmens uz akmens nepaliks, kas netiktu nopostīts.” Mācekļi ir satriekti. Viņiem liekas, ka Jēzus viņus biedē. Mūsdienu sabiedrībai, kas bieži ir iegrimusi patēriņa, naudas un mantas kultā, šādi satricinājumi ir biedējoši. Tādēļ Mt 24, 3 mācekļi, kas piederēja pie ciešākā Jēzus sekotāju pulka, jautā: „Kad notiks un kā? Visu 24 nodaļu Jēzus viņiem atbild un aicina savus mācekļus būt modriem, būt nomodā, atpazīt laika zīmes un nemitīgi būt ciešās attiecībās ar Viņu.
Pasaules gals. Bija un ir daudz ironisku izteikumu par šo garīgo patiesību. Balstoties uz dažādiem pagānu kalendāriem tika minēti pat konkrēti datumi. Cilvēki tos gaidīja, gaidīja arī izklaides un tirdzniecības industrija, lai varētu nopelnīt un pēc tam visi kopīgi pasmieties. Mums katram ir savs datums, diena, kad Dievs mūs pasauks pie sevis. Tieši tad, kad mēs to vismazāk gaidām, kad vismazāk par to spēsim iedomāties. Lūgšanā „Esi sveicināta Marija...” katru dienu sakām – „Marija! Lūdz par mums tagad, un mūsu nāves stundā.” Vai katru dienu esmu gatavs lai satiktos ar Kungu?
Jā, atšķirībā no citiem gadiem, šis advents būs citādāks. Bet advents ir laiks, kurā mēs gatavojamies pieminēt, atcerēties Jēzus dzīves dramatiskos notikumus, viņa piedzimšanu nedrošos un sarežģītos apstākļos. Kādēļ Baznīca to dara? Kādēļ ir nepieciešama šī cikliskā, ikgadējā gremdēšanās gadsimtiem, tūkstošiem gadu senos notikumos? Tādēļ, ka laiks, kurā mēs atrodamies nav statisks. Laiks kristietībā, atšķirībā no austrumu reliģijām plūst taisnes veidā. No notikuma līdz notikumam. No pasaules radīšanas līdz pasaules beigām. No Kristus nākšanas miesā pirms vairāk kā 2000 gadiem līdz Viņa otrreizējai atnākšanai Pastarajā Tiesā. Un mēs visi, ar savas dzīves notikumiem esam tam visam pa vidu. Bet nevis kā pasīvi vērotāji, it kā no malas. Mēs, kas iesaistāmies šajā „Pestīšanas, Glābšanas virpulī”, tiekam aizrauti līdzi. Mēs tiekam iesaistīti šajos notikumos kā līdzdalībnieki, tādēļ, ka caur Baznīcas ikgadējo notikumu pieminēšanu, tie kļūst klātesoši, dzīvi un reāli. Un tie ietekmē, maina manu un ikviena dzīvi. Vēsturi mēs nevaram izmainīt, nākotne mums ir nezināma. Bet mums ir šodiena, kurā mēs varam pieņemt ļoti svarīgu lēmumu savā dzīvē – dzīvot savu dzīvi kopā ar Dievu. Uzticēties Dievam, Cerēt uz Viņu. Man liekas, ka tā ir adventa būtība – gaidīt, bet gaidīt un rīkoties vienlaicīgi. Jēzus Marka evaņģēlija 13 .nodaļā uzsver: Tad nu esiet nomodā! ... ka tas, piepeši nākdams, jūs neatrod guļam.” Advents gaidīšanas laiks. Mēģināsim neiemigt, lai tad, kad atnāks Kungs, mēs būtu gatavi un nomodā lai satiktos ar Viņu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru