 |
| Benediktīņu tēvs Lorens Frīmens Jēkaba katedrālē 2007.gadā |
Kur tad slēpjas problēma?
Meditācija un kontemplācija jau izsenis, no pirmajiem kristietības gadsimtiem ir bijusi klātesoša Baznīcas dzīvē, tomēr meditācijas lieto arī nekristīgās reliģijas un pat ateistiskās parareliģiskās sistēmas, kā budisms, kurā tiešā veidā nav atrodams Dieva jēdziens. Kristietībā, atšķirībā no citu reliģiju meditācijām notiek reliģiska darbība, kurā izdala trīs elementus:
a) subjekts - tas ir cilvēks, kurš vēlas meditēt;
b) objekts - kristietībā tas ir Dievs - Jēzus Kristus, kurš ir miris un augšāmcēlies par maniem grēkiem;
c) reliģiskā saite, jeb meditācijas metode.
Un lūk! Šajā Lorensa Frīmena meditācijas skolā pazūd atšķirība starp objektu un subjektu un cilvēks sāk meditēt vai nu pats sevi, respektīvi - sakārtot savu iekšējo pasauli, uzlabot pašsajūtu, iegūt garīgu mieru, u.t.t. vai arī sāk pielūgt kādu izplūdušu "objektu" - dievību, vairākus dievus, pašizveidotu dieva tēlu, u.t.t. Līdz ar to, ja Jēzus Kristus vairs nav meditācijas objekts, ja sākam pielūgt paši sevi vai savu skaistumu, pašsajūtu, iekšējo un ārējo mieru, tad tā vairs nav kristīgā meditācija, bet gan pašsuģestija, psiholoģiskā nomierināšanās metode, vai pat elkdievība. Un arī tad mācītājus, kuri ar to nodarbojas, vairs nevar saukt par kristīgajiem mācītājiem, bet gan par guru, skolotājiem, vadītājiem, psihologiem. Tad ar kristietību šīm metodēm un praksēm ir ļoti attāls sakars.
Un to vajadzētu ņemt vērā un netaisīt reliģiski plurālistisko "rosolu" un nejaukt visu vienā katlā. Citādi arī kristietībā klātesošo gavēni sāksim saukt par diētu vai notievēšanas līdzekli.
Pāvesta Kultūras padomes un Pāvesta Ekumēnisma padomes 2003 gadā izdotais dokuments – pētījums „Jēzus Kristus – dzīvā ūdens devējs, kristīgais skatījums uz New Age” un Ticības Mācības Kongregācijas 1989 gada vēstule bīskapiem par dažiem kristīgās meditācijas aspektiem - „Orationis formas” arī runā par kristīgo meditāciju.
Dokuments par New Age, jeb 'Jauno Laikmetu' skaidri nodala New Age misticismu no autentiskās kristīgās mistiskās dzīves. Kristietim garīgā dzīve ir attiecības ar Dievu, kuras pakāpeniski, Viņa žēlastības iespaidā kļūst dziļākas un tanī pat laikā cilvēkam dod gaismu attiecībās ar tuvāko un ar visu pasauli. Savukārt New Age „garīgums” piedāvā tādu apziņas pieredzi, kas dod harmoniju un saskaņu ar „kopumu”. Tādā veidā termins „misticisms” šajā garīguma sistēmā nenozīmē tikšanos ar Transcendento Dievu mīlestības pilnībā, bet pārdzīvojumu, kas ved dziļākā iegrimšanā sevī, priecīgu kopības ar „kopumu” izjušanu, pieļaujot savas individualitātes nogrimšanu milzīgajā „kopuma” okeānā.
Šīs New Age „garīguma” sistēmas, tehnikas un metodes, kas izslēdz sapratni par Dievu kā par personu, darbojas „no apakšas”. Šajās metodēs cilvēks pats, ar metožu un līdzekļu palīdzību mēģina, cenšas nonākt līdz dievišķajam. Bieži vien šī „saplūšana”, jeb „pieskaršanās dievišķajam” tiek saprasta kā atbrīvojoša apskaidrība, izjūtot „dievu savā iekšienē”. Galvenā kristietības un šo mācību atšķirība ir tāda, ka Dievs pats nonāca pie savām radībām, īpaši pie pašiem mazākajiem, pašiem vājākajiem. Dievs var dot savu žēlastību arī bez jebkādām tehnikām. Kristīgā „pietuvošanās Dievam nav balstīta kādā tehnikā šī vārda tiešajā nozīmē. Tas pretotos garīgajai bērnībai, uz ko mums aicina evaņģēlijs. Īstai kristīgai mistikai nav nekā kopīga ar tehniku – tā vienmēr ir dāvana no Dieva, un cilvēks, kas ir saņēmis šo dāvanu apzinās, ka nav tās cienīgs.” (Ticības Mācības Kongregācija, Orationis Formas, 23)
Noslēgumā vēlos no savas puses aicināt kristiešus, katoļus Latvijā būt ļoti uzmanīgiem, attiecībā uz šādiem jauniem „pseido” garīgumiem, kas ienāk mūsu zemē arī caur luterāņu draudzēm un nākotnē ienāks vēl vairāk. Bieži vien šie „skolotāji” atsaucas uz Baznīcas Tēvu mantojumu vai dažādām klosteru skolām. Jāatcerās, ka daudzi Baznīcas tēvi savā laikā pieslējās gnostiskiem strāvojumiem un no Baznīcas tika nosodīti. Mūsdienās ir arī katoļu klosteri vai kopienas, kas sludina Baznīcas mācībai pretējus uzskatus.
Kristietībā Dievs nav tikai kāda meditācijas metode. Lūgšana vienmēr ir tikšanās mīlestībā. Un Baznīcā ir tik daudz garīgās skolas, kuras ir izturējušas laika pārbaudi un Baznīcas autoritātes atzītas. Kādēļ neizvēlēties iet drošu un pābaudītu ceļu? Piemēram karmelītu, franciskāņu, jezuītu, dominikāņu, u.c. garīgo skolu un svēto ceļu? Kāpēc neizvēlēties Vissvētākā Sakramenta adorāciju dievnamā vai Vecrīgas adorācijas kapelā blakus Saeimai visu diennakti? Mēģināsim izvērtēt un paklausot saviem biktstēviem un garīgajiem tēviem doties pa šauro, bet drošo lūgšanu taciņu, pa kuru mūs ved Jēzus caur savu Baznīcu.
Priesteris Ilmārs Tolstovs
