Kas ir patiesā mīlestība?

Tuvojas vasara, kad daudzi pāri dosies uz dievnamiem, lai Dieva un garīdznieka priekšā noslēgtu laulību uz mūžu. Pats esmu ievērojis, ka laulību laikā pāri visvairāk vēlas, lai tiktu nolasīta slavenā himna mīlestībai no svētā apustuļa Pāvila 1 vēstules korintiešiem 13.nodaļas. Tomēr daudzi nezin šīs nodaļas tapšanas kontekstu un tās dziļāko nozīmi. Vispirms aplūkosim pašu tekstu:

1 Korintiešiem 13, 1 - 13

1. Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, bet man nebūtu mīlestības, tad es būtu kā dārdošs varš vai skanošs zvārgulis.
2. Un ja man būtu pravieša dāvanas, un es zinātu visus noslēpumus un visas zinātnes, un ja man būtu pilnīga ticība tā, ka es kalnus pārceltu, bet man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.
3. Un ja es izdalītu visu savu mantu trūcīgo uzturam, un ja es nodotu savu ķermeni, lai mani sadedzina, bet mīlestības man nebūtu, tad tas man nekā nelīdzētu.
4. Mīlestība ir pacietīga, laipna; mīlestība nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga,
5. Tā nav godkārīga, nedzenas pēc sava, tā nedusmojas, tā nedomā ļaunu.
6. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.
7. Tā panes visu, tā tic visu, visu cerē, visu pacieš.
8. Mīlestība nekad nemitējas, ja arī pravietojumi izbeigtos vai valoda apklustu, vai zināšanas izgaistu.
9. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un mūsu pravietojums nepilnīgs;
10. Bet kad iestāsies pilnība, tad izbeigsies tas, kas bija nepilnīgs.
11. Kad es biju bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns, spriedu kā bērns; bet kad es kļuvu vīrs, tad atmetu to, kas bērnišķīgs.
12. Tagad mēs redzam mīklaini kā atspulgā, bet tad - vaigu vaigā; tagad es atzīstu nepilnīgi, bet tad es atzīšu tā, kā arī es esmu atzīts.
13. Bet tagad paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.

Daudzi Bībeles pētnieki uzskata, ka šī nodaļa ir kā iespraudums starp 1 Kor 12 un 14 nodaļu, jo it kā "izlec" no konteksta. Vairākums ir pārliecināti, ka apustulis Pāvils, vai kāds, kuram viņš diktēja savu vēstuli šo fragmentu ir ievietojis vēlāk nezināmu iemeslu dēļ. Ir zinātnieki, kuri uzskata, ka šī vēstule bija domāta Korintas iedzīvotājiem, kuri dzīvoja samērā netikumīgu dzīves veidu un arī kristiešiem nebija viegli distancēties no lielās izvirtības, kāda valdīja šajā pilsētā. Šai nodaļai bija uzdevums parādīt kāda tad ir patiesā kristīgā mīlestība. 

Pirmajos trīs pantos autors mīlestību paceļ augstākā pakāpē gan par dažādu labo darbu veikšanu, gan arī augstāk par daudzām ārkārtējām harizmātiskām dāvanām un pravietošanām. Mīlestība ir augstākā dāvana ko saņemam no Dieva. 12 nodaļā jau tika runāts par dažādām ārkārtējām harizmām, tomēr šeit tiek parādīts, ka mīlestība stāv tām visām pāri. 3 pantā ir norāde, ka mīlestībai ir jāstāv augstāk par miesas sadedzināšanu. Gan tā laika, gan mūsdienu sabiedrībā, kurā valdīja un valda pārmērīgs miesas kults, šis pants ir norāde, ka patiesa mīlestība sniedzas pāri miesīgumam un ietiecas garīgajā sfērā. 

Sākot no 4 līdz 7 pantam autors it kā personificē mīlestību, it kā tā būtu kāda dzīva būtne, kurai piemīt kādas īpašības. Pāvils norāda pavisam uz 15 dažādu īpašību katalogu, kuri ir kā pretstats tiem, kuri izvēlas doties egositiskās mīlestības pavadā. Daudzi laulātie, jau dažus gadus pēc laulībām ļoti ātri aizmirst šo "katalogu" un izvēlās vairāk domāt tikai par sevi, par savu egosimu, nevis otru cilvēku. Būtu labi, ja laulātie pāri izkopētu šo "katalogu" un ar lieliem burtiem noliktu to sev acu priekšā, lai ikdienā mēģinātu katrs sekot šiem apustuļa Pāvila norādījumiem. 

No 8-13 pantam autors norāda uz dažādu laicīgu, garīgu dāvanu un impulsu pārejošo raksturu un norāda, ka patiesa mīlestība, kas reizē ir arī dievišķa, jo izplūst no Dieva, kurš pats ir Mīlestība (sal. 1 Jāņa 4,8). Bieži vien laulātie sajauc mīlestību ar iekāri, pieķeršanos, simpātiju vai emocijām, kuras strauji rodas un tik pat strauji arī izzūd un pāriet. Patiesa mīlestība "nekad nemitējas" un svētā Pāvila izpratnē nevar būt tā, ka "mīlestība izbeidzas". 

10 pantā autors uzsver, ka tad, kad pienāks pilnība, tad izbeigsies tas, kas nepilnīgs. Mīlestībai ir nepieciešama nobriešana un šajā nobriešanas laikā mēdz būt arī krīzes un smagas situācijas, tomēr tas nenozīmē, ka ir jāšķiras vai jāmeklē cits partneris. Laulāto dzīve ir nemitīgs došanās no nepilnīga stāvokļa un pilnību. 

11 un 12 pants norāda, ka mēs visi atrodamies nobriešanas un izaugsmes ceļā. Un arī laulāto mīlestība ir nemitīga nobriešana un izaugsme, Un katra krīze laulībā nav jāuztver ar šausmām un bezcerību, jo katra krīze ir iespēja no tās iziet daudz stiprākiem un nobriedušākiem. 

13 pantā autors noslēdz šo nodaļu uzsverot, ka mīlestība pārsniedz ticību un cerību. Katrs pāris altāra priekšā tic un cer, ka viņu savienība būs uz mūžu un nešķirama. Tomēr bez mīlestības, kas plūst no Dieva, nav iespējams palikt šajā ticībā un cerībā. Diemžēl, daudzi laulātie pāri pēc laulībām vairs neiet pie grēksūdzes un svētdienas uz baznīcu, pie dievgalda, domājot, ka viņi paši ar saviem spēkiem varēs pārvarēt savu grēku, egosimu un lepnību, kura nenovēršami rodas laulības dzīves laikā. Daudzi mūsdienās atdala mīlestību no upura, kurš neizbēgami ir klātesošs katrā laulībā, kaut vai pieņemot un audzinot bērnus, respektējot un cienot otru, u.t.t. Tādēļ tieši Jēzus Kristus, Viņa dzīve un mācība, īpaši Viņa krusta upuris un augšāmcelšanās, ir tā "skola", kurā doties tiek aicināts ikviens laulātais un ikviens no mums. 

Lai svētīgs šis gavēņa laiks. Neatdalīsim mīlestību no Dieva un mīlestību no atbildības un Jēzus Kristus dzīves un mācības.