Kāpēc Katoļu Baznīcā komūniju nedod zem maizes un vīna zīmēm?

Jautājums: Lai ir slavēts Jēzus Kristus! Pēc maniem novērojumiem Sv. Komūnijas laikā Latvijas Romas katoļu baznīcās pārsvarā dala maizi, nevis maizi un vīnu. Kopš kura laika tāda prakse ir ieviesta un kā no Baznīcas viedokļa tiek skaidrota maizes simbolika (kā Kristus miesa un asinis)? Vai tas ir saistīts ar konkrētu priesteru izpratni un iniciatīvu vai arī ar praktiskiem apsvērumiem? Ir zināms, ka, piemēram, austrumu rita Katoļu Baznīcās ticīgajiem Euharistijā tiek dalīta maize un vīns kopā.


Liels paldies par jautājumu. Atbildot uz jūsu jautājumu, jāsaka, ka prakse dalīt sv. Komūniju zem maizes zīmēm pastāv ne tikai Latvijā, bet visā Romas katoļu Baznīcā. Jēzus saka: “Jo mana Miesa ir patiess ēdiens, un manas Asinis ir patiess dzēriens. Kas manu Miesu bauda un manas Asinis dzer, tas paliek manī un es viņā. (Jņ 6, 56-57) Pēdējo Vakariņu mielastā Jēzus saviem mācekļiem pasniedz maizi un vīna biķeri. Pirmajos gadsimtos visi, gan garīdznieki gan laji pieņēma sv. Komūniju zem divām zīmēm. Tomēr ir samērā drošas liecības, ka jau pirmajos gadsimtos tika pasniegta sv. Komūnija zem vienas zīmes un tas tika uzskatīts par pietiekošu, lai saņemtu Euharistijas augļus. Pirmos 10 gadsimtus gan Rietumu gan austrumu Baznīcās saglabajās vispārējā prakse sv. Komūniju dot zem abām zīmēm. Viduslaikos Rietumu Baznīcā arvien vairāk nostiprinājās prakse dalīt sv. Komūniju ticīgajiem tikai zem maizes zīmēm. Komūnija zem maizes zīmēm kā disciplināra prakse Rietumu Baznīcā tika nostiprināta Tridentes koncilā (1543. – 1563). Koncils uzsvēra, ka Kristus ir visā pilnībā klātesošs ikkatrā no zīmem – gan maizes gan vīna zīmēs. Ikviens ticīgais, kas pieņem sv. Komūniju gan zem abām vai tikai zem vienas zīmes neko nezaudē no žēlastībām, kas nepieciešamas pestīšanai (DS 1729) Katoliskās Baznīcas Katehisms, 1377 numurā, citējot Tridentes koncilu uzsver: „Kristus ir visā pilnībā klātesošs katrā no zīmēm un visā pilnībā klātesošs katrā no tās daļiņām, tā ka maizes laušana nesadala Kristu.” Savukārt katehisma 1390 numurā ir teikts: „Pateicoties Kristus sakramentālajai klātbūtnei zem katras no zīmēm, Komūnija, pieņemot to tikai zem maizes zīmes, ļauj pilnībā saņemt augļus, kurus sniedz Euharistijas žēlastība. Pastorālu iemeslu dēļ šis Komūnijas pieņemšanas veids ir likumīgi ieviesies kā visierastākais latīņu ritā. "Sakramentālās zīmes ziņā pilnīgāka forma svētajai Komūnijai ir tad, kad to pieņem zem abiem zīmju veidiem. Jo tādā formā euharistiskā Mielasta zīme kļūst izteiksmīgāka."Tāda Komūnijas pieņemšanas forma ir ierasta austrumu ritos.” Šeit katehisms paskaidro, ka Komūnija zem divām zīmēm ir pilnīgaka tikai kā sakramentālās zīmēs forma, nevis tas, ka svētā Komūnija zem vienas zīmes būtu nepilnīgāka.

Vatikāna II Koncils (1962-1965) deva iespējas dažos gadījumos sv. Komūniju pasniegt ticīgajiem arī zem divam zīmēm: “Paliekot spēkā Tridentes Koncila noteiktajiem dogmatiskajiem principiem, gadījumos, kuros Apustuliskais Krēsls noteiks, bīskaps drīkst atļaut svēto Komūniju zem abām zīmēm kā diecēzes klēram un ordeņa personām tā arī lajiem, piemēram tiem, kas šajā svētajā Misē tika iesvētīti vai salika ordeņa svētsolījumus, vai jaunkristītajiem svētajā Misē pēc viņu kristībām. (Vatikāna II koncils. „Sacrosanctum Concilium”, 55.) Līdz ar to, parastā prakse Romas Katoļu Baznīcā paliek sv. Komūniju pieņemt zem maizes zīmēm, tomēr diecēzes bīskaps, viņa kompetneces robežās var atļaut īpašos gadījumos sv. Komūniju pasniegt zem divām zīmēm. Dažās draudzēs svēto Komūniju zem divām zīmēm dala arī svētdienas svētās Misēs. Romas Misāle neparedz šādu iespēju, un ir jāuzmanās no tā, ka ticīgie ar laiku var sākt uzskatīt, ka svētā Komūnija tikai tad ir pilnīga, kad tā tiek pasniegta zem divām zīmēm - maizes un vīna. Diemžēl, pēdējā laikā apmeklējot dažādas Latvijas katoļu draudzes, novēroju, ka aizvien vairāk ticīgo vidū izplatās tendence uzskatīt, ka tikai pieņemot svēto Komūniju zem divām zīmēm, tā ir pilnīga. Ceru, ka arī priesteri centīsies skaidrot ticīgajiem šos teoloģiskos un liturģiskos jautājumus, lai nerastos dažādas nekārtības draudzēs.

Pr. Ilmārs Tolstovs

Kas ir jādara, lai iestātos Rīgas Garīgajā Seminārā?

Informācija jauniešiem, kuri domā par savu aicinājumu

Aicinājums uz priesterību ir citāds nekā gaistošas ikdienišķas intereses, ar kurām jauneklis savā dzīvē sastopas ik dienas. /Pastores dabo vobis/

Jēzus, uzlūkodams viņu, iemīlēja un sacīja tam: Viena tev trūkst: ej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod nabagiem, un tev būs manta debesīs; un nāc, seko man! (Mk 10, 21)

Rīgas Teoloģijas Institūtā uzņem katoļticīgus vīriešus, kuri, sekojot Dieva aicinājumam, vēlas kļūt par priesteriem.

Vēlams pirms uzņemšanas sarunāt individuālu tikšanos ar semināra vadības pārstāvi. Lūdzam sazināties ar Semināra inspektoru priesteri Ilmāru Tolstovu (tel. 26382126).

Lai iestātos, vajadzīgi šādi dokumenti, kas iesniedzami vai atsūtāmi pa pastu rektoram:

1. iesniegums semināra rektoram un motivācijas vēstule, kādēļ grib kļūt par priesteri (rokrakstā);
2. sīka autobiogrāfija;
3. draudzes prāvesta ieteikums - raksturojums;
4. skolas vai darbavietas raksturojums;
5. kristības un iestiprināšanas apliecības;
6. noraksts no apliecības par izglītību;
7. sertifikāti par centralizēto eksāmenu nokārtošanu
8. medicīnas izziņa par veselības stāvokli;
9. četras fotogrāfijas (3 X 4cm);
10. pases kopija

Uzņemšana 2017. gada 17. augustā:

plkst. 9.00 eseja par garīgu tēmu;
plkst. 11.00 pārrunas ar uzņemšanas komisiju.

Sīkāka informācija atrodama: www.catholic.lv/rti

Nāc skriet "Magnētā"

Slimnieku sakraments

Atbalsti kalpošanu slimnīcās!

6.jūnijs, 2017, 16:00

„Brīvprātīgo iniciatīvas grupas ir aktīvas ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā. Mūsu mērķis ir apmeklēt cilvēkus Latvijas onkoloģijas centrā,” uzsaukumā Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas draudzes ticīgajiem un citiem labas gribas cilvēkiem raksta Saiva Luste. Viņas iecere ir pulcināt brīvprātīgos, kas regulāri apmeklē onkoloģijas pacientus. Šī doma viņai radās, apmeklējot savus tuviniekus slimnīcā un redzot, cik liels cilvēkam ir šoks un daudzi jautājumi, uzzinot šo diagnozi. Savukārt medicīnas personālam pienākumu ir pārāk daudz, lai apsēstos un aprunātos, lai būtu klāt šādā grūtā brīdī.

„Cilvēkam, kurš jau tā apjucis no visa notiekošā, blakus ir vajadzīgs cilvēks. Ne visiem ir tuvinieki, draugi vai paziņas. Pat tad, ja ir, nereti cilvēki ir atbraukuši no attālām pilsētām vai ciemiem un radinieki nevar atbraukt ciemos, lai atbalstītu. Ārsti ir novērojuši, ka nereti ārstēšanās procesu pusceļā pamet nevis pats slimnieks, bet gan, piemēram, dzīvesbiedrs,” stāsta S. Luste. „Es redzēju pie slimnīcas loga raudošu sievieti, viņa centās uzrunāt sanitāri, lai apstājas un uzklausa. Sanitāre, kurai vēl desmitiem darbu, piestāja, un šī sieviete viņu apķēra un sāka histēriski raudāt. Sieviete aizelsusies stāstīja, ka vīrs atsūtījis īsziņu, ka aiziet.... Jo nevarot vairs psiholoģiski izturēt sievas slimību. Šādi gadījumi nav retums, saka arī slimnīcas kapelāni. Un pamet grūtībās ne tikai laulātie laulātos, bet arī mātes bērnus, bērni vecākus. Dažādi esot.”

Saiva Luste skaidro, ka brīvprātīgie uz slimnīcu dosies reizi nedēļā, bet pirms tam būs jāiziet apmācības, kuras vadīs profesionāļi - ārsti, psihoterapeiti, kapelāni. Brīvprātīgo uzdevums būs uzklausīt, būt blakus. Šī brīvprātīgo grupa nebūs akcijveidīgs pasākums. Iniciatīvas mērķis ir izveidot spēcīgu grupu, kura aktīvi darbojas ilgtermiņā. Interesentus aicina pieteikties, zvanot pa tālruni 29607792.

Savukārt Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas kapelānu dienesta vadītāja Inese Lūse aicina atsaukties vēl vienai iniciatīvai – palīdzēt savākt līdzekļus sintezatora iegādei. Jau tagad regulāri piecas reizes mēnesī slimnīcas dažādos stacionāros notiek Svētā Mise, uz kuru aicina jaunieši no Svētā Kamila grupas. Taču, tā kā dienesta rīcībā nav instrumenta, dievkalpojumi notiek bez muzikāla pavadījuma. Šim nolūkam jau ir izdevies savākt līdzekļus, taču trūkst 300 eiro. I. Lūse aicina līdzcilvēkus atsaukties un noziedot kaut nelielu naudas summu, lai iecere pavisam drīz var īstenoties. Līdzekļus aicina pārskaitīt uz „Caritas Latvija” (reģ. Nr. 40008086191) kontu LV46HABA0551008657797 ar norādi „Slimnīcas sintezatoram”. Sīkāka informācija pa tālr. 29520532.

Pārpublicēts no www.katolis.lv / LRKB IC

Nometne jauniešiem ar īpašām vajadzībām

No 28.06 līdz 01.07 Bruknas muižā notiks pasākums bērniem ar īpašām vajadzībām. Četru dienu garumā norisināsies spēles, pastaigas, radošas aktivitātes, nodarbības un lekcijas bērniem un viņu vecākiem. Aicinām piedalīties ģimenes, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām. Tāpat aicinām brīvprātīgos - ikvienu cilvēku ar lielu sirdi un vēlmi pavadīt četras saulainas dienas ļoti īpaša bērna sabiedrībā, rūpīgi pieskatot un asistējot viņu visas dienas garumā. Brīvprātīgajam jābūt atbildīgam un pacietīgam, taču iepriekšēja pieredze nav nepieciešama! Jautā, raksti, piesakies: dm@nepaliecviens.lv, +371 26394426 vai facebook lapā JAUNIEŠU PASTORĀLĀ MĀJA

Vasarsvētki un Baznīca!

Ir kāds patiess stāsts. Vēl pirmās Latvijas laikā, pirms II pasaules kara vienā draudzē notika reāls “lūgšanu grāmatiņu karš”. Draudzē notika dievkalpojumi dažādās valodās un vienas valodas lūdzēju grupa bija ilgāk aizkavējusies un nākamā, nespēdama to izturēt, sāka ar lūgšanu grāmatiņām “zvetēt” palikušos no iepriekšējā dievkalpojuma. Arī mūsdienās zinu draudzes, kurās ir samērā maz cilvēku, tomēr viņi ir sašķēlušies dažādās “frakcijās”, kur katra vēlas piepildīt savas nerealizētās ambīcijas un būt par draudzes priekšniekiem u.t.t. Nabaga prāvesti, jo šādas situācijas ir liels negals un posts.

Tas atgādina situāciju pēc Bābeles torņa uzcelšanas, kad Dievs “sajauca” cilvēku valodas un viņi vairs nespēja viens otrā ieklausīties. Nebija dialoga. Tomēr jau Radīšanas sākumā Dieva Gars lidinājās virs ūdeņiem. Noslēpumainā veidā Svētais Gars, apslēpti, tomēr darbojās visā Vecās Derības laikā. Viņš darbojas visās tautās, kultūrās, reliģijās, jo Dieva Garam nav robežas. Viņš ir neirobežots sevī un pūš un dveš kur vien vēlas.

Jēzus, pēc savas augšāmcelšanās saviem mācekļiem saka: “Bet kad nāks pār jums Svētais Gars, tad jūs saņemsiet Viņa spēku; un jūs būsiet mani liecinieki Jeruzalemē un visā Jūdejā, un Samarijā, un visā zemē.” (Apd 1,8) Jēzus arī saka: „Un es jums sūtu sava Tēva apsolīto, bet jūs palieciet pilsētā (Jeruzalemē), kamēr tiksiet tērpti spēkā no augšienes!” (Lk 24,49) „Un kad es tikšu no šīs zemes pacelts, es visus vilkšu pie sevis.” (Jņ 12,32) Jau Vecajā Derībā, pravieša Joēla grāmatā tika dots apsolījums: „Un tad notiks, ka Es izliešu Savu Garu pār visu miesu un jūsu dēli un jūsu meitas pasludinās nākamas lietas, jūsu vecaji redzēs atklāsmes sapņos, bet jaunie redzēs parādības.” (Joēla 3,1)

Tomēr, jāatceras, ka Svētais Gars nedarbojas automātiski. Tāpat, kā arī mūsu pestīšana nav automātiska, arī Svētā Gara darbība nav automātiska. Jo Dieva Gars ir ļoti delikāts un smalkjūtīgs. Viņš var ienākt tikai tā cilvēka sirdī, vai kopienā vai draudzē, ja ir izpildīti zināmi nosacījumi. Kādi tie ir?

Vēlme Viņu saņemt. Atvērtība Dievam, sirds stāvoklis, ilgas pēc Dieva. Nāc, Svētais Gars!

Jābūt tīram no grēka. Dažreiz Svētais Gars jau sāk darboties cilvēkā, kurš vēl nav nokristīts vai atrodas grēkā. Tad tas notiek tādēļ, ka Dieva Gars mudina cilvēku uz atgriešanos. Tomēr, lai mūsu kalpošana, darbība būtu auglīgāka, ir nepieciešama regulāra grēksūdze, sirds šķīstīšana. 

Mīlestība un pazemība savā starpā. Mīlestība arī lielākā Svētā Gara dāvana, tomēr mīlestība ir arī bauslis, ko pieprasa Jēzus. „Tas ir mans bauslis, lai jūs cits citu mīlētu.” Dažreiz mīlestība pieprasa lūgt piedošanu, izlīgšanu, garīgu „kāju mazgāšanu”, zemošanos, atteikšanos no lepnības, skaidības ambiciozitātes, u.t.t.

Vienotība. Svētais Gars ir tas, kurš realizē vienotību, bet arī pieprasa vienotību. Jebkura šķelšanās, naids, nekārtības ir zīme, ka tā lieta nav no Svētā Gara. Paklausība garīgajām autoritātēm. Lai cik pievilcīgas būtu mūsu harismas, ārkārtējās vai parastās svētā Gara dāvanas, tomēr ja tās ir pretrunā vienotībai Baznīcā un šķeļ Baznīcu, draudzi, tad tām ne tikai nav nozīmes, bet tās vēl var būt par ieļaunojumu un kaitējumu Svētā Gara darbībai.

Pieņemt visu to, ko Kristus ir mācījis. Kas jūs klausa, tas mani klausa, saka Kristus. Akceptēt visu Baznīcas mācību. Visu ko Jēzus mums ir teicis Evaņģēlijā, ko māca Bībele un Baznīcas maģistērijs. Mīlestība pret pāvestu, arhibīskapu, prāvestu. Būt kopībā ar visu Baznīcu. Neveikt kristīgo patiesību selekciju. Tas man patīk, to es pieņemu, tas man nepatīk, to es nepieņemu.

Kad esam saņēmuši Svēto Garu, tad apjaušam, ka vieni paši nevaram izdzīvot savu ticību. Mums ir vajadzīga kopiena – Baznīca, draudze. Draudzē mēs mācamies atvērtību uz otru cilvēku, mazinās mūsu egosims un individuālisms. Draudze ir vieta dialogam, kas nemaz nav tik viegls. Bieži vien piedzīvojam, ka draudze nav ideālu cilvēku sabiedrība. Drīzāk ir tieši otrādi – redzam, ka draudzē ir cilvēki ar saviem grēkiem, nepilnībām, ambīcijām, u.t.t. Tomēr apzināmies, ka vieni paši nevaram sasniegt pestīšanu. Jā, mēs varam vienatnē lūgt Dievu un individuāli veidot personīgas attiecības. Bet draudzē mēs sinhronizējam savu individuālo Jēzus attēlu ar to Jēzus attēlu, kādu atklāj visa Baznīca, draudze.

Ir nepieciešama draudze, kurā mēs jūtamies un esam kā ģimenē. Kā tikt pāri šim cilvēciskajam faktoram? Tāpat kā cilvēks sastāv no dvēseles un miesas, no gara un matērijas, kas ir apvienots vienā ķermenī un nav nekādi atdalāms – vismaz šajā dzīvē, arī Baznīca un draudze sastāv no šādām divām būtiskām “sastāvdaļām” – institūcijas, struktūras un Gara – harismām, dāvanām. Ir sastopamas divas galējības – vai nu radikāli nošķirt šīs abas realitātes, glorificējot vienu vai otru, vai nu vispār neņemt vērā garīgo dimensiju, Baznīcā un draudzē redzot tikai institūciju, organizāciju vai firmu.

Vasarsvētkos mums ir jāapzinās, ka Svētais Gars ir tas, kurš dibina, vada un būvē Baznīcu. Bet Viņš to dara ar cilvēcisku līdzekļu palīdzību. Hierarhija, institūcija, draudze, dažādas evaņģelizācijas formas un metodes kļūst par ietvaru, par “trauku”, ar kuru palīdzību Dieva Gars darbojas. Tomēr jāuzmanās metodi, formu, institūciju likt augstāk par Svētā Gara darbību vai arī domāt, ka ar cilvēcisku līdzekļu un metožu palīdzību mēs “pievilināsim” cilvēkus vai arī mēs būsim tie galvenie. Metodes un līdzekļi ir svarīgi, tomēr tās ir tikai līdzekļi, caur kuriem darbojas Svētais Gars. Pāvests Benedikts XVI vairākkārt ir uzsvēris, runājot par Vatikāna II koncila reformām: “Nedrīkstam domāt, ka tā ir mana vai mūsu Baznīca vai draudze. Nē. Vispirms tā ir Jēzus Kristus, Viņa Baznīca. Viņš ir centrā. Viņš ir tas, pie kura mēs ejam un kurš ir galvenais Baznīcas “darbinieks un dzinējspēks”. Draudze tikai tad būs vienota, ja tā skatīsies vienā virzienā uz Jēzu Kristu, kurš ir Baznīcas un draudzes centrā. Prāvesti mainās, arī draudzes locekļi nāk un iet. Tomēr Kristus paliek. Viņš ir tas, kurš pulcina visus ap sevi. Viņš ir tas, kurš nemitīgi mājo Vissvētākajā Sakramentā Tabernākulā. Viņš ir tas, kuru mēs svinām un pielūdzam Euharistijā. Baznīca dzima Pēdējo Vakariņu mielasta laikā, Baznīca izplūda no Jēzus pārdurtā sāna pie krusta Golgātā. Jā. Būt draudzē nav viegli. Ir arī savs krusts. Bet vienmēr seko augšāmcelšanās un Vasarssvētki. Nemeklēsim draudzē savu gribu, nemēgināsim draudzi veidot pēc saviem ieskatiem, nemeklēsim draudzē tikai ideālos cilvēkus. Ļausimies Svētā Gara pārveidojošajam spēkam un ļausim, lai Viņš – Svētais Gars mūs visus apvieno ap sevi un Savā Baznīcā.

Pateicība Dievam!

Dārgie lasītāji! Vēlos no sirds pateikties jums par lūgšanām. Doktorantūras eksāmenus esmu nolicis, tagad tikai jāpabeidz rakstīt darbs un veiksmīgi jāaizstāv. Tādēļ turpināsim lūgties viens par otru. Semināristi ir devušies brīvlaikā un sākot no 16.jūnija dosies vasaras praksēs, katrs uz savu nozīmēto draudzi. Lūgsim Dievu, lai Viņš palīdz ikvienam semināristam šajās praksēs satikt Dievu un arī nest Dievu citiem cilvēkiem, kurus viņi satiks savā ceļā. Lūgsimies arī par jauniem kandidātiem uz Semināru, lai viņi nebaidās pieņemt lēmumu, iestāties Seminārā, tādējādi ļaujot Svētajam Garam atpazīt šo Dieva aicinājumu viņos.

Atgādinu, ka no 10.-15.jūlijam Subatē notiks 5 dienu garīgo pārdomu dienas tiem, kuri domā par stāšanos Seminārā. Pamudiniet arī citus, lai viņi nebaidās doties uz Subati, lai Semināra formatoru, semināristu un citu priesteru vadībā mēģinātu saprast šo priesterības ceļu.

Vienoti lūgšanās!

Kā priesterim bez grūtībām atvadīties no savas draudzes?

Īstam dvēseļu ganam, pārcelšanas gadījumā, nav grūtību atstāt savu līdzšinējo draudzi, jo viņš sevi nenostāda visa centrā, kalpo bez kompromisiem un nepieķeras sava ganāmpulka avīm – sacīja pāvests 30. maija rīta Svētajā Misē.

Šai dienai veltītajā pirmajā lasījumā (sal. Apd 20, 17-27) tiek runāts par Pāvilu, kurš atvadās no Efēzas Baznīcas, ko pats bija nodibinājis. Tagad viņam ir jāaiziet. Francisks norādīja, ka minētajam fragmentam varētu piešķirt nosaukumu “Bīskapa atvadīšanās”. Katra gana dzīvē pienāk atvadīšanās brīdis – viņš atzina. Pienāk brīdis, kad Kungs saka: “Ej citur, dodies tur vai tur!” Un viena lieta, ko garīgajam ganam ir jādara, ir sagatavošanās, lai atvadītos. Viņa atvadīšanās nedrīkst būt “pa pusei”. Viņam ir labi, pareizi jāatvadās. Ja viņš neiemācās atvadīties, tas nozīmē, ka viņam ir izveidojusies kāda neveselīga saikne ar savu ganāmpulku. Tā ir kāda saikne, kas nav Jēzus krusta šķīstīta.

Ko dara Pāvils? Viņš saaicina visus Efēzas presbiterus un tad atvadās. Šajā sakarā pāvests norādīja uz vairākām dvēseļu gana attieksmēm. Viņš nedrīkst skatīties atpakaļ un pieļaut savā kalpošanā kompromisus, viņam jābūt paklausīgam Svētajam Garam, viņš nedrīkst pieķerties savām avīm. Ja viņš būs kalpojis ar tīru un nedalītu sirdi, bez kompromisiem, tad viņam nebūs grūtību atvadīties. Bez tam, labs gans apzinās, ka viņš atrodas ceļā. Viņš paklausa un iet tur, kur viņu ved Svētais Gars.

Pāvils vadīja Baznīcu bez jebkādiem kompromisiem. Tagad Svētais Gars liek viņam doties ceļā, un viņš nezina, kas ar viņu turpmāk notiks. Viņš paklausa, jo nebija padarījis ganāmpulku par savu īpašumu. Viņā nebija neveselīgas pieķeršanās. Viņš kalpoja. Tagad Dievs grib, lai es aizeju. “Gara mudināts, es dodos uz Jeruzalemi, nezinādams, kas mani tur sagaida, kā tikai to, ko Svētais Gars man visās pilsētās atgādina, ka mani gaida važas un ciešanas.” To Pāvils zināja. Viņš negāja pensijā. Viņš devās citur, lai kalpotu citām Baznīcām. Viņa sirds bija vienmēr atvērta Dieva balsij. Tā arī katrs gans varētu teikt: “Es atstāju to un to, skatīšos, ko Kungs no manis prasīs”. Šis gans, kurš kalpo bez kompromisiem, tagad dodas ceļā.

Pāvests paskaidroja, kāpēc Pāvils nepadarīja ganāmpulku par savu īpašumu. Viņš raksta: “Bet es nemaz tik augstu nevērtēju savu dzīvību”. Viņš nenostāda sevi visa centrā. Viņš uzskata sevi par visu kalpu. Šajā sakarā Francisks atgādināja kādu sakāmvārdu: “Kā dzīvojam, tā arī nomirsim. Kā dzīvojam, tā arī atvadīsimies”. Pāvilam nav grūti atvadīties. Viņš ir brīvs, jo nepieļauj kompromisus. Viņš atrodas ceļā. Raugoties uz apustuļa piemēru, Svētais tēvs aicināja ticīgos lūgties par visiem Baznīcas ganiem – par prāvestiem, bīskapiem, kā arī par pāvestu, lai viņu dzīve būtu dzīve bez kompromisiem, lai viņi atrastos ceļā, nenostādītu sevi visa centrā un mācētu atvadīties. “Lūgsimies par saviem ganiem!”, mudināja Francisks.

J. Evertovskis / Vatikāna Radio (pārpublicēts no http://lv.radiovaticana.va/news/2017/05/30/k%C4%81_priesterim_bez_gr%C5%ABt%C4%ABb%C4%81m_atvad%C4%ABties_no_savas_draudzes/1315688)