ceturtdiena, 2017. gada 3. augusts

Katoliskās Baznīcas katehisms par šķīstību (izvilkumi)

Aicinājums uz šķīstību

Šķīstība nozīmē to, ka seksualitāte ir visā pilnībā integrēta personā un tādējādi ir sasniegta cilvēka kā miesīgas un garīgas būtnes iekšējā vienība. Seksualitāte, kurā izpaužas tas, ka cilvēks pieder pie ķermeniskās un bioloģiskās pasaules, kļūst personiska un patiesi cilvēciska tad, kad tā ir iekļauta vienas personas attiecībās ar otru - vīrietim un sievietei sevi dāvājot savstarpējā, pilnīgā un laikā neierobežotā atdevē.

Šķīsta persona saglabā nedalītus sevī ieliktos dzīvības un mīlestības spēkus. Šī nesadalītība nodrošina personas vienību, tā pretojas jebkādai uzvedībai, kas varētu to ievainot. Tā necieš ne divkosīgu dzīvi, ne divdomīgas runas.

Šķīstība prasa apgūt prasmi valdīt pār sevi, kas ir cilvēka brīvības audzināšana. Izvēle ir skaidra: vai nu cilvēks valda pār savām kaislībām un iemanto mieru, vai arī ļauj tām pakļaut sevi pašu verdzībā un kļūst nelaimīgs.

Ja cilvēks vēlas palikt uzticīgs saviem Kristības solījumiem un pretoties kārdināšanām, viņam jālieto pienācīgi līdzekļi : jāiepazīst sevi, jāpraktizē apstākļiem piemērota askēze, jāpilda Dieva baušļi, jāliek lietā morāliskie tikumi un jāpaliek uzticīgam lūgšanai. "Šķīstība mūs sakopo; pateicoties tai, mēs atgūstam iekšējo vienību, kuru bijām zaudējuši, sevi izkaisot."

Šķīstības tikums ir atkarīgs no kardinālā mērenības tikuma, kas tiecas pēc tā, lai pakļautu saprātam cilvēka jutekliskās kaislības un vēlmes.

Lai valdītu pār sevi, nepieciešams ilgs un neatlaidīgs darbs. Nekad to nevarēs uzskatīt par pilnīgi sasniegtu. Jebkurā vecuma posmā nepieciešams, lai cilvēks atkal no jauna tam veltītu pūles. Noteiktos dzīves periodos - sevišķi tad, kad veidojas personība, - bērnībā un pusaudža gados - var būt nepieciešama īpaša piepūle.

Šķīstība ir pakļauta attīstības likumiem. Tās attīstības gaita noris pakāpeniski, to iezīmē nepilnības un pārāk bieži - grēks. Šķīsts un tikumisks cilvēks "dienu no dienas veido sevi, vairākkārtīgi un brīvi izdarot izvēli: tā viņš iepazīst, mīl un dara morāliski labo saskaņā ar savas attīstības pakāpi". Šķīstība ir morālisks tikums. Tā ir arī Dieva dāvana, žēlastība, garīgā darba auglis. Tam, kurš ar Kristības ūdeni piedzimis jaunai dzīvei, Svētais Gars piešķir spēju sekot Kristum Viņa šķīstībā.

Mīlestība ir visu tikumu forma. Tās ietekmē šķīstība audzina personu sevis atdevei. Cilvēkam jāvalda pār sevi, lai spētu sevi dāvāt. Cilvēks, kas dzīvo šķīstu dzīvi, liecina savam tuvākajam par Dieva uzticību un maigumu. Šķīstības tikums uzplaukst draudzībā. Māceklim tā norāda, kā sekot un līdzināties Tam, kurš mūs izvēlējies par saviem draugiem, dāvājis mums sevi pilnībā un darījis mūs par savas dievišķās dabas līdzdalībniekiem. Šķīstība ir nemirstības apsolījums. Īpašā veidā šķīstība izpaužas draudzībā pret tuvāko. Draudzība, vai tā būtu starp viena un tā paša dzimuma, vai arī starp pretēja dzimuma personām, ir liels labums visiem. Tā ved pie garīgās kopības.

Dažādie šķīstības veidi

Ikviens kristīts cilvēks ir aicināts uz šķīstību. Kristietis ir ietērpies Kristū, kurš ir ikkatras šķīstības piemērs. Visi, kas tic Kristum, tiek aicināti dzīvot šķīstu dzīvi, atbilstoši savam dzīves stāvoklim. Kristības brīdī kristietis ir apņēmies savu jūtu dzīvi vadīt saskaņā ar šķīstību.

"Cilvēkiem ir jāievēro šķīstība, kas atbilst viņu dzīves stāvoklim. Vieni šķīstību dzīvos jaunavībā vai Dievam veltītā celibātā, kas ir izcils veids, kā vieglāk ar nedalītu sirdi sevi visu veltīt Dievam. Citi, turpretim, to dzīvo tādā veidā, kādā to visiem nosaka morāliskais likums un atkarībā no tā, vai viņi ir precējušies vai ne." Laulātie tiek aicināti dzīvot laulāto šķīstību; citi šķīstību praktizē, ievērojot atturību.

Saderinātie tiek aicināti šķīstību dzīvot atturībā. Tas ir pārbaudījums, kura rezultātā viņi mācīsies izturēties viens pret otru ar cieņu, dzīvot uzticībā un cerībā saņemt vienam otru no Dieva. Līdz laulībām viņi atturēsies no tām maiguma izpausmēm, kas piedien tikai laulības dzīvei. Viņi palīdzēs viens otram augt šķīstībā.

Pārkāpumi pret šķīstību

Izvirtība ir neapvaldīta kāre pēc seksuālās baudas vai pārmērīga nodošanās tai. Seksuālā bauda neatbilst morāliskajai kārtībai, ja tā tiek meklēta tikai sevis dēļ, to nesaistot ar dzīvības tālāknodošanas un laulāto savienības mērķiem.

Ar masturbāciju ir jāsaprot tīša dzimumorgānu kairināšana, lai gūtu seksuālo baudu. "Gan Baznīcas maģistērijs, vadoties no nemainīgas tradīcijas, gan arī ticīgo morāliskās jūtas bez svārstīšanās apstiprina, ka masturbācija ir rīcība, kas pēc savas būtības ir nopietnā pretrunā ar morālisko kārtību." "Lai arī kādi nebūtu šādas rīcības motīvi, dzimumorgānu izmantošana ārpus normālām attiecībām laulībā ir pretrunā ar to jēgu." Seksuālā bauda tad tiek meklēta ārpus tām seksuālajām attiecībām, "kuras pieprasa morāliskā kārtība un kuras pilnīgā nozīmē un patiesas mīlestības ietvaros īsteno savstarpējo atdevi un cilvēka dzīvības tālāknodošanu".

Lai taisnīgi spriestu par konkrētu cilvēku morālisko atbildību un lai veiktu pastorālo darbību, jāņem vērā vēl nenobriedusī jūtu dzīve, iegūto ieradumu spēks, bažas vai citi psihiskie un sociālie faktori, kas mazina vai gandrīz atceļ morālisko vainu.

Ārlaulību dzimumsakari ir vīrieša un sievietes, kurus nevieno laulība, fiziska savienošanās. Tas ir rupjš pārkāpums pret personas cieņu un cilvēka seksualitāti, kas ir dabiski pakārtota laulāto labumam un bērnu dzemdēšanai un audzināšanai. Bez tam, tas ir smags ieļaunojums, ja ir saistīts ar jauniešu samaitāšanu.

Pornogrāfija ir īstu vai simulētu dzimumaktu atraušana no partneru tuvības, lai tīši izrādītu tos citām personām. Tā ievaino šķīstību, izkropļo dzimumakta dabu, kurā laulātie dāvā sevi viens otram dziļā tuvībā. Tā smagi aizskar to cilvēku cieņu, kas tai nododas (aktieri, izplatītāji, publika), jo katrs no tiem kļūst otram cilvēkam par objektu, kas sniedz primitīvu baudu un nelikumīgu peļņu. Pornogrāfija viņus ieved izdomātas pasaules ilūzijā. Tā ir smags grēks. Valsts varas iestādes nedrīkst pieļaut pornogrāfisko materiālu ražošanu un izplatīšanu.

Prostitūcija iedragā tās personas cieņu, kas tiek pazemota, pārdodot savu ķermeni un kļūstot par rīku seksuālās baudas iegūšanai. Tas, kurš maksā, smagi grēko pats pret sevi: viņš sagrauj šķīstību, kuru ievērot tam ir uzlikusi Kristība, un apgāna savu ķermeni, Svētā Gara templi. Prostitūcija ir sociāls posts. Parasti tas skar sievietes, taču arī vīriešus, bērnus vai pusaudžus (abos pēdējos gadījumos vainu dubulto radītais ieļaunojums). Kaut arī nodoties prostitūcijai vienmēr ir smags grēks, nabadzība, šantāža un sociālais spiediens atbildību par šo grēku var mazināt.

Izvarošana ir varmācīga ielaušanās kādas personas dzimumdzīvē. Tā ir apvainojums taisnībai un mīlestībai. Izvarošana rupji pārkāpj cilvēka tiesības uz cieņu, brīvību, fizisko un morālisko neaizskaramību. Tā upurim nodara smagu kaitējumu, kas var ietekmēt visu viņa turpmāko dzīvi. Pēc savas būtības un jebkurā gadījumā tā ir ļauna rīcība. Vēl jo smagāks noziegums ir bērnu izvarošana, ko veic tuvinieki vai audzinātāji, kam šie bērni ir uzticēti.

No Katoliskās Baznīcas Katehisma, 2337-2356 (http://www.rarzi.lv/ejietunmaciet/Katehisms_/d3s2n2.html#a6)

2 komentāri:

  1. Bet vai KBK aprobežojas ar šķīstības izpratni tikai dzimumdzīves ietvaros? Tas jautājums jau ir daudz plašāks, Raksti ar nešķīstību saprot atkrišanu no Kunga jebkurā jomā - faktiski arī mūsu ekonomikai, ko saitītē ved bankas, fundaments ir neškīstība - Dieva noteikumu ignorēšana. Bankas taču dzīvo no procentiem un procentošanu Vecā Derība aizliedz, kas nekad nav atcelts. Dzinējspēks visam - zelta teļš jeb peļņa. Šajos izvilkumos minētā prostitūcija, porno, sēnalkultūra, ko tik akūti piedāvā jauniešiem u.tt. taču ir milzu peļņas avots un kā tāds ir izdevīgs, tāpēc tiek iesmērēts pa labi un pa kreisi. Varbūt nepamanīju, bet ko par šo nešķīstību - procentu ņemšanu, naudas atmazgāšanu, korupciju, visu šo tirgus ekonomiku, kur visu pērk un pārdod u.tt. saka Baznīca. Vai arī banķieris, korumpants u.t.t., kas nav atmetis savu rūpalu-tātad turpina neškīstību un to veicina, netiek pielaists pie Komūnijas, kā tas ir ar nelaulātajiem, vai arī viss aprobežojas tikai ar dzimumdzīves noteikumiem? LOģiski būtu, ja ne viens, ne otrs. Kaut kā tādi jautājumi nepatīk, bet viens neškīstības veids diemžēl tur balsta un veicina citu, skaidri gan izteicies pāvests Francisks.

    AtbildētDzēst
  2. Labi teikts: "Seksualitāte, kurā izpaužas tas, ka cilvēks pieder pie ķermeniskās un bioloģiskās pasaules, kļūst personiska un patiesi cilvēciska tad, kad tā ir iekļauta vienas personas attiecībās ar otru - vīrietim un sievietei sevi dāvājot savstarpējā, pilnīgā un laikā neierobežotā atdevē". Man nekad celibāts nav licies cilvēcīgs.

    AtbildētDzēst