otrdiena, 2018. gada 24. jūlijs

Svēts ceļojums!

Es iešu! Uz Aglonu! Daru to jau 20 gadus. Kāpēc?

Es pieņēmu kristību tad, kad man bija 19 gadi, 1996.gada Ziemassvētku priekšvakarā. Baznīca toreiz man vēl bija noslēpumaina un neiepazīta, tieši tādēļ iespēju doties svētceļojumā uz Aglonu uztvēru kā vienreizēju veidu, iepazīt to "no iekšpuses". Kā toreiz, tā arī tagad cilvēku starpā valda dažnedažādi izkropļoti priekšstati par Dievu, Baznīcu, ticību un kristiešiem. Šādi priekšstati rodas no informācijas trūkuma un arī pašu kristiešu maldīgā dzīvesveida un ticības pretliecības. Svētceļojums ir veids, kā iepazīt Baznīcu tās dinamiskā un autentiskā veidā. Jo svētceļojumos parasti iet Baznīcas locekļu aktīvākā daļa, arī tie, kuri apzinās savu ticību un var to nodot tālāk citiem.

Aglonas svētcēļojumu kustība, kas stihiski aizsākās pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, ir šobrīd lielākā garīgā kustība Latvijā, kas pulcē vairākus tūkstošus cilvēku, kuri, sākot no 1.augusta, pārpludina gandrīz visus Latvijas ceļus, ciemus un laukus. Mūsdienās, augusta sākumā redzot pa ceļu ejam cilvēku grupu, vairs nevienam nav jautājums kas tie ir par cilvēkiem un uz kurieni dodas.

Aglonas svētceļojumos ir izaugusi pilnīgi jauna katoļticīgo paaudze. Jā, ir tādi, kuri varbūt ikdienā uz dievnamu nestaigā, tomēr tuvojoties augustam sāk "knosīties" un meklēt kedas un somu, lai dotos... dotos uz priekšu... pārdomātu savas dzīes jēgu... atjaunotos ticībā....

Pēdējos gados šī svētceļnieku kustība ir attīstījusies. Maija sākumā notiek intensīvi svētceļojumi uz Skaistkalni, šogad no maija sākuma tiek organizēts 100-gades svētceļojums, kurā cilvēki 100 dienās plāno apiet visu Latvijas robežu, lūdzoties par mūsu valsts  garīgo atdzimšanu. Daudzi dodas uz Spāniju, lai dotos svētā Jēkaba ceļu  - Camino - uz Santjago de Kompostella.

Es iešu! Man ir jāiet! Es nevaru neiet!

Un tu?

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru