ceturtdiena, 2018. gada 30. augusts

Par Plašsaziņas līdzekļiem, slimnīcām un cietumiem

Izraksts no Latvijas Republikas līguma ar Svēto Krēslu

9. pants

Ievērojot Latvijas Republikas likumus un ņemot vērā Katoļu Baznīcas likumīgos pastorālos pienākumus, Baznīcai ir garantēta:

(a) iespēja piekļūt masu saziņas līdzekļiem un vārda brīvība, ieskaitot savu sabiedriskās saziņas līdzekļu izveidi un pieeju valsts saziņas līdzekļiem saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem;

(b) iespēja ticīgiem brīvi veidot un izteikt sociālās, kulturālās vai izglītības iniciatīvas, kas izriet no kristīgās ticības principiem un Katoļu baznīcas sociālās doktrīnas, saskaņā ar ekumenisma principiem;

(c) iespēja piekļūt slimnīcām, cietumiem, bērnu patversmēm un visām pārējām sociālās un medicīniskās palīdzības iestādēm, kurās katoļticīgo uzturēšanās prasa Katoļu baznīcas pilnvarotu pārstāvju vienreizēju vai pastāvīgu pastorālu klātbūtni.

trešdiena, 2018. gada 29. augusts

Divas svarīgas iniciatīvas, ko piedāvā Vatikāna II koncils

Dekrēts par laju apustulātu Apostolicam actuositatem

26. Diecēzēs atkarībā no iespējas būtu jāizveido padomes, kas atbalstītu Baznīcas apustulisko darbu gan evaņģelizācijas un svētdarīšanas jomā, gan arī labdarības, sociālajā un citās jomās, kurās garīdzniecībai un ordeņu ļaudīm attiecīgi jāsadarbojas ar lajiem. Šīs padomes var kalpot kā dažādu apvienību un laju vadīto apustulisko iniciatīvu koordinētājas, bet tā, lai katra no tām saglabātu savas īpašās iezīmes un neatkarību.[1]

Šādām padomēm, ja vien ir iespēja, būtu jāpastāv gan draudzē, gan arī starp draudzēm, diecēzēm un pat valsts un starptautiskajā mērogā.[2]

[1] Sal. Benedikts XIV, De Sinodo Dioecesana, III grām., IX nod., VII–VIII: Opera omnia in tomos XVII distributa, XI sēj., Prati, 1844, 76.–77. lpp.
[2] Sal. Pijs XI, Enc. Quamvis nostra, 1936. g. 30. aprīlis: AAS 28 (1936), 160.–161. lpp.

Dekrēts par Baznīcas misionāro darbību Ad gentes

14. Tie, kas ar Baznīcas starpniecību ir no Dieva pieņēmuši ticību Kristum[1], ar liturģiskām ceremonijām tiek uzņemti katehumenātā, kas nav tikai vienkārša dogmu un priekšrakstu izskaidrošana, bet gan audzināšana vispusīgai kristīgajai dzīvei un pietiekami ilgs sagatavošanās laiks, kurā mācekļi kļūst vienoti ar savu skolotāju Kristu. Katehumēni tātad jāievada pestīšanas noslēpumā un evaņģēliskās dzīves praksē ar svētajiem ritiem, kuri tiek secīgi svinēti noteiktajos laika posmos[2], un Dieva tautas ticības, liturģiskajā un mīlestības dzīvē.

Tad, pateicoties kristīgās iniciācijas sakramentiem, atbrīvoti no tumsības varas (sal. Kol 1, 13)[3] un miruši, apbedīti un augšāmcēlušies kopā ar Kristu (sal. Rom 6, 4–11; Kol 2, 12–13; 1 Pēt 3, 21–22; Mk 16, 16), tie saņem Garu, kas tos dara par Dieva bērniem (sal. 1 Tes 3, 5–7; Apd 8, 14–17), un kopā ar visu Dieva tautu svin Kunga nāves un augšāmcelšanās piemiņu.

Vēlams, lai Lielā gavēņa un Lieldienu liturģija tiktu atjaunota tādā veidā, ka tā katehumēnu dvēseli sagatavotu Lieldienu noslēpuma svinēšanai, jo šo svinību laikā viņi Kristības sakramentā atdzims Kristū.

Par šo kristīgo iniciāciju katehumenāta laikā jārūpējas ne tikai katehētiem vai priesteriem, bet arī visai ticīgo kopienai, vispirms jau krustvecākiem, lai katehumēni jau no paša sākuma justos kā piederīgi Dieva tautai. Baznīcas dzīve ir apustuliska, tāpēc arī katehumēniem ar savu paraugu un ticības apliecināšanu jāmācās aktīvi līdzdarboties evaņģelizācijā un Baznīcas celšanā.

[1] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 17.
[2] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum concilium, 64–65.
[3] Par atbrīvošanu no ļaunā gara un tumsības verdzības Evaņģēlijā sal. Mt 12, 28; Jņ 8, 44; 12, 31 (sal. 1 Jņ 3, 8; Ef 2, 1–2). Kristības liturģijā sal. Romas rituāle.

otrdiena, 2018. gada 28. augusts

Pedofīlija Baznīcā un ne tikai

Pirms kāda laika izlasīju latviski iztulkoto ASV psiholoģijas zinātņu doktores psihoterapeites Annas Solteras grāmatu „Varmākas. Pedofili, izvarotāji un citi”, kurā plaši ir aprakstīta pedofilijas problemātika un cīņa ar to. Tā kā šobrīd plaši tiek apspriesta pedofīlija Katoļu Baznīcā, vēlos sniegt mazu komentāru šajā jautājumā, izmantojot šajā grāmatā sniegtos faktus.

Vispirms gribu teikt, ka nekādā gadījumā neattaisnoju ne pašus varmākas - pedofīlus, ne arī garīdzniecību, kura ilgus gadus šos faktus slēpa un neatklāja sabiedrībai. Tomēr, šīs grāmatas autore norāda, ka pedofīli ir daži cilvēki sabiedrībā, kuri, šādu seksuālu tieksmi pēc maziem bērniem, sajūt jau padsmit gadu vecumā un šo tieksmi viņos nav iespējams mainīt vai izārstēt. Kas ir pats šausminošākais, ka pedofīls ārēji izskatās ļoti laipns, sirsnīgs un patīkams cilvēks, kā arī māk par sevi radīt loti labu iespaidu. Tādējādi apkārtējiem ir ļoti grūti noticēt pedofīlu upuru stāstītajam, jo pedofīls ar manipulācijas un psiholoģisko triku palīdzību dara visu, lai iegalvotu apkārtējiem, ka šie upuri melo, pārspīlē vai nav drošticami. Anna Soltera uzsver, ka pedofīliem tieši Baznīca un kristīgā vide ir labvēlīga "teritorija" savu neģēlīgo tieksmju īstenošanai, jo ticīgi cilvēki, savā ziņā, ir vieglāk ietekmējami, viņi ir vairāk labticīgāki un vieglāk piedod un cenšas izcelt tikai to pozitīvāko un labāko. Var teikt, ka ticīgajiem cilvēkim dažreiz pietrūkst kritiskās spriestspējas šajos jautājumos. Jāņem vērā, ka pedofīlam, iefiltrējoties garīdznieku vai svētdienasskolas skolotāju rindās ir brīva, netraucēta pieeja bērniem un pie tam viņam vēl līdzi seko zināma veida "neaizskaramības autoritāte". Nevēloties attaisnot augstāko garīdzniecību ārzemēs, kura piesedza vai neatklāja pedofīlu noziegumus, tomēr, balstoties uz šīs autores pētījumiem, daudziem bīskapiem visdrīzāk bija grūti noticēt upuriem, jo pedofīli vienmēr sevi pasniedza kā gudrus, inteliģentus, kārtīgus, priekšzīmīgus, dievbijīgus, u.t.t. cilvēkus.

Tomēr autore uzsver, un es arī tam varu pievienoties, ka Katoļu Baznīca līdz šim ir pārāk maz pievērsusi uzmanību svarīgajam pedofīlijas jautājumam un autore ar stingru nopietnību uzsver, ka pedofili ir arī visur citur, ne tikai Baznīcā - arī treniņnometnēs, bērnudārzos, skolās, pie jauniešu grupu vadītājiem, u.t.t. Viņa uzsver, ka celibāts nav tas, kas veicina pedofīliju, bet gan apkārtējo, īpaši vecāku, garīdznieku un to, kuriem bērni ir uzticēti, vienaldzību un piesardzības trūkumu.

Uzskatu, ka nevajadzētu tikai Baznīcu vainot šajos pedofīlijas noziegumos, jo, balstoties uz autores pētījumiem, pedofīliju ir ļoti grūti atklāt, tieši pašu pedofīlu meistarīgajai manipulācijas un slēpšanās manierei. Tomēr Katoļu Baznīcai un arī citām institūcijām, kuras strādā ar bērniem, ir jāpievērš īpaša uzmanība šim jautājumam un ir jācenšas izslēgt jebkāda iespēja pedofīliem, kuri ir mums visapkārt, veikt savus noziegumus.

Un šādām tendencēm vispār nevajadzētu būt: http://www.delfi.lv/news/arzemes/slinku-pedofilu-cikstonu-un-citu-divainu-politiskas-partijas.d?id=43366807&page=1

Ieteiktie avoti: Soltera A. Varmākas, pedofili, izvarotāji un citi. To psiholoģija un aizsardzība pret tiem. b.i.v., Adria Books, 2007;
http://www.katedrale.lv/index.php?id=21559
https://www.vaticannews.va/lv/pavests/news/2018-08/aicinajums-dieva-tautai-nozelot-grekus-gavet-un-lugties.html

pirmdiena, 2018. gada 27. augusts

8.septembris - Jaunavas Marijas Dzimšanas diena

Vissvētākās Jaunavas Marijas Dzimšanas dienas svinības Rīgas Kristus Karaļa draudzē

9.00 svētā Mise poļu valodā
11.00 svētā Mise latviešu valodā

piektdiena, 2018. gada 24. augusts

Pāvesta svinētajam dievkalpojumam Aglonā reģistrējušies 31 902 cilvēki

No 8. jūlija līdz 19. augustam norisinājās reģistrācija 24. septembrī gaidāmajai pāvesta Franciska Svētajai Misei Aglonā. Šajā laikā ir reģistrējušās 31 902 personas no Latvijas un ārvalstīm.

Elektroniski mājas lapā www.pavestsLatvija2018.lv reģistrējās 14 845 cilvēki, savukārt katoļu draudzēs – 17 057.

Visvairāk cilvēki ir reģistrējušies Rēzeknes-Aglonas diecēzē - 16 697 cilvēki. Rīgas arhidiecēzē ir reģistrējušies 10 255 cilvēki, Jelgavas diecēzē – 3350, bet Liepājas diecēzē – 681.

Reģistrējušies ir arī 919 cilvēki no ārvalstīm. Viņu vidū ir visvairāk ciemiņi no Baltkrievijas, bet tāpat arī no Krievijas, Polijas, Lietuvas un citām valstīm.

Kā jau iepriekš ziņots, 22. - 25. septembrī Baltijas valstīs viesosies pāvests Francisks. 24. septembrī viņš ieradīsies Latvijā, kur viens no centrālajiem un visplašāk apmeklētajiem notikumiem būs Svētā Mise Aglonas bazilikas laukumā. Zināms, ka tā sāksies plkst. 16.30, bet cilvēkiem vēlams ierasties līdz plkst. 15. Ieeja bazilikas laukumā būs no plkst. 9.

Tie, kas ir reģistrējušies uz Svēto Misi, ieejas kartes no 9. līdz 23. septembrim varēs saņemt baznīcā, kurā ir veikuši reģistrāciju vai kuru, elektroniski reģistrējoties, ir izvēlējušies. Informāciju par ērtāko ieejas karšu izņemšanas laiku baznīcās var atrast šeit: https://pavestslatvija2018.lv/ieejas-kartes-iznemsanas-vietas.pdf.

Tie iedzīvotāji, kas nav reģistrējušies Svētajai Misei Aglonā, bet vēlas turp doties, pēc 9. septembra varēs sazināties ar katoļu draudzēm un interesēties par brīvām ieejas kartēm. Informācija par to, kā piedalīties Svētajā Misē bez ieejas kartes, tiks izplatīta īsi pirms vizītes.

Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Informācijas centrs (no www.katolis.lv)

otrdiena, 2018. gada 21. augusts

Vai Dievu var izzināt?


“Dievu neviens nekad nav redzējis: vienpiedzimušais Dēls, kas ir Tēva klēpī, To atklāja.” (Jņ 1,18)

Jau no pirmajiem kristietības gadsimtiem pašā Baznīcā veidojās sava veida spriedze starp uzskatu, ka Dieva izzināšana ar prātu ir iespējama, un nostāju, ka Viņu pazīt un izprast racionālā veidā nav iespējams.
Veidojās divu veidu „pieeja” šim jautājumam - austrumu un rietumu. Saskaņā ar austrumu pieredzi cilvēks iepazīt Dievu caur noliegumu, paradoksu, pieredzi un mistisku kontemplāciju. Šī pieeja, ko dēvē par apofātismu, iziet no pieņēmuma, ka Dieva daba ir liels noslēpums, kuru ar prāta palīdzību nevar sasniegt. Savukārt rietumu Baznīcā jau no pašiem pirmsākumiem dominēja pretējais virziens, dēvēts par katafātismu. Tajā patiesība par Dievu un Viņa dabu tika aplūkota no prāta perspektīvas, kas balstījās uz analoģijām Dieva radītajā pasaulē – radītās dabas skaistums un loģiskā uzbūve liecina par Dieva, kā Radītāja esamību un aktīvo klātbūtni pasaulē. 

Jau neoplatoniķiem bija izteikta apofātiska pieeja, īpaši Plotīnam (+270 g.p.m.ē). To var pamanīt viņa uzskatos par prāta mistisko attīrīšanu ceļā uz savienošanos ar Absolūtu. Kristietībā apofātisms nav radies hellenizācijas, jeb grieķu filozofijas ietekmes rezultātā, jo pati Dieva Atklāsme sevī ietver zināma veida kopsakarības starp Dieva pārdabiskumu (transcendenci) un Dieva klātbūtni radītajā pasaulē (imanenci).

Apofātisma šūpulis bija Aleksandrija, kur 3. gadsimtā attīstījās t.s. „kristīgā gnoze”. Šāda domāšanas veida pārstāvji bija iedvesmojušies no neoplatonisma, stoicisma un Filona vēstulēm. Apofātismu īpaši attīstīja Pseidodionīsijs Areopagīts tiešā konfrontācijā ar ariānismu. Viņš uzsvēra, ka kristīgā teoloģija nevar būt tīri intelektuāls Dieva iepazīšanas veids, bet tā vairāk ir cilvēka mistiska pieredze, garīga attīrīšanās un dievišķošanās. Dievs pārsniedz jebkādu sapratni un spēju Viņu iepazīt. Dievs var būt iepazīts tikai caur neiepazīšanu.

Īpaši spilgts apofātisma piemērs ir Halkēdonas koncila (451) dekrēts par divām dabām Kristū, kas tika izteiktas negatīvā formā: „Mums jāatzīst vienu un To pašu Kristu, Kungu un viendzimušo Dēlu, kurā nesajaucami, neizmaināmi, nesašķeļami, neatdalāmi savienojušās divas dabas, kuru atšķirība, tām savienojoties, nekādā ziņā nav atcelta, gluži pretēji: to abu īpašības ir saglabājušās un apvienojušās vienā un tai pašā personā un vienā un tai pašā hipostāzē .”[1] Apofātisma elementus var atrast svētā Augustīna, Anselma no Kenterberijas, Eriugena, Nikolaja Skūzo, kā arī pie vācu spekulatīvajiem mistiķiem – Meistara Ekharta, u.c.

Apofātisms cenšas izvairīties no ticības patiesību formulēšanas intelektuāli, balstoties tikai filozofijā vai racionālos argumentos. Tā rezultātā Austrumu Baznīcā nekad nav bijuši jautājumi par teoloģijas un filozofijas savstarpējām attiecībām. Apofātisma galvenā tēze ir – mēs, runājot par Dievu, vairāk varam pateikt, kas Viņš nav, nevis to, kas Viņš ir. Par viņu var runāt galvenokārt nolieguma jeb negācijas formā. Apofātisma teoloģijā tiek izslēgtas jebkādas abstrakcijas un tīri intelektuāla Dieva pazīšana, kā arī jebkāda veida antropomorfismi (Dieva darbībai piedēvētas cilvēciskas īpašības). Tomēr apofātismā netiek noliegta tiekšanās pie Dieva un Viņa pazīšana, apofātisms nav agnosticisms (uzskats, ka par Dievu neko nevar pateikt). Apofātisms ar negācijas un intuīcijas palīdzību cenšas sasniegt Dievu, un tādā veidā mēģina izvairīties no maldīgiem, sagrozītiem un nepareiziem priekšstatiem par Dievu. Apofātisms necenšas veidot abstraktu izpratnes sistēmu par Dievu, bet gan ar kontemplācijas un mistikas palīdzību cenšas veidot saikni ar Dievu. Apofātisms Dieva pazīšanai lieto paradoksus, kā arī attēlus un simbolus no redzamās pasaules.
  
Starp apofātismu un katafātismu ir savstarpēja saikne, tie viens otru neizslēdz, jo ir divi Dieva pazīšanas ceļi. Svētais Akvīnas Toms risināja šo jautājumu, uzsverot, ka ir Dieva pazīšanas pozitīvais (via pozitiva) un negatīvais (via negativa) ceļš, un abi šie ceļi viens otru papildina. Arī katafātiskajā ceļā jāatzīst, ka par Dievu mēs varam runāt tikai analoģiskā valodā, jo, pat ja Viņš sevi ir atklājis caur Jēzu Kristu un Viņa Baznīcu, tomēr savā būtībā mums paliek noslēpums un līdz galam nav pieejams.

Katafātiskais ceļš ir pozitīvais, simboliskais, balstīts uz līdzībām un analoģijām, kādas var atrast starp Dievu kā Radītāju un radīto pasauli. Ja apofātismā par Dievu varēja teikt, kas Viņš nav, tad katafātismā uzsver to, kā radītās lietas atspoguļo Radītāju.

Katafātisms attīstījās sholastiskās teoloģijas ietvaros, attīstot analoģijas metodi. Svētais Augustīns darbā De doctrina christiana attīstīja t.s. zīmju teoriju, kas definēja cilvēku un radību kā simbolu un zīmju kopumu, kuri kopā liecina par Dievu un Viņa atribūtiem. Radītā pasaule kļūst par sava veida Dieva atklāsmi un cilvēks ir Dieva attēls uz zemes.

Austrumu Tradīcija uz katafātisko pieredzi skatījās ar zināmām aizdomām, jo uzskatīja, ka šāda metode var aizvest līdz Dieva realitātes notrulināšanai, padarot to par vienu no radībām, kur zūd saikne starp Radītāju un radību un var iekrist panteismā, uzskatot, ka arī radība ir Dievs.

Austrumu Tradīcija uzskata, ka visa radītā pasaule ir kā Dieva teofānija, kā „Atklāsmes grāmata”, kuru vajag atšifrēt caur Dieva klātbūtnes zīmēm un simboliem. Tomēr Dieva klātbūtne radībā ir noslēpumaina, kura atklājas pravietiski un pakāpeniski. Pilnībā Dievs sevi atklāja tikai Jēzus Kristus personā un Viņa Baznīcā. Redzamā pasaule ir nepilnīgs Dieva kā Radītāja attēls, tomēr daudzi svētie, piemēram, svētais Justīns, Aleksandrijas Klements, u.c. runāja par Logosa „sēklām” (semena Verbi, Logos spermaticos), kur Dievs vēl pirms Iemiesošanās netieši un noslēpumaini bija klātesošs radītajā pasaulē un arī cilvēku sirdīs.

Jēzus Kristus ir Atklāsmes pilnība, un abi šie ceļi – gan mistiski apofātiskais, gan uz racionālisma balstītais katafātiskais - palīdz satikties ar Jēzu Kristu, caur kuru mēs nonākam attiecībās ar Dievu Tēvu, Svētajā Garā.

Priesteris Ilmārs Tolstovs (Raksts publicēts "Katoļu Baznīcas Vēstnesī", 2018.gada augusta numurā


[1] Halkēdonas koncils, Symbolum, DS 301-302, Katoliskās Baznīcas Katehisms, 467






Rekolekcijas tiem, kas kalpo slimnīcās!