Pāvesta primāta problemātika

Primāts[1] ir apzīmējums visaugstākai sūtībai un varai Baznīcā, kuru realizē kārtējais Romas bīskaps kā apustuļa Pētera pēctecis, un, kurš tiek saukts par pāvestu. Vatikāna I koncils IXX gs. beigās šo patiesību formulēja dogmas veidā, kas noteica, ka Romas bīskaps ir apveltīts ar visaugstāko jurisdikcijas, mācīšanas varu, kas ir saistīta ar nemaldības privilēģiju. Svētais Ambrozijs savā laikā ir teicis: ubi Petrus ibi Ecclesia (kur Pēteris, tur Baznīca).

Bibliskais pamatojums 

Evaņģēliju apraksti norāda uz Pētera īpašo pozīciju t.s. „divpadsmitnieka”, jeb divpadsimt apustuļu kopienā. Viņš ir starp trīs īpaši izvēlētiem mācekļiem, kuri bija liecinieki Jēzus pārveidošanās brīdī (Mk 9, 2-8; Mt 17, 1-8; Lk 9, 28-36), lūgšanās Olīvdārzā (Mk 14, 32-42; Mt 26, 36-46; Lk 22, 39-46), Jaira meitiņas piecelšanā no mirušajiem (Mk 5,7). Kā īpaši notikumi, par kuriem runā evaņģēlists, ir jāmin Pētera izraudzīšana (Lk 5,1-11), staigāšana pa ūdens virsmu (Mt 14, 28...), u.c. Atrodam arī Pētera vārda nosaukšanu kā pirmo divpadsmit apustuļu vārdu „katalogā”. Jēzus Sīmanim nomaina vārdu uz Pēteris - Kefas - "klints" un svinīgi pasludina viņu par Baznīcas galvu: „Un es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs” (Mt 16,16), kā arī lūdz par Pētera ticības stiprumu: „Sīman! Sīman! Lūk, sātans meklē jūs sijāt kā kviešus, bet es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos; un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus!”(Lk 22, 31-32) Pirmo gadsimtu kristiešiem šie teksti bija par pamatu, lai atzītu Pēteri un viņa pēctečus par vienotības principu visā Baznīcā. Arī apustulis Pāvils norāda, ka, „...Viņš (Jēzus) saskaņā ar Rakstiem trešajā dienā augšāmcēlies, un ka Viņš parādījies Kēfam un pēc tam tiem vienpadsmit” (1 Kor 15, 4b-5). Šajā vissenākās Tradīcijas liecībā atrodama informācija par Kēfasu, kā Pāvils sauc apustuli no Betsaidas, un viņa galveno lomu sludināt vēsti par Jēzus augšāmcelšanos. Apustuļu darbos, aprakstot pirmējās Baznīcas dzīvi, autors norāda uz apustuļa Pētera vadošo lomu mācekļu kopienā. Viņš tiek nosaukts kā pirmais apustuļu rindā (apd 1,13), viņš arī uzstājās kā visas apustuļu kopienas galvenais pārstāvis (Apd 2, 14.38). Viņš vada Matīsa izraudzīšanu (Apd 1,15-26) un izsaka svinīgu uzrunu, kad ir izdziedināts paralizētais (Apd 3,1-26), u.t.t.

Sukcesijas[2] problemātika

Katoļu eklezioloģija māca, ka saskaņā ar Kristus gribu, apustuļa Pētera primaciālā sūtība nebija tikai viņa, apustuļa Pētera īpašā privilēģija, bet gan kļuva par Baznīcas svarīgu struktūras elementu un šī pārmantotība nepārtraukti turpinās primāta amata kalpošanā, tādēļ ka Pēterim nepieciešams būt Baznīcas klintij, kurai jāpastāv līdz pat pasaules beigām. Persona, kas šo kalpošanas amatu Baznīcā realizē ir kārtējais Romas bīskaps un Pētera pēctecis primāta kalpojumā. Primāta mērķis ir nodrošināt vienotību un turpinātību Baznīcā arī pēc pēdējā apustuļa nāves, jo Jēzus vēlme bija dibināt redzamu struktūru – Baznīcu, kuras redzamā galva šeit uz zemes ir pāvests. Pirmo gadsimtu kristieši, redzot apustuļa Pētera apustuliskās kalpošanas noslēgumu un mocekļa nāvi Romā, nonāca pie slēdziena, ka saskaņā ar vissenāko literāro un arheoloģisko tradīciju, primaciālā sukcesija ir saistīta ar Romu, kur atrodas pirmā apustuļa Pētera mocekļa relikvijas.
Kā veidojās pāvesta primāta doktrīna un prakse?

Vissenākās rakstiskās liecības par pāvesta primātu ir atrodamas Romas Klementa vēstulē Baznīcai Korintā (apmēram 96.gads) un svētā Ignācija no Antiohijas vēstulē Romiešiem (apm. 110. gadā). Šie rakstu avoti ir vissenākās un precīzākās liecības par pirmējās Baznīcas nostāju, saistībā ar Romas Baznīcas prerogatīvām I un II gadsimta mijā. Svētais Irenejs savā darbā Adversus haereses (ap 180. gadu) un Tertuliāns norāda uz Romu, kā autentiskās ticības nesēju, apkārtesošo herēziju vidū, kas strauji izplatījās kristietības pirmajos gadsimtos. Viņi uzsvēra, ka tieši tā „lokālā Baznīca”, kurā kā mocekļi mira svētie Pēteris un Pāvils, visu pārējo „Baznīcu” vidū ieņem priviliģētu stāvokli. Īpaša vieta Romas Baznīcai parādījās pēc Lieldienu svinēšanas strīda (pāvests Viktors, 189-199) un kontraversijas, kas skāra jautājumu par herētiķu veikto kristību derīgumu (pāvests Stefans, 254-257). Tie ir vieni no pirmajiem faktiem, kas norāda uz Baznīcas Romā vadošo lomu, attiecībā pret pārējām „lokālajām Baznīcām”. Katoliskās Baznīcas Katehismā ir uzsvērts, ka jau no pirmajiem gadsimtiem Romas Baznīcai bija īpaša loma: „Vietējās Baznīcas ir pilnībā katoliskas vienotībā ar vienu no tām: ar Romas Baznīcu, "kas ir pirmā mīlestības kalpojumā"[3]. „Jo ar šo Baznīcu (Romas Baznīcu), tās izcilās izcelsmes dēļ, ir jāsaskaņojas ikvienai Baznīcai, tas ir, it visiem ticīgajiem no malu malām."[4] “Patiešām, kopš Vārds, kas iemiesojās, ir nonācis pie mums, visas kristīgās Baznīcas no malu malām ir uzskatījušas un uzskata lielo Baznīcu, kas ir šeit (Romā), par vienīgo pamatu un nodrošinājumu, jo saskaņā ar paša Pestītāja apsolījumiem, elles vārti to nekad neuzvarēs"[5].
IV gs. Baznīcā tiek risināta problēma, uz ko tieši atsaukties vietējām bīskapiju Sinodēm, un Romas bīskaps parādās kā apelācijas instance strīdu situācijās. V gs, pāvesta Leona I laikā, primāta doktrīna jau sasniedz tādu brieduma pakāpi, kāda tā ir mūsdienās, līdz Halcedonas koncilā (451) Baznīcas tēvi svinīgi var iesaukties: „Petrus locutus est per Leonem” (Pēteris runāja ar Leona starpniecību).
Pakāpeniski, gadsimtu gaitā, Baznīcas iekšienē veidojās arī sava veida opozīcija pāvesta varas „autonomijai”, un šādus strāvojumus sāka saukt par konciliārismu. Šāda uzskata piekritēji vēlējās piešķirt lielāku lomu Vispārējam Koncilam, jeb visas pasaules bīskapu sanāksmei. Konstances koncilā (1415) tika izvirzīta tēze, ka Koncila autoritāte izriet tieši un nepastarpināti no Dieva un šī Koncila autoritāte pārāka vai līdzvērtīga pāvesta autoritātei. Pāvests Pijs II 1460 gadā atmeta šādu viedokli kā neatbilstošu. XVII gs. Francijā dzima t.s. gallikānisms un šī uzskata piekritēji vēlējās lielāku autonomiju no pāvesta tieši Francijā un vēlējās atjaunot Konstances koncila uzskatus koncila pārākumam pār pāvestu, u.c. 1682.gadā pāvests Inocents XI nosodīja šīs tēzes kā neatbilstošas. Vēlāk šīs tēzes modificējās tādā uzskatā, kā febroniānisms, kura piekritēji uzskatīja, ka Kristus uzticēja valstības atslēgas visai Baznīcai un šo varu lieto pāvests un bīskapi kopā, bet pāvests bīskapu vidū ir tikai primus inter pares (viņu vidū tikpat līdzīgs). Pāvests Klements XIII Febronija darbus ievietoja aizliegto grāmatu sarakstā (1764).

Kāda tad ir Baznīcas patiesā mācība par pāvesta primātu?

Baznīca tic, ka apustulis Pēteris, neskatoties uz savām cilvēciskajām vājībām, tika paša Kristus izraudzīts kā pirmais no divpadsimt apustuļu vidus un tika Baznīcā aicināts veikt specifisku un īpašu funkciju: pēc paša Jēzus Kristus pavēles būt par Baznīcas redzamās un nemainīgās struktūras elementu. Apustuļa Pētera vara un kalpojums, ar sukcesijas (pārmantotības) palīdzību, ir klātesoša Romas bīskapos, un šī kalpošana ir būtiski saistīta ar Pētera moceklības vietu - Romu. Pētera kalpošanas amata mērķis ir ticības un kopienas vienotība, tādēļ Pēteris un viņa pēcteči, pildot šo primāta kalpojumu, kuru vada īpaša Dieva žēlastība, ir "pastāvīgs un redzams vienības princips un pamats, kas savstarpēji vieno gan bīskapus, gan ticīgos[6]”. Patiešām, Romas pāvestam kā Kristus vietniekam un visas Baznīcas virsganam pār Baznīcu ir pilnīga (potestas plena), augstākā (potestas suprema) un universālā (potestas universalis) vara, ko viņš vienmēr ir tiesīgs brīvi pielietot”[7].Īpaši jāuzsver, ka Pētera pēctecis ir redzamais vienotības princips, kas savā veidā norāda uz neredzamo vienotības principu, kas ir Svētais Gars. Šie abi principi viens otru neizslēdz, bet gan papildina viens otru. Pāvestam piemīt arī nemaldības kalpojums, bet par to šeit sīkāk nerunāsim, jo tas ir atsevišķa raksta temats. Pēc Vatikāna I koncila radās zināma veida spriedze starp pāvesta varu un vietējā bīskapa varu, kā arī starp Universālās Baznīcas centralizāciju un vietējo bīskapiju, jeb diecēžu lomu un tiesībām. Vatikāna II koncils šo jautājumu veiksmīgi atrisināja, bet plašāk par to tiks runāts nākamajā Katoļu Baznīcas Vēstneša numurā. 

Raksts publicēts "Katoļu Baznīcas Vēstnesī", 2018.gada augusta numurā 

Izmantotā literatūra:
Leksykon teologii fundamentalnej. Wydawnictwo „M”: Lublin-Kraków, 2002, 975-981.
Svešvārdu vārdnīca. Apgāds “Jumava”, 1999, 626.
Katoliskās Baznīcas katehisms. Rīgas Metropolijas kūrija, ”LAPA”, Valmiera, 2000.

Atsauces:
[1] primāts [lat. primas (primatis) ‘viens no pirmajiem; ievērojams’] – katoļu un anglikāņu baznīcā – augstākais garīdznieks, kura jurisdzikcijai pakļauti visi attiecīgās valsts arhibīskapi, Svešvārdu vārdnīca. Apgāds “Jumava”, 1999, 626.
[2] Sukcesija [lat. successio] – pēctecība, Svešvārdu vārdnīca. Apgāds “Jumava”, 1999, 761.
[3] KBK 834, sv. Ignācijs no Antiohijas, Vēstule romiešiem, Inscr.: SC 10bis, 106. lpp. (Funk 1, 252).
[4] KBK 834, sv. Irenejs no Lionas, Adversus haereses, 3, 3, 2: SC 211, 32 (PG 7, 849); sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Pastor aeternus, 2. nod.: DS 3057.
[5] KBK 834, sv. Maksims Apliecinātājs, Opuscula theologica et polemica : PG 91, 137-140.
[6] KBK 882, Vatikāna II koncils, Lumen gentium, 23
[7] KBK 882

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru