Pirms kāda laika izlasīju latviski iztulkoto ASV psiholoģijas zinātņu doktores psihoterapeites Annas Solteras grāmatu „Varmākas. Pedofili, izvarotāji un citi”, kurā plaši ir aprakstīta pedofilijas problemātika un cīņa ar to. Tā kā šobrīd plaši tiek apspriesta pedofīlija Katoļu Baznīcā, vēlos sniegt mazu komentāru šajā jautājumā, izmantojot šajā grāmatā sniegtos faktus.
Vispirms gribu teikt, ka nekādā gadījumā neattaisnoju ne pašus varmākas - pedofīlus, ne arī garīdzniecību, kura ilgus gadus šos faktus slēpa un neatklāja sabiedrībai. Tomēr, šīs grāmatas autore norāda, ka pedofīli ir daži cilvēki sabiedrībā, kuri, šādu seksuālu tieksmi pēc maziem bērniem, sajūt jau padsmit gadu vecumā un šo tieksmi viņos nav iespējams mainīt vai izārstēt. Kas ir pats šausminošākais, ka pedofīls ārēji izskatās ļoti laipns, sirsnīgs un patīkams cilvēks, kā arī māk par sevi radīt loti labu iespaidu. Tādējādi apkārtējiem ir ļoti grūti noticēt pedofīlu upuru stāstītajam, jo pedofīls ar manipulācijas un psiholoģisko triku palīdzību dara visu, lai iegalvotu apkārtējiem, ka šie upuri melo, pārspīlē vai nav drošticami. Anna Soltera uzsver, ka pedofīliem tieši Baznīca un kristīgā vide ir labvēlīga "teritorija" savu neģēlīgo tieksmju īstenošanai, jo ticīgi cilvēki, savā ziņā, ir vieglāk ietekmējami, viņi ir vairāk labticīgāki un vieglāk piedod un cenšas izcelt tikai to pozitīvāko un labāko. Var teikt, ka ticīgajiem cilvēkim dažreiz pietrūkst kritiskās spriestspējas šajos jautājumos. Jāņem vērā, ka pedofīlam, iefiltrējoties garīdznieku vai svētdienasskolas skolotāju rindās ir brīva, netraucēta pieeja bērniem un pie tam viņam vēl līdzi seko zināma veida "neaizskaramības autoritāte". Nevēloties attaisnot augstāko garīdzniecību ārzemēs, kura piesedza vai neatklāja pedofīlu noziegumus, tomēr, balstoties uz šīs autores pētījumiem, daudziem bīskapiem visdrīzāk bija grūti noticēt upuriem, jo pedofīli vienmēr sevi pasniedza kā gudrus, inteliģentus, kārtīgus, priekšzīmīgus, dievbijīgus, u.t.t. cilvēkus.
Tomēr autore uzsver, un es arī tam varu pievienoties, ka Katoļu Baznīca līdz šim ir pārāk maz pievērsusi uzmanību svarīgajam pedofīlijas jautājumam un autore ar stingru nopietnību uzsver, ka pedofili ir arī visur citur, ne tikai Baznīcā - arī treniņnometnēs, bērnudārzos, skolās, pie jauniešu grupu vadītājiem, u.t.t. Viņa uzsver, ka celibāts nav tas, kas veicina pedofīliju, bet gan apkārtējo, īpaši vecāku, garīdznieku un to, kuriem bērni ir uzticēti, vienaldzību un piesardzības trūkumu.
Uzskatu, ka nevajadzētu tikai Baznīcu vainot šajos pedofīlijas noziegumos, jo, balstoties uz autores pētījumiem, pedofīliju ir ļoti grūti atklāt, tieši pašu pedofīlu meistarīgajai manipulācijas un slēpšanās manierei. Tomēr Katoļu Baznīcai un arī citām institūcijām, kuras strādā ar bērniem, ir jāpievērš īpaša uzmanība šim jautājumam un ir jācenšas izslēgt jebkāda iespēja pedofīliem, kuri ir mums visapkārt, veikt savus noziegumus.
Un šādām tendencēm vispār nevajadzētu būt: http://www.delfi.lv/news/arzemes/slinku-pedofilu-cikstonu-un-citu-divainu-politiskas-partijas.d?id=43366807&page=1
Ieteiktie avoti: Soltera A. Varmākas, pedofili, izvarotāji un citi. To psiholoģija un aizsardzība pret tiem. b.i.v., Adria Books, 2007;
http://www.katedrale.lv/index.php?id=21559
https://www.vaticannews.va/lv/pavests/news/2018-08/aicinajums-dieva-tautai-nozelot-grekus-gavet-un-lugties.html
Baznīcas problēma pašlaik ir ne tik vien tajā, ka pa kādam vientuļam pedofilam kaut kur gadās, kuru, kā Jūs pareizi rakstāt, citiem grūti pamanīt. Bet, ka viņi cits citu zin un cits citu piesedz, kultivē homoseksuālu kultūru priesteru semināros, iesaistītie un līdzzinātāji ir ne tikai priesteru, bet arī bīskapu un pat kardinālu līmenī. Un kā arhibīskaps Vigano, caur kura rokām daudzi ar šīm lietām saistītie dokumenti gājuši, liecina, ka pat pāvests tur ir sasmērējies.
AtbildētDzēstIlmār, bet ja ņemam ASV gadījumu, tad sliktākais ir tas, ka baznīcas vadība bija informēta par to kas notiek. Un apzināti to slēpa. Un ņemot vērā apmērus kas tur tika sasniegti to nevar attiecināt uz individuāliem gadījumiem, kā seciniet beigās...diemžēl.
AtbildētDzēstŠādi cilvēki var būt visur un viņus ir grūti identificēt. Lielākā problēma ir tā, ka baznīcas vadība to zināja un neko nedarīja, turklāt nevis vienā gadījumā, bet sistemātiski, mērķtiecīgi un ilgākā laika posmā. Tā zināja konkrētus cilvēkus, ko viņi ir izdarījuši, bet neko nedarīja lai to pārtrauktu, tikai pārcēla uz citu vietu, apzinoties, ka tas tiks turpināts. Turklāt tas tika darīts baznīcas augstākājā līmenī, kas robežojas ar institūcijas iekšējām vērtibām.
AtbildētDzēstPats briesmīgākais ir fakts, ka vainotie uzdod sevi par upuriem un neviens no viņiem netaisās izrādīt ne mazāko nožēlu. Tā vietā, lai kaut ko labotu (ja tas vispār vēl ir iespējams), šie cilvēki uzbrūk arhibīskapam Vigano. Ir acīmredzams, ka, izmantojot varas pozīcijas, ir nolemts pašreizējo bezprecedenta krīzi "izsēdēt", līdz tā nogrims aizmirstībā. Tā ir Svētās Baznīcas totāla diskreditācija visas pasaules acīs!!!
AtbildētDzēstJautājums: Ja nav vairs iespējams ticēt nevienam maģistērija vārdam par praktiskiem MORĀLES jautājumiem, kādēļ lai vēl kāds ņemtu nopietni Katoļu Baznīcas TICĪBAS mācību???