Nederīgie kalpi!

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 17, 7-10)

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem apustuļiem: “Kurš no jums savam kalpam, kas ar vai gana, sacīs, kad tas atgriežas no tīruma: “Tūlīt nāc un sēdies pie galda”? Vai tad viņš drīzāk tam neteiks: “Sagatavo man vakariņas, apjozies un apkalpo mani, kamēr es ēdīšu un dzeršu. Un pēc tam paēdīsi un padzersi tu.” Vai tad viņš pateicas šim kalpam, ka tas izpildīja to, kas bija pavēlēts?
Tāpat arī jūs sakiet, kad būsiet izdarījuši visu, kas jums pavēlēts: “Mēs esam nederīgi kalpi; mēs izdarījām to, ko mums vajadzēja darīt.”” Tie ir Svēto Rakstu vārdi. (www.mieramtuvu.lv)

Šodien vēlējos padalīties ar pārdomām par godkārību. Daudzreiz, kalpojot Baznīcā, arī kā priesterim, jūtu, ka mana kalpošanas motivācija nav pats Dievs, bet atzinība no citu puses. No bīskapa, citiem priesteriem, draudzes locekļiem un sabiedrības. Ja to nesaņemu, tad sirdī iezogas rūgtums, neapmierinātība, kritika un kurnēšana. Daudzās situācijās cilvēki Baznīcā saka: "Kāpēc mani nenovērtē? Nepasaka paldies? Nepaslavē? Niedod kādu diplomu vai pateicības rakstu?" Nav slikti ilgoties un vēlēties uzslavu un pateicību. Tomēr, Jēzus šodienas evaņģēlijā saka - ja mēs izpildām to kas ir mūsu pienākums, mēs tāpat esam nederīgi kalpi. Tātad, ir vajadzīga šī "svētā vienaldzība", jeb indiference. Ja mani uzslavē un paliela - labi. Tas ir patīkami. Bet ja neuzslavē, nepasaka paldies, bet tieši otrādi - nokritizē vai apsūdz, pat nepietiesi - arī tad ir labi :) Jo es to daru nevis citiem, bet pašam Dievam un pats Dievs atlīdzinās par visu, ko mēs šajā pasaulē darām.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru