trešdiena, 2019. gada 13. novembris

Sieviete Garīgajā Seminārā

Vatikāna radio poļu redakcija ziņo, ka Francijā, kādā Garīgajā Seminārā jau ir bijis gadījums, kad kāda sieviete, kura ir mainījusi dzimumu, ir iestājusies šajā Seminārā, nonākusi līdz diakonātam un tikai tad ir uzzināta patiesība. Tikai pēc Dievišķā Kulta un disciplīnas kongregācijas prefekta kard. Robert Sarah iejaukšanās, šīs svētības nenotika. Atcerējos savu "uzstāšanos" LTV raidījumā "Kultūršoks" par Stambulas konvensiju pirms pāris gadiem. Lūk, tas par ko runāju toreiz, tagad jau notiek realitātē.

Latvijas ceļi

svētdiena, 2019. gada 10. novembris

Salaspils katoļu draudzes sludinājumi 10.novembrī

Vēl dievkalpojumi darbadienās notiks baznīcā.

11. un 18.novembrī dievkalpojumi draudzē notiks 8.00. Lūgsimies par mūsu karavīriem un Latviju.

Nākamo svētdienu pāvests ir izsludinājis par nabadzīgo cilvēku svētdienu.

Ja kādam ir nepieciešamība pasvētīt māju vai dzīvokli, vai kādos citos jautājumos droši var jautāt prāvestam. Arī slimnieku apmeklējumi.

Katra mēneša otrajā un ceturtajā svētdienā svētā Mise 15.00 Baldones draudzē.

Katra mēneša ceturtajā trešdienā 16.00 svētā Mise Upeslejās, Tuberkulozes un plaušu centrā.

Aicinām draudzes locekļus uz dievnama uzkopšanu, kas notiek katra mēneša otrajā un ceturtajā sestdienā pēc rīta Mises plkst. 8:00.

Lasīsim Katolisko literatūru un atbalstīsim Radio Marija Latvija darbību.

Draudzes informācija mājaslapā www.salaspilsdraudze.lv

Prāvests.

trešdiena, 2019. gada 6. novembris

Kādēļ Katoļu Baznīcā ticības avots ir ne tikai Bībele?

Dieva Atklāsme

Apustulis Pāvils 1 vēstulē Timotejam uzsver: Dievs "grib, lai visi cilvēki būtu atpestīti un nonāktu līdz patiesības pazīšanai." ( 1 Tim 2, 4) Tādēļ jau kopš neatminamiem laikiem praktiski visas pasaules tautas mēģināja, ar dažādu reliģisku aktu palīdzību nonākt kontaktā ar Dievu vai dievībām. Katoliskā Baznīca, īpaši pēc Vatikāna II koncila māca, ka nav nevienas reliģijas, kurās kaut nepilnīgā veidā nebūtu klātesoša Dieva Atklāsme. Dievs Sevi jau atklāj radīšanas brīdī un caur radību, bet turpināja un turpina Sevi atklāt caur dažādām reliģijām visā pasaulē. Tur kur ir reliģija, tur ir attiecības ar Dievu, kaut arī šajās reliģijās Dieva izdejas, vai izpratnes līmenis ir nepilnīgs un izkropļots. Jau apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem raksta: „Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos... (Rom 1,20). Nav reliģijas, kurās nebūtu klātesoša dievišķa darbība, kaut nepilnīgā veidā. Dievs, noslēpumaini darbojās ikvienā cilvēkā, tautā, reliģiskā sistēmā jau kopš pasaules radīšanas, tādējādi sagatavojot savu unikālo, neatkārtojamo Atklāsmi Jēzus Kristus Personā. Tieši tādēļ Dievs izvēlējās konkrētus cilvēkus – Ābrahāmu, Īzaku, Jēkabu, Mozu, visu Izraēļa tautu, lai atklātu Sevi caur monoteisku reliģiju – jūdaismu. Dieva Atklāsme konkretizējās un realizējās vēsturē un caur vēsturi. Savu pilnību šī Atklāseme par Dievu sasniedza Jēzus Kristus – Vienpiedzimušā Dieva Dēla Personā, kurš iemiesojās, pieņemdams cilvēka veidu, kļūdams patiess Dievs un patiess Cilvēks.

2. Jēzus Kristus un Viņa Baznīca

Visa Jēzus Kristus dzīve bija vērsta uz to, lai atklātu Tēvu, precīzāk - lai atklātu patiesību par Trīsvienību un atklātu cilvēkiem, ka Dievs vēlas viņus, katru individuāli, bet Kopienas – Baznīcas ietvaros, glābt. Jēzus savas publiskās darbības laikā izvēlas konkrētus 12 vīrus, no kuriem veido „Jauno Izraēli” – Baznīcu, ieceldams Pēteri, pirmo pāvestu par Baznīcas galvu. „Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi (jaunajā tulkojumā un grieķu tekstā – Baznīcu), un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs." (Mt 16,18-19) Tātad, nekur Bībelē mēs neatrodam Jēzus pavēli rakstīt Bībeli. Jēzus laikos, viņš pats, kā arī tā laika jūdi, tai skaitā Jēzus mācekļi lasīja un ticību izdzīvoja ar Veco Derību. Jēzus sludināja mutvārdos. Viņš dibināja Baznīcu, ieceļot 12 apustuļus, iedibināja 7 svētos Sakramentus un pavēlēja saviem mācekļiem iet, sludināt un mācīt visas tautas: „Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mt 28, 19-20) Vēlos uzsvērt – Jēzus Kristus savas dzīves laikā neuzrakstīja nevienu tekstu un arī nekur neatrodam pavēli iet un rakstīt Bībeli, vai Jauno Derību. Viņš pat neliek lasīt Veco Derību, kaut pats un Viņa mācekļi Sinagogā klausās un lasa Toru (Mozus Likumu).


Pēc Jēzus Kristus nāves pie krusta un Viņa godpilnās Augšāmcelšanās, Jēzus satiek savus mācekļus kuri ir izbijušies un zaudējuši cerību. Viņš viņus iepriecina, iedrošina un pavēl neizklīst, bet gaidīt Paraklētu, Iepriecinātaju un Aizstāvi – Svēto Garu, kurš viņiem visu iemācīs un arī būs Galvenais jaunās mācekļu Kopienas – Baznīcas Vadītājs. Vasarsvētku dienā, saņemot Svēto Garu, mācekļi drosmīgi, apveltīti ar ārkārtējām harismām, dodas sludināt Evaņģēliju visai radībai un dibina pirmās kristiešu draudzes. Jaunās Derības VĒL NAV.

3. Kas ir Evaņģēlijs?

Ja skatamies rūpīgi Bībeles tekstos, tad šie teksti norāda uz 4 evaņģēlijiem, kurus uzrakstīja divi nepastarpinātie Jēzus sekotāji, apustuļi – sv. Matejs un sv. Jānis un divi pastarpinātie – sv. Lūka bija sv. Pāvila māceklis un sv. Marks – sv. Pētera māceklis. Tomēr, kā norāda egzegēti, tad Bībele dažos tekstos parāda, ka Evaņģēlijs, jeb Labā Vēsts ir pats Jēzus Kristus. Nevis tikai teksts, burti vai ticības saturs, bet Viņš pats, kā Otrā Trīsvienības Persona. Un Evaņģēlijs kristietības pirmajās desmitgadēs tiek sludināts galvenokārt mutvārdos, un šīs sludināšanas saturā ietilpa gan tiešie Jēzus vārdi, gan arī pašas pirmējās kristiešu kopienas atmiņas, pieredze un interpretācija par Jēzu. Un tieši šīs atmiņas, interpetāciju vēlāk precīzi, teoloģiski, svētā Gara iedvesmā, saglabājot savu, kā patiesu hagiogrāfu, jeb Bībeles tekstu autoru cilvēcisko dimensiju, arī pierakstīs tās personas, kuras no Svētā Gara saņems šādu iedvesmu. Tomēr, līdz 53 gadam, kad tika uzrakstīts pirmais Jaunās Derības teksts – apustuļa Pāvila 1 vēstule Tesaloniķiešiem, Baznīca veiksmīgi darbojās un sludināja Evaņģēliju, jeb Labo Vēsti par Jēzu mutvārdos. Arī vēlāk, pēc 100 gada, kad sv. apustulis Jānis pabeidza pēdējo Jaunās Derības darbu – Jāņa evaņģēliju un Atklāsmes grāmatu, pirmo kristiešu draudzēs cirkulēja vairāk par 30 dažādu evaņģēliju tekstu un ap 100 vēstuļu, ko tagad pazīstam kā apokrifus – Jēkaba, Toma, Jūdas, u.c evaņģēliji. Bieži vien mūsdienās, laicīgie mediji šos tekstus piedāvā kā ārkārtēju sensāciju, kaut patiesībā nekas sensacionals tas nav. Baznīca šos tekstus atmeta, kā neiedvesmotus. Kaut arī ilgu laiku kristiešu kopienas uzskatīja, ka piemēram Hermasa „Gans” bija Svētā Gara iedvesmots darbs un to vajadzētu iekļaut Jaunās Derības tekstu krājumā. Un tagad jautājums – kurš bija tas, kurš noteica, kādas grāmatas ir iekļaujamas Jaunās Derības 27 grāmatu kanonā, jeb sarakstā, un kurš nē? Pašā Bībeles tekstā mēs neatrodam sarakstu ar „pareizajām” grāmatām? Atbilde ir: tā bija Baznīca, jeb kristiešu kopienas, kuras svētajā Garā atpazina. Oficiāli Baznīca Vecās un Jaunās Derības sarakstu apstiprināja Tridentes koncilā, 1545-1575 gados, atbildot uz reformāciju, kura apšaubīja dažu Bībeles grāmatu iedvesmotību.

4. Cauri gadsimtiem
.

Kristieši jau pirmajos gadsimtos saprata, ka Jēzus Kristus atnestā Labā Vēsts ir jāsaglabā cauri laikiem neskarta un negrozīta. Tādēļ arī bija svarīga regula fidei, kas daļēji tika pierakstīta, bet daļēji turpināja eksistēt Baznīcā, mutvārdu Tradīcijas veidā. Tieši Baznīcas Tēvi bija tie, kuri līdz pat VIII gadsimtam precizēja, slīpēja un noteica Baznīcas ticības pamatus, jo Bībelē mēs tiešā veidā netrodam norādi par Trīsvienību un daudzām citām ticības patiesībām. Bībelē mēs neatrodam arī Credo, jeb Nīkajas – Konstantinapoles, vai arī apustuļu ticības apliecības. Visas dogmatiskās patiesības, ko pieņem un sludina Baznīca visos laikos, izriet no Rakstiem, tādējādi bija nepieciešami Ekumēniskie, jeb Vispārējie Koncili, kuros šīs patiesības tika apstiprinātas. Tieši pāvests, kopā ar pārējiem bīskapiem bija garants tam, ka patiesā ticība netiks sagrozīta un ka Raksti tiks pareizi, atbilstoši Baznīcas ticībai interpetēti. Vatikāna II koncila dogmatiskā konstitūcija "Dei Verbum" uzsver: "Devis šo Atklāsmi visu tautu pestīšanai, Dievs ar tādu pat labestību gādā, lai tā vienmēr paliktu neskarta un tiktu nodota tālāk visām paaudzēm."

Jēzus, kura Personā piepildās un ar pēdējā apustuļa nāvi noslēdzas Atklāsme tika tālāknodota divos veidos:

- mutvārdos - caur apustuļiem, kuri ar mutvārdu sludināšanu, piemēriem un iedibinājumiem nodeva tālāk gan to, ko bija mācījušies no paša Kristus, dzīvojot kopā ar Viņu un redzot Viņa darbus, gan arī to, ko Svētais Gars viņiem iedvesmoja;

- rakstveidā - caur apustuļiem un viņiem tuvu stāvošiem cilvēkiem, kuri tā paša Svētā Gara iedvesmā rakstiski fiksēja pestīšanas vēsti.

Lai Evaņģēlijs Baznīcā vienmēr tiktu saglabāts neskarts un dzīvs, apustuļi par saviem pēctečiem atstāja bīskapus, viņiem uzticot savu mācīšanas sūtību. Šo dzīvo Atklāsmes tālāknodošanu, kas tiek īstenota Svētajā Garā, sauc par Tradīciju, lai to atšķirtu no Svētajiem Rakstiem, kaut tā ir cieši ar tiem saistīta. Caur Tradīciju savā mācībā, dzīvē un kultā Baznīca uzticīgi glabā un nodod tālāk katrai nākamajai paaudzei visu to, kas tā pati ir, un visu to, kam tā tic. Svēto Baznīcas tēvu mācība apliecina šīs Tradīcijas dzīvinošo klātbūtni, tās bagātībām saplūstot Baznīcas, kura tic un lūdzas, praksē un dzīvē.

5. Līdz drukas atklāšanai


Jāsaka, ka līdz pat XVI gadsimtam, kad tika atklāta drukāta teksta iespiešana, Bībeles tekstus mūki klosteros pārrakstīja ar roku un šie teksti bija pieejami tikai bīskapiem un augsti izglītotiem teologiem. Vienkāršā tauta Bībeles tekstus zināja no galvas, jo senos laikos, kad nebija interneta un daudz drukātu grāmatu, daudzas patiesības, tai skaitā arī tautas kultūras bagātības, piem. dainas, dziesmas, u.t.t tika tālāknodotas caur tautas un cilvēku atmiņu, mutvārdos. Cilvēki dziedāja reliģiskas dziesmas, kuras bija ļoti garas un ietvēra dziļas patiesības par Dievu un Baznīcu. Arī Baznīcas liturģija, dievnamu arhitektūra, māksla, kultūra, u.t.t. bija šīs Dievišķās Atklāsmes tālāknesēja. Toreiz nevarēja iedomāties, ka katram mājās būtu nodrukāta Bībele, kuru cilvēks individuāli lasītu. Kopiena – Baznīca, draudze bija tā eksluzīvā „vieta”, kurā cilvēks saņēma ticību un nodeva to tālāk nākamajām paaudzēm. Tādēļ jāuzsver, ka Tradīcija un Svētie Raksti, Bībele nav divi atsevišķi avoti un nav savstarpēji "konkurējoši uzņēmumi". Tradīcija un Svētie Raksti ir ciešā saistībā, pastāvot dziļai savstarpējai apmaiņai. Izplūzdami no viena un tā paša dievišķā avota, tie kopā veido, tā teikt, vienu veselu un tiecas uz vienu un to pašu mērķi. Gan Tradīcija, gan Svētie Raksti dara Baznīcā klātesošu un auglīgu Kristus noslēpumu, kurš ir apsolījis palikt ar savējiem "visās dienās, līdz pat pasaules beigām" ( Mt 28, 20). Kā to saprast, varam jautāt? Atbilde ir pavisam vienkārša. Svētie Raksti ir Svētā Gara iedvesmā rakstiski fiksētais Dieva Vārds. Savukārt svētā Tradīcija vēstī Dieva Vārdu, ko Kungs Kristus un Svētais Gars ir uzticējuši apustuļiem, un visā pilnībā nodod to tālāk viņu pēctečiem, lai tie, patiesības Gara apgaismoti, savā sludināšanā to uzticīgi saglabā, skaidro un izplata.

6. Līdz mūsdienām

No tā izriet, ka Baznīca, kurai ir uzticēta Atklāsmes tālāknodošana un interpretācija, „savu pārliecību par visiem Atklāsmes jautājumiem smeļas ne tikai Svētajos Rakstos. Tāpēc gan Tradīcija, gan Svētie Raksti ir jāpieņem un jāciena ar vienādu bijību un cieņu.” Nebūtu labi Tadīciju jaukt ar vietējām diciplinārām, liturģiskām vai dievbijības tradīcijām, kas dzimst dažādos laikos un lokālajās vietās. Tās ir dažādām vietām un dažādiem laikmetiem piemērotas šīs lielās Tradīcijas īpašas izpausmes formas. Apustuliskās Tradīcijas gaismā tās var tikt Baznīcas maģistērija vadībā saglabātas, pārveidotas vai arī atmestas.

Ticības svētais mantojums (depositum fidei), ko satur svētā Tradīcija un Svētie Raksti, caur apustuļiem tika uzticēts visai Baznīcai. Tam sekodama, visa svētā tauta, vienota ar saviem ganītājiem, pastāvīgi paliek uzticīga apustuļu mācībā un brāļu kopībā, maizes laušanā un lūgšanā, tā ka mantojumā saņemtās ticības saglabāšanā, īstenošanā un apliecināšanā izpaužas neparasti spēcīga garīga vienotība starp ganītājiem un ticīgajiem.

Uzdevums autentiski interpretēt rakstiski fiksēto vai tālāknodoto Dieva Vārdu ir uzticēts vienīgi Baznīcas dzīvajam maģistērijam, kurš izmanto savu varu Jēzus Kristus vārdā, tas ir, bīskapiem vienotībā ar Pētera pēcteci - Romas bīskapu.Taču šis maģistērijs nav pārāks par Dieva Vārdu, bet gan tam kalpo, mācot tikai to, kas tika saņemts glabāšanā, jo sekojot Dieva dotajām pilnvarām, ar Svētā Gara palīdzību tas dievbijīgi klausās šo Vārdu, svēti to sargā un uzticīgi māca, un no šī vienīgā ticības mantojuma smeļ visu, ko piedāvā ticēšanai kā Dieva atklātu.

Noslēgumā, apkopojot šeit izteiktās domas, varam teikt, ka sākot ar reformāciju Bībele, rakstiski fiksētais teksts par Dieva Vārdu, Logosu, Jēzu Kristu tika atrauts no Kopienas - Baznīcas ticības un tika „instrumentalizēts”, jeb bieži vien padarīts par ideoloģisku un fundamentālistisku ieroci. Pēc reformācijas radās tūkstošiem dažādu novirzienu un sektu, kur katrs, izmantojot rakstīto Bībeles tekstu, būvē savu ticību, savu izpratni par Dievu un tādējādi kropļo Jēzus Kristus atnesto Atklāsmi. Nevar noliegt, ka dažos gadījumos šīs grupas, izceļot kādu biblisko patiesību, norāda pašai Baznīcai kādos jautājumos tā ir novirzījusies no Atklāsmes un palīdz tai. Tomēr ārpus Baznīcas, Bībele paliek tikai kā sauss teksts, kurš var tikt izmantots kā informatīvs materiāls, tikt studēts un iepazīts, bet bieži vien tam trūkst Svētā Gara svaidījums, kuru šis teksts iegūst tad, kad tiek lietots tur, no kurienes tas teksts ir nācis – Baznīcā. Un vēl. Ja uzskatām, ka Dievu var ieslēgt rakstītā, drukātā grāmatā – Bībelē, tad mēs kļūstam līdzīgi musulmaņiem, kuri tic, ka Allāha priekšā ir „Māte Grāmata” un Allāhs pravietim Muhamedam tiešā un negrozītā veidā šo sakrālo tekstu ir nodiktējis. Līdz ar to musulmaņiem Korāns, jeb viņu Svētie Raksti ir vienīgais sakrālais avots, no kurienes smelt zināšanas par ticību. Jāatgādina, ka kristietība nav grāmatas, nedzīvā burta un likuma reliģija, bet dzīvā Dieva Gara reliģija, Labā Vēsts par mūsu Glābēju Jēzu Kristu, kurš nomira pie krusta par mūsu grēkiem, augšāmcēlās, atsūtīja Svēto Garu, nodibināja Baznīcu un joprojām dzīvo un valda savā Baznīcā līdz par pasaules galam.

Sagatavoja pr. Ilmārs Tolstovs, izmantojot Katoliskās Baznīcas Katehisma materiālus, no 74-87 numuram (www.katolis.lv/katehisms)

pirmdiena, 2019. gada 4. novembris

"Lietus" baznīcā

Dārgie bloga lasītāji! Nonākot Salaspilī, biju daudz dzirdējis par dievnama katastrofālo stāvokli. Tomēr šodien, kad Dievs mums dod daudz lietu, nolēmu pastaigāt pa baznīcu un apskatīties, vai "kaut kur netek". Un, aizejot aiz ērgelēm, uz savas sejas sajutu tādu kā mazu lietus rasināšanu. Tas nozīmē, ka caur priekšējo fasādi lietus nonāk dievnama iekšienē un reizē arī uz ērģelēm. Līdz ar to, vēlreiz guvu apstiprinājumu, ka nākošgad pavasarī ir jāsāk darbs pie dievnama priekšējās fasādes atjaunošanas un siltināšanas. Ticu, ka ar kopīgiem spēkiem mums tas izdosies. Lūdzu jūsu lūgšanas un arī, iespēju robežās, finansiālu atbalstu. Paldies. Salaspils Romas Katoļu Draudze Reģistrācijas Nr. 90000470778 AS SEB banka UNLALLVX konts LV41UNLA0050000010880

Cilvēka attiecības ar Dievu (Latvijas Radio 1 ieraksts)

ceturtdiena, 2019. gada 31. oktobris

"Evangelii gaudium" - pr. Ilmāra konspekts

Tā ir revolūcija! Bet revolūvija Tradīcijas ietvaros. Tā var teikt, lasot jauno pāvests Franciska apustulisko pamudinājumu "Evangelii gaudium". Šis ir viens no retajiem pāvesta dokumentiem, ko es lasu ar aizrautību un nevaru vien nociesties, kad to pabeigšu lasīt. Iesāku to darīt šodien, tādēļ tagad publicēšu savas, ar zīmuli uzrakstītās piezīmes teksta malās. Vēlos uzsvērt, ka manas piezīmes nav teksta analīze vai konspekts, bet manas paša pārdomas par tekstu. Oriģinālais teksts ir atrodams šeit: http://www.vatican.va/holy_father/francesco/apost_exhortations/index_en.htm

Ievads
1. Evaņģēliju nepieciešams sludināt ar prieku;
2. Mūsdienu patērētāju sabiedrībā dzīvo cilvēki ar aizvērtām sirdīm un izolētu sirdsapziņu;
3. Kristus gaida lai mēs speru kaut tikai mazu solīti pretī Viņam. Viņš uzreiz atbild;
4. Dievs nekad nekavējas piedot;
6. Dievs mūs, kristiešus kas nemitīgi dzīvo gavēnī, aicina doties prieka straumēs;
7. Kristietības pamatā nav kāda ideja, bet satikšanās ar Personu;
8. Tikšanās ar Dievu atbrīvo no koncentrēšanās tikai uz sevi;
11. Dievu nevar iekļaut mūsu izveidotajās shēmās. Labā Vēsts ir nemitīgs jaunums;
12. Jēzus ir pirmais evaņģelizētājs;
13. Ticīgais ir cilvēks, kurš nemitīgi "atcerās" pestīšanas notikumus;
14. Dokuments ir Sinodes auglis. Ir trīs evaņģelizācijas virzieni:
a) parastā, draudzes pastorāle;
b) kristīto, kas nedzīvo pēc evaņģēlija;
c) tie, kas nepazīst Kristu vispār;
14. Baznīca izplatās nevis caur citu pārliecināšanu, bet caur pievilcības, pievilkšanas spēku;
15. Misija ir pats svarīgākais Baznīcas uzdevums;
16. Baznīcai vajag decentralizēties. Lielāka loma ir nepieciešama diecēzes bīskapiem;

sestdiena, 2019. gada 26. oktobris

Latvijas Bīskapu konference par ticīgo dalību Svētajā Misē

Jau kādu laiku no Latvijas ticīgo un priesteru puses tika aktualizēts jautājums par to, kā jārīkojas ticīgajiem dažos Svētās Mises brīžos. Tie dažādās draudzēs bija atšķirīgi un izraisīja zināmu nesaprašanos. Šis jautājums ir gana būtisks, kaut arī kādam varbūt šķiet – kāda starpība, kurā draudzē kā liturģija tiek piedzīvota. Kādēļ tas ir būtisks nevis otršķirīgs jautājums?

Liturģijā draudze un Baznīca vienojas kopīgā lūgšanā. Mēs kā indivīdi sanākam kopā, lai lūgtos kā viena tauta, to mēs izpaužam, lūdzoties vienā balsī, vienotā stājā. Pievienojam Latvijas Bīskapu konferences izstrādātās kārtības svarīgākos punktus, kuri tika apstiprināti, vienādojot ticīgo dalību Svētajā Misē:

1. Grēku nožēlas akts

Priesteris: Es atzīstos...

Visi: visvarenajam Dievam un jums, brāļi un māsas, ka es daudz esmu grēkojis ar domām, vārdiem, darbiem un nolaidību. Mana vaina, mana vaina, (tikai trešo reizi sit krūtīs) mana vislielākā vaina. Tādēļ es lūdzu Vissvētāko Jaunavu Mariju, visus eņģeļus un svētos, un jūs, brāļi un māsas, aizlūgt par mani Kungu, mūsu Dievu.

Priesteris: Lai apžēlojas par mums Visvarenais Dievs un, piedevis mūsu grēkus, lai mūs aizved mūžīgajā dzīvē.

Visi: Amen.

2. Pēc upurdāvanu sagatavošanas

Priesteris mazgā rokas, pa to laiku var notikt tautas apkūpināšana, kuras laikā visi stāv kājās, vai, ja tā nenotiek, priesteris uzaicina (visi pieceļas): Lūdzieties, brāļi, lai Dievs, visvarenais Tēvs, pieņem šo manu un jūsu upuri.

Visi: Lai Kungs pieņem šo upuri par godu un slavu savam vārdam, par labu mums un visai Viņa svētajai Baznīcai.

3. Prefācija

Pēc priestera nodziedātās (nolasītās) pateicības dziesmas visi kopā dzied vai lūdzas:

Svēts, svēts, svēts ir Kungs, debespulku Dievs. Debess un zeme ir Tavas godības pilna. Hosanna augstumos. Svētīgs, kas nāk Kunga vārdā. Hosanna augstumos.

Visi nostājas ceļos, un seko Euharistiskā lūgšana, kuras laikā priesteris paceļ maizi un biķeri. Pacelšanas laikā ministranti katru reizi zvana pa trīs reizēm ar intervāliem. Kad priesteris loka ceļus, tad trīsreiz bez intervāliem.

4. Euharistiskā lūgšana

Euharistisko lūgšanu noslēdzot, priesteris paceļ virs altāra biķeri un trauciņu ar konsekrēto maizi (visi pieceļas) un Euharistisko lūgšanu noslēdz ar vārdiem:

Priesteris: Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā, Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos.

Visi: Amen.

5. Komūnijas rits

Pēc miera sveiciena visi, stāvot kājās, dzied vai lūdzas:

Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums. Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums. Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, dod mums mieru. Pēc dziedājuma priesteris nometas uz viena ceļa (ministranti vienreiz nozvana), bet pārējie nostājas uz abiem ceļiem un priesteris visiem, rādot maizi, saka: Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.

Visi: Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu, un mana dvēsele kļūs vesela.

Seko dievgalds (sv. komūnija). Visi, kas pieņems sv. komūniju, dodas pie altāra, bet pārējie var apsēsties un palūgties, var arī dziedāt kādu dziesmu.

Priesteris, pasniedzot dievmaizi, saka: Corpus Christi (Kristus Miesa).

Pieņēmējs atbild: Amen un atver muti. Komūnijas pieņemšana notiek uz ceļiem (izņēmums ir tad, ja kāds vecuma vai slimības dēļ nevar to izdarīt, tad var stāvot vai arī sēžot).

6. Noslēguma rits

Pēc sv. komūnijas priesteris uzaicina: Lūgsimies! (Visi pieceļas, un priesteris dzied noslēguma lūgšanu, ko pabeidz ar vārdiem): Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu.

Visi: Amen.

Pēc lūgšanas seko beigu svētība:

Priesteris: Dievs Kungs lai ir ar jums.

Visi: Kungs ir ar tevi.

Priesteris: Lai svētī jūs visvarenais Dievs, Tēvs un Dēls, un Svētais Gars.

Visi: Amen.

Priesteris: Dieva žēlastība lai jūs pavada.

Visi: Pateicība Dievam.

Kad priesteris ir aizgājis, var apsēsties vai nomesties ceļos un veltīt laiku kopīgai vai privātai lūgšanai.

Laikraksts "Nāc", Nr.111
Pārpublicēts no www.katedrale.lv

trešdiena, 2019. gada 23. oktobris

Reliģiskās organizācijas un izglītība

6. pants. Reliģiskās organizācijas un izglītība
(1) Ikvienam ir tiesības apgūt ticības mācību gan individuāli, gan kopā ar citiem reliģisko organizāciju mācību iestādēs.
(2) Valsts un pašvaldību skolās kristīgās ticības mācību var mācīt personām, kuras rakstveidā izteikušas vēlēšanos to apgūt. Nepilngadīgās personas iesniegumu par vēlēšanos apgūt kristīgās ticības mācību iesniedz ar vecāku vai aizbildņu rakstveida piekrišanu. Ja nepilngadīgā persona ir jaunāka par 14 gadiem, tās vietā iesniegumu iesniedz šīs personas vecāki vai aizbildņi.
(3) Kristīgās ticības mācību māca pēc Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātas mācību programmas evaņģēliski luteriskās, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku un baptistu konfesiju pedagogi, ja skolā ir vismaz 10 skolēnu, kuri vēlas apgūt attiecīgās kristīgās konfesijas mācību. Pedagogus izvirza konfesijas vadība, un tos atestē Izglītības un zinātnes ministrija.
(4) Valsts un pašvaldību pārziņā esošajās nacionālo minoritāšu skolās, ievērojot skolēnu un viņu vecāku vai aizbildņu vēlēšanos, Izglītības un zinātnes ministrijas noteiktajā kārtībā var pasniegt arī attiecīgajai nacionālajai minoritātei raksturīgās ticības mācību.
(5) Kristīgās ticības mācības un ētikas mācīšana tiek finansēta no valsts budžeta.
(07.06.1996. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.02.1998. likumu, kas stājas spēkā 20.03.1998.)

Citāts no Reliģisko organizāciju likuma (https://likumi.lv/doc.php?id=36874)

trešdiena, 2019. gada 16. oktobris

Kad priesteris pieņem grēksūdzi?

Pēdējā laikā man cilvēki jautā, kad priesterim ir pieņemšanas laiks uz privāto grēksūdzi? Zināms, ka Katoļu Baznīcā cilvēki, kuri atrodas smaga, jeb nāvīga grēka stāvoklī nevar iet pie dievgalda un pieņemt Svēto Komūniju.

Atbilde ir pavisam vienkārša. Romas Katoliskajā Baznīcā Latvijā ir ieviesta sena prakse, kura, paldies Dievam, vēl pastāv un jācer ka arī pastāvēs - garīdznieks pirms katras svētās Mises vismaz 15 -20 minūtes darbadienās un pusstundu vai pat stundu ir sastopams biktskrēslā, t.i. speciālā "būdiņā" vai krēslā ar restotiem lodziņiem abās pusēs un ikviens, kurš vēlas, var pieiet pie grēksūdzes. Tas nozīmē, ka nav iepriekš jāpiesakās vai jāinformē priesteris par grēksūdzi. Var apskatīties draudzes mājaslapā, vai www.katolis.lv, kad notiek svētā Mise un tad ierasties kādu brīdi pirms tam un izsūdzēt grēkus.

Ir cilvēki, kuriem ir grūti pieiet pie šī restotā lodziņa. Kanonisko Tiesību kodekss uzsver, ka "piemērota vieta uzklausīt sakramentālo grēksūdzi ir baznīca vai kapela. Attiecībā uz konfesionālu (biktskrēslu) priekšrakstus izdod bīskapu konference, tomēr konfesionāliem vienmēr ir jābūt redzamā vietā, apgādātiem ar restotu lodziņu starp penitentu (to kurš sūdz grēkus) un biktstēvu, kurus ticīgie, kas vēlas brīvi varētu lietot. Ārpus konfesionāla grēksūdzi uzklausīt nedrīkst, ja to neprasa pamatots iemesls" (KTK 964). Tātad ir situācijas, kā piemēram slimnieki mājās vai slimnīcā, svētceļojumi, dažādas situācijas, kad ir iespējams grēksūdzi uzklausīt arī ārpus konfesionāla. Tomēr nevajadzētu to pārvērst par normu.

Ir draudzes, kurās kalpo vairāki priesteri un šajās draudzēs ir iespējams uzklausīt grēksūdzi arī Svētās Mises laikā. Tomēr nebūtu labi, ja ierodamies uz dievkalpojumu pēdējā brīdī un tad, dievkalpojuma laikā, tad, kad ir aktīvi jāpiedalās liturgijā, jaklausās Dieva Vārds un sprediķis, ejam pie grēksūdzes. Bieži vien ir situācijas, kad priesteris sēž gandrīz stundu pirms dievkalpojuma biktskrēslā, neviens cilvēks neiet pie grēksūdzes, un tad, 10 minūtes pirms svētās Mises sākuma visi saskrien, veidojas rinda un tad priesterim nav iespējams kvalitatīvi veikt savu kalpojumu biktskrēslā, uzklausot un dodot padomus. Tādēļ, ja esam izlēmuši iet pie grēksūdzes, ieradīsimies dievnamā savlaicīgāk, vai vislabāk - atnāksim uz svēto Misi kādā darbadienā, kad ir mazāk cilvēku, lai nesteidzīgi, no sirds, izsūdzētu grēkus biktskrēslā.

pirmdiena, 2019. gada 14. oktobris

Liturģisko lūgšanu teksti

Lai top slavēts Jēzus Kristus!

Jau sen vēlējos par šo tēmu kaut ko uzrakstīt. Bieži vien, klausoties gan "Radio Marija Latvija", gan arī dzirdot dažādās draudzēs lūgšanas, sadzirdu liturģisko lūgšanu tekstu kropļojumus, kuri burtiski "griež ausīs". Viens no izplatītākajiem šādiem kropļojumiem ir viena no vissvarīgākajām lūgšanām, kuru izsakām tad kad apzīmējam sevi ar krusta zīmi:

"Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Amen."

Tomēr bieži vien var dzirdēt citādāk: "Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Amen." Šis mazais saiklītis "un" nav tikai kāda nevajadzīga piedeva un mums nav tiesības pašiem uz savu roku saīsināt šo lūgšanu. Jo šie saikļi izsaka to, ka mūsu Dievs ir viens un vienlaicīgi arī Trīsvienīgs Dievs. Arī citās lūgšanās mums nav tiesību mainīt liturģisko lūgšanu tekstus, kurus ir apstiprinājusi Latvijas Bīskapu konferences liturģiskā komisija. Šobrīd mums visiem ir saistoši teksti, kuri ir publicēti lūgšanu grāmatiņā "Slavējiet Kungu" un arī citos tekstos, kuriem ir liturģiskās komisijas aprobāts. Nebūtu labi ja mēs sāktu paši uz savu galvu mainīt lūgšanas "Tēvs mūsu", "Esi sveicināta, Marija!" un citas. Tas pats attiecas uz litānijām un citām oficiāli apstiprinātajām lūgšanām. Mūsu pašu vārdos vai klusumā izteiktās privātās lūgšanas mēs varam formulēt paši kā mums patīk un Dievs tikai priecājas par mūsu katra "bērna šļupstiem", ko izsakām Dievam savā vienkāršībā un nabadzībā. Tomēr liturģiskās lūgšanas ir visas Baznīcas kopīgās lūgšanas un tajās ir jāsaglabā sava veida vienotība. Būsim uzticīgi un paklausīgi Baznīcas bērni.

trešdiena, 2019. gada 2. oktobris

Ko katehisms saka par eitanāziju?

Cilvēki, kuru dzīvības norises ir traucētas vai novājinātas, prasa īpašu ievērību. Slimniekiem, kā arī invalīdiem, kuriem ir garīgi vai fiziski traucējumi, jāsniedz atbalsts, lai viņi varētu dzīvot, cik vien iespējams, normālu dzīvi.

Tiešā eitanāzija, lai kāda būtu tās motivācija vai līdzekļi, nozīmē darīt galu invalīda, kam ir garīgi vai fiziski traucējumi, slimnieka vai mirstoša cilvēka dzīvībai. Tā ir morāliski nepieņemama.

Tādējādi darbība vai bezdarbība, kas pati par sevi vai nodoma dēļ izraisa nāvi, lai novērstu sāpes, ir slepkavība, kas vērsta pret cilvēka personas un Dieva, viņa Radītāja, cieņu. Maldīgs spriedums, kādu var pieņemt aiz nezināšanas (bona fide), nemaina šīs nonāvēšanas dabu, tā vienmēr ir nepieļaujama un noraidāma.

Smagu, bīstamu, ārkārtēju vai sagaidāmajam rezultātam neatbilstošu medicīnisku procedūru pārtraukšana var būt likumīga. Tā ir atteikšanās no "terapeitiskās forsēšanas". Šādā veidā nevēlas kādu nonāvēt; tā ir samierināšanās ar nespēju nāvi novērst. Lēmums par to ir jāpieņem slimniekam pašam, ja viņš ir kompetents un spējīgs to izdarīt, ja ne, tad tiem, kam uz to ir likumīgas tiesības, vienmēr ievērojot saprātīgu slimnieka gribu un viņa likumīgās intereses.

Pat ja tiek uzskatīts, ka sagaidāma tūlītēja nāve, slimnieka kārtējais ārstniecības kurss likumīgi nav pārtraucams. Nomierinošu medikamentu lietošana, lai atvieglotu mirstošā ciešanas, pat ja pastāv risks saīsināt viņa dzīvi, var būt morāliski savienojama ar cilvēka cieņu, ja nāve nav gribēta ne kā mērķis, ne līdzeklis, bet vienīgi ir paredzama un tiek paciesta kā nenovēršama. Slimības seku mazināšana ir izcila nesavtīgas mīlestības forma. Šī iemesla dēļ tā ir atbalstāma.

KBK 2276-2279 (http://www.rarzi.lv/ejietunmaciet/Katehisms_/d3s2n2.html#a5)

otrdiena, 2019. gada 1. oktobris

Vai lūgties Rožukroni ir moderni?


Pasaulē ir izgudroti dažādi ieroči, lai cilvēks gūtu uzvaru pār ienaidniekiem, bet tie visi galu galā nes nāvi arī pašiem ieroču lietotājiem. Ir viens „ierocis”, kurš ik dienas visā pasaulē nes svētības gan atsevišķiem cilvēkiem, gan ģimenēm un pat veselām tautām. Tas ir Rožukronis.

Rožukronis savā pastāvēšanas laikā ir glābis daudz tautas no agresoru uzbrukumiem, kā piemēram Austrijas tautu 1955.gadā, kad padomju karaspēks, pateicoties 700 000 cilvēkiem, kas vienprātīgi lūdzās rožukroni atvilka karaspēku. Ko Čehoslovākja un Ungārija nevarēja paveikt ar ieročiem, to Austrija paveica ar rožukroņa lūgšanām.

Kur meklējami rožukroņa pirmsākumi? Rožukroņa izcelšanās vēstures dati nav visai skaidri. Ir divas versijas, kas norāda rožukroņa izcelšanos. Jau ap 430.gadu pēc Kr. Sv. Pauls, eremīts (tuksneša mūks) ir lietojis akmentiņus, lai atcerētos, cik reizes ir skaitīta Kunga lūgšana “Tēvs mūsu”. Ir atrasta dokumentācija par kādu svētīgu sievieti Hestingas kaujā 1066.gadā, kas lietojusi dārgakmeņu virkni, uz kuras tā skaitījusi lūgšanas. Šie ir daži norādījumi par rožukroņa izcelsmi.

Īstais rožukroņa sākums tomēr meklējams 11.gadsimtā – klosteros. Dažiem mūkiem bija grūtības lasīt breviāru (speciālas priesteru lūgšanas), daudzi brāļi sākumā neprata latīņu valodu, kas tika lietota breviārā. Breviāra vietā viņiem bija atļauts skaitīt 150 tēvreizes, tas aizvietoja breviāra 150 psalmus. Tā pakāpeniski, šīm lūgšanām pārveidojoties par “Esi sveicināta” radās mums tik ļoti pazīstamās rožukroņa lūgšanas.

Otra versija, kas ir mazāk ticama, ka Sv. Dominikam (1170 – 1221) parādījās Dievmāte un atklājusi rožukroni.

Sākotnēji lūgšana bija savādāka, tikai ejot gadsimtiem tika pilnībā noformēta lūgšana kopumā, arī lūgšana “Tēvs mūsu” pirms katra noslēpuma radās tikai 15.gadsimtā.

Daudz iebildumu mūsdienās no t.s. “modernajiem cilvēkiem” izskan par rožukroni, kā novecojušu lūgšanu veidu. Daudzi ir neizpratnē, kādēļ nepieciešamas tik daudz it kā automātiskas lūgšanas?

Atbildi dod daudzās Dievmātes parādīšanās, kur Marija ir redzama ar rožukroni rokās un ar aicinājumu ik dienas atvēlēt laika rožukronim.

Rožukronis ir meditatīva lūgšana, kas aicina mums katrā noslēpumā pārdomāt kādu, ar Jēzus un Marijas dzīvi saistītu notikumu. Tā mēs dziļāk saprotam šo, mūsu atpestīšanai tik svarīgo notikumu dziļāko jēgu. Rožukronis mums kļūst par lūgšanu “upi”, kur mums domās novirzoties no lūgšanu straumes “Esi sveicināta” mūs atgriež atpakaļ straumē.

Tieši oktobra mēnesī, kas īpaši tiek veltīts rožukroņa lūgšanām centīsimies arvien dedzīgāk un biežāk atlicināt laiku šai Mariāniskajai lūgšanai. Lai šajā lūgšanā mūs pavada svētā Jāņa Pāvila II teiktie vārdi 2003.gada vēstījumā Jauniešu dienām:

„2002. gada 16. oktobrī es izsludināju "Rožukroņa Gadu" un aicināju visus Baznīcas bērnus padarīt šo seno, Marijai veltīto lūgšanu kā līdzekli, kas palīdz vienlaicīgi vienkārši un dziļi apcerēt Kristus Vaigu. Lūgties rožukroni nozīmē mācīties uzlūkot Jēzu ar Viņa Mātes acīm, mīlēt Jēzu ar Viņa Mātes sirdi. Arī jums, dārgie jaunieši, es šodien simboliski nododu rožukroni. Caur lūgšanām un noslēpumu pārdomāšanu Marija jūs droši vada pie sava Dēla! Nekaunieties patstāvīgi lūgties rožukroni, kad esat ceļā uz skolu, augstskolu vai darbu, uz ielas vai sabiedriskajā transportā; pierodiet to lūgties draugu lokā, grupās, kustībās un biedrībās; nesvārstieties piedāvāt šo lūgšanu mājās, saviem vecākiem, brāļiem un māsām, jo tā atjauno un stiprina ģimenes locekļu savstarpējās saites. Šī lūgšana palīdzēs jums būt stipriem ticībā, pastāvīgiem mīlestībā, priecīgiem un pacietīgiem cerībā.”

(izmantots Janīnas Babres raksts “Katoļu kalendārs 2000)

sestdiena, 2019. gada 28. septembris

Sprediķis 29.septembrī 9.00 Latvijas radio 1

Svētdien, 29.septembrī plkst. 9.00 runāšu Latvijas Radio 1 "Svētrītā" par eņģeļiem un to misiju, kā arī par erceņģeļiem Gabriēlu, Rafaēlu un Mihaēlu. 09:00
LR1
Priesteris Ilmārs Tolstovs
Windows Media

ceturtdiena, 2019. gada 26. septembris

Zelta vidusceļš

Sprediķis 15.septembrim no izdevuma "Mieram tuvu"


Situācijas diagnoze.

Dārgie draugi! Pēdējā laikā esmu ievērojis, ka Latvijas ticīgo cilvēku starpā ir izveidojušās divas grupas ar dažādiem viedokļiem, jautājumā par Baznīcu, kādai tai ir jābūt. Viena grupa cilvēku uzskata, ka Baznīca mūsdienās ir pārāk daudz padevusies sekulāri – liberālajiem strāvojumiem, līdz ar to Baznīca, pēc Vatikāna II koncila, ir tik ļoti izgājusi pretī mūsdienu pasaulei, ka ir sākusi izšķīst pasaulē un zaudējusi spēju būt par pasaules gaismu un zemes sāli. Šīs grupas cilvēki līdz galam pat neatzīst pāvesta Franciska autoritāti, sēj apjukumu ticīgo starpā, uzsverot viena vai otra, dažādu valstu Katoliskās Baznīcas bīskapu, liberālos izteikumus un uzskata, ka Baznīca pirms Vatikāna II koncila drosmīgi un bezbailīgi norādīja pasaule par grēku un morāliskajām normām. Šie cilvēki aizstāv tādu Baznīcu, kura ir triumfējoša un varena, kura it kā no augšas visiem visu skaidri pasaka un nekad nekļūdās un tā ir absolūti nemainīga savās ārējās formās. Šādi cilvēki mūsdienās dzīvo sava veida “garīgajā nostaļģijā” par senajiem un labajiem laikiem, kad Baznīcai bija zināma veida vara, autoritāte un ietekme sabiedrībā.
Otrā grupa atkal uzskata, ka Baznīca ir pārāk konservatīva, ieslēgusies sevī, “atpakaļrāpulīga”, aizvērta un neiet līdzi “laikmeta garam”. Šīs grupas cilvēki bieži atsaucas uz Jēzus žēlsirdību un mīlestību, un nevēlas pieņemt Baznīcas sludināto vēsti, kas skar ticības un tikumības, jeb morāles normas. Viņi uzsver, ka Jēzus sludināja mīlestības Valstību, neuzspiežot cilvēkiem nekādas morāliskās normas. Šīs grupas cilvēki labprāt izrevidētu Bībeli, izņemot no tās visas tās daļas, kuras neatbilst mūsdienu “modernā un progresīvā” cilvēka dzīvesveidam. Šīs grupas cilvēki vēlas sava veida “izlases kristietību”, jeb “kristietības izstrādājumu”.

Bet kā ir patiesībā? Kādai ir jābūt Baznīcai mūsdienās? Kādu ceļu iet?

Kardināls Jozefs Racingers (pāvests Benedikts XVI) savā laikā uzsvēra, ka Baznīcu nevar uzskatīt par gatavu, līdz galam izveidotu realitāti, kura uz visiem laikiem ir nodefinēta un nemainīga. Baznīca nemitīgi atrodas ceļā, tai ir jāmeklē veidi un līdzekļi pie katra laikmeta cilvēku sirdīm, lai atklātu tiem Augšāmcēlušos Kungu (Opera omnia, VII/1). Vatikāna II koncilā, kurš notika pirms vairāk kā 50 gadiem, viens no svarīgākajiem jautājumiem bija – kā saskaņot Dieva dotās patiesības un dogmas, kuras ir nemainīgas un kuras Baznīca nedrīkst manīt, ar mainīgajiem vēsturiskajiem apstākļiem, kādos atrodas Baznīca. Vai mainoties vēsturiskajiem apstākļiem un laikmetiem ir jāmaina arī dogmatiskās un nemainīgās patiesības?
Pāvests Francisks savā dokumentā Evaņģēlija prieks uzsver, ka “[ja Baznīcas] sludinātais vairs patiesībā nebūs Evaņģēlijs, bet kādi doktrinālie vai morālie akcenti, ko nosaka noteiktas ideoloģiskās izvēles, tad vēsts riskēs pazaudēt svaigumu un “Evaņģēlija smaržu” (EG 39). “Tāpēc, nemazinot evaņģēliskā ideāla vērtību, ar žēlsirdību un pacietību jāpavada cilvēki visos to iespējamos izaugsmes posmos” (EG44).
Vecajā Derībā tauta nemitīgi grēkoja, bet Dievs pacietīgi un ar žēlsirdību to aicināja uz atgriešanos. Apustulis Pāvils, sākotnēji bija Sauls, kurš vajāja Baznīcu, bet vēlāk kļuva par vienu no ietekmīgākajiem Evaņģēlija sludinātājiem. Stefans un kristieši, kurus viņš vajāja, tā vietā lai nosodītu, lūdzās par viņu un piedzīvoja agrākā vajātāja atgriešanos.
Pārāk ilgi Baznīca ir bijusi kā vecākais Dēls, kurš ar skaudību noraugās uz Tēva, viņaprāt, pārlieku lielo žēlsirdību. Konservatīvās grupas pārstāvji pārmet Baznīcai, ka viņa pārlieku viegli piedod un par maz uzsver Dieva taisnīgumu un stingrību. Viņi labprāt atjaunotu Syllabus, jeb aizliegto grāmatu indeksu un ar jaunu sparu apkarotu visus, kuri domā citādāk.
Savukārt liberālās grupas pārstāvji nemaz nevēlās pazudušā dēla atgriešanos. Viņi uzskata, ka cūkām domātais ēdiens ir labs un pazudušais dēls nekur nav pazudis, bet beidzot ir ieguvis brīvību, autonomiju no tēva. Un vispār – priekš kam tas tēvs ir vajadzīgs. Dzīvo, baudi un priecājies. Šīs grupas pārstāvji vēlas nolaupīt gan pazudušā dēla iespēju ēst kaut ko vērtīgāku un dzīvē sasniegt kaut ko vairāk, gan arī nevēlas lai tēvs piedzīvo pazudušā dēla atgriešanos. Viņi neredz, vai negrib redzēt Žēlsirdīgā Tēva rokas Baznīcā, kad ikvienam, kurš steidzas pie grēksūdzes un savus grēkus nožēlo, tiek piedots. Šīs grupas pārstāvji grēku vairs nesauc par grēku un ļauno sauc par labo. Pilnīgs sajukums.

Kā rīkoties mums?

Vatikāna II koncils visai Baznīcai parāda vidusceļu: mīlēt grēcinieku, nemīlot grēku. Vēsturiskie apstākļi, kuriem Baznīca piemērojas, nemaina Labo Vēsti, Dievišķo Atklāsmi, kuru Jēzus Baznīcai ir uzticējis sargāt un sludināt to nākamajām paaudzēm. Ļausim Jēzum Savā, tas ir Viņa Baznīcā, ar prieku nest uz saviem pleciem pazudušo avi un nebaidīsimies par to, ka Baznīca vēlas vēl plašāk atvērt savas durvis ikvienam, kurš vēlas pa tām ieiet. Ne jau mēs cilvēki, pat ne garīdznieki esam tie, kas sargājam ticības patiesības vai nodrošinām šo patiesību “aizsardzību”. Dievs ir devis apsolījumu, ka elles vārti neuzvarēs Baznīcu un Svētais Gars nodrošina to, ka Baznīca, izejot cauri dažādiem vēstures līkločiem ir spējusi saglabāt un tālāknodot to mantojumu, kuru Jēzus Kristus ir uzticējis savai Baznīcai. Pāvests Francisks uzsver: “Baznīca ir aicināta vienmēr būt atvērtam Tēva namam” (EG 47). Lai Dievs mums palīdz neiekrist vienā vai otrā galējībā, bet, kopībā ar pāvestu un visu Baznīcu drosmīgi doties uz priekšu, lai meklētu pazudušos visā pasaulē.


Ilmāra Tolstova kalpošana Salaspilī

Sākot no 22.septembra prāvests Ilmārs Tolstovs dzīvo Salaspilī, Rīgas ielā 26. Tālrunis, 26382126.
epasts: priesteris.ilmars@gmail.com

Dievkalpojumi:

Otrdienās 18.00
Trešdienās 8.00
Ceturtdienās 18.00
Piektdienās 8.00
Sestdienās 8.00

Svētdien: 9.00 krievu valodā, 11.00 latviski.

Katra mēneša otrajā un ceturtajā svētdienā 15.00 Baldones katoļu draudzē
Katru ceturto trešdienu 16.00 RAKUS Stacionārā Tuberkulozes un Plaušu slimību centrā Upeslejās.

ceturtdiena, 2019. gada 12. septembris

Svētās Mises nodomi!

Ar nākamo nedēļu uzsākšu kalpot Salaspils Romas Katoļu draudzē, un vismaz sākumā man būs daudz brīvu svētās Mises nodomu, kuras varēšu celebrēt jau uzreiz. Ja jums ir kāda lūgšanu vajadzība vai pateicība, lai es nosvinētu svēto Misi, rakstiet man privāti uz epastu - priesteris.ilmars@gmail.com un tad privāti došu ziņu, kad svinēšu svēto Misi. Paldies jau liels iepriekš par atbalstu. Dievkalpojumu svinēšu par brīvprātīgu ziedojumu.

Paldies Rīgas Kristus Karaļa draudzei!

Ir pagājuši divi gadi, kopš sāku kalpot Rīgas Kristus Karaļa Romas katoļu draudzē, un atskatoties uz šo laiku, varu teikt Dievam paldies par visu. Tagad ir jādodas tālāk uz Salaspils katoļu draudzi. Noslēdzot šo kalpošanas posmu, vēlos tikt paldies visiem, kas palīdzēja man kalpot draudzē un arī lūgt piedošanu visiem, kurus kaut kādā veidā esmu aizvainojis ar savu raksturu un neiecietību. Šajos divos gados kopīgi paveicām daudz un to visu paveicām kopīgiem spēkiem. Lai Dievs palīdz prāvestam Mārim Zviedrim turpināt iesākto un aicinu visus draudzes locekļus vēl vairāk iemīlēt savu draudzi, būt aktīviem kalpošanā un atcerēties, ka prāvesti nāk un iet, bet draudze un tās cilvēki paliek, lai slavētu Dievu un kalpotu Viņam.

trešdiena, 2019. gada 4. septembris

Kā priesterim bez grūtībām atvadīties no savas draudzes?

Īstam dvēseļu ganam, pārcelšanas gadījumā, nav grūtību atstāt savu līdzšinējo draudzi, jo viņš sevi nenostāda visa centrā, kalpo bez kompromisiem un nepieķeras sava ganāmpulka avīm – sacīja pāvests 30. maija rīta Svētajā Misē.

Šai dienai veltītajā pirmajā lasījumā (sal. Apd 20, 17-27) tiek runāts par Pāvilu, kurš atvadās no Efēzas Baznīcas, ko pats bija nodibinājis. Tagad viņam ir jāaiziet. Francisks norādīja, ka minētajam fragmentam varētu piešķirt nosaukumu “Bīskapa atvadīšanās”. Katra gana dzīvē pienāk atvadīšanās brīdis – viņš atzina. Pienāk brīdis, kad Kungs saka: “Ej citur, dodies tur vai tur!” Un viena lieta, ko garīgajam ganam ir jādara, ir sagatavošanās, lai atvadītos. Viņa atvadīšanās nedrīkst būt “pa pusei”. Viņam ir labi, pareizi jāatvadās. Ja viņš neiemācās atvadīties, tas nozīmē, ka viņam ir izveidojusies kāda neveselīga saikne ar savu ganāmpulku. Tā ir kāda saikne, kas nav Jēzus krusta šķīstīta.

Ko dara Pāvils? Viņš saaicina visus Efēzas presbiterus un tad atvadās. Šajā sakarā pāvests norādīja uz vairākām dvēseļu gana attieksmēm. Viņš nedrīkst skatīties atpakaļ un pieļaut savā kalpošanā kompromisus, viņam jābūt paklausīgam Svētajam Garam, viņš nedrīkst pieķerties savām avīm. Ja viņš būs kalpojis ar tīru un nedalītu sirdi, bez kompromisiem, tad viņam nebūs grūtību atvadīties. Bez tam, labs gans apzinās, ka viņš atrodas ceļā. Viņš paklausa un iet tur, kur viņu ved Svētais Gars.

Pāvils vadīja Baznīcu bez jebkādiem kompromisiem. Tagad Svētais Gars liek viņam doties ceļā, un viņš nezina, kas ar viņu turpmāk notiks. Viņš paklausa, jo nebija padarījis ganāmpulku par savu īpašumu. Viņā nebija neveselīgas pieķeršanās. Viņš kalpoja. Tagad Dievs grib, lai es aizeju. “Gara mudināts, es dodos uz Jeruzalemi, nezinādams, kas mani tur sagaida, kā tikai to, ko Svētais Gars man visās pilsētās atgādina, ka mani gaida važas un ciešanas.” To Pāvils zināja. Viņš negāja pensijā. Viņš devās citur, lai kalpotu citām Baznīcām. Viņa sirds bija vienmēr atvērta Dieva balsij. Tā arī katrs gans varētu teikt: “Es atstāju to un to, skatīšos, ko Kungs no manis prasīs”. Šis gans, kurš kalpo bez kompromisiem, tagad dodas ceļā.

Pāvests paskaidroja, kāpēc Pāvils nepadarīja ganāmpulku par savu īpašumu. Viņš raksta: “Bet es nemaz tik augstu nevērtēju savu dzīvību”. Viņš nenostāda sevi visa centrā. Viņš uzskata sevi par visu kalpu. Šajā sakarā Francisks atgādināja kādu sakāmvārdu: “Kā dzīvojam, tā arī nomirsim. Kā dzīvojam, tā arī atvadīsimies”. Pāvilam nav grūti atvadīties. Viņš ir brīvs, jo nepieļauj kompromisus. Viņš atrodas ceļā. Raugoties uz apustuļa piemēru, Svētais tēvs aicināja ticīgos lūgties par visiem Baznīcas ganiem – par prāvestiem, bīskapiem, kā arī par pāvestu, lai viņu dzīve būtu dzīve bez kompromisiem, lai viņi atrastos ceļā, nenostādītu sevi visa centrā un mācētu atvadīties. “Lūgsimies par saviem ganiem!”, mudināja Francisks.

J. Evertovskis / Vatikāna Radio (pārpublicēts no http://lv.radiovaticana.va/news/2017/05/30/k%C4%81_priesterim_bez_gr%C5%ABt%C4%ABb%C4%81m_atvad%C4%ABties_no_savas_draudzes/1315688)

sestdiena, 2019. gada 3. augusts

"Tolstova sirdsapziņa"

Nesen, manis publicētajam rakstam blogā, ir radusies tik liela rezonce, ka nolēmu atbildēt uz Māra Zandera izteikto repliku portālā www.la.lv:

"Salīdzināt šodienas Latviju ar režīmu, kas dievnamus spridzināja, pārvērta par kolhozu saimniecības ēkām, savukārt ticīgos spundēja cietumos un “psihenēs”, ir tik absurdi, ka lai nu Tolstova patoss paliek uz viņa sirdsapziņas (čekistu un VID salīdzinājumu – par labu čekistiem! – priesteris arī vēlāk atkārtoja kādā intervijā vienai no televīzijām)". (http://www.la.lv/kulturkari-kuru-nav?fbclid=IwAR0jqmYFdX_iY5OoBgmoMMmrd3exLVnkw8QkHVAgD-ZfFxAX3VSeERyxoH0)

Lai neradītu priekšstatu, ka es, it kā atbalstot čekistus un zvērīgo komunistisko režīmu, mazliet komentēšu kristietības un laicīgās varas attiecības, jo tas netiešā veidā skar arī manas doktora disertācijas tēmu.

Jau Romas impērijas laikā tika stingri ievērots reliģiskās tolerances likums. No Romas pilsoņiem tika pieprasīts ievērot Romas likumus, bet to kas skāra dažādu pagānu tautu reliģiskās prakses un svētvietas, to Romas impērija atstāja šo pašu tautu un cilvēku ziņā. Romas impērija aizsargāja kapsētas un dažādu pagānu dievību svētvietas, zināmā veidā aiz bailēm par šo tautu dievu atriebību. Pagānismā reliģiskā prakse, jeb kults nebija saistīts ar konkrētu morālisko normu ievērošanu. Viņiem bija svarīgi "pielabināties" dievībām, lai nenotiktu kādas kataklizmas, nelaimes, vai arī lai izlūgtos kādas svētības vai labumus. Romas imērijā bija svarīgi atdot reliģisku godu imperatoram, ko pieprasīja no visām iekarotajām tautām. Pagānismā, kur pielūdza vairākus dievus, tas nesagādāja problēmas.

Pirmo gadismtu kristieši, no vienas puses izmantoja šo situāciju, tādēļ pirmie dievkalpojumi notika Romas kapsētās, jeb katakombās, ko aizsargāja likums un tādējādi kristiešu vajātāji nedrīkstēja tur ielauzties un arestēt kristiešus. Tomēr ar imperatora pielūgsmi bija citādi. Kristieši nevarēja atdot viņam reliģisku godu, tāpēc viņi automātiski tika pasludināti par valsts ienaidniekiem un tika vajāti. Kristiešu vajāšanas pirmajos gadsimtos bija vairāk saistītas ne ar reliģisku, bet ar valstisku jautājumu.

Komunistiskās ideoloģijas laikā kristiešu vajāšanas notika dažādos etapos un ar dažādu intensitātes pakāpi. Marksiskais materiālisms izslēdza pārdabiskuma eksistenci, izsmēja Hēgeļa ideālismu, un pasludināja "karu" pret reliģiju kā tādu. Tomēr, ierodoties arestēt katoļu garīdzniekus vai vajājot tos, tika respektēta garīznieku cieņa. Par to liecina daudzu, gados vecāku garīdznieku stāstītais. Piemēram, pēc pašu garīdznieku stāstītā, kad čekas aģenti ieradās arestēt cienījamo priesteri Staņislavu Čužānu, viņi atļāva vaiņam pabeigt dievkalpojumu, palūgties baznīcā, paņemt līdzi reliģiskas grāmatas un priekšmetus. Piekrītu, ka bija situācijas, kad tas tā netika darīts, kas bija saistīts ar pašu vajātāju personībām un arī ar noteiktā vēsturiskā perioda apstākļiem (kara laiks, režīmu maiņu sākums, u.t.t) Tomēr tika respektēta sakralās vides svētums. Daudzi dievnami, pirms uzspridzināšanas vai pārvēršanas par kolhozu saimniecību ēkām, tika desakralizēti un no tām tika izņemti reliģiskie priekšmeti. Bija protams, arī pārkāpumi, bet ticīgie cilvēki ļoti aktīvi iesaistījās un protestēja, aizsargāja gan garīdzniekus gan dievnamus.

Kādēļ lietoju šādu salīdzinājumu? Tādēļ, ka mūsdienās agresīvi un masveidīgi, gan sociālajos tīklos, gan medijos, arī ar žurnālistu līdzdalību, protams, zināma veida mūsdienu filozofisko strāvojumu ietekmē, tiek mēģināts agresīvi "desakralizēt" pasauli, absolutizēt, jeb dievišķot "faktu" (Ogists Conts). Tiek mēģināts, posfaktuālā laikmeta un post - postmodernisma ietekmē, padarīt cilvēku atkal par "tikai matērija" būtni, izslēdzot jebkādu pārdabiskuma klātbūtni tajā. Tas rada šādu atmosfēru, kur, valsts ierēdņiem, ierodoties dievnamā vairs nav nekādas bijības vai svētuma sajūtas, var arī ar mašīnu uzbraukt uz ticīgo cilvēku kājām (https://jauns.lv/raksts/zinas/49187-katolu-baznica-parmet-ministram-gerhardam-neiecietibu) u.t.t.

Kādēļ katoļu priesteris reaģē tik sakāpināti, saistībā ar Finanšu policijas iebrukumu Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā un brutālu dievkalpojuma apturēšanu. Tas ir tādēļ, ka no katoļu priestera pozīcijām, Svētā Mise ir pats svarīgākais dievkalpojums baznīcā un pats svētākais, kas vispār var būt katolim šeit uz zemes. Tajā brīdī ar priestera starpniecību šeit uz zemes ir klātesošs Jēzus Kristus. Šis dievkalpijums nav kāds reliģisks teātris, kā tas no malas, dīvānā zvilnošam liberālim, var šķist. Ir bijuši gadījumi, kad kāds vecāks priesteris nomirst dievkalpojuma vidū. Nesen tāds gaījums bija Kārsavā, kad mūžībā aizgāja prāvests Jāzeps Aglonietis, nomirstot dievkalpojuma vidū. Tad no Rēzeknes speciāli brauca cits garīdznieks, lai pabeigtu svēto Misi, jo tā obligāti ir jāpabeidz. Šāda dievkalpojuma pārtraukšana ir lielāks noziegums pret reliģiju, nekā fiziska vardarbība vai vajāšanas. Tādēļ tas ir vēl jo vairāk sāpīgāk.

Noslēgumā vēlos teikt, ka viens no šādas rīcības iemesliem varētu būt arī tāds, ka Latvijas skolās netiek pasniegts priekšmets, kurā cilvēki, jau no mazām dienām, tiktu iepazīstināti ar reliģju, reliģijām, cieņu pret otra cilvēka ticību. Ceru, ka turpmāk mācīsimies cienīt viens otru un respektēt citādo.

otrdiena, 2019. gada 30. jūlijs

Augusts - atturības no alkohola mēnesis

Atturības mēnesis!

Katoliskā Baznīca Polijā aicina gan katoļus, gan ikvienu cilvēku, katru gadu, augusta mēnesī, atturēties no alkohola un narkotikām. Motivācija šādam solim ir gan reliģiska, gan patriotiska - rūpēs par savu valsti un tautu.

Augusts kā atturības mēnesis Polijā tiek svinēts jau kopš 1984.gada. Šis mēnesis tika aizvēlēts, jo augustā ir Jaunavai Marijai veltītie svētki un šajā mēnesī daudzi cilvēki dodas svētceļojumos. Vēl ir zīmīgi, ka 1956.gada 26.augustā notika svinīgie tautas solījumi pie Čenstohovas Dievmātes Jasnogurā, kur viens no solījumiem skanēja šādi: "Apsolam cīnīties pret slinkumu, vieglprātību, izlaidību, dzeršanu un netikumību".

pirmdiena, 2019. gada 29. jūlijs

Baznīcas vajāšanas Latvijā!

Šodien jutu, ka ir jāraksta. Jau agrāk, savā blogā, biju rakstījis, ka arī mums, Latvijā, ir jārēķinās, ka ar katru gadu pieaugs spriedze un nepatika pret Katoļu Baznīcu, kas lēnām pāraugs naida runā, slēptā vai publiskā izsmiešanā, zaimošanā un izolācijā. Ļoti ceru, ka līdz fiziskām vajāšanām nenonāksim. Jau šobrīd daudzās "Rietumu valstīs" tiek demolētas, aizdedzinātas un apķēpātas baznīcas, notiek fiziski uzbrukumi garīdzniekiem un klostermāsām.

Laiks, kad varējām runāt par Baznīcu, kura ir triumfējoša, uzvaroša un dažādās tautās klātesoša ir beidzies, vai arī lēnām beidzas. Mums, kristiešiem, katoļiem, nākotnē ir jārēķinās, ka skaitliski kļūsim mazāki, būs aizvien grūtāk publiski apliecināt savu ticību, tiksim diskriminēti un izolēti. Lēnām atgriežas padomju laiki arī Latvijā. Nesenie uzbrukumi no Valsts Ieņēmuma Dienesta puses to tikai apliecina. Pat drūmajos komunistu laikos čekisti neuzdrošinājās iebrukt dievnamā, brutāli likt pārtraukt Svēto Misi, ieslodzīt kardinālu uz dažām stundām istabā, u.t.t. Protams, tas viss tiek darīts, lai mūs iebiedētu un šāda reakcija sekoja pēc tam, kad Latvijas bīskapi, pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām, skaidri pauda savu nostāju, saistībā ar morāles, ētikas un tikumības jautājumiem.

Jēzus saka: "Un jūs būsit visu ienīsti Mana Vārda dēļ... māceklis nav augstāks par savu mācītāju, nedz kalps par savu kungu" (Mateja ev. 10, 22-24). Mēs nevaram lolot ilūzijas, ka mūs visi pieņems un sapratīs. Jā, ir kristieši, jeb "kristiešu izstrādājums", kuri atšķaida Jēzus skaidro mācību ar liberālisma "mērci" un pasniedz kā īsto un autentisko kristietību. Šādi kristieši sabiedrībai patīk, jo viņi "dejo pēc tās stabules". Ir ērti būt kristietim bez Kristus stingrās un skaidrās evaņģēliskās mācības. Bet tā vairs nav Jēzus kristietība, bet gan pašizdomāta mācība. Apustulis Pāvils Timotejam uzsver: "Tad nu es piekodinu Dieva un Kristus Jēzus priekšā, kas tiesās dzīvus un mirušus, Viņa parādīšanos un Viņa valstību minēdams: pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaikā, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību. Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām. Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam" (2 Tim 4, 1-5).

Kā rīkoties Katoļu Baznīcai šajā situācijā? Laiks, kad sabiedrība kopumā ieklausījās bīskapu vai garīdznieku vārdos, tikai tādēļ ka viņiem ir tāds statuss, ir beidzies. Baznīcas autoritāte sabiedrības acīs krītas, arī ņemot vērā nesenos skandālus pašas Baznīcas iekšienē. Līdz ar to, lolot ilūzijas, ka, pateicoties mūsu uzrunām vai paziņojumiem kaut kas mainīsies, kļūst aizvien bezjēdzīgāk. Tas gan nenozīmē, ka nevajag pasludināt Patiesības Vēsti. Tomēr, Baznīcai nākotnē būs ļoti svarīgi izaicinājumi, kuri, manuprāt, varētu palīdzēt sniegt liecību mūsdienu dezorientētajam un apjukušajam Latvijas iedzīvotājam.

Vispirms mums ir jāmaina savs virziens no "ad extra" uz "ad intra". Ir jāstrādā pie tā, lai visas Latvijas katoļu draudzes kļūtu aizvien autentiskākas Labās Vēsts sludinātājas, lai tajās valdītu nevis aprunāšanas un šķelšanās "gars", bet gan lai tajās būtu tik liela Dieva un tuvākā mīlestības klātbūtne, ka ikviens, kurš nonāktu saskarē ar šādu draudzi, vēlētos tajā palikt.

Ir jāstiprina katoļticīgo kristīgā, katoliskā identitāte. Jāstrādā pie padziļinātas katoļu formācijas, izbeidzot "fiksās" kristības, laulības un iesvētības. Nedomājot par padziļinātu katehēzi, mēs nedodam iespēju cilvēkiem dziļāk ieiet Kristus un Baznīcas noslēpumā. Līdz ar to, Latvijā ir liela masa nokristītu un iesvētītu katoļu, kuri paši nesaprot kas viņi ir, kas ir Baznīca un tās mācība. Tas rada lielu kaitējumu arī Baznīcai, jo šie cilvēki bieži vien nostājas pret Baznīcu vai runājot Baznīcas vārdā to, kas ir pret Baznīcas mācību. Ir vērts studēt reliģiju Rīgas Augstākajā Reliģijas Zinātņu institūtā (RARZI) vai kā citādi labāk iepazīt Baznīcas mācību. Ir svarīgi būt vienotībā ar pāvestu Francisku, vietējiem bīskapiem, priesteriem un diakoniem. Just un būt vienotībā ar visu Baznīcu.

Karitatīvā un sociālā kalpošana. Jo vairāk Baznīca sabiedrībā atklās žēlsirdības dimensiju, jo vairāk cilvēku "ārpus" Baznīcas ieraudzīs, ka mēs, katoļi, ne tikai runājam bet arī daram. Pirmo gadsimtu kristieši tieši ar žēlsirdības darbu veikšanu deva spēcīgu liecību pagāniskai pasaulei, par kristīgās vēsts autentiskumu un spēku.

Lai Aglonas Dievmāte, Jaunava Marija, pie kuras steidzamies šajā augusta mēnesī lūdz par mums katru un par mūsu zemi Latviju. Monstra te esse Matrem (Rādi, ka esi Māte).

sestdiena, 2019. gada 27. jūlijs

Svētceļojums uz Aglonu augustā


Ir iespēja doties svētceļojumā kājām uz Aglonu no Rīgas Kristus Karaļa draudzes un Rīgas svētā Jēkaba katedrāles. Iziesim 1.augustā 9.00 no Kristus Karaļa draudzes. Aglonā ieiesim 13.augustā. Dalības maksa 7.eiro dienā. Svētceļojuma mantas tiks vestas ar busiņu, ēdināšana nodrošināta. Nakšņošana tikai telpās. Dienā vidēji plānots noiet 17-25 km. Bērniem līdz 18.gadiem obligāti līdzi ir jāiet vecākiem vai pieaugušajam aizbildnim. Svētceļojumā līdzi ies priesteris. Pieteikšanās nav nepieciešama, jebkurš var pievienoties un atvienoties kad grib. Svētceļojumā jāievēro grupas noteikumi. Informācijai zvanīt 26382126 (pr. Ilmārs Tolstovs).

Maršuts:
no
līdz
km
01.aug
Rīga, Kristus Karaļa draudze
Ulbroka
15
02.aug
Ulbroka
Ikšķile
19
03.aug
Ikšķile
Ķegums
20
04.aug
Ķegums
Jumprava
22
05.aug
Jumprava
Aizkraukle
24
06.aug
Aizkraukle
Sece
17
07.aug
Sece
Sēlpils
17
08.aug
Sēlpils
Jēkabpils
20
09.aug
Jēkabpils
Vīpe
20
10.aug
Vīpe
Rožupe
28
11.aug
Rožupe
Vecvārkava
22
12.aug
Vecvārkava
Aizkalne
20
13.aug
Aizkalne
Aglona
21
kopā:
265