sestdiena, 2019. gada 28. decembris

Aizlūguma svētā Mise - kas tas ir?


Autors: Dmitrijs Artjomovs MIC

Gadās, ka sarunās ar cilvēkiem, kas baznīcu apmeklē ļoti reti, bet ne tikai ar viņiem, nākas dzirdēt jautājumu „Vai tad Vatikāns jums nemaksā algu?”.

Tiešām, Baznīcas finansiālā puse vienmēr izraisa lielu interesi, jo pastāv stereotips, ka garīdznieki ir diezgan bagāti. Kādā no Polijas draudzēm diezgan turīgi cilvēki reiz pateica, ka neko nedos par bērēm, jo pāvests Francisks esot teicis, lai priesteri neprasa naudu no ticīgiem. Acīmredzot līdz galam nebija sapratuši, par ko runāja pāvests.

Tādēļ vērts pieskarties tādam tematam kā intencijas, ko ticīgie „pasūta” priesterim, lūdzot, lai viņš nocelebrē Svēto Misi kādā nodomā. Pamēģināsim aplūkot tā teoloģisko pamatojumu, pieskarsimies praktiskiem jautājumiem un arī atklāsim dažus „noslēpumus”, kas saistās ar priesteru ienākumiem.

Kas ir Svētā Mise?

Pirms atbildēt uz jautājumu, kas ir Svētās Mises intencijas, jāatkārto, kas ir Svētā Mise – Euharistijas sakramenta svinēšana. Ja ielūkosimies Katoliskās Baznīcas katehismā (1359), tad atradīsim dažas Euharistijas sakramenta definīcijas: „Euharistija, mūsu pestīšanas, kuru Jēzus piepildīja uz krusta, sakraments ir arī slavas upuris pateicībā par radīšanas darbu. Euharistiskajā upurī visa Dieva mīlētā radība tiek dāvāta Tēvam caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Caur Kristu Baznīca var dāvāt slavas upuri pateicībā par visu labo, skaisto un taisnīgo, ko Dievs ir darījis radībā un cilvēcē.” Vienkāršāk runājot – Euharistija ir pestīšanas notikumu aktualizācija mūsu laikos. To var salīdzināt ar televīziju. Ja kaut kur pasaulē ir kāds svarīgs notikums, tad ar televīzijas palīdzību mēs varam to vērot, piedzīvot tās pašas emocijas, ko piedzīvo tie, kas atrodas tajā vietā. Tāpēc varam teikt, ka, piedaloties Euharistijā, mēs piedalāmies tajā, kas notika apmēram pirms diviem tūkstošiem gadu, kad Kristus veica mūsu pestīšanu, un iegūstam tās pestījošos augļus.

Svētās Mises svinēšanas mērķis attiecībā uz Dievu ir atdot Viņam godu, Viņu slavēt, bet no otras puses arī pateikties par saņemtiem labumiem. Attiecībā uz cilvēku mērķis ir lūgums Dievam, lai dāvā nepieciešamās žēlastības, un lūgums pēc grēku piedošanas.

Katrā Svētajā Misē pats Kristus ir tas, kurš saliek Upuri un vienlaicīgi pats ir pilnīgais Upuris. Svētā Mise pieder Kristum un arī Baznīcai, tāpēc ir svarīga arī cilvēka – priestera un Dieva tautas, kas piedalās Euharistijas celebrēšanā – aktivitāte. Kad ticīgie un priesteris, kas celebrē Svēto Misi, atrodas žēlastības stāvoklī (bez nāvīgā grēka), viņi garīgi pieaug un saņem nepieciešamās žēlastības. Bet, ja uz sirdsapziņas ir kāds nāvīgs grēks, tad piedalīšanās nav pilnīga, kaut arī nedrīkst teikt, ka pilnīgi bez augļiem.

Kādus augļus nes dalība Svētajā Misē?

Kādēļ Katoļu Baznīcā nav iespējama sieviešu ordinācija?

Katoliskās Baznīcas katehisms uzsver, ka „svēto ordināciju var derīgi saņemt vienīgi kristīts vīrietis. Kungs Jēzus izvēlējās vīriešus, lai izveidotu divpadsmit apustuļu kolēģiju, un to pašu darīja arī apustuļi, kad izraudzījās līdzstrādniekus, kas pārņemtu viņu pienākumus. Bīskapu kolēģija, ar kuru priesteri ir vienoti priesterībā, dara klātesošu divpadsmit apustuļu kolēģiju, un līdz ar to tā darbojas līdz pat Kristus otrreizējai atnākšanai. Baznīca atzīst, ka viņa nevar mainīt šo Kunga izvēli. Tādēļ sieviešu ordinācija nav iespējama.” (KBK 1577)

Katoļu Baznīcā garīdznieka kalpojums nav amats vai profesija, kā tas varbūt ir citās konfesijās. Katoļu Baznīcā garīdznieks, jau saņemot diakona, vēlāk priesterības un bīskapa ordināciju, tiek iekļauts "ordo" kārtā un saņem neizdzēšamu ordinācijas zīmogu. Persona tiek uz visiem laikiem konsekrēta, veltīta Dievam. Priesterības un bīskapa ordinācija sevī ietver arī Svētās Mises celebrēšanu, kas nozīmē, ka svētās Mises laikā priesteris kļūst par "otru Kristu" (alter Christus). Tas nozīmē, ka arī priesterim ir jābūt vīriešu kārtas pārstāvim, lai viņš pilnībā varētu būt par šo "otru Kristu" arī burtiskā nozīmē. Saprotams, ka mūsdienu "gender" ideoloģijas ietekmē ir liels spiediens uz protestantu baznīcām, lai tiktu ordinētas arī sievietes, jo tas vēl vairāk nojauktu šo robežu, kas atdala abus dzimumus. 

Katoļu Baznīcā sievietēm ir ļoti liela un būtiska loma, viņas ir aktīvas draudzēs, bieži vien palīdz priesteriem. Ir iespējama arī klosterdzīve, kas ir pilnīga sevis atdeve Dievam. Ļoti zīmīgi ir tas, ka Vissvētakā Jaunava Marija, vissvētākā no visiem cilvēkiem, kas vien dzīvoja un dzīvos virs zemes, nekļuva par "pāvestieni" vai "bīskapeni" vai "priesterieni". Ar to, ka Jaunava Marija netika iekļauta Baznīcas hierarhijā, tā netika un netiek diskriminēta. Līdz ar to, šāda kārtība, kur katrs, arī Baznīcā, ieņem savu vietu, nav diskriminējoša, bet gan papildinoša un nes bagātīgus augļus. 

otrdiena, 2019. gada 24. decembris

Kristus ir dzimis!

Dārgie draugi!


Dievs ir pateicis vienu 


VĀRDU - JĒZUS!


Vairāk Dievam nekas nav jāsaka!


Līksmus Kristus dzimšanas svētkus!



Salaspils Romas katoļu draudzes Ziemassvētku laika dievkalpojumu kārtība 2019.gadā

24.decembris - Ziemassvētku vigilija
18.00 – Kristus Dzimšanas svētku vigilijas svētā Mise


25.decembris – Kristus Dzimšanas svētki

9.00 – sv. Mise krievu valodā
11.00 – sv. Mise latviešu valodā
15.00 – sv. Mise Baldones katoļu draudzē

26.decembris Svētā Stefana svētku diena (II Ziemassvētki)

9.00 – sv. Mise krievu valodā
11.00 sv. Mise latviešu valodā

31.decembris – Vecgada diena


11.00 – sv. Mise latviešu valodā
18.00 – Vissvētākās Jaunavas Marijas – Dieva Mātes svētku vigīlijas sv. Mise, Te Deum, pateicība par aizvadīto gadu

1.janvāris - Vissvētākās Jaunavas Marijas – Dieva Mātes Lielie svētki

9.00 – sv. Mise krievu valodā
11.00 sv. Mise latviešu valodā (Veni Creator)

Adventa pārdomas: ceturtdiena, 24.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 67-79)
Tajā laikā Zaharijs, Jāņa Kristītāja tēvs, tika Svētā Gara piepildīts un pravietoja, sacīdams: “Slavēts ir Kungs, Izraēļa Dievs, jo Viņš ir apmeklējis un atpestījis savu tautu!
Viņš mums ir devis pestīšanas balstu Dāvida, sava kalpa, namā, kā Viņš no mūžiem bija solījis caur savu svēto praviešu lūpām, ka mūs atpestīs no ienaidnieku varas, no visu to rokām, kas mūs ienīst, ka parādīs žēlsirdību mūsu tēviem un atcerēsies savu svēto derību, ka zvērestu, ko devis mūsu tēvam Ābrahamam, Viņš izpildīs, lai mēs, atbrīvoti no ienaidnieku rokām, bez bailēm Viņam kalpotu svētumā un taisnībā Viņa priekšā visās sava mūža dienās.
Un tu, bērns, tiksi saukts par Visaugstā pravieti, jo tu iesi Kunga vaiga priekšā sagatavot Viņa ceļus, Viņa tautai nest pestīšanas ziņu, ka grēki tai tiks piedoti mūsu Dieva lielās žēlsirdības dēļ, ar kuru mūs ir apmeklējis Auseklis no augstuma, lai apgaismotu tos, kas mīt tumsā un nāves ēnā, un vadītu mūsu soļus miera ceļā.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu no Jēzus? Dziļu pārliecību, ka Jēzus ir mani izglābis. Kristus Dzimšanas svētku vigilijā pulcējamies savās ģimenēs, ap svētku galdu, lai kopīgi lauztu oblātes un izteiktu viens otram sveicienus. Tomēr patiesībā šajos svētkos mēs pulcējamies ap Iemiesotā Vārda, kurš ir tapis Miesa, Galdu – Euharistiju. Jo kurš tad ir patiesā barība? Kurš tad ir dzīvības Vārds? Kurš tad ir dzīvā Maize, kas nākusi no Debesīm? Tas ir Jēzus. JĒZUS! JHWH! Es Esmu, kas es Esmu! Dievs Iemiesojas, lai es taptu glābts. Dievs nāk mūsu vidū, lai visu cilvēci, cilvēcisko, pasaulīgo atbrīvotu no grēka varas. Jau radīšanas brīdī Dievs „ienāca” šajā pasaulē, tomēr grēks ir ievainojis mūs katru un visu pasauli kopumā. Tādēļ Jēzus nāk kā atbrīvotājs, Viņš nāk, lai mums dāvātu dzīvību. Ar prieku steigsimies uz „Betlēmīti”, lai pielūgtu Jaundzimušo Ķēniņu. „Gods Dievam augstumos un miers virs zemes, laba prāta cilvēkiem”

Aicinu visus uz Ziemassvētku vigilijas dievkalpojumu Salaspilī

pirmdiena, 2019. gada 23. decembris

Adventa pārdomas: 23.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 57-66)

Elizabetei pienāca laiks dzemdēt, un viņa dzemdēja dēlu. Kad viņas kaimiņi un radi dzirdēja, ka Kungs viņai ir parādījis lielu žēlastību, tie priecājās kopā ar viņu.
Astotajā dienā viņi sanāca apgraizīt bērnu un gribēja to nosaukt viņa tēva vārdā par Zahariju. Bet viņa māte atbildot sacīja: “Nē, viņš tiks nosaukts par Jāni.” Tie viņai iebilda: “Tavos rados nav neviena, kas sauktos šajā vārdā.” Un tie ar zīmēm jautāja tēvam, kā tas vēlētos bērnu nosaukt. Palūdzis rakstāmo plāksnīti, viņš uzrakstīja: “Viņa vārds ir Jānis.” Un tūlīt viņam atvērās mute un atraisījās mēle, un viņš runāja, slavēdams Dievu. Visus viņu kaimiņus pārņēma bailes, un visā Jūdejas kalnu apvidū tika pārrunāts šis notikums. Un visi, kas to dzirdēja, to paturēja savā sirdī, sacīdami: “Kas gan no šī bērna iznāks?” Jo Kunga roka bija ar viņu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu Jēzum? Dziļi izdzīvot patiesību, ka esmu bijis jau Dieva plānā vēl pirms manas ieņemšanas. Dosimies kopā uz Zaharija un Elizabetes māju, lai priecātos par sv. Jāņa piedzimšanu. Ir pārsteidzoši redzēt sirmās Elizabetes rokās jaundzimušo pravieti Jāni. Vai es baidos no savas nākotnes? Vai uzticos Dievam, ka mana nākotne ir Viņa rokās? Varu atkārtot: „Dievam viss ir iespējams!” Varu uzlūkot radinieku un kaimiņu izbrīnu. Jāņa brīnumainā dzimšana mūs aicina katru nedzimušo uzlūkot ar apbrīnas pilnam acīm. Katrs nedzimušais ir vērtība un dāvana no Dieva. Sargāsim dzīvību! Varam apbrīnot Zahariju un Elizabeti, kuri, neskatoties uz apkārtējo spriedumiem un viedokļiem stingri pastāv Dieva patiesībā. Kā ir ar mani? Vai es ietekmējos no apkārtējo viedokļiem? Vai tomēr man ir svarīgāk paklausīt Dievam?

svētdiena, 2019. gada 22. decembris

Adventa pārdomas: pirmdiena, 22.12

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 46-56)

Tajā laikā Marija sacīja: “Augsti slavē Kungu mana dvēsele, un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā, jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, jo lielas lietas man ir darījis Varenais un svēts ir Viņa vārds, un Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm tiem, kas Viņa bīstas.
Varenus darbus Viņš darīja ar savu roku, izkaisīja tos, kas augstprātīgi garā. Varenos Viņš nogrūda no troņa un paaugstināja pazemīgos. Izsalkušos Viņš pildīja labumiem, bet bagātos atstāja tukšā. Viņš uzņēma savu kalpu Izraēli, atcerēdamies savu žēlsirdību, kā Viņš bija solījis mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa dzimumam mūžīgi.”
Marija palika pie Elizabetes trīs mēnešus un tad atgriezās savā namā. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu Jēzum? Cilvēcisku jūtīgumu un vienkāršību, satiekoties ar otru cilvēku. Uzlūkojam Jaunavu Mariju, kura nevar palikt viena ar savu prieku. Viņa vēlas dalīties. Satiekas divas Sievietes. Viņas abas ir piedzīvojušas un piedzīvo Dieva tuvumu. Tas, kurš ir piedzīvojis Dieva pieskārienu, nevar klusēt. Sirds gavilē un evaņģelizācija kļūst par ikdienas lietu. Vai manī ir ilgas liecināt par to, ko Dievs ir darījis manā dzīvē? Vai neesmu aizslēdzis savu sirdi slavēšanai? Vai bieži slavēju un pateicos Dievam par visu, ko esmu no Dieva saņēmis – dzīvību, veselību, talantus, harizmas, kalpojumu, u.t.t? Kāda ir mana lūgšana? Vai tajā ir klātesoša arī pateicības un slavēšanas dimensija?

sestdiena, 2019. gada 21. decembris

Adventa pārdomas: 21.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 26-38)

Tajā laikā Dievs sūtīja eņģeli Gabriēlu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete, pie Jaunavas, kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzeps, no Dāvida cilts. Un Jaunavas vārds bija Marija.
Un eņģelis, iegājis pie viņas, sacīja: “Esi sveicināta, žēlastības pilnā, Kungs ir ar tevi!” Viņa iztrūkās par šiem vārdiem un domāja, kas tas varētu būt par sveicienu.
Bet eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Redzi, tu ieņemsi un dzemdēsi Dēlu un Viņu nosauksi vārdā Jēzus. Viņš būs liels un tiks saukts par Visaugstā Dēlu, un Kungs Dievs Viņam dos Viņa tēva Dāvida troni. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.”
Tad Marija sacīja eņģelim: “Kā tas notiks, jo es taču vīra nepazīstu?” Un eņģelis viņai atbildot sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas piedzims, tiks saukts par Dieva Dēlu.
Lūk, Elizabete, tava radiniece, vēl savā vecumā ir ieņēmusi dēlu, un šis ir sestais mēnesis tai, kuru sauc par neauglīgu. Dievam taču nekas nav neiespējams!” Tad Marija sacīja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!” Un eņģelis no viņas aizgāja. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu Jēzum? Žēlastību ikdienā izdzīvot saikni ar Dievu un Viņa Vārdu. Varu iedomāties Vissvētāko Jaunavu Mariju, vienkāršu un pazemīgu meiteni no Nācaretes. Viņa pieder nabadzīgai ļaužu kārtai. Dievs tuvojas ar mīlestību katram cilvēkam. Viņš nevienam neuzspiež ne Savu mīlestību, ne Savu Glābšanu. Dievs darbojas mūsu ikdienā vienkāršos un „parastos” notikumos. Dieva „neparastums” tiek realizēts mūsu „parastumā”. Eņģelis nosauc bērna vārdu: „Jēzus!” Jēzus ir tas, kurš glābj. Dievs arī mani sauc vārdā. Es esmu Dievam svarīgs. Viņš mani nekad neatstās. Dievs mani nekad neatstums. Vai es tam ticu? Vai Jēzus ir manas dzīves Kungs! Ja nē, tad es varu ieaicināt Jēzu savā dzīvē. Nāc, Kungs Jēzu!

piektdiena, 2019. gada 20. decembris

Adventa pārdomas: 20.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 26-38)
Tajā laikā Dievs sūtīja eņģeli Gabriēlu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete, pie Jaunavas, kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzeps, no Dāvida cilts. Un Jaunavas vārds bija Marija.
Un eņģelis, iegājis pie viņas, sacīja: “Esi sveicināta, žēlastības pilnā, Kungs ir ar tevi!” Viņa iztrūkās par šiem vārdiem un domāja, kas tas varētu būt par sveicienu. Bet eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Redzi, tu ieņemsi un dzemdēsi Dēlu un Viņu nosauksi vārdā Jēzus. Viņš būs liels, un Viņu sauks par Visaugstā Dēlu, un Kungs Dievs Viņam dos Viņa tēva Dāvida troni. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.”
Tad Marija sacīja eņģelim: “Kā tas notiks, jo es taču vīra nepazīstu?” Un eņģelis viņai atbildot sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas piedzims, tiks saukts par Dieva Dēlu. Lūk, Elizabete, tava radiniece, vēl savā vecumā ir ieņēmusi dēlu, un šis ir sestais mēnesis tai, kuru sauc par neauglīgu. Dievam taču nekas nav neiespējams.” Tad Marija sacīja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!” Un eņģelis no viņas aizgāja. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu no Jēzus? Pilnīgu uzticēšanos. Kristus dzimšanas svētki ir jau ļoti tuvu. Ļoti tuvu. Bet Dievs ir daudz tuvāk, jo Viņš, savā mīlestībā tuvojas mums katram un Jēzū Kristū ir pietuvojies līdz maksimālajam tuvumam. Tuvāk vairs nav iespējams. Vai ticu, ka Dievs ir man tuvu, blakus, manī? Marija visus Dieva Vārdus noglabā savā sirdī. Kā ir ar manu sirdi? Vai es bieži lasu Bībeli? Vai dzīvoju no Dieva Vārda? Vai liturģijā uzmanīgi klausos Dieva Vārdu? Vai atvēlu savā saspringtajā ikdienā laiku, lai mazu brīdi paliktu kopā ar Kungu klusumā, un ieklausītos Dievā un sevī? Eņģelis Vissvētāko Jaunavu Mariju nosauc par „žēlastības pilno”. Arī es, kad esmu bijis pie grēksūdzes, esmu žēlastības pilns. Vai bieži eju pie grēksūdzes? Eņģelis saka Marijai: „Nebīsties”. Viņš to saka arī katram no mums: Nebīsties no Dieva! Nebīsties no Dieva darbiem savā dzīvē!”

ceturtdiena, 2019. gada 19. decembris

Adventa pārdomas: 19.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 5-25)

Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā bija kāds priesteris no Abija maiņas, vārdā Zaharijs, un viņam bija sieva no Ārona meitām, kuras vārds bija Elizabete. Un viņi abi bija taisnīgi Dieva priekšā un nevainojami pildīja visus Kunga baušļus un noteikumus. Bet viņiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga un abi bija jau gados.
Un notika, ka tad, kad Zaharijs savu reizi pildīja priestera pienākumus Dieva priekšā, viņam, pēc priesteru paražas lozējot, nācās kūpināt vīraku, ieejot Kunga svētnīcā. Bet viss ļaužu pulks kūpināšanas stundā lūdzās ārpusē. Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, kas stāvēja kūpināmā altāra labajā pusē. Zaharijs, to redzēdams, iztrūkās, un viņu pārņēma bailes.
Bet eņģelis viņam sacīja: “Nebīsties, Zaharij, jo tava lūgšana ir uzklausīta un tava sieva Elizabete tev dzemdēs dēlu, un tu nosauksi viņu vārdā Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa dzimšanu. Jo viņš būs liels Kunga priekšā, un viņš nedzers vīnu un reibinošus dzērienus un jau no mātes klēpja būs Svētā Gara piepildīts. Daudzus no Izraēļa bērniem viņš atgriezīs pie Kunga, viņu Dieva, un pats ies Viņam pa priekšu Elija garā un spēkā, lai pievērstu tēvu sirdi bērniem un nepa­kļāvīgos – taisnīgo gudrībai, lai sagatavotu Kungam pilnīgu tautu.”
Bet Zaharijs sacīja eņģelim: “No kurienes lai es to zinātu? Es taču esmu vecs, un mana sieva ir jau gados.”
Tad eņģelis, atbildot viņam, sacīja: “Es esmu Gabriēls, kas stāvu Dieva priekšā, un esmu sūtīts runāt ar tevi un tev pasludināt šo prieka vēsti. Bet, lūk, tu kļūsi mēms un nespēsi runāt līdz tai dienai, kad tas notiks, tāpēc ka tu neieticēji maniem vārdiem, kas piepildīsies savā laikā.”
Bet ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, ka viņš svētnīcā tik ilgi kavējas. Bet viņš, izgājis ārā, nespēja tiem neko pateikt, un ļaudis saprata, ka viņš svētnīcā ir redzējis parādību. Viņš tiem tikai pamāja un palika mēms.
Un notika, ka, viņa kalpošanas dienām beidzoties, viņš aizgāja uz savu namu. Un pēc šīm dienām viņa sieva Elizabete ieņēma un nerādījās ļaudīs piecus mēnešus, sacīdama: “Tā man ir izdarījis Kungs tajās dienās, kad Viņš mani uzlūkoja, lai noņemtu manu negodu ļaužu acīs.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu Jēzum? Lai spētu atpazīt Dieva darbus manā dzīvē. Dieva Vārds ir kā prožektors, kas izgaismo mani un tā priekšā spēju atpazīt visu patiesībā un Dieva priekšā nekas nav un nevar tikt paslēpts. Lūgsimies, lai Dieva Vārds atklāj visas tās jomas manā dzīvē, kuras ir noslēptas un aizklātas. Zahārijs un Elizabete bija taisnīgi Dieva priekšā. Kāds es esmu Dieva priekšā? Šī ģimene bija neauglīga. Vai es, savā garīgā dzīvē piedzīvoju augļus? Ja nē, varbūt tie ir, bet es tos neredzu? Varbūt Dievs tos dod, bet Viņš paslēpj tos no manām acīm, lai es nekļūtu lepns? Bet varbūt augļi būs vēlāk? Vai es kalpoju Dievam tikai tāpēc, lai kaut ko no Viņa dabūtu? Dievs ienāk Zaharija dzīvē tanī momentā, kad viņš to vismazāk gaidīja. Mūsu Dievs ir pārsteigumu Dievs. Vai esmu gatavs tiem? Dievam taču viss ir iespējams. Dievs vienmēr piepilda savus apsolījumus, jo Dievs nekad nepieviļ. „Tā man ir darījis Kungs...”. Atkārtošu šos vārdus dienas garumā, pateicoties par varenajiem brīnumdarbiem, ko Kungs ir darījis manā dzīvē.

trešdiena, 2019. gada 18. decembris

Adventa pārdomas: 18.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 1, 18-24)
Ar Jēzus Kristus dzimšanu bija tā: kad Viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, pirms nekā viņi sanāca kopā, izrādījās, ka viņa ir mātes cerībās no Svētā Gara. Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisnīgs un negribēdams viņai celt neslavu, gribēja viņu klusām atstāt.
Bet, kamēr viņš par to domāja, lūk, Kunga eņģelis parādījās viņam sapnī, sacīdams: «Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo, kas viņā dzimis, Tas ir no Svētā Gara.
Un viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem.«
Bet tas viss notika, lai piepildītos, ko Kungs bija runājis caur pravieti, sakot: «Lūk, Jaunava ieņems un dzemdēs Dēlu, un Viņu nosauks vārdā Emanuēls, kas tulkojumā ir «Dievs ar mums».» Uzmodies no miega, Jāzeps izdarīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis, un pieņēma savu sievu. Tie ir Svētā Evaņģēlija vārdi.

Ko es lūdzu no Jēzus? Pēc dziļa jūtīguma spēt ikdienā izdzīvot Dieva klātbūtni. Dievs izvēlas vienkāršu, parastu, pazemīgu, bet ļoti dievbijīgu „meiteni” no Nazaretes – Mariju, lai veiktu viscildenāko, vislielāko un visnoslēpumaināko „Iejaukšanos” pasaules dabisko lietu kārtībā. Dievs izvēlas to, kas ir visvājākais pasaulē, lai caur to veiktu lielas lietas. Kā ir manā dzīvē? Vai pieņemu to, ka Dievs darbojas manā „monotonismā”? Varu būt kopā arī ar svēto Jāzepu, viņa iekšējās cīņās. Kā es esmu izturējies savas dzīves pārbaudījumos un grūtībās? Kas tādos brīžos uzvar manā dzīvē? Miers vai agresija? Žēlsirdība vai sava labuma pieprasīšana? Labestība vai atriebības kāre? Svētais Jāzeps cieš, bet neaizverās pret Dievu. Viņš paliek atvērts Dieva balsij. Jāzeps pieņem Dieva plānu, pat ja līdz galam to nesaprot. Viņš uzticās Dievam un Marijai. Kā ir ar mani?

otrdiena, 2019. gada 17. decembris

Adventa pārdomas: 17.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 1, 1-17)

Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahama dēla, cilmes grāmata.
Ābrahamam dzima Īzāks, Īzākam dzima Jēkabs, Jēkabam dzima Jūda un viņa brāļi. Jūdam no Tamāras dzima Faress un Zara, Faresam dzima Esrons, Esronam dzima Arams, Aramam dzima Aminadabs, Aminadabam dzima Nāsons, Nāsonam dzima Salmons, Salmonam no Rahabes dzima Boozs. Boozam no Rutes dzima Obeds, Obedam dzima Jesse, Jessem dzima ķēniņš Dāvids.
Dāvidam dzima Salomons no tās, kas bija Ūrijas sieva. Salomonam dzima Roboams, Roboamam dzima Abijs, Abijam dzima Azs, Azam dzima Jozafats, Jozafatam dzima Jorams, Joramam dzima Ozijs, Ozijam dzima Joatams, Joatamam dzima Ahazs, Ahazam dzima Ezehijs, Ezehijam dzima Manass, Manasam dzima Amons, Amonam dzima Josijs, Josijam Babilonas trimdā dzima Jehonijs un viņa brāļi.
Un pēc Babilonas trimdas Jehonijam dzima Salatiēls, Salatiēlam dzima Zorobabels. Zorobabelam dzima Abiuds, Abiudam dzima Eljakims, Eljakimam dzima Azors, Azoram dzima Sadoks, Sadokam dzima Ahims, Ahimam dzima Eliuds, Eliudam dzima Eleazars, Eleazaram dzima Matans, Matanam dzima Jēkabs. Bet Jēkabam dzima Jāzeps, Marijas vīrs, no kuras piedzima Jēzus, kas tiek saukts Kristus.
Tātad pavisam no Ābrahama līdz Dāvidam ir četrpadsmit paaudzes un no Dāvida līdz Babilonas trimdai četrpadsmit paaudzes, un no Babilonas trimdas līdz Kristum četrpadsmit paaudzes. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu no Jēzus? Lai pazītu patiesību, ka Jēzus ir mans Pestītajs. Ar šo dienu sākas intensīvs sagatavošanās laiks Kristus Dzimšanas svētkiem. Adventa laiks dalās divos posmos un otrais posms sākas ar 17.decembrī. Lasot šos Jēzus ciltsrakstus, man var būt garlaicīgi. Tomēr šajos vārdos ir ietverta mana un visu mūsu Pestīšanas vēsture. Jēzus, būdams Iemiesotais Vārds, savā cilvēciskumā ir saistīts ar konkrētu tautu, laikmetu un tādējādi mēs redzam, ka Dievs darbojas vēsturē, konkrētā laikā. Dievs savu Glābjošo plānu realizē ar cilvēku starpniecību. Ar grēcīgu un ierobežotu cilvēku starpniecību. Šie cilvēki gatavo ceļu Pilnīgajam Cilvēkam – Jēzum Kristum. Vai es spēju savas dzīves vēsturē atpazīt Dieva darbības pēdas? Šajā ciltsrakstā redzam Ābrahāmu – ticības vīru. Arī manā dzīvē bija cilvēki, kuri stiprināja manu ticību. Varu šodien viņus atcerēties un Dievam pateikties, ka Viņš šos cilvēkus sūtīja manā dzīves ceļā. Bet Jēzus arī mani lieto priekš citiem. Ļausimies Dievam mūs lietot!

pirmdiena, 2019. gada 16. decembris

Adventa pārdomas: pirmdiena, 16.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 21, 23-27)

Un kad Viņš iegāja svētnīcā, tad, Viņam mācot, augstie priesteri un tautas vecākie pienāca pie Viņa un jautāja: Kā varā Tu to dari? Un kas Tev deva tādu varu? Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Es arī jautāšu jums vienu vārdu un, ja jūs man atbildēsiet, tad es jums sacīšu, kā varā es to daru. No kurienes bija Jāņa kristība – no debesīm vai no cilvēkiem? Bet viņi apspriedās savā starpā un sacīja: Ja mēs teiksim: no debesīm, Viņš sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt? Bet ja mēs sacīsim: no cilvēkiem, tad mums jābīstas no ļaudīm, jo visi viņu tur par pravieti. Un viņi atbildēja Jēzum un sacīja: Mēs nezinām. Tad Viņš tiem atbildēja: Arī es jums neteikšu, kā varā es to daru. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu Jēzum? Dzīvot patiesībā un bez konformismiem. Tikko Jēzus ir „izmetis” no svētnīcas tirgotājus un dziedinājis aklos un klibos. Kontemplēšu Kungu, kurš attīra, dziedina un sludina spēkā. Vārds ir tas, kas dziedina un visu atjauno. Vai es ļauju Jēzum mani dziedināt un atjaunot caur Savu Vārdu? Varu uzlūkot Farizejus un augstpriesterus. It kā izglītoti ļaudis, labi zin Dieva Likumu, tomēr prāts, zināšanas pašas mūs neglābj. Varam daudz zināt par Jēzu, bet svarīga ir sirds. Vai man ir bērna sirds? Jēzus vēlas aizsniegt klausītāju sirdis. Bet tās joprojām paliek aukstas un noslēgtas. Vai manā dzīvē vārdi saskan ar darbiem? Varu tuvoties Jēzum un lūgt, lai Viņš atklāj manas iekšienes, manas dvēseles patieso stāvokli. Negribu būt tikai kristīga, ārēja fasāde.

Par kremēšanu!

2016.gadā Vatikāns izdevis dokumentu par kristīgo apbedīšanu un pelnu uzglabāšanu kremēšanas gadījumā

2016.gada 25. oktobrī Ticības mācības kongregācija publicējusi jaunu instrukciju par kristīgo apbedīšanu un pelnu uzglabāšanu mirušā kremēšanas gadījumā. Instrukcijā “Ad resurgendum cum Cristo” uzsvērts, ka Baznīca nav pret mirušo kremēšanu, tomēr tā iesaka turpināt tradīciju mirušo ķermeņus apbedīt kapsētās vai citā svētā vietā.

Dokumentā norādīts, ka “jau ar instrukciju Piam et constantem, kura tika izdota 1963. gada 5. jūnijā, Svētais Krēsls noteica, „uzticīgi saglabāt ieradumu apglabāt mirušo ticīgo miesas”, tomēr piebilstot, ka kremācija „pati par sevi nav pretrunā kristīgajai reliģijai”, un tiem, kuri ir izteikuši vēlēšanos tikt kremēti, turpmāk netiek liegti sakramenti un kristīgā apbedīšana ar noteikumu, ka šī izvēle netika pieņemta ar mērķi noliegt kristīgās dogmas vai lai apliecinātu naidu pret reliģiju un Katolisko Baznīcu”. Ņemot vērā, ka kremācijas prakse daudzās valstīs ir plaši izplatīta, uzklausot Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregāciju, Juridisko jautājumu pontifikālo padomi, bīskapu konferences un Austrumu bīskapu sinodes, “Ticības mācības kongregācija nolēma publicēt jaunu instrukciju, kuras mērķis ir no jauna apstiprināt doktrinālus un pastorālus iemeslus, kuru dēļ Baznīca dod priekšroku mirušo ticīgo miesas apbedīšanai, kā arī dot norādījumus attiecībā uz pīšļu saglabāšanu kremēšanas gadījumā”.

Dokumentā teikts - ja cilvēks ir izteicis vēlēšanos tikt kremēts un pēc nāves tiek kremēts, pelnus nedrīkst uzglabāt savās mājās, izkaisīt jūrā, virs zemes vai gaisā. Tos nedrīkst izdalīt starp mirušā tuviniekiem, pārveidot par piemiņas lietām, izmantot citām vajadzībām. Pelni jāapbedī kapsētā vai citā svētā vietā – kapelā, baznīcā, citā šim nolūkam paredzētā vietā. Tikai īpaši svarīgos gadījumos vietējais bīskaps, saņēmis Bīskapu konferences vai Austrumu Baznīcas sinodes apstiprinājumu, var dot atļauju glabāt urnu ar pelniem mājās.

Tomēr “gadījumā, ja mirušais ir skaidri pieprasījis, lai viņa miesa tiktu kremēta un viņa pelni izkaisīti dabā ar nodomu noliegt kristīgo ticību, kristīga izvadīšana, sekojot likuma normām, ir jāatsaka,” norādīts dokumenta pēdējā punktā.

Ar instrukcijas tekstu latviešu valodā var iepazīties mājaslapā www.katolis.lv sadaļā: Vatikāna institūciju izdotie dokumenti.

Pārpublicēts no katolis.lv

sestdiena, 2019. gada 14. decembris

Adventa pārdomas: sestdiena, 14.12

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 17, 10-13)
Kāpjot lejā no kalna, mācekļi jautāja Jēzum: “Kāpēc tad Rakstu zinātāji teic, ka vispirms jānāk Elijam?” Bet Viņš atbildot sacīja: “Elijs nāks gan un visu atjaunos. Bet Es jums saku, ka Elijs jau bija atnācis, bet tie viņu nepazina un darīja ar viņu, ko gribēja. Tāpat arī Cilvēka Dēlam no viņiem būs jācieš.” Tad mācekļi saprata, ka Viņš tiem stāstīja par Jāni Kristītāju. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu Jēzum? Jūtīgu un atvērtu sirdi sadzirdēt Jēzus un Viņa sūtņu vārdus. Es negribu savu ticību balstīt uz to, ko domā par Jēzu citi. Pasaulē ir ļoti daudz uzskatu par Jēzu, par Dievu, par Baznīcu. Vai nav tā, ka es biežāk savus uzskatus par garīgām lietām balstu uz to, ko man ir teikuši citi, arī mediji un pasaulīgi cilvēki? Bet ko par Jēzu saka Baznīca un tās pārstāvji? Es šodien celšos un iešu pie Jēzus, lai parunātu ar Viņu pašu. Vai es ticu, ka Dievs nekad neko nenokavē un nesteidzās? Kas ir manas dzīves „Elija”? Vai es pazīstu tos „praviešus”, kurus Dievs manā dzīvē ir sūtījis un sūtīs? Vai mani pēdējie pieņemtie lēmumi ir saskaņā ar 10 Dieva baušļiem, ar Evaņģēliju? Jēzus cieš par to, ka es nevēlos pieņemt Patiesību. Jēzu, palīdzi man nerevidēt Tevis doto patiesību, bet pieņemt šo mācību un Tevi pašu tādu, kāds esi.

piektdiena, 2019. gada 13. decembris

Adventa pārdomas: piektdiena, 13.12

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 11, 16-19)
Tajā laikā Jēzus sacīja ļaudīm: “Ar ko lai Es salīdzinu šo paaudzi? Tā ir līdzīga bērniem, kas sēž tirgus laukumā un kliedz uz vienaudžiem, sacīdami: “Mēs jums stabulējām, bet jūs nedejojāt; mēs dziedājām raudu dziesmas, bet jūs nesērojāt.”
Jo atnāca Jānis, kas ne ēda, ne dzēra, bet tie saka: “Viņā ir velns.” Atnāca Cilvēka Dēls, kas ēd un dzer, un tie saka: “Lūk, cilvēks – izēdājs un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs!” Tomēr gudrība pierāda sevi savos darbos.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

No www.mieramtuvu.lv

Izdabāšana. Es nevaru visiem izdabāt. Nākas dzirdēt: „Mani ieļaunoja priesteris, draudze, ticīgie.” Protams, jācenšas uz svētumu, bet mēs visi esam cilvēki un nav iespējams, ka mēs visiem izdabāsim „pa spalvai.” Bieži vien es pats vēlos, lai Dievs „dancotu pēc manas stabules.” Kā es pieņemu šodien, manā dzīvē sūtītos „praviešus” no Dieva? Vai esmu gatavs pakārtot savas idejas Dieva plānam? Vai esmu gatavs mainīties? Adventa laikā esmu aicināts iepazīt Jēzu – muitnieku un grēcinieku draugu. Jēzus saka: „Nevis veselajiem, bet slimajiem ārsts ir nepieciešams.” Vai nav tā, ka es vēlos, lai visi ap mani, tai skaitā draudze būtu ideāla un tāda, kādu es to vēlos redzēt? Varbūt ir pienācis laiks mainīties man pašam? Nevis mainīt citus, bet mainīties pašam? Adventā varam lūgt: „Jēzu! Dāvā man sirdi, kas ir nevis apsūdzību un kritikas pilna, bet sirdi, kas ir atvērta uz Tavu prasīgo mīlestību!”

ceturtdiena, 2019. gada 12. decembris

Adventa pārdomas: ceturtdiena, 12.12


Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 11, 11-15)
Tajā laikā Jēzus sacīja ļaudīm: “Patiešām, Es jums saku: starp tiem, kas dzimuši no sievietes, neviens nav lielāks par Jāni Kristītāju. Tomēr pats mazākais Debesu valstībā ir lielāks par viņu.
Bet no Jāņa Kristītāja dienām līdz šim brīdim Debesu valstība cieš pārspēku, un to sagrābj tie, kas lieto varu. Jo visi pravieši un Likums pravietoja līdz pat Jānim. Un, ja gribat to saprast, viņš ir Elijs, kuram jānāk. Kam ir ausis, tas lai klausās!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

(no www.mieramtuvu.lv)

Jānis Kristītajs. Radikālisma paraugs. Vai būt radikālam savā ticībā ir labi vai slikti. Radikālisms nenozīmē fundamentālismu. Jā, Jēzus saka: „Esi vai nu auksts vai karsts...” Tomēr es, sekojot Jēzum, ieklausīšos arī citos un mīlēšu tos, kas domā un rīkojas savādāk. Mīlēšu grēcinieku, nemīlot grēku. Sv. Jānis Kristītajs palīdzēs man šajā adventā atpazīt Jēzu. Varam uzlūkot svētā Jāņa Kristītāja pazemību un pieticību. Viņš iet mazumā, lai Jēzus varētu iet vairumā. Ja es gribu augt, tad manī visam, kas nav no Jēzus ir jāiet mazumā, lai Jēzus būtu manas dzīves centrā. Vai Jēzus ir visu manu ikdienas aktivitāšu centrā? Vai es nekaunos liecināt par Jēzu savā ikdienā? Vai manī deg „Elijas gars” – svētais Gars? Vai esmu Dieva mīlestības liesmu aizdedzināts?

trešdiena, 2019. gada 11. decembris

Adventa pārdomas: trešdiena, 11.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 11, 28-30)

Tajā laikā Jēzus sacīja: “Nāciet pie manis visi, kas strādājat un ciešat grūtības, un Es jūs atspirdzināšu.
Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo Es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi, un jūs atradīsiet mieru savai dvēselei. Jo mans jūgs ir maigs, un mana nasta ir viegla.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

„Nāciet pie manis, visi!” Nevis tikai pareizie un izredzētie. Visi. Jēzus gaida ikvienu, arī mani un tevi. Vai es ticu, ka es esmu Jēzum svarīgs? Jēzus vēlas, lai eju pie Viņa ar visām savām bēdām. Vai nekautrējos no sava nespēka un nevarības Jēzus priekšā? Kas man visvairāk traucē satikties ar Jēzu? „Ņemiet Manu jūgu uz sevis...” Ko man ir visgrūtāk pieņemt no Jēzus mācības? Vai pēdējā laikā neesmu sācis revidēt Jēzus vārdus, izvēloties tikai tos, kuri man patīk? Es šodien varu Jēzum atdot arī šo savu spītību. Jēzus man apsola, ka, ja Viņam uzticēšos, tad piedzīvošu Viņa lēnprātību un pazemību. Mana sirds atradīs mieru Viņā. Es šodien varu lūgt no Jēzus žēlastību paslēpties Viņa Sirdī. Kopā ar Jēzu mana nasta kļūst viegla. Es varu atkārtot: „Jēzu – lēnprātīgs un pazemīgu Sirdi!”

otrdiena, 2019. gada 10. decembris

Adventa pārdomas: otrdiena, 10.12

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 18, 12-14)

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Kā jums šķiet? Ja kādam būtu simts avis un viena no tām būtu nomaldījusies, vai tad viņš neatstās deviņdesmit deviņas kalnos un neies meklēt to, kas ir nomaldījusies?
Un, ja viņam izdodas to atrast, patiesi, Es jums saku: viņš par to priecājas vairāk nekā par deviņdesmit deviņām, kuras nebija nomaldījušās.
Tā arī jūsu Tēvs, kas ir Debesīs, negrib, lai pazustu kāds no šiem mazajiem.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

(No www.mieramtuvu.lv)
Jēzus meklē pazudušo. Jēzus vēlas mani ievest Dieva Tēva mīlestības apskāvienos. Esmu aicināts apsēsties blakus Jēzum un Viņā ieklausīties. Varu iedomāties tās situācijas savā dzīvē, kad jutos pazudis un apmaldījies. Kas man tajā situācijā bija vissāpīgākais? Es varu to pateikt Jēzum. Jēzus ir labais Gans. Gans ātri pamana, ka ganāmpulkā ir pazudusi avs. Gans ir ļoti vērīgs. Vai es ticu, ka Dievs mani nekad neatstāj? Vai es ticu, ka esmu Dievam ļoti dārgs, dārga? Kāds gan ir Gana prieks, kad avs ir atradusies. Es varu piedzīvot to, ka Gans ņem mani savās rokās un kopā ar Viņu varu būt drošībā, tāpat kā bērns mātes klēpī. Vai es ikdienā jūtos kā bērns mātes klēpī? Vai ticu, ka Dievs mani sargā un mani vienmēr meklē, lai glābtu? Varu ar paļāvību teikt: „Es vēlos būt mājās pie sava Tēva.”

pirmdiena, 2019. gada 9. decembris

8.decembris – Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētki

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 26-38)


Tajā laikā Dievs sūtīja eņģeli Gabriēlu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete, pie Jaunavas, kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzeps, no Dāvida cilts. Un Jaunavas vārds bija Marija.
Un eņģelis, ienācis pie viņas, sacīja: “Esi sveicināta, žēlastības pilnā, Kungs ir ar tevi!” Viņa izbijās par šiem vārdiem un domāja, kas tas varētu būt par sveicienu. Bet eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Redzi, tu ieņemsi un dzemdēsi Dēlu un Viņu nosauksi vārdā Jēzus. Viņš būs liels, un Viņu sauks par Visaugstā Dēlu, un Kungs Dievs Viņam dos Viņa tēva Dāvida troni. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.”
Tad Marija sacīja eņģelim: “Kā tas notiks, jo es taču vīra nepazīstu?” Un eņģelis, viņai atbildot, sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas piedzims, tiks saukts par Dieva Dēlu. Lūk, Elizabete, tava radiniece, vēl savā vecumā ir ieņēmusi dēlu, un šis ir sestais mēnesis tai, kuru sauc par neauglīgu, jo Dievam nekas nav neiespējams.”
Tad Marija sacīja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!” Un eņģelis no viņas aizgāja. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

8.decembrī Katoliskā Baznīca svin Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētkus. Dogma par Marijas Bezvainīgo Ieņemšanu tika pasludināta 1854.gadā: "Svētlaimīgā Jaunava Marija kopš paša pirmā savas ieņemšanas brīža, pateicoties īpašai visvarenā Dieva žēlastībai un labvēlībai, cilvēces Pestītāja Jēzus Kristus dēļ ir tikusi pasargāta no jebkāda pirmgrēka traipa." Arī vēlākie notikumi mazā Francijas ciematiņā Lurdā apstiprināja šī svarīgā fakta patiesumu.

Bet kāpēc mums ir jāsvin šie lielie svētki un ko tie nozīmē?

Vispirms jāsaka, ka šie ir Jaunavas Marijas svētki, bet cieši saistīti ar Jēzu Kristu. Jēzus Kristus – patiess Dievs un patiess Cilvēks, nāca šajā pasaulē Jaunavas Marijas miesās. Bet lai Viņš, kurš ir Dieva Dēls un absolūti svēts varētu ienākt cilvēka - sievietes - Marijas miesās, bija svarīgi, lai šīs miesas būtu svētas un pasargātas no iedzimtā grēka traipa. Katoliskās Baznīcas katehisms uzsver: „Lai Marija kļūtu par Pestītāja Māti, Dievs viņai piešķīra dāvanas, kas piemērotas viņas tik cildenajam uzdevumam. Pasludināšanas brīdī eņģelis Gabriēls sveicina viņu kā "žēlastības pilno". Patiešām, lai Marija varētu ticībā brīvi piekrist pasludinātajam aicinājumam, bija nepieciešams, lai viņu pilnībā vadītu Dieva žēlastība.” (KBK 490) Kā zinām, pēc Ādama un Ievas pārkāpuma visi cilvēki ir iedzimtā grēka skarti. Kristības sakramentā mēs tiekam atbrīvoti no šī grēka. Bet Jaunava Marija nevarēja saņemt kristības sakramentu, jo kristības devējs - Jēzus vēl tikai nāca. Tādēļ Dievs izdarīja "korekciju" dabiskajā lietu kārtībā un tajā brīdī, kad Marija ienāca Annas (Jaunavas Marijas mātes) miesās, Viņa, Marija jau tika atbrīvota no iedzimtā grēka un arī visas savas dzīves laikā no jebkura padarītā grēka. Tādējādi tika "aizsargāta" Jēzus dievišķība un Viņš varēja nākt tīrā, neskartā traukā - Jaunavas Marijas miesās. Svinot šos svētkus, mēs svinam un apbrīnojam Dievu, kuram ir tik brīnišķīgs plāns Marijas un katra mūsu dzīvē. Daudzi protestanti nesaprot katoļu un, savā veidā, arī pareizticīgo teoloģijas stingro nostāju, attiecībā uz Jaunavas Marijas lomu Dieva plānā. Caur Jaunavas Marijas godināšanu, mēs uzsveram gan Jēzus dievišķību gan cilvēcību un „uzturam šīs proporcijas” pareizā līmenī. Tiklīdz kā tiek noliegta Jaunavas Marijas loma pestīšanas plānā, tā momentāli sākas visa cilvēciskā noliegšana kristīgajā ticībā, ko mēs redzam piemēram LKR prezidenta personā. Marijas godināšana nemazina Kristus unikālo starpniecību. Tieši otrādi - to uzsver, nostiprina un norāda, ka Kristū ir klātesoša pilnīga cilvēcība un pilnīga dievišķība. Katehisms uzsver, ka „šo "absolūti unikālā svētuma" spožumu, ar kuru viņa tikusi bagātināta kopš pirmā savas ieņemšanas brīža, visā pilnībā viņa saņem no Kristus: viņa ir atpirkta izcilā veidā sava Dēla nopelnu dēļ. Viņai, vairāk nekā jebkurai citai radītajai personai, Tēvs "Kristū ir devis ikvienu garīgo svētību debesu lietās" ( Ef 1, 3). Dievs "izredzējis" Mariju "pirms pasaules radīšanas", lai viņa "mīlestībā" būtu svēta un nevainojama "Viņa priekšā" ( Ef 1, 4).” (KBK 492)

Pārspīlētā protestantismā viss cilvēciskais momentāli kļūst ļauns (skatīt ievērojamā luterāņu teologa K. Barta teoloģiju). Tiek pārspīlēts „dievišķais” elements, žēlastības loma un kristietis tādējādi kļūst līdzīgs jūdam vai musulmanim, kuram nav iespējama Dieva, jeb Transcendences ienākšana imanencē, jeb radītajā, profānajā sfērā. Viss cilvēciskais tiek uzskatīts kā „konkurents” dievišķajam.

Baznīca 8.decembri ir pasludinājusi par Lieliem svētkiem, un ticīgajiem ir obligāti jāpiedalās šajos svētkos kā svētdienā. Ja darba vai citu apstākļu dēļ tas nav iespējams, tad vismaz vakarā mēģināt aiziet uz svēto Misi.

sestdiena, 2019. gada 7. decembris

Adventa pārdomas: sestdiena, 7.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 9, 35–10, 1.6-8)

Tajā laikā Jēzus pārstaigāja visas pilsētas un ciemus, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības Evaņģēliju, un dziedinādams visas slimības un kaites. Bet, redzēdams ļaužu pulkus, Viņš iežēlojās par tiem, jo viņi bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana.
Tad Viņš sacīja saviem mācekļiem: “Pļaujas lauks patiešām ir liels, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas lauka Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā!”
Pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, Viņš deva tiem varu pār ļaunajiem gariem, lai viņi tos izdzītu un lai dziedinātu visas kaites un visas slimības. Šos divpadsmit Jēzus sūtīja, viņiem pavēlēdams un sacīdams: “Ejiet pie Izraēļa nama pazudušajām avīm! Iedami sludiniet, sacīdami: “Debesu valstība ir tuvu.” Dziediniet slimos, augšāmceliet mirušos, spitālīgos dariet tīrus, izdzeniet ļaunos garus! Par velti esat saņēmuši, par velti dodiet!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Jēzus pārstaigā visas pilsētas un ciemus. Viņš nešķiro cilvēkus tajos, kuri Viņam patīk, simpatizē, no kuriem var saņemt kādu labumu un tajos, kas nepatīk. Jēzus, ieraugot lielo ļaužu pūli, iežēlojās par tiem. Arī es esmu tajā pūlī un Jēzus iežēlojas arī par mani. Jēzus vēlas sūtīt pie manis cilvēkus, kuri man palīdzēs manās bēdās. Vai es spēju saskatīt Jēzu pāvestā Franciskā, savā bīskapā un savas draudzes prāvestā, garīdzniekos? Bet Jēzus vēlas arī mani iesaistīt savā misijā. Vai es gribu Jēzum palīdzēt? Mēs šajos svētkos gaidām daudz dāvanu. Bet vai es esmu gatavs būt par dāvanu Jēzum un citiem? Vai esmu atvērts uz dalīšanos. Ļausim Jēzum mūs katru lietot savas Valstības celšanai.

piektdiena, 2019. gada 6. decembris

Adventa pārdomas: piektdiena, 6.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 9, 27-31)

Tajā laikā, Jēzum tālāk ejot, divi neredzīgie Viņam sekoja, kliegdami un sacīdami: “Apžēlojies par mums, Dāvida Dēls!” Kad Viņš iegāja mājā, neredzīgie piegāja Viņam klāt, un Jēzus tiem jautāja: “Vai jūs ticat, ka Es spēju to izdarīt?” Tie Viņam atbildēja: “Jā, Kungs!” Tad Viņš pieskārās to acīm, teikdams: “Lai jums notiek saskaņā ar jūsu ticību!” Un viņu acis atvērās. Jēzus viņus brīdināja, sacīdams: “Raugiet, ka neviens to nedabū zināt!” Bet tie izgājuši izdaudzināja Viņu pa visu to apvidu.Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

(Lasījums no www.mieramtuvu.lv)

Ko es lūdzu no Jēzus? Pacietīgu sirdi, kas iztur ticībā un kas ir spējīga panest pārbaudījumus. Savā acu priekšā redzu šos divus neredzīgos. Varu pateikties Dievam, ka redzu. Tomēr, vai mana sirds ir redzīga? Vai spēju saredzēt sava tuvākā vajadzības? Varu uz kādām pāris minūtēm aizvērt acis un pamēģināt kā tas ir – dzīvot neredzīgam. Vai esmu pateicīgs par veselību un spējām, ko man ir dāvājis Dievs? Varu pievērst uzmanību tam, ar kādu neatlaidību neredzīgie sauc uz Jēzu? Kāda ir mana lūgšana un ticīgā cilvēka dedzība? Vai neesmu kļuvis pārāk kūtrs un pasīvs? Redzam, ka neredzīgie stipri tic, ka var tikt dziedināti. Kā ir ar manu ticību? Jēzus saka: „Lai jums notiek saskaņā ar jūsu ticību!” Lai manā dzīvē arī viss notiek, saskaņā ar manu ticību. „Un viņu acis atvērās.” Kungs, atver arī manas acis. Manas sirds acis. Ka es spētu redzēt tālāk par „savu degungalu”.

ceturtdiena, 2019. gada 5. decembris

Adventa pārdomas: ceturtdiena, 5.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 7, 21.24-27)

Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Ne katrs, kas man saka: “Kungs, Kungs!” – ieies Debesu valstībā, bet gan tas, kas pilda mana Tēva gribu, kurš ir Debesīs.
Tāpēc ikviens, kas dzird šos manus vārdus un tos pilda, ir pielīdzināms prātīgam vīram, kas uzcēlis savu māju uz klints. Nāca lieti, upju pali un vēja brāzmas un gāzās pār šo māju, bet tā nesagruva, jo bija celta uz klints.
Un ikviens, kas dzird šos manus vārdus, bet tos nepilda, būs līdzīgs neprātīgam vīram, kas uzcēla savu māju uz smiltīm. Nāca lieti, upju pali un vēja brāzmas un gāzās pār šo māju, un tā sagruva, un tās posts bija liels.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

(Lasījums no www.mieramtuvu.lv)

Ko es lūdzu no Jēzus? Autentisku un padziļinātu atvērtību Dieva gribai un Viņa vārdam. Jēzus aicina mani pārdomāt tos vārdus, ko Viņš teica savā Kalna sprediķī. Mēgināsim izrauties no pūļa un nostāties Jēzus priekšā vaigu vaigā. Jēzus man dod programmu šim adventam un arī visai dzīvei – likt savas dzīves centrā Dieva gribu. Vai es savā dzīvē meklēju Dieva gribu, kura ir fiksēta rakstītajā Vārdā – Bībelē un nerakstītajā Vārdā – Baznīcas Tradīcijā? Vai es mēģinu caur to atpazīt Dieva gribu savā dzīvē? Jēzus aicina mani sargāties no dzīves būvēšanas uz smiltīm. Autentiska Dieva gribas meklēšana un pildīšana ved uz konkrētām lietām, nevis tikai uz svinīgām deklarācijām. Kāds ir manas dzīves aicinājums? Varu šajā brīdī uzlūkot Jēzus Vaigu. Lūgšu, lai uz savu dzīvi varu paraudzīties ar Jēzus acīm. Jēzus parāda man autentisku un stabilu ceļu, kurš ir būvēts ar Dieva Vārda „akmeņiem”. Vai es būvēju savu dzīvi uz Dieva Vārda pamatiem?

trešdiena, 2019. gada 4. decembris

Adventa pārdomas: trešdiena, 4.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 15, 29-37)

Tajā laikā Jēzus gāja gar Galilejas ezeru un, uzkāpis kalnā, tur apsēdās. Un pie Viņa gāja daudz ļaužu, vezdami līdzi klibus, aklus, kroplus, mēmus un daudzus citus, kurus nolika pie Viņa kājām. Un Viņš tos dziedināja, tā ka ļaudis brīnījās, redzēdami mēmos runājam, kroplos esam veselus, klibos staigājam un aklos redzam. Un viņi slavēja Izraēļa Dievu.
Bet Jēzus, sasaucis kopā savus mācekļus, sacīja: “Man ir žēl ļaužu, jo viņi jau trīs dienas ir pie manis un viņiem nav, ko ēst. Un Es negribu viņus atlaist neēdušus, lai viņi ceļā nepagurtu.” Bet mācekļi Viņam sacīja: “Kur gan mēs ņemsim te, tuksnesī, tik daudz maizes, lai paēdinātu tik lielu ļaužu pulku?”
Tad Jēzus viņiem jautāja: “Cik jums ir maizes?” Tie atbildēja: “Septiņas, un dažas zivtiņas.” Tad Viņš lika ļaudīm apsēsties zemē un, paņēmis šīs septiņas maizes un zivis, pateicās, lauza un deva saviem mācekļiem, bet mācekļi – ļaudīm, un visi ēda un paēda; un no atlikušajām druskām pielasīja pilnus septiņus grozus. Tie ir Svēto Raksti vārdi.

(Lasījums no www.mieramtuvu.lv)

Ko es lūdzu no Jēzus? Vai es spēju Jēzum uzticēt visu savu nespēku un nabadzību? Es tuvojos Jēzum, kurš stāv Galilejas ezera krastā. Es varu tuvoties Jēzum un būt Viņa tuvumā. Pabūt ar Jēzu vienkārši klusumā. Jēzum ir svarīga man klātbūtne, laiks ko es veltu Viņam. Vai man savā ikdienā atrodas laiks priekš Jēzus?
Jēzus priekšā es redzu pūli. Arī šodien cilvēki spiežas klāt Jēzum, lūdzot pēc dziedināšanas, glābšanas. Arī es esmu viens no šī pūļa, tomēr Jēzus uz mani raugās kā uz vienīgo pasaulē. Viņam es neesmu tikai pūlis. Jēzus vēlas mani dziedināt, bet vai es šajā brīdī atceros visas tās reizes, kad Jēzus man ir palīdzējis? Cik gan ātri es to visu aizmirstu. Es daudz prasu, bet maz pateicos. Jēzus redz manas dvēsles badu. Viņš redz arī manu ikdienu, manas laicīgās problēmas, bet visvairāk Viņam rūp mana dvēsele. Atradīsim laiku, šajā adventā pabūt kopā ar Jēzu klusā sarunā, klusā lūgšanā. Jēzu, tikai tu spēj mani sātināt.

otrdiena, 2019. gada 3. decembris

Salaspils draudze lūdz rožukroni


Adventa pārdomas: otrdiena, 3.12

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 10, 21-24)


Tajā laikā Jēzus gavilēja Svētajā Garā un sacīja: “Es Tevi slavēju, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu esi to apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem, bet atklājis mazajiem. Jā, Tēvs, tādēļ ka Tev tā ir labpaticis.
Mans Tēvs man ir atdevis visu. Un neviens nezina, kas ir Dēls, kā tikai Tēvs; un neviens nezina, kas ir Tēvs, kā tikai Dēls un tas, kuram Dēls to gribēs atklāt.”
Tad Viņš vērsās atsevišķi pie mācekļiem un sacīja: “Svētīgas ir acis, kas redz to, ko jūs redzat! Jo Es jums saku: daudzi pravieši un ķēniņi gribēja redzēt to, ko jūs redzat, bet neredzēja, un dzirdēt to, ko jūs dzirdat, bet nedzirdēja.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
(Lasījumi no www.mieramtuvu.lv)


Ko es lūdzu no Jēzus? Vienkāršu sirdi, kas māk priecāties Kungā! Kāds izskatās Kungs, kad ir iepriecināts Svētajā Garā? Es varu lūgt, lai Kungs man dod iespēju piedzīvot to pašu, ko Viņš. Mēs redzam Jēzu, kurš sarunājas ar Savu Tēvu. Saruna ar Dievu vienmēr izraisa prieku. Jēzus izsaka šos vārdus manā klātbūtnē. Viņš vēlas, lai es tos dzirdētu. Jēzus, vēlas, lai es noticu tam, ka Dievam es esmu svarīgs savā vienkāršībā, dievbērnībā. Tikai Jēzus zin, kas ir Tēvs. Es varu lūgt, lai Jēzus atklāj man Tēvu. Ja es esmu kopā ar Dievu, esmu priecīgs. Tas ir evaņģēlija prieks (Evangelii gaudium). Vai saruna, būšana kopā ar Dievu mani iepriecina?
Es varu šodien atdod Dievam visu, kas mani skumdina un attālina no Viņa. Nāc, Kungs Jēzu!

ceturtdiena, 2019. gada 21. novembris

Dievkalpojumi darbadienās Salaspils katoļu draudzē

Ņemot vērā aukstā laika sākšanos, darbadienu dievkalpojumi Salaspils katoļu draudzē no rītdienas notiks draudzes telpās zem baznīcas. Svētās Mises darbadienās:

Pirmdien - 8.00
Otrdien 18.00
Trešdien 8.00
Ceturtdien 18.00
Piektdien 8.00
Sestdien 8.00

Svētdienās dievkalpojumi notiks baznīcā:

9.00 krievu valodā
11.00 latviski

trešdiena, 2019. gada 13. novembris

Sieviete Garīgajā Seminārā

Vatikāna radio poļu redakcija ziņo, ka Francijā, kādā Garīgajā Seminārā jau ir bijis gadījums, kad kāda sieviete, kura ir mainījusi dzimumu, ir iestājusies šajā Seminārā, nonākusi līdz diakonātam un tikai tad ir uzzināta patiesība. Tikai pēc Dievišķā Kulta un disciplīnas kongregācijas prefekta kard. Robert Sarah iejaukšanās, šīs svētības nenotika. Atcerējos savu "uzstāšanos" LTV raidījumā "Kultūršoks" par Stambulas konvensiju pirms pāris gadiem. Lūk, tas par ko runāju toreiz, tagad jau notiek realitātē.

Latvijas ceļi

trešdiena, 2019. gada 6. novembris

Kādēļ Katoļu Baznīcā ticības avots ir ne tikai Bībele?

Dieva Atklāsme

Apustulis Pāvils 1 vēstulē Timotejam uzsver: Dievs "grib, lai visi cilvēki būtu atpestīti un nonāktu līdz patiesības pazīšanai." ( 1 Tim 2, 4) Tādēļ jau kopš neatminamiem laikiem praktiski visas pasaules tautas mēģināja, ar dažādu reliģisku aktu palīdzību nonākt kontaktā ar Dievu vai dievībām. Katoliskā Baznīca, īpaši pēc Vatikāna II koncila māca, ka nav nevienas reliģijas, kurās kaut nepilnīgā veidā nebūtu klātesoša Dieva Atklāsme. Dievs Sevi jau atklāj radīšanas brīdī un caur radību, bet turpināja un turpina Sevi atklāt caur dažādām reliģijām visā pasaulē. Tur kur ir reliģija, tur ir attiecības ar Dievu, kaut arī šajās reliģijās Dieva izdejas, vai izpratnes līmenis ir nepilnīgs un izkropļots. Jau apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem raksta: „Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos... (Rom 1,20). Nav reliģijas, kurās nebūtu klātesoša dievišķa darbība, kaut nepilnīgā veidā. Dievs, noslēpumaini darbojās ikvienā cilvēkā, tautā, reliģiskā sistēmā jau kopš pasaules radīšanas, tādējādi sagatavojot savu unikālo, neatkārtojamo Atklāsmi Jēzus Kristus Personā. Tieši tādēļ Dievs izvēlējās konkrētus cilvēkus – Ābrahāmu, Īzaku, Jēkabu, Mozu, visu Izraēļa tautu, lai atklātu Sevi caur monoteisku reliģiju – jūdaismu. Dieva Atklāsme konkretizējās un realizējās vēsturē un caur vēsturi. Savu pilnību šī Atklāseme par Dievu sasniedza Jēzus Kristus – Vienpiedzimušā Dieva Dēla Personā, kurš iemiesojās, pieņemdams cilvēka veidu, kļūdams patiess Dievs un patiess Cilvēks.

2. Jēzus Kristus un Viņa Baznīca

Visa Jēzus Kristus dzīve bija vērsta uz to, lai atklātu Tēvu, precīzāk - lai atklātu patiesību par Trīsvienību un atklātu cilvēkiem, ka Dievs vēlas viņus, katru individuāli, bet Kopienas – Baznīcas ietvaros, glābt. Jēzus savas publiskās darbības laikā izvēlas konkrētus 12 vīrus, no kuriem veido „Jauno Izraēli” – Baznīcu, ieceldams Pēteri, pirmo pāvestu par Baznīcas galvu. „Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi (jaunajā tulkojumā un grieķu tekstā – Baznīcu), un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs." (Mt 16,18-19) Tātad, nekur Bībelē mēs neatrodam Jēzus pavēli rakstīt Bībeli. Jēzus laikos, viņš pats, kā arī tā laika jūdi, tai skaitā Jēzus mācekļi lasīja un ticību izdzīvoja ar Veco Derību. Jēzus sludināja mutvārdos. Viņš dibināja Baznīcu, ieceļot 12 apustuļus, iedibināja 7 svētos Sakramentus un pavēlēja saviem mācekļiem iet, sludināt un mācīt visas tautas: „Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mt 28, 19-20) Vēlos uzsvērt – Jēzus Kristus savas dzīves laikā neuzrakstīja nevienu tekstu un arī nekur neatrodam pavēli iet un rakstīt Bībeli, vai Jauno Derību. Viņš pat neliek lasīt Veco Derību, kaut pats un Viņa mācekļi Sinagogā klausās un lasa Toru (Mozus Likumu).


Pēc Jēzus Kristus nāves pie krusta un Viņa godpilnās Augšāmcelšanās, Jēzus satiek savus mācekļus kuri ir izbijušies un zaudējuši cerību. Viņš viņus iepriecina, iedrošina un pavēl neizklīst, bet gaidīt Paraklētu, Iepriecinātaju un Aizstāvi – Svēto Garu, kurš viņiem visu iemācīs un arī būs Galvenais jaunās mācekļu Kopienas – Baznīcas Vadītājs. Vasarsvētku dienā, saņemot Svēto Garu, mācekļi drosmīgi, apveltīti ar ārkārtējām harismām, dodas sludināt Evaņģēliju visai radībai un dibina pirmās kristiešu draudzes. Jaunās Derības VĒL NAV.

3. Kas ir Evaņģēlijs?

Ja skatamies rūpīgi Bībeles tekstos, tad šie teksti norāda uz 4 evaņģēlijiem, kurus uzrakstīja divi nepastarpinātie Jēzus sekotāji, apustuļi – sv. Matejs un sv. Jānis un divi pastarpinātie – sv. Lūka bija sv. Pāvila māceklis un sv. Marks – sv. Pētera māceklis. Tomēr, kā norāda egzegēti, tad Bībele dažos tekstos parāda, ka Evaņģēlijs, jeb Labā Vēsts ir pats Jēzus Kristus. Nevis tikai teksts, burti vai ticības saturs, bet Viņš pats, kā Otrā Trīsvienības Persona. Un Evaņģēlijs kristietības pirmajās desmitgadēs tiek sludināts galvenokārt mutvārdos, un šīs sludināšanas saturā ietilpa gan tiešie Jēzus vārdi, gan arī pašas pirmējās kristiešu kopienas atmiņas, pieredze un interpretācija par Jēzu. Un tieši šīs atmiņas, interpetāciju vēlāk precīzi, teoloģiski, svētā Gara iedvesmā, saglabājot savu, kā patiesu hagiogrāfu, jeb Bībeles tekstu autoru cilvēcisko dimensiju, arī pierakstīs tās personas, kuras no Svētā Gara saņems šādu iedvesmu. Tomēr, līdz 53 gadam, kad tika uzrakstīts pirmais Jaunās Derības teksts – apustuļa Pāvila 1 vēstule Tesaloniķiešiem, Baznīca veiksmīgi darbojās un sludināja Evaņģēliju, jeb Labo Vēsti par Jēzu mutvārdos. Arī vēlāk, pēc 100 gada, kad sv. apustulis Jānis pabeidza pēdējo Jaunās Derības darbu – Jāņa evaņģēliju un Atklāsmes grāmatu, pirmo kristiešu draudzēs cirkulēja vairāk par 30 dažādu evaņģēliju tekstu un ap 100 vēstuļu, ko tagad pazīstam kā apokrifus – Jēkaba, Toma, Jūdas, u.c evaņģēliji. Bieži vien mūsdienās, laicīgie mediji šos tekstus piedāvā kā ārkārtēju sensāciju, kaut patiesībā nekas sensacionals tas nav. Baznīca šos tekstus atmeta, kā neiedvesmotus. Kaut arī ilgu laiku kristiešu kopienas uzskatīja, ka piemēram Hermasa „Gans” bija Svētā Gara iedvesmots darbs un to vajadzētu iekļaut Jaunās Derības tekstu krājumā. Un tagad jautājums – kurš bija tas, kurš noteica, kādas grāmatas ir iekļaujamas Jaunās Derības 27 grāmatu kanonā, jeb sarakstā, un kurš nē? Pašā Bībeles tekstā mēs neatrodam sarakstu ar „pareizajām” grāmatām? Atbilde ir: tā bija Baznīca, jeb kristiešu kopienas, kuras svētajā Garā atpazina. Oficiāli Baznīca Vecās un Jaunās Derības sarakstu apstiprināja Tridentes koncilā, 1545-1575 gados, atbildot uz reformāciju, kura apšaubīja dažu Bībeles grāmatu iedvesmotību.

4. Cauri gadsimtiem
.

Kristieši jau pirmajos gadsimtos saprata, ka Jēzus Kristus atnestā Labā Vēsts ir jāsaglabā cauri laikiem neskarta un negrozīta. Tādēļ arī bija svarīga regula fidei, kas daļēji tika pierakstīta, bet daļēji turpināja eksistēt Baznīcā, mutvārdu Tradīcijas veidā. Tieši Baznīcas Tēvi bija tie, kuri līdz pat VIII gadsimtam precizēja, slīpēja un noteica Baznīcas ticības pamatus, jo Bībelē mēs tiešā veidā netrodam norādi par Trīsvienību un daudzām citām ticības patiesībām. Bībelē mēs neatrodam arī Credo, jeb Nīkajas – Konstantinapoles, vai arī apustuļu ticības apliecības. Visas dogmatiskās patiesības, ko pieņem un sludina Baznīca visos laikos, izriet no Rakstiem, tādējādi bija nepieciešami Ekumēniskie, jeb Vispārējie Koncili, kuros šīs patiesības tika apstiprinātas. Tieši pāvests, kopā ar pārējiem bīskapiem bija garants tam, ka patiesā ticība netiks sagrozīta un ka Raksti tiks pareizi, atbilstoši Baznīcas ticībai interpetēti. Vatikāna II koncila dogmatiskā konstitūcija "Dei Verbum" uzsver: "Devis šo Atklāsmi visu tautu pestīšanai, Dievs ar tādu pat labestību gādā, lai tā vienmēr paliktu neskarta un tiktu nodota tālāk visām paaudzēm."

Jēzus, kura Personā piepildās un ar pēdējā apustuļa nāvi noslēdzas Atklāsme tika tālāknodota divos veidos:

- mutvārdos - caur apustuļiem, kuri ar mutvārdu sludināšanu, piemēriem un iedibinājumiem nodeva tālāk gan to, ko bija mācījušies no paša Kristus, dzīvojot kopā ar Viņu un redzot Viņa darbus, gan arī to, ko Svētais Gars viņiem iedvesmoja;

- rakstveidā - caur apustuļiem un viņiem tuvu stāvošiem cilvēkiem, kuri tā paša Svētā Gara iedvesmā rakstiski fiksēja pestīšanas vēsti.

Lai Evaņģēlijs Baznīcā vienmēr tiktu saglabāts neskarts un dzīvs, apustuļi par saviem pēctečiem atstāja bīskapus, viņiem uzticot savu mācīšanas sūtību. Šo dzīvo Atklāsmes tālāknodošanu, kas tiek īstenota Svētajā Garā, sauc par Tradīciju, lai to atšķirtu no Svētajiem Rakstiem, kaut tā ir cieši ar tiem saistīta. Caur Tradīciju savā mācībā, dzīvē un kultā Baznīca uzticīgi glabā un nodod tālāk katrai nākamajai paaudzei visu to, kas tā pati ir, un visu to, kam tā tic. Svēto Baznīcas tēvu mācība apliecina šīs Tradīcijas dzīvinošo klātbūtni, tās bagātībām saplūstot Baznīcas, kura tic un lūdzas, praksē un dzīvē.

5. Līdz drukas atklāšanai


Jāsaka, ka līdz pat XVI gadsimtam, kad tika atklāta drukāta teksta iespiešana, Bībeles tekstus mūki klosteros pārrakstīja ar roku un šie teksti bija pieejami tikai bīskapiem un augsti izglītotiem teologiem. Vienkāršā tauta Bībeles tekstus zināja no galvas, jo senos laikos, kad nebija interneta un daudz drukātu grāmatu, daudzas patiesības, tai skaitā arī tautas kultūras bagātības, piem. dainas, dziesmas, u.t.t tika tālāknodotas caur tautas un cilvēku atmiņu, mutvārdos. Cilvēki dziedāja reliģiskas dziesmas, kuras bija ļoti garas un ietvēra dziļas patiesības par Dievu un Baznīcu. Arī Baznīcas liturģija, dievnamu arhitektūra, māksla, kultūra, u.t.t. bija šīs Dievišķās Atklāsmes tālāknesēja. Toreiz nevarēja iedomāties, ka katram mājās būtu nodrukāta Bībele, kuru cilvēks individuāli lasītu. Kopiena – Baznīca, draudze bija tā eksluzīvā „vieta”, kurā cilvēks saņēma ticību un nodeva to tālāk nākamajām paaudzēm. Tādēļ jāuzsver, ka Tradīcija un Svētie Raksti, Bībele nav divi atsevišķi avoti un nav savstarpēji "konkurējoši uzņēmumi". Tradīcija un Svētie Raksti ir ciešā saistībā, pastāvot dziļai savstarpējai apmaiņai. Izplūzdami no viena un tā paša dievišķā avota, tie kopā veido, tā teikt, vienu veselu un tiecas uz vienu un to pašu mērķi. Gan Tradīcija, gan Svētie Raksti dara Baznīcā klātesošu un auglīgu Kristus noslēpumu, kurš ir apsolījis palikt ar savējiem "visās dienās, līdz pat pasaules beigām" ( Mt 28, 20). Kā to saprast, varam jautāt? Atbilde ir pavisam vienkārša. Svētie Raksti ir Svētā Gara iedvesmā rakstiski fiksētais Dieva Vārds. Savukārt svētā Tradīcija vēstī Dieva Vārdu, ko Kungs Kristus un Svētais Gars ir uzticējuši apustuļiem, un visā pilnībā nodod to tālāk viņu pēctečiem, lai tie, patiesības Gara apgaismoti, savā sludināšanā to uzticīgi saglabā, skaidro un izplata.

6. Līdz mūsdienām

No tā izriet, ka Baznīca, kurai ir uzticēta Atklāsmes tālāknodošana un interpretācija, „savu pārliecību par visiem Atklāsmes jautājumiem smeļas ne tikai Svētajos Rakstos. Tāpēc gan Tradīcija, gan Svētie Raksti ir jāpieņem un jāciena ar vienādu bijību un cieņu.” Nebūtu labi Tadīciju jaukt ar vietējām diciplinārām, liturģiskām vai dievbijības tradīcijām, kas dzimst dažādos laikos un lokālajās vietās. Tās ir dažādām vietām un dažādiem laikmetiem piemērotas šīs lielās Tradīcijas īpašas izpausmes formas. Apustuliskās Tradīcijas gaismā tās var tikt Baznīcas maģistērija vadībā saglabātas, pārveidotas vai arī atmestas.

Ticības svētais mantojums (depositum fidei), ko satur svētā Tradīcija un Svētie Raksti, caur apustuļiem tika uzticēts visai Baznīcai. Tam sekodama, visa svētā tauta, vienota ar saviem ganītājiem, pastāvīgi paliek uzticīga apustuļu mācībā un brāļu kopībā, maizes laušanā un lūgšanā, tā ka mantojumā saņemtās ticības saglabāšanā, īstenošanā un apliecināšanā izpaužas neparasti spēcīga garīga vienotība starp ganītājiem un ticīgajiem.

Uzdevums autentiski interpretēt rakstiski fiksēto vai tālāknodoto Dieva Vārdu ir uzticēts vienīgi Baznīcas dzīvajam maģistērijam, kurš izmanto savu varu Jēzus Kristus vārdā, tas ir, bīskapiem vienotībā ar Pētera pēcteci - Romas bīskapu.Taču šis maģistērijs nav pārāks par Dieva Vārdu, bet gan tam kalpo, mācot tikai to, kas tika saņemts glabāšanā, jo sekojot Dieva dotajām pilnvarām, ar Svētā Gara palīdzību tas dievbijīgi klausās šo Vārdu, svēti to sargā un uzticīgi māca, un no šī vienīgā ticības mantojuma smeļ visu, ko piedāvā ticēšanai kā Dieva atklātu.

Noslēgumā, apkopojot šeit izteiktās domas, varam teikt, ka sākot ar reformāciju Bībele, rakstiski fiksētais teksts par Dieva Vārdu, Logosu, Jēzu Kristu tika atrauts no Kopienas - Baznīcas ticības un tika „instrumentalizēts”, jeb bieži vien padarīts par ideoloģisku un fundamentālistisku ieroci. Pēc reformācijas radās tūkstošiem dažādu novirzienu un sektu, kur katrs, izmantojot rakstīto Bībeles tekstu, būvē savu ticību, savu izpratni par Dievu un tādējādi kropļo Jēzus Kristus atnesto Atklāsmi. Nevar noliegt, ka dažos gadījumos šīs grupas, izceļot kādu biblisko patiesību, norāda pašai Baznīcai kādos jautājumos tā ir novirzījusies no Atklāsmes un palīdz tai. Tomēr ārpus Baznīcas, Bībele paliek tikai kā sauss teksts, kurš var tikt izmantots kā informatīvs materiāls, tikt studēts un iepazīts, bet bieži vien tam trūkst Svētā Gara svaidījums, kuru šis teksts iegūst tad, kad tiek lietots tur, no kurienes tas teksts ir nācis – Baznīcā. Un vēl. Ja uzskatām, ka Dievu var ieslēgt rakstītā, drukātā grāmatā – Bībelē, tad mēs kļūstam līdzīgi musulmaņiem, kuri tic, ka Allāha priekšā ir „Māte Grāmata” un Allāhs pravietim Muhamedam tiešā un negrozītā veidā šo sakrālo tekstu ir nodiktējis. Līdz ar to musulmaņiem Korāns, jeb viņu Svētie Raksti ir vienīgais sakrālais avots, no kurienes smelt zināšanas par ticību. Jāatgādina, ka kristietība nav grāmatas, nedzīvā burta un likuma reliģija, bet dzīvā Dieva Gara reliģija, Labā Vēsts par mūsu Glābēju Jēzu Kristu, kurš nomira pie krusta par mūsu grēkiem, augšāmcēlās, atsūtīja Svēto Garu, nodibināja Baznīcu un joprojām dzīvo un valda savā Baznīcā līdz par pasaules galam.

Sagatavoja pr. Ilmārs Tolstovs, izmantojot Katoliskās Baznīcas Katehisma materiālus, no 74-87 numuram (www.katolis.lv/katehisms)

pirmdiena, 2019. gada 4. novembris

"Lietus" baznīcā

Dārgie bloga lasītāji! Nonākot Salaspilī, biju daudz dzirdējis par dievnama katastrofālo stāvokli. Tomēr šodien, kad Dievs mums dod daudz lietu, nolēmu pastaigāt pa baznīcu un apskatīties, vai "kaut kur netek". Un, aizejot aiz ērgelēm, uz savas sejas sajutu tādu kā mazu lietus rasināšanu. Tas nozīmē, ka caur priekšējo fasādi lietus nonāk dievnama iekšienē un reizē arī uz ērģelēm. Līdz ar to, vēlreiz guvu apstiprinājumu, ka nākošgad pavasarī ir jāsāk darbs pie dievnama priekšējās fasādes atjaunošanas un siltināšanas. Ticu, ka ar kopīgiem spēkiem mums tas izdosies. Lūdzu jūsu lūgšanas un arī, iespēju robežās, finansiālu atbalstu. Paldies. Salaspils Romas Katoļu Draudze Reģistrācijas Nr. 90000470778 AS SEB banka UNLALLVX konts LV41UNLA0050000010880

Cilvēka attiecības ar Dievu (Latvijas Radio 1 ieraksts)

ceturtdiena, 2019. gada 31. oktobris

"Evangelii gaudium" - pr. Ilmāra konspekts

Tā ir revolūcija! Bet revolūvija Tradīcijas ietvaros. Tā var teikt, lasot jauno pāvests Franciska apustulisko pamudinājumu "Evangelii gaudium". Šis ir viens no retajiem pāvesta dokumentiem, ko es lasu ar aizrautību un nevaru vien nociesties, kad to pabeigšu lasīt. Iesāku to darīt šodien, tādēļ tagad publicēšu savas, ar zīmuli uzrakstītās piezīmes teksta malās. Vēlos uzsvērt, ka manas piezīmes nav teksta analīze vai konspekts, bet manas paša pārdomas par tekstu. Oriģinālais teksts ir atrodams šeit: http://www.vatican.va/holy_father/francesco/apost_exhortations/index_en.htm

Ievads
1. Evaņģēliju nepieciešams sludināt ar prieku;
2. Mūsdienu patērētāju sabiedrībā dzīvo cilvēki ar aizvērtām sirdīm un izolētu sirdsapziņu;
3. Kristus gaida lai mēs speru kaut tikai mazu solīti pretī Viņam. Viņš uzreiz atbild;
4. Dievs nekad nekavējas piedot;
6. Dievs mūs, kristiešus kas nemitīgi dzīvo gavēnī, aicina doties prieka straumēs;
7. Kristietības pamatā nav kāda ideja, bet satikšanās ar Personu;
8. Tikšanās ar Dievu atbrīvo no koncentrēšanās tikai uz sevi;
11. Dievu nevar iekļaut mūsu izveidotajās shēmās. Labā Vēsts ir nemitīgs jaunums;
12. Jēzus ir pirmais evaņģelizētājs;
13. Ticīgais ir cilvēks, kurš nemitīgi "atcerās" pestīšanas notikumus;
14. Dokuments ir Sinodes auglis. Ir trīs evaņģelizācijas virzieni:
a) parastā, draudzes pastorāle;
b) kristīto, kas nedzīvo pēc evaņģēlija;
c) tie, kas nepazīst Kristu vispār;
14. Baznīca izplatās nevis caur citu pārliecināšanu, bet caur pievilcības, pievilkšanas spēku;
15. Misija ir pats svarīgākais Baznīcas uzdevums;
16. Baznīcai vajag decentralizēties. Lielāka loma ir nepieciešama diecēzes bīskapiem;

sestdiena, 2019. gada 26. oktobris

Latvijas Bīskapu konference par ticīgo dalību Svētajā Misē

Jau kādu laiku no Latvijas ticīgo un priesteru puses tika aktualizēts jautājums par to, kā jārīkojas ticīgajiem dažos Svētās Mises brīžos. Tie dažādās draudzēs bija atšķirīgi un izraisīja zināmu nesaprašanos. Šis jautājums ir gana būtisks, kaut arī kādam varbūt šķiet – kāda starpība, kurā draudzē kā liturģija tiek piedzīvota. Kādēļ tas ir būtisks nevis otršķirīgs jautājums?

Liturģijā draudze un Baznīca vienojas kopīgā lūgšanā. Mēs kā indivīdi sanākam kopā, lai lūgtos kā viena tauta, to mēs izpaužam, lūdzoties vienā balsī, vienotā stājā. Pievienojam Latvijas Bīskapu konferences izstrādātās kārtības svarīgākos punktus, kuri tika apstiprināti, vienādojot ticīgo dalību Svētajā Misē:

1. Grēku nožēlas akts

Priesteris: Es atzīstos...

Visi: visvarenajam Dievam un jums, brāļi un māsas, ka es daudz esmu grēkojis ar domām, vārdiem, darbiem un nolaidību. Mana vaina, mana vaina, (tikai trešo reizi sit krūtīs) mana vislielākā vaina. Tādēļ es lūdzu Vissvētāko Jaunavu Mariju, visus eņģeļus un svētos, un jūs, brāļi un māsas, aizlūgt par mani Kungu, mūsu Dievu.

Priesteris: Lai apžēlojas par mums Visvarenais Dievs un, piedevis mūsu grēkus, lai mūs aizved mūžīgajā dzīvē.

Visi: Amen.

2. Pēc upurdāvanu sagatavošanas

Priesteris mazgā rokas, pa to laiku var notikt tautas apkūpināšana, kuras laikā visi stāv kājās, vai, ja tā nenotiek, priesteris uzaicina (visi pieceļas): Lūdzieties, brāļi, lai Dievs, visvarenais Tēvs, pieņem šo manu un jūsu upuri.

Visi: Lai Kungs pieņem šo upuri par godu un slavu savam vārdam, par labu mums un visai Viņa svētajai Baznīcai.

3. Prefācija

Pēc priestera nodziedātās (nolasītās) pateicības dziesmas visi kopā dzied vai lūdzas:

Svēts, svēts, svēts ir Kungs, debespulku Dievs. Debess un zeme ir Tavas godības pilna. Hosanna augstumos. Svētīgs, kas nāk Kunga vārdā. Hosanna augstumos.

Visi nostājas ceļos, un seko Euharistiskā lūgšana, kuras laikā priesteris paceļ maizi un biķeri. Pacelšanas laikā ministranti katru reizi zvana pa trīs reizēm ar intervāliem. Kad priesteris loka ceļus, tad trīsreiz bez intervāliem.

4. Euharistiskā lūgšana

Euharistisko lūgšanu noslēdzot, priesteris paceļ virs altāra biķeri un trauciņu ar konsekrēto maizi (visi pieceļas) un Euharistisko lūgšanu noslēdz ar vārdiem:

Priesteris: Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā, Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos.

Visi: Amen.

5. Komūnijas rits

Pēc miera sveiciena visi, stāvot kājās, dzied vai lūdzas:

Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums. Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums. Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, dod mums mieru. Pēc dziedājuma priesteris nometas uz viena ceļa (ministranti vienreiz nozvana), bet pārējie nostājas uz abiem ceļiem un priesteris visiem, rādot maizi, saka: Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.

Visi: Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu, un mana dvēsele kļūs vesela.

Seko dievgalds (sv. komūnija). Visi, kas pieņems sv. komūniju, dodas pie altāra, bet pārējie var apsēsties un palūgties, var arī dziedāt kādu dziesmu.

Priesteris, pasniedzot dievmaizi, saka: Corpus Christi (Kristus Miesa).

Pieņēmējs atbild: Amen un atver muti. Komūnijas pieņemšana notiek uz ceļiem (izņēmums ir tad, ja kāds vecuma vai slimības dēļ nevar to izdarīt, tad var stāvot vai arī sēžot).

6. Noslēguma rits

Pēc sv. komūnijas priesteris uzaicina: Lūgsimies! (Visi pieceļas, un priesteris dzied noslēguma lūgšanu, ko pabeidz ar vārdiem): Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu.

Visi: Amen.

Pēc lūgšanas seko beigu svētība:

Priesteris: Dievs Kungs lai ir ar jums.

Visi: Kungs ir ar tevi.

Priesteris: Lai svētī jūs visvarenais Dievs, Tēvs un Dēls, un Svētais Gars.

Visi: Amen.

Priesteris: Dieva žēlastība lai jūs pavada.

Visi: Pateicība Dievam.

Kad priesteris ir aizgājis, var apsēsties vai nomesties ceļos un veltīt laiku kopīgai vai privātai lūgšanai.

Laikraksts "Nāc", Nr.111
Pārpublicēts no www.katedrale.lv

trešdiena, 2019. gada 23. oktobris

Reliģiskās organizācijas un izglītība

6. pants. Reliģiskās organizācijas un izglītība
(1) Ikvienam ir tiesības apgūt ticības mācību gan individuāli, gan kopā ar citiem reliģisko organizāciju mācību iestādēs.
(2) Valsts un pašvaldību skolās kristīgās ticības mācību var mācīt personām, kuras rakstveidā izteikušas vēlēšanos to apgūt. Nepilngadīgās personas iesniegumu par vēlēšanos apgūt kristīgās ticības mācību iesniedz ar vecāku vai aizbildņu rakstveida piekrišanu. Ja nepilngadīgā persona ir jaunāka par 14 gadiem, tās vietā iesniegumu iesniedz šīs personas vecāki vai aizbildņi.
(3) Kristīgās ticības mācību māca pēc Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātas mācību programmas evaņģēliski luteriskās, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku un baptistu konfesiju pedagogi, ja skolā ir vismaz 10 skolēnu, kuri vēlas apgūt attiecīgās kristīgās konfesijas mācību. Pedagogus izvirza konfesijas vadība, un tos atestē Izglītības un zinātnes ministrija.
(4) Valsts un pašvaldību pārziņā esošajās nacionālo minoritāšu skolās, ievērojot skolēnu un viņu vecāku vai aizbildņu vēlēšanos, Izglītības un zinātnes ministrijas noteiktajā kārtībā var pasniegt arī attiecīgajai nacionālajai minoritātei raksturīgās ticības mācību.
(5) Kristīgās ticības mācības un ētikas mācīšana tiek finansēta no valsts budžeta.
(07.06.1996. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.02.1998. likumu, kas stājas spēkā 20.03.1998.)

Citāts no Reliģisko organizāciju likuma (https://likumi.lv/doc.php?id=36874)

trešdiena, 2019. gada 16. oktobris

Kad priesteris pieņem grēksūdzi?

Pēdējā laikā man cilvēki jautā, kad priesterim ir pieņemšanas laiks uz privāto grēksūdzi? Zināms, ka Katoļu Baznīcā cilvēki, kuri atrodas smaga, jeb nāvīga grēka stāvoklī nevar iet pie dievgalda un pieņemt Svēto Komūniju.

Atbilde ir pavisam vienkārša. Romas Katoliskajā Baznīcā Latvijā ir ieviesta sena prakse, kura, paldies Dievam, vēl pastāv un jācer ka arī pastāvēs - garīdznieks pirms katras svētās Mises vismaz 15 -20 minūtes darbadienās un pusstundu vai pat stundu ir sastopams biktskrēslā, t.i. speciālā "būdiņā" vai krēslā ar restotiem lodziņiem abās pusēs un ikviens, kurš vēlas, var pieiet pie grēksūdzes. Tas nozīmē, ka nav iepriekš jāpiesakās vai jāinformē priesteris par grēksūdzi. Var apskatīties draudzes mājaslapā, vai www.katolis.lv, kad notiek svētā Mise un tad ierasties kādu brīdi pirms tam un izsūdzēt grēkus.

Ir cilvēki, kuriem ir grūti pieiet pie šī restotā lodziņa. Kanonisko Tiesību kodekss uzsver, ka "piemērota vieta uzklausīt sakramentālo grēksūdzi ir baznīca vai kapela. Attiecībā uz konfesionālu (biktskrēslu) priekšrakstus izdod bīskapu konference, tomēr konfesionāliem vienmēr ir jābūt redzamā vietā, apgādātiem ar restotu lodziņu starp penitentu (to kurš sūdz grēkus) un biktstēvu, kurus ticīgie, kas vēlas brīvi varētu lietot. Ārpus konfesionāla grēksūdzi uzklausīt nedrīkst, ja to neprasa pamatots iemesls" (KTK 964). Tātad ir situācijas, kā piemēram slimnieki mājās vai slimnīcā, svētceļojumi, dažādas situācijas, kad ir iespējams grēksūdzi uzklausīt arī ārpus konfesionāla. Tomēr nevajadzētu to pārvērst par normu.

Ir draudzes, kurās kalpo vairāki priesteri un šajās draudzēs ir iespējams uzklausīt grēksūdzi arī Svētās Mises laikā. Tomēr nebūtu labi, ja ierodamies uz dievkalpojumu pēdējā brīdī un tad, dievkalpojuma laikā, tad, kad ir aktīvi jāpiedalās liturgijā, jaklausās Dieva Vārds un sprediķis, ejam pie grēksūdzes. Bieži vien ir situācijas, kad priesteris sēž gandrīz stundu pirms dievkalpojuma biktskrēslā, neviens cilvēks neiet pie grēksūdzes, un tad, 10 minūtes pirms svētās Mises sākuma visi saskrien, veidojas rinda un tad priesterim nav iespējams kvalitatīvi veikt savu kalpojumu biktskrēslā, uzklausot un dodot padomus. Tādēļ, ja esam izlēmuši iet pie grēksūdzes, ieradīsimies dievnamā savlaicīgāk, vai vislabāk - atnāksim uz svēto Misi kādā darbadienā, kad ir mazāk cilvēku, lai nesteidzīgi, no sirds, izsūdzētu grēkus biktskrēslā.

pirmdiena, 2019. gada 14. oktobris

Liturģisko lūgšanu teksti

Lai top slavēts Jēzus Kristus!

Jau sen vēlējos par šo tēmu kaut ko uzrakstīt. Bieži vien, klausoties gan "Radio Marija Latvija", gan arī dzirdot dažādās draudzēs lūgšanas, sadzirdu liturģisko lūgšanu tekstu kropļojumus, kuri burtiski "griež ausīs". Viens no izplatītākajiem šādiem kropļojumiem ir viena no vissvarīgākajām lūgšanām, kuru izsakām tad kad apzīmējam sevi ar krusta zīmi:

"Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Amen."

Tomēr bieži vien var dzirdēt citādāk: "Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Amen." Šis mazais saiklītis "un" nav tikai kāda nevajadzīga piedeva un mums nav tiesības pašiem uz savu roku saīsināt šo lūgšanu. Jo šie saikļi izsaka to, ka mūsu Dievs ir viens un vienlaicīgi arī Trīsvienīgs Dievs. Arī citās lūgšanās mums nav tiesību mainīt liturģisko lūgšanu tekstus, kurus ir apstiprinājusi Latvijas Bīskapu konferences liturģiskā komisija. Šobrīd mums visiem ir saistoši teksti, kuri ir publicēti lūgšanu grāmatiņā "Slavējiet Kungu" un arī citos tekstos, kuriem ir liturģiskās komisijas aprobāts. Nebūtu labi ja mēs sāktu paši uz savu galvu mainīt lūgšanas "Tēvs mūsu", "Esi sveicināta, Marija!" un citas. Tas pats attiecas uz litānijām un citām oficiāli apstiprinātajām lūgšanām. Mūsu pašu vārdos vai klusumā izteiktās privātās lūgšanas mēs varam formulēt paši kā mums patīk un Dievs tikai priecājas par mūsu katra "bērna šļupstiem", ko izsakām Dievam savā vienkāršībā un nabadzībā. Tomēr liturģiskās lūgšanas ir visas Baznīcas kopīgās lūgšanas un tajās ir jāsaglabā sava veida vienotība. Būsim uzticīgi un paklausīgi Baznīcas bērni.

trešdiena, 2019. gada 2. oktobris

Ko katehisms saka par eitanāziju?

Cilvēki, kuru dzīvības norises ir traucētas vai novājinātas, prasa īpašu ievērību. Slimniekiem, kā arī invalīdiem, kuriem ir garīgi vai fiziski traucējumi, jāsniedz atbalsts, lai viņi varētu dzīvot, cik vien iespējams, normālu dzīvi.

Tiešā eitanāzija, lai kāda būtu tās motivācija vai līdzekļi, nozīmē darīt galu invalīda, kam ir garīgi vai fiziski traucējumi, slimnieka vai mirstoša cilvēka dzīvībai. Tā ir morāliski nepieņemama.

Tādējādi darbība vai bezdarbība, kas pati par sevi vai nodoma dēļ izraisa nāvi, lai novērstu sāpes, ir slepkavība, kas vērsta pret cilvēka personas un Dieva, viņa Radītāja, cieņu. Maldīgs spriedums, kādu var pieņemt aiz nezināšanas (bona fide), nemaina šīs nonāvēšanas dabu, tā vienmēr ir nepieļaujama un noraidāma.

Smagu, bīstamu, ārkārtēju vai sagaidāmajam rezultātam neatbilstošu medicīnisku procedūru pārtraukšana var būt likumīga. Tā ir atteikšanās no "terapeitiskās forsēšanas". Šādā veidā nevēlas kādu nonāvēt; tā ir samierināšanās ar nespēju nāvi novērst. Lēmums par to ir jāpieņem slimniekam pašam, ja viņš ir kompetents un spējīgs to izdarīt, ja ne, tad tiem, kam uz to ir likumīgas tiesības, vienmēr ievērojot saprātīgu slimnieka gribu un viņa likumīgās intereses.

Pat ja tiek uzskatīts, ka sagaidāma tūlītēja nāve, slimnieka kārtējais ārstniecības kurss likumīgi nav pārtraucams. Nomierinošu medikamentu lietošana, lai atvieglotu mirstošā ciešanas, pat ja pastāv risks saīsināt viņa dzīvi, var būt morāliski savienojama ar cilvēka cieņu, ja nāve nav gribēta ne kā mērķis, ne līdzeklis, bet vienīgi ir paredzama un tiek paciesta kā nenovēršama. Slimības seku mazināšana ir izcila nesavtīgas mīlestības forma. Šī iemesla dēļ tā ir atbalstāma.

KBK 2276-2279 (http://www.rarzi.lv/ejietunmaciet/Katehisms_/d3s2n2.html#a5)