sestdiena, 2019. gada 3. augusts

"Tolstova sirdsapziņa"

Nesen, manis publicētajam rakstam blogā, ir radusies tik liela rezonce, ka nolēmu atbildēt uz Māra Zandera izteikto repliku portālā www.la.lv:

"Salīdzināt šodienas Latviju ar režīmu, kas dievnamus spridzināja, pārvērta par kolhozu saimniecības ēkām, savukārt ticīgos spundēja cietumos un “psihenēs”, ir tik absurdi, ka lai nu Tolstova patoss paliek uz viņa sirdsapziņas (čekistu un VID salīdzinājumu – par labu čekistiem! – priesteris arī vēlāk atkārtoja kādā intervijā vienai no televīzijām)". (http://www.la.lv/kulturkari-kuru-nav?fbclid=IwAR0jqmYFdX_iY5OoBgmoMMmrd3exLVnkw8QkHVAgD-ZfFxAX3VSeERyxoH0)

Lai neradītu priekšstatu, ka es, it kā atbalstot čekistus un zvērīgo komunistisko režīmu, mazliet komentēšu kristietības un laicīgās varas attiecības, jo tas netiešā veidā skar arī manas doktora disertācijas tēmu.

Jau Romas impērijas laikā tika stingri ievērots reliģiskās tolerances likums. No Romas pilsoņiem tika pieprasīts ievērot Romas likumus, bet to kas skāra dažādu pagānu tautu reliģiskās prakses un svētvietas, to Romas impērija atstāja šo pašu tautu un cilvēku ziņā. Romas impērija aizsargāja kapsētas un dažādu pagānu dievību svētvietas, zināmā veidā aiz bailēm par šo tautu dievu atriebību. Pagānismā reliģiskā prakse, jeb kults nebija saistīts ar konkrētu morālisko normu ievērošanu. Viņiem bija svarīgi "pielabināties" dievībām, lai nenotiktu kādas kataklizmas, nelaimes, vai arī lai izlūgtos kādas svētības vai labumus. Romas imērijā bija svarīgi atdot reliģisku godu imperatoram, ko pieprasīja no visām iekarotajām tautām. Pagānismā, kur pielūdza vairākus dievus, tas nesagādāja problēmas.

Pirmo gadismtu kristieši, no vienas puses izmantoja šo situāciju, tādēļ pirmie dievkalpojumi notika Romas kapsētās, jeb katakombās, ko aizsargāja likums un tādējādi kristiešu vajātāji nedrīkstēja tur ielauzties un arestēt kristiešus. Tomēr ar imperatora pielūgsmi bija citādi. Kristieši nevarēja atdot viņam reliģisku godu, tāpēc viņi automātiski tika pasludināti par valsts ienaidniekiem un tika vajāti. Kristiešu vajāšanas pirmajos gadsimtos bija vairāk saistītas ne ar reliģisku, bet ar valstisku jautājumu.

Komunistiskās ideoloģijas laikā kristiešu vajāšanas notika dažādos etapos un ar dažādu intensitātes pakāpi. Marksiskais materiālisms izslēdza pārdabiskuma eksistenci, izsmēja Hēgeļa ideālismu, un pasludināja "karu" pret reliģiju kā tādu. Tomēr, ierodoties arestēt katoļu garīdzniekus vai vajājot tos, tika respektēta garīznieku cieņa. Par to liecina daudzu, gados vecāku garīdznieku stāstītais. Piemēram, pēc pašu garīdznieku stāstītā, kad čekas aģenti ieradās arestēt cienījamo priesteri Staņislavu Čužānu, viņi atļāva vaiņam pabeigt dievkalpojumu, palūgties baznīcā, paņemt līdzi reliģiskas grāmatas un priekšmetus. Piekrītu, ka bija situācijas, kad tas tā netika darīts, kas bija saistīts ar pašu vajātāju personībām un arī ar noteiktā vēsturiskā perioda apstākļiem (kara laiks, režīmu maiņu sākums, u.t.t) Tomēr tika respektēta sakralās vides svētums. Daudzi dievnami, pirms uzspridzināšanas vai pārvēršanas par kolhozu saimniecību ēkām, tika desakralizēti un no tām tika izņemti reliģiskie priekšmeti. Bija protams, arī pārkāpumi, bet ticīgie cilvēki ļoti aktīvi iesaistījās un protestēja, aizsargāja gan garīdzniekus gan dievnamus.

Kādēļ lietoju šādu salīdzinājumu? Tādēļ, ka mūsdienās agresīvi un masveidīgi, gan sociālajos tīklos, gan medijos, arī ar žurnālistu līdzdalību, protams, zināma veida mūsdienu filozofisko strāvojumu ietekmē, tiek mēģināts agresīvi "desakralizēt" pasauli, absolutizēt, jeb dievišķot "faktu" (Ogists Conts). Tiek mēģināts, posfaktuālā laikmeta un post - postmodernisma ietekmē, padarīt cilvēku atkal par "tikai matērija" būtni, izslēdzot jebkādu pārdabiskuma klātbūtni tajā. Tas rada šādu atmosfēru, kur, valsts ierēdņiem, ierodoties dievnamā vairs nav nekādas bijības vai svētuma sajūtas, var arī ar mašīnu uzbraukt uz ticīgo cilvēku kājām (https://jauns.lv/raksts/zinas/49187-katolu-baznica-parmet-ministram-gerhardam-neiecietibu) u.t.t.

Kādēļ katoļu priesteris reaģē tik sakāpināti, saistībā ar Finanšu policijas iebrukumu Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā un brutālu dievkalpojuma apturēšanu. Tas ir tādēļ, ka no katoļu priestera pozīcijām, Svētā Mise ir pats svarīgākais dievkalpojums baznīcā un pats svētākais, kas vispār var būt katolim šeit uz zemes. Tajā brīdī ar priestera starpniecību šeit uz zemes ir klātesošs Jēzus Kristus. Šis dievkalpijums nav kāds reliģisks teātris, kā tas no malas, dīvānā zvilnošam liberālim, var šķist. Ir bijuši gadījumi, kad kāds vecāks priesteris nomirst dievkalpojuma vidū. Nesen tāds gaījums bija Kārsavā, kad mūžībā aizgāja prāvests Jāzeps Aglonietis, nomirstot dievkalpojuma vidū. Tad no Rēzeknes speciāli brauca cits garīdznieks, lai pabeigtu svēto Misi, jo tā obligāti ir jāpabeidz. Šāda dievkalpojuma pārtraukšana ir lielāks noziegums pret reliģiju, nekā fiziska vardarbība vai vajāšanas. Tādēļ tas ir vēl jo vairāk sāpīgāk.

Noslēgumā vēlos teikt, ka viens no šādas rīcības iemesliem varētu būt arī tāds, ka Latvijas skolās netiek pasniegts priekšmets, kurā cilvēki, jau no mazām dienām, tiktu iepazīstināti ar reliģju, reliģijām, cieņu pret otra cilvēka ticību. Ceru, ka turpmāk mācīsimies cienīt viens otru un respektēt citādo.