ceturtdiena, 2019. gada 31. oktobris

"Evangelii gaudium" - pr. Ilmāra konspekts

Tā ir revolūcija! Bet revolūvija Tradīcijas ietvaros. Tā var teikt, lasot jauno pāvests Franciska apustulisko pamudinājumu "Evangelii gaudium". Šis ir viens no retajiem pāvesta dokumentiem, ko es lasu ar aizrautību un nevaru vien nociesties, kad to pabeigšu lasīt. Iesāku to darīt šodien, tādēļ tagad publicēšu savas, ar zīmuli uzrakstītās piezīmes teksta malās. Vēlos uzsvērt, ka manas piezīmes nav teksta analīze vai konspekts, bet manas paša pārdomas par tekstu. Oriģinālais teksts ir atrodams šeit: http://www.vatican.va/holy_father/francesco/apost_exhortations/index_en.htm

Ievads
1. Evaņģēliju nepieciešams sludināt ar prieku;
2. Mūsdienu patērētāju sabiedrībā dzīvo cilvēki ar aizvērtām sirdīm un izolētu sirdsapziņu;
3. Kristus gaida lai mēs speru kaut tikai mazu solīti pretī Viņam. Viņš uzreiz atbild;
4. Dievs nekad nekavējas piedot;
6. Dievs mūs, kristiešus kas nemitīgi dzīvo gavēnī, aicina doties prieka straumēs;
7. Kristietības pamatā nav kāda ideja, bet satikšanās ar Personu;
8. Tikšanās ar Dievu atbrīvo no koncentrēšanās tikai uz sevi;
11. Dievu nevar iekļaut mūsu izveidotajās shēmās. Labā Vēsts ir nemitīgs jaunums;
12. Jēzus ir pirmais evaņģelizētājs;
13. Ticīgais ir cilvēks, kurš nemitīgi "atcerās" pestīšanas notikumus;
14. Dokuments ir Sinodes auglis. Ir trīs evaņģelizācijas virzieni:
a) parastā, draudzes pastorāle;
b) kristīto, kas nedzīvo pēc evaņģēlija;
c) tie, kas nepazīst Kristu vispār;
14. Baznīca izplatās nevis caur citu pārliecināšanu, bet caur pievilcības, pievilkšanas spēku;
15. Misija ir pats svarīgākais Baznīcas uzdevums;
16. Baznīcai vajag decentralizēties. Lielāka loma ir nepieciešama diecēzes bīskapiem;

sestdiena, 2019. gada 26. oktobris

Latvijas Bīskapu konference par ticīgo dalību Svētajā Misē

Jau kādu laiku no Latvijas ticīgo un priesteru puses tika aktualizēts jautājums par to, kā jārīkojas ticīgajiem dažos Svētās Mises brīžos. Tie dažādās draudzēs bija atšķirīgi un izraisīja zināmu nesaprašanos. Šis jautājums ir gana būtisks, kaut arī kādam varbūt šķiet – kāda starpība, kurā draudzē kā liturģija tiek piedzīvota. Kādēļ tas ir būtisks nevis otršķirīgs jautājums?

Liturģijā draudze un Baznīca vienojas kopīgā lūgšanā. Mēs kā indivīdi sanākam kopā, lai lūgtos kā viena tauta, to mēs izpaužam, lūdzoties vienā balsī, vienotā stājā. Pievienojam Latvijas Bīskapu konferences izstrādātās kārtības svarīgākos punktus, kuri tika apstiprināti, vienādojot ticīgo dalību Svētajā Misē:

1. Grēku nožēlas akts

Priesteris: Es atzīstos...

Visi: visvarenajam Dievam un jums, brāļi un māsas, ka es daudz esmu grēkojis ar domām, vārdiem, darbiem un nolaidību. Mana vaina, mana vaina, (tikai trešo reizi sit krūtīs) mana vislielākā vaina. Tādēļ es lūdzu Vissvētāko Jaunavu Mariju, visus eņģeļus un svētos, un jūs, brāļi un māsas, aizlūgt par mani Kungu, mūsu Dievu.

Priesteris: Lai apžēlojas par mums Visvarenais Dievs un, piedevis mūsu grēkus, lai mūs aizved mūžīgajā dzīvē.

Visi: Amen.

2. Pēc upurdāvanu sagatavošanas

Priesteris mazgā rokas, pa to laiku var notikt tautas apkūpināšana, kuras laikā visi stāv kājās, vai, ja tā nenotiek, priesteris uzaicina (visi pieceļas): Lūdzieties, brāļi, lai Dievs, visvarenais Tēvs, pieņem šo manu un jūsu upuri.

Visi: Lai Kungs pieņem šo upuri par godu un slavu savam vārdam, par labu mums un visai Viņa svētajai Baznīcai.

3. Prefācija

Pēc priestera nodziedātās (nolasītās) pateicības dziesmas visi kopā dzied vai lūdzas:

Svēts, svēts, svēts ir Kungs, debespulku Dievs. Debess un zeme ir Tavas godības pilna. Hosanna augstumos. Svētīgs, kas nāk Kunga vārdā. Hosanna augstumos.

Visi nostājas ceļos, un seko Euharistiskā lūgšana, kuras laikā priesteris paceļ maizi un biķeri. Pacelšanas laikā ministranti katru reizi zvana pa trīs reizēm ar intervāliem. Kad priesteris loka ceļus, tad trīsreiz bez intervāliem.

4. Euharistiskā lūgšana

Euharistisko lūgšanu noslēdzot, priesteris paceļ virs altāra biķeri un trauciņu ar konsekrēto maizi (visi pieceļas) un Euharistisko lūgšanu noslēdz ar vārdiem:

Priesteris: Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā, Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos.

Visi: Amen.

5. Komūnijas rits

Pēc miera sveiciena visi, stāvot kājās, dzied vai lūdzas:

Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums. Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, apžēlojies par mums. Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, dod mums mieru. Pēc dziedājuma priesteris nometas uz viena ceļa (ministranti vienreiz nozvana), bet pārējie nostājas uz abiem ceļiem un priesteris visiem, rādot maizi, saka: Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.

Visi: Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu, un mana dvēsele kļūs vesela.

Seko dievgalds (sv. komūnija). Visi, kas pieņems sv. komūniju, dodas pie altāra, bet pārējie var apsēsties un palūgties, var arī dziedāt kādu dziesmu.

Priesteris, pasniedzot dievmaizi, saka: Corpus Christi (Kristus Miesa).

Pieņēmējs atbild: Amen un atver muti. Komūnijas pieņemšana notiek uz ceļiem (izņēmums ir tad, ja kāds vecuma vai slimības dēļ nevar to izdarīt, tad var stāvot vai arī sēžot).

6. Noslēguma rits

Pēc sv. komūnijas priesteris uzaicina: Lūgsimies! (Visi pieceļas, un priesteris dzied noslēguma lūgšanu, ko pabeidz ar vārdiem): Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu.

Visi: Amen.

Pēc lūgšanas seko beigu svētība:

Priesteris: Dievs Kungs lai ir ar jums.

Visi: Kungs ir ar tevi.

Priesteris: Lai svētī jūs visvarenais Dievs, Tēvs un Dēls, un Svētais Gars.

Visi: Amen.

Priesteris: Dieva žēlastība lai jūs pavada.

Visi: Pateicība Dievam.

Kad priesteris ir aizgājis, var apsēsties vai nomesties ceļos un veltīt laiku kopīgai vai privātai lūgšanai.

Laikraksts "Nāc", Nr.111
Pārpublicēts no www.katedrale.lv

trešdiena, 2019. gada 23. oktobris

Reliģiskās organizācijas un izglītība

6. pants. Reliģiskās organizācijas un izglītība
(1) Ikvienam ir tiesības apgūt ticības mācību gan individuāli, gan kopā ar citiem reliģisko organizāciju mācību iestādēs.
(2) Valsts un pašvaldību skolās kristīgās ticības mācību var mācīt personām, kuras rakstveidā izteikušas vēlēšanos to apgūt. Nepilngadīgās personas iesniegumu par vēlēšanos apgūt kristīgās ticības mācību iesniedz ar vecāku vai aizbildņu rakstveida piekrišanu. Ja nepilngadīgā persona ir jaunāka par 14 gadiem, tās vietā iesniegumu iesniedz šīs personas vecāki vai aizbildņi.
(3) Kristīgās ticības mācību māca pēc Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātas mācību programmas evaņģēliski luteriskās, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku un baptistu konfesiju pedagogi, ja skolā ir vismaz 10 skolēnu, kuri vēlas apgūt attiecīgās kristīgās konfesijas mācību. Pedagogus izvirza konfesijas vadība, un tos atestē Izglītības un zinātnes ministrija.
(4) Valsts un pašvaldību pārziņā esošajās nacionālo minoritāšu skolās, ievērojot skolēnu un viņu vecāku vai aizbildņu vēlēšanos, Izglītības un zinātnes ministrijas noteiktajā kārtībā var pasniegt arī attiecīgajai nacionālajai minoritātei raksturīgās ticības mācību.
(5) Kristīgās ticības mācības un ētikas mācīšana tiek finansēta no valsts budžeta.
(07.06.1996. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.02.1998. likumu, kas stājas spēkā 20.03.1998.)

Citāts no Reliģisko organizāciju likuma (https://likumi.lv/doc.php?id=36874)

trešdiena, 2019. gada 16. oktobris

Kad priesteris pieņem grēksūdzi?

Pēdējā laikā man cilvēki jautā, kad priesterim ir pieņemšanas laiks uz privāto grēksūdzi? Zināms, ka Katoļu Baznīcā cilvēki, kuri atrodas smaga, jeb nāvīga grēka stāvoklī nevar iet pie dievgalda un pieņemt Svēto Komūniju.

Atbilde ir pavisam vienkārša. Romas Katoliskajā Baznīcā Latvijā ir ieviesta sena prakse, kura, paldies Dievam, vēl pastāv un jācer ka arī pastāvēs - garīdznieks pirms katras svētās Mises vismaz 15 -20 minūtes darbadienās un pusstundu vai pat stundu ir sastopams biktskrēslā, t.i. speciālā "būdiņā" vai krēslā ar restotiem lodziņiem abās pusēs un ikviens, kurš vēlas, var pieiet pie grēksūdzes. Tas nozīmē, ka nav iepriekš jāpiesakās vai jāinformē priesteris par grēksūdzi. Var apskatīties draudzes mājaslapā, vai www.katolis.lv, kad notiek svētā Mise un tad ierasties kādu brīdi pirms tam un izsūdzēt grēkus.

Ir cilvēki, kuriem ir grūti pieiet pie šī restotā lodziņa. Kanonisko Tiesību kodekss uzsver, ka "piemērota vieta uzklausīt sakramentālo grēksūdzi ir baznīca vai kapela. Attiecībā uz konfesionālu (biktskrēslu) priekšrakstus izdod bīskapu konference, tomēr konfesionāliem vienmēr ir jābūt redzamā vietā, apgādātiem ar restotu lodziņu starp penitentu (to kurš sūdz grēkus) un biktstēvu, kurus ticīgie, kas vēlas brīvi varētu lietot. Ārpus konfesionāla grēksūdzi uzklausīt nedrīkst, ja to neprasa pamatots iemesls" (KTK 964). Tātad ir situācijas, kā piemēram slimnieki mājās vai slimnīcā, svētceļojumi, dažādas situācijas, kad ir iespējams grēksūdzi uzklausīt arī ārpus konfesionāla. Tomēr nevajadzētu to pārvērst par normu.

Ir draudzes, kurās kalpo vairāki priesteri un šajās draudzēs ir iespējams uzklausīt grēksūdzi arī Svētās Mises laikā. Tomēr nebūtu labi, ja ierodamies uz dievkalpojumu pēdējā brīdī un tad, dievkalpojuma laikā, tad, kad ir aktīvi jāpiedalās liturgijā, jaklausās Dieva Vārds un sprediķis, ejam pie grēksūdzes. Bieži vien ir situācijas, kad priesteris sēž gandrīz stundu pirms dievkalpojuma biktskrēslā, neviens cilvēks neiet pie grēksūdzes, un tad, 10 minūtes pirms svētās Mises sākuma visi saskrien, veidojas rinda un tad priesterim nav iespējams kvalitatīvi veikt savu kalpojumu biktskrēslā, uzklausot un dodot padomus. Tādēļ, ja esam izlēmuši iet pie grēksūdzes, ieradīsimies dievnamā savlaicīgāk, vai vislabāk - atnāksim uz svēto Misi kādā darbadienā, kad ir mazāk cilvēku, lai nesteidzīgi, no sirds, izsūdzētu grēkus biktskrēslā.

pirmdiena, 2019. gada 14. oktobris

Liturģisko lūgšanu teksti

Lai top slavēts Jēzus Kristus!

Jau sen vēlējos par šo tēmu kaut ko uzrakstīt. Bieži vien, klausoties gan "Radio Marija Latvija", gan arī dzirdot dažādās draudzēs lūgšanas, sadzirdu liturģisko lūgšanu tekstu kropļojumus, kuri burtiski "griež ausīs". Viens no izplatītākajiem šādiem kropļojumiem ir viena no vissvarīgākajām lūgšanām, kuru izsakām tad kad apzīmējam sevi ar krusta zīmi:

"Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Amen."

Tomēr bieži vien var dzirdēt citādāk: "Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Amen." Šis mazais saiklītis "un" nav tikai kāda nevajadzīga piedeva un mums nav tiesības pašiem uz savu roku saīsināt šo lūgšanu. Jo šie saikļi izsaka to, ka mūsu Dievs ir viens un vienlaicīgi arī Trīsvienīgs Dievs. Arī citās lūgšanās mums nav tiesību mainīt liturģisko lūgšanu tekstus, kurus ir apstiprinājusi Latvijas Bīskapu konferences liturģiskā komisija. Šobrīd mums visiem ir saistoši teksti, kuri ir publicēti lūgšanu grāmatiņā "Slavējiet Kungu" un arī citos tekstos, kuriem ir liturģiskās komisijas aprobāts. Nebūtu labi ja mēs sāktu paši uz savu galvu mainīt lūgšanas "Tēvs mūsu", "Esi sveicināta, Marija!" un citas. Tas pats attiecas uz litānijām un citām oficiāli apstiprinātajām lūgšanām. Mūsu pašu vārdos vai klusumā izteiktās privātās lūgšanas mēs varam formulēt paši kā mums patīk un Dievs tikai priecājas par mūsu katra "bērna šļupstiem", ko izsakām Dievam savā vienkāršībā un nabadzībā. Tomēr liturģiskās lūgšanas ir visas Baznīcas kopīgās lūgšanas un tajās ir jāsaglabā sava veida vienotība. Būsim uzticīgi un paklausīgi Baznīcas bērni.

trešdiena, 2019. gada 2. oktobris

Ko katehisms saka par eitanāziju?

Cilvēki, kuru dzīvības norises ir traucētas vai novājinātas, prasa īpašu ievērību. Slimniekiem, kā arī invalīdiem, kuriem ir garīgi vai fiziski traucējumi, jāsniedz atbalsts, lai viņi varētu dzīvot, cik vien iespējams, normālu dzīvi.

Tiešā eitanāzija, lai kāda būtu tās motivācija vai līdzekļi, nozīmē darīt galu invalīda, kam ir garīgi vai fiziski traucējumi, slimnieka vai mirstoša cilvēka dzīvībai. Tā ir morāliski nepieņemama.

Tādējādi darbība vai bezdarbība, kas pati par sevi vai nodoma dēļ izraisa nāvi, lai novērstu sāpes, ir slepkavība, kas vērsta pret cilvēka personas un Dieva, viņa Radītāja, cieņu. Maldīgs spriedums, kādu var pieņemt aiz nezināšanas (bona fide), nemaina šīs nonāvēšanas dabu, tā vienmēr ir nepieļaujama un noraidāma.

Smagu, bīstamu, ārkārtēju vai sagaidāmajam rezultātam neatbilstošu medicīnisku procedūru pārtraukšana var būt likumīga. Tā ir atteikšanās no "terapeitiskās forsēšanas". Šādā veidā nevēlas kādu nonāvēt; tā ir samierināšanās ar nespēju nāvi novērst. Lēmums par to ir jāpieņem slimniekam pašam, ja viņš ir kompetents un spējīgs to izdarīt, ja ne, tad tiem, kam uz to ir likumīgas tiesības, vienmēr ievērojot saprātīgu slimnieka gribu un viņa likumīgās intereses.

Pat ja tiek uzskatīts, ka sagaidāma tūlītēja nāve, slimnieka kārtējais ārstniecības kurss likumīgi nav pārtraucams. Nomierinošu medikamentu lietošana, lai atvieglotu mirstošā ciešanas, pat ja pastāv risks saīsināt viņa dzīvi, var būt morāliski savienojama ar cilvēka cieņu, ja nāve nav gribēta ne kā mērķis, ne līdzeklis, bet vienīgi ir paredzama un tiek paciesta kā nenovēršama. Slimības seku mazināšana ir izcila nesavtīgas mīlestības forma. Šī iemesla dēļ tā ir atbalstāma.

KBK 2276-2279 (http://www.rarzi.lv/ejietunmaciet/Katehisms_/d3s2n2.html#a5)

otrdiena, 2019. gada 1. oktobris

Vai lūgties Rožukroni ir moderni?


Pasaulē ir izgudroti dažādi ieroči, lai cilvēks gūtu uzvaru pār ienaidniekiem, bet tie visi galu galā nes nāvi arī pašiem ieroču lietotājiem. Ir viens „ierocis”, kurš ik dienas visā pasaulē nes svētības gan atsevišķiem cilvēkiem, gan ģimenēm un pat veselām tautām. Tas ir Rožukronis.

Rožukronis savā pastāvēšanas laikā ir glābis daudz tautas no agresoru uzbrukumiem, kā piemēram Austrijas tautu 1955.gadā, kad padomju karaspēks, pateicoties 700 000 cilvēkiem, kas vienprātīgi lūdzās rožukroni atvilka karaspēku. Ko Čehoslovākja un Ungārija nevarēja paveikt ar ieročiem, to Austrija paveica ar rožukroņa lūgšanām.

Kur meklējami rožukroņa pirmsākumi? Rožukroņa izcelšanās vēstures dati nav visai skaidri. Ir divas versijas, kas norāda rožukroņa izcelšanos. Jau ap 430.gadu pēc Kr. Sv. Pauls, eremīts (tuksneša mūks) ir lietojis akmentiņus, lai atcerētos, cik reizes ir skaitīta Kunga lūgšana “Tēvs mūsu”. Ir atrasta dokumentācija par kādu svētīgu sievieti Hestingas kaujā 1066.gadā, kas lietojusi dārgakmeņu virkni, uz kuras tā skaitījusi lūgšanas. Šie ir daži norādījumi par rožukroņa izcelsmi.

Īstais rožukroņa sākums tomēr meklējams 11.gadsimtā – klosteros. Dažiem mūkiem bija grūtības lasīt breviāru (speciālas priesteru lūgšanas), daudzi brāļi sākumā neprata latīņu valodu, kas tika lietota breviārā. Breviāra vietā viņiem bija atļauts skaitīt 150 tēvreizes, tas aizvietoja breviāra 150 psalmus. Tā pakāpeniski, šīm lūgšanām pārveidojoties par “Esi sveicināta” radās mums tik ļoti pazīstamās rožukroņa lūgšanas.

Otra versija, kas ir mazāk ticama, ka Sv. Dominikam (1170 – 1221) parādījās Dievmāte un atklājusi rožukroni.

Sākotnēji lūgšana bija savādāka, tikai ejot gadsimtiem tika pilnībā noformēta lūgšana kopumā, arī lūgšana “Tēvs mūsu” pirms katra noslēpuma radās tikai 15.gadsimtā.

Daudz iebildumu mūsdienās no t.s. “modernajiem cilvēkiem” izskan par rožukroni, kā novecojušu lūgšanu veidu. Daudzi ir neizpratnē, kādēļ nepieciešamas tik daudz it kā automātiskas lūgšanas?

Atbildi dod daudzās Dievmātes parādīšanās, kur Marija ir redzama ar rožukroni rokās un ar aicinājumu ik dienas atvēlēt laika rožukronim.

Rožukronis ir meditatīva lūgšana, kas aicina mums katrā noslēpumā pārdomāt kādu, ar Jēzus un Marijas dzīvi saistītu notikumu. Tā mēs dziļāk saprotam šo, mūsu atpestīšanai tik svarīgo notikumu dziļāko jēgu. Rožukronis mums kļūst par lūgšanu “upi”, kur mums domās novirzoties no lūgšanu straumes “Esi sveicināta” mūs atgriež atpakaļ straumē.

Tieši oktobra mēnesī, kas īpaši tiek veltīts rožukroņa lūgšanām centīsimies arvien dedzīgāk un biežāk atlicināt laiku šai Mariāniskajai lūgšanai. Lai šajā lūgšanā mūs pavada svētā Jāņa Pāvila II teiktie vārdi 2003.gada vēstījumā Jauniešu dienām:

„2002. gada 16. oktobrī es izsludināju "Rožukroņa Gadu" un aicināju visus Baznīcas bērnus padarīt šo seno, Marijai veltīto lūgšanu kā līdzekli, kas palīdz vienlaicīgi vienkārši un dziļi apcerēt Kristus Vaigu. Lūgties rožukroni nozīmē mācīties uzlūkot Jēzu ar Viņa Mātes acīm, mīlēt Jēzu ar Viņa Mātes sirdi. Arī jums, dārgie jaunieši, es šodien simboliski nododu rožukroni. Caur lūgšanām un noslēpumu pārdomāšanu Marija jūs droši vada pie sava Dēla! Nekaunieties patstāvīgi lūgties rožukroni, kad esat ceļā uz skolu, augstskolu vai darbu, uz ielas vai sabiedriskajā transportā; pierodiet to lūgties draugu lokā, grupās, kustībās un biedrībās; nesvārstieties piedāvāt šo lūgšanu mājās, saviem vecākiem, brāļiem un māsām, jo tā atjauno un stiprina ģimenes locekļu savstarpējās saites. Šī lūgšana palīdzēs jums būt stipriem ticībā, pastāvīgiem mīlestībā, priecīgiem un pacietīgiem cerībā.”

(izmantots Janīnas Babres raksts “Katoļu kalendārs 2000)