Priecīgus Kristus Dzimšanas svētkus!

Dārgie Salaspils draudzes ticīgie! Lai top slavēts Jēzus Kristus! Esam Kristus Dzimšanas svētku priekšvakarā, un vēlos jūs katru no sirds sveikt šajos gaišajos svētkos, kuros Dievs nonāk uz zemi, lai mums katram dāvātu iespēju piedzīvot Viņa tuvumu un mīlestību. Šis gads ir savādāks, pārdzīvojam COVID-19 pandēmijas izraisītās sekas un mums visiem ir liela neziņa, kādi būsim mēs paši un kāda būs pasaule pēc visa tā. Tomēr Dievs mums katram dod apsolījumu: “Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam”, (Mateja ev. 28,20). Nebaidīsimies, jo mūsu dzīve ir Dieva rokās. Arī man pašam ir liela neziņa, kā būs, kā veiksies tālāk ar remontiem, bet ticu, ka Dievs vada manu un mūsu draudzes dzīvi.

Kāda ir bijusi mūsu draudzes dzīve šī gada laikā? Neskatoties uz visām grūtībām, centāmies visi kopā atjaunot cerību un mieru mūsu draudzē. Iesakām Bībeles stundas ceturtdienās, atmiņā palika 8.marta svinības, jo tieši pēc tam sākās pandēmija un ierobežojumi, kas lielā mērā apgrūtināja draudzes dzīvi. Bijai aizraujošs svētceļojums uz Aglonu no Krustpils draudzes, kurā piedalījās apmēram 45 svētceļnieki. Mūsu draudzē lūgšanas Dievam tiek izteiktais četrās valodās – latviski, latgaliski, krieviski un poliski. Tas parāda, ka mēs nešķirojam nevienu cilvēku, pēc viņa etniskās vai valodas piederības. Dievam ikviens cilvēks ir dārgs un mūsu dievnama durvis ir atvērtas ikvienam. Esam sākuši raidīt darbadienas dievkalpojumus Radio Marija Latvija ēterā un arī internetā, translējot tiešraidēs. Maijā sākām risināt draudzes fasādes siltināšanas un atjaunošanas projektu un līdz ziemai esam nosiltinājuši un atjaunojuši divas dievnama fasādes. Kad ierados draudzē, draudzes kontā bija “pa nullēm”, granulas nebija sagādātas. Gada laikā visi kopā esam saziedojuši apmēram 55 000 eiro, kas arī deva iespēju nosiltināt divas dievnama sienas. Var teikt, ka šis gads ir bijis stabilizējošais gads draudzē, savukārt nākamais būs izaugsmes un attīstības gads.

Kādi būs jaunā 2021.gada izaicinājumi mūsu draudzē?

1. Nākamais gads mūsu draudzē būs lielais jubilejas gads, jo 10.oktobrī, ar bīskapa vizitāciju, svinēsim mūsu dievnama 25 gadu pastāvēšanas jubileju.

2. Turpināsim dievnama siltināšanu un atjaunošanu. Abām pārējām sienām būs nepieciešams savākt 46 000 eiro. Jau tagad saku paldies ikvienam kas palīdz, atbalsta un lūdzas. Tikai kopīgiem spēkiem mēs to varēsim paveikt.

3. Esmu iesācis draudzes locekļu anketēšanu un pārreģistrēšanu. Iepriekšējais draudzes reģistrs ir no 2000 gada sākuma, līdz ar to ir nepieciešams atjaunot draudzes locekļu status animarum. Lūgums ikvienam paņemt draudzē anketu, aizpildīt un atdot to draudzes prāvestam. Kad beigsies pandēmija, tad centīšos apmeklēt visus draudzes locekļus mājās un pārsvētīt mājas, tādējādi veicinot garīgo atdzimšanu Salaspilī un novadā.

4. Noteikti jādomā par bērnu nometni vasarā, arī par svētceļojumu uz Aglonu, jo daudzi mūsu draudzes bērni, pēc pirmās Svētās Komūnijas vairs nav redzami baznīcā. Vasaras nometnes, svētceļojumi, jauniešu pasākumi var palīdzēt šajā ziņā un dot lielāku impulsu jauniešu darbībai mūsu draudzē.

5. Jādomā arī par “Caritas Latvija” filiāles veidošanu draudzē, lai palīdzētu daudziem trūkumcietējiem. Tā varētu būt iniciatīva, ierīkot dievnamā pārtikas lādi, kur cilvēki varētu ievietot dažādus produktus, kas nebojājas, un tad šīs grupas pārstāvji sadalītu tos pa ģimenēm, kurām ir tāda vajadzība.

6. Būtiski ir domāt par atvērtu dievnamu vismaz gada siltajā periodā, lai cilvēki, kuri iet garām mūsu dievnamam, varētu ienākt un pabūt ar Jēzu vienatnē. Tomēr, lai to īstenotu ir nepieciešami dežuranti, kuri varētu pieskatīt dievnamu. Vēl viena iespēja ir aizslēgt durvis ar stiklu, lai garāmgājēji varētu ienākt priekštelpā un vismaz aplūkot baznīcas iekštelpas caur stiklu, tālāk neejot.

Tie ir tikai daži virzieni kuros varam visi kopā doties, lai attīstītu mūsu draudzes potenciālu un palīdzētu cilvēkiem. Atcerēsimies, ka mēs katrs Dievam esam svarīgs un mums visiem kopā ir pašiem jāaug attiecībās ar Dievu un arī jāpalīdz citiem atrast Jēzu. Gribētu ierosināt, lai mēs katrs, nākamajā 2020. Gadā uz Salaspils katoļu baznīcu atvedam vismaz divus cilvēkus, kuri nepazīst Dievu, bet izrāda interesi par to. Lai Dievs mums palīdz būt atvērtiem. Svētīgus Kristus Dzimšanas svētkus un Dieva žēlstībām un veselības bagātu 2021.gadu.

Jūsu prāvests Ilmārs Tolstovs.

6.janvāris - Triju Ķēniņu, jeb Epifānijas lielie svētki


Pāvesta primāta problemātika

Primāts[1] ir apzīmējums visaugstākai sūtībai un varai Baznīcā, kuru realizē kārtējais Romas bīskaps kā apustuļa Pētera pēctecis, un, kurš tiek saukts par pāvestu. Vatikāna I koncils IXX gs. beigās šo patiesību formulēja dogmas veidā, kas noteica, ka Romas bīskaps ir apveltīts ar visaugstāko jurisdikcijas, mācīšanas varu, kas ir saistīta ar nemaldības privilēģiju. Svētais Ambrozijs savā laikā ir teicis: ubi Petrus ibi Ecclesia (kur Pēteris, tur Baznīca).

Bibliskais pamatojums 

Evaņģēliju apraksti norāda uz Pētera īpašo pozīciju t.s. „divpadsmitnieka”, jeb divpadsimt apustuļu kopienā. Viņš ir starp trīs īpaši izvēlētiem mācekļiem, kuri bija liecinieki Jēzus pārveidošanās brīdī (Mk 9, 2-8; Mt 17, 1-8; Lk 9, 28-36), lūgšanās Olīvdārzā (Mk 14, 32-42; Mt 26, 36-46; Lk 22, 39-46), Jaira meitiņas piecelšanā no mirušajiem (Mk 5,7). Kā īpaši notikumi, par kuriem runā evaņģēlists, ir jāmin Pētera izraudzīšana (Lk 5,1-11), staigāšana pa ūdens virsmu (Mt 14, 28...), u.c. Atrodam arī Pētera vārda nosaukšanu kā pirmo divpadsmit apustuļu vārdu „katalogā”. Jēzus Sīmanim nomaina vārdu uz Pēteris - Kefas - "klints" un svinīgi pasludina viņu par Baznīcas galvu: „Un es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzvarēs” (Mt 16,16), kā arī lūdz par Pētera ticības stiprumu: „Sīman! Sīman! Lūk, sātans meklē jūs sijāt kā kviešus, bet es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos; un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus!”(Lk 22, 31-32) Pirmo gadsimtu kristiešiem šie teksti bija par pamatu, lai atzītu Pēteri un viņa pēctečus par vienotības principu visā Baznīcā. Arī apustulis Pāvils norāda, ka, „...Viņš (Jēzus) saskaņā ar Rakstiem trešajā dienā augšāmcēlies, un ka Viņš parādījies Kēfam un pēc tam tiem vienpadsmit” (1 Kor 15, 4b-5). Šajā vissenākās Tradīcijas liecībā atrodama informācija par Kēfasu, kā Pāvils sauc apustuli no Betsaidas, un viņa galveno lomu sludināt vēsti par Jēzus augšāmcelšanos. Apustuļu darbos, aprakstot pirmējās Baznīcas dzīvi, autors norāda uz apustuļa Pētera vadošo lomu mācekļu kopienā. Viņš tiek nosaukts kā pirmais apustuļu rindā (apd 1,13), viņš arī uzstājās kā visas apustuļu kopienas galvenais pārstāvis (Apd 2, 14.38). Viņš vada Matīsa izraudzīšanu (Apd 1,15-26) un izsaka svinīgu uzrunu, kad ir izdziedināts paralizētais (Apd 3,1-26), u.t.t.

Sukcesijas[2] problemātika

Katoļu eklezioloģija māca, ka saskaņā ar Kristus gribu, apustuļa Pētera primaciālā sūtība nebija tikai viņa, apustuļa Pētera īpašā privilēģija, bet gan kļuva par Baznīcas svarīgu struktūras elementu un šī pārmantotība nepārtraukti turpinās primāta amata kalpošanā, tādēļ ka Pēterim nepieciešams būt Baznīcas klintij, kurai jāpastāv līdz pat pasaules beigām. Persona, kas šo kalpošanas amatu Baznīcā realizē ir kārtējais Romas bīskaps un Pētera pēctecis primāta kalpojumā. Primāta mērķis ir nodrošināt vienotību un turpinātību Baznīcā arī pēc pēdējā apustuļa nāves, jo Jēzus vēlme bija dibināt redzamu struktūru – Baznīcu, kuras redzamā galva šeit uz zemes ir pāvests. Pirmo gadsimtu kristieši, redzot apustuļa Pētera apustuliskās kalpošanas noslēgumu un mocekļa nāvi Romā, nonāca pie slēdziena, ka saskaņā ar vissenāko literāro un arheoloģisko tradīciju, primaciālā sukcesija ir saistīta ar Romu, kur atrodas pirmā apustuļa Pētera mocekļa relikvijas.

Lūgšana un grēksūdzes iespēja katru sestdienas vakaru

LŪGŠANA (VISSVĒTĀKĀ SAKRAMENTA ADORĀCIJA), GRĒKSŪDZE, KLUSUMS 
21. un 28.novembrī; 5.,12.,19.decembrī

Ņemot vērā ārkārtas situāciju,

katru sestdienu, no 16.00 – 19.00 Salaspils katoļu baznīcā tiks uzstādīts Vissvētākais Sakraments, tiks lūgts rožukronis un no 18.00 būs iespēja pieiet pie grēksūdzes, kā arī adventa laikā paņemt oblātes (pasvētītas Ziemassvētku maizes, kuras lauž ģimenes lokā).

Lūgums izmantot šo iespēju, lai mazinātu “spiedienu” uz svētdienas dievkalpojumiem.

Atgādinu, ka dievnamā vielaicīgi var atrasties tikai 70 cilvēki. Lūgums izmantot dievkalpojumus 9.00 krievu valodā un 14.00 latviešu valodā, kuros ir mazāk cilvēku.

Visi svētdienas dievkalpojumi tiek translēti internetā – www.salaspilsdraudze.lv un www.tolstovs.lv

Ļaunais sarīkoja demonu kongresu!

Ļaunais sasauca vispasaules demonu kongresu. Ievadā viņš teica: "Nevaram aizliegt kristiešiem iet uz baznīcu. Nevaram viņiem aizliegt lasīt Bībeli. Nevaram viņiem aizliegt sarunāties ar Dievu lūgšanā. Kā tikai viņi sāk lūgties, tā uzreiz tiem izveidojas kontakts ar Kristu un mēs zaudējam savu spēku un varu pār viņiem. Lai viņi iet uz savām baznīcām, bet mēs viņiem nozagsim laiku. Tā nozagsim, lai viņi visu laiku būtu aizņemti, lai viņi nevarētu lūgties un gandarīt par saviem grēkiem un attīstīt savu saikni ar Kristu. Tad tiem nebūs laiks arī lasīt Bībeli. Vajag viņus tā nodarbināt visas dienas garumā, lai tiem neatliktu laiks lūgšanai un citām "garīgajām muļķībām".

"Kā to izdarīt" - sauca pārējie demoni.

"Vajag izdomāt daudz aizraujošu, bet tukšu un nevajadzīgu lietu, ar kurām nodarbināt un aizpildīt viņu prātus. Bet kas ir pats galvenais - vajag viņos ielikt dziļas ilgas pēc materiālajiem labumiem, lai tie kalpo mamonai. Lai viņos būtu dziļas ilgas, kā nopelnīt vēl vairāk naudas, lai tie pirktu aizvien lepnākas un lielākas mašīnas, mājas, villas, u.t.t. Lai tie pelna vēl un vēl vairāk, lai bieži iet uz restorāniem, kafejnīcām, lai pērk modernus un dārgus apģērbus, lai tie iekārto lepni mēbelētas mājas. Galvenais - kārdiniet viņus, lai ņem ilgtermiņa kredītus, lai viņi kārtīgi kļūst atkarīgi un vergo bankām. Tad, kad viņi tā kārtīgi būs atkarīgi no materiālā, viņiem vairs Kristu nevajadzēs.

Galvenais, pārlieciniet sievas un vīrus, lai viņi ilgi paliek darbā un lai viņiem vairs nebūtu laika priekš ģimenes un bērniem. Neļaujiet viņiem pavadīt laiku ar bērniem, lai viņu bērni blandās pa ielām un laukumiem no agra rīta līdz vēlam vakaram un lai šie bērni iesaistās apšaubāmās kompānijās. Lai viņi kavē skolu un dzīvē tā arī neko jēdzīgu nesasniedz. Tad izjuks viņu ģimenes, tie kļūs vientuļi un mēs viņiem pamazām palīdzēsim nodzerties un kļūt par alkoholiķiem.

Stimulējiet viņu prātus, lai viņi ilgi sēdētu pie datora un televīzijas, lai viņiem pēc iespējas nebūtu laiks lūgšanai. Dariet visu, lai katrā veikalā, restorānā, kafenīcā visu laiku skanētu laicīga mūzika. Tas viņiem palīdzēs bloķēt viņu saikni ar Jēzu Kristu un piederībai Viņam. 

Galvenais, lai viņiem visapkārt būtu daudz avīzes un žūrnāli. Bombardējiet viņu prātus ar ziņām un reklāmām 24 stundas diennaktī. Lai ceļā tos apstulbina lieli, krāsaini un mirgojoši reklāmas stendi. Ar reklāmām piepildiet viņu pastkastītes, lai katalogi, reklāmas viņiem būtu apkārt visur. Laikrakstos un internetā, kā arī televīzijā lai viņiem nemitīgi būtu redzamas skaistas modeles, lai vīrieši noticētu, ka ārējais skaistums ir pats svarīgākais, un lai tādējādi viņi nemitīgi būtu neapmierināti ar savām sievām.  
Dariet visu, lai viņu sievas būtu nemitīgi izmocītas, lai tās nepildītu savus sievas pienākumus. Tādējādi viņi abi meklēs laimi un mierinājumu citur. Tas ātri novedīs pie laulību sabrukuma. 

Kristus Dzimšanas svētkos un Lieldienās vajag ļoti novērst viņu uzmanību no paša svarīgākā. Tādēļ jāpiedāvā daudz tukšību - koncertus, filmas, televīziju, lai šie svētki vairāk būtu kopīga galda svētki, ar pārēšanos un alkahola lietošanu. Tādējādi viņi neiemācīs saviem bērniem šo svētku patieso nozīmi un neparādīs to dievišķo būtību. Lai pēc šiem svētkiem viņi būtu izmocīti un lai viņiem nebūtu laiks priecāties par radītās dabas skaistumu un viņi nekādā gadījumā neapbrīnotu Dievu.

Kārdiniet viņus, lai viņi dabā nodarbojas daudz ar sportu, izklaidi, izrādēm, koncertiem. Lai viņu prāts būtu nodarbināts ar daudzām tukšībām. 

Dariet visu, lai viņus izolētu no Kristus!

Lai visi kristieši nemitīgi būtu tikai aizņemti, aizņemti un aizņemti!

Piepildiet viņu dzīves ar šķietami labām lietām, lai viņiem pat prātā neienāktu prasīt palīdzību Jēzum, lai viņi dzīvo un strādā, tikai uzticoties sev, veltot sevi veselībai un ģimenei. 

Ticiet man! Tas strādās, tas ir spožs plāns!"

Dēmoni čakli ķērās pie darba, mudinot kristiešus visur, lai viņi būtu ļoti aizņemti un lai darītu visu ko, tikai lai tiem neatrastos laiks priekš Dieva, lūgšanas un ģimenes. 

Vai ļaunā plāns strādā arī tavā dzīvē? Padomā pats un ja esi ko sapratis, padalies ar šo vēstuli ar citiem! Bet varbūt arī tādam darbam tu esi pārāk aizņemts?

No poļu valodas tulkoja pr. Ilmārs Tolstovs
Oriģināls: https://gloria.tv/article/aWo4xij3Peng48aGbuyxkZR7H

Salaspils draudzes sludinājumi 1.11.2020

No 9.novembra līdz 9.decembrim valstī ir izsludināts ārkārtas stāvoklis. Baznīcā ir noteikts, ka vienam cilvēkam ir nepieciešami 10 m2. Mūsu dievnamā lejas zālē var atrasties 50 cilvēki vienlaicīgi. Balkonos – 15 cilvēki.

Kora mēģinājumi nenotiek, tomēr koris turpina dziedāt baznīcā, ievērojot pastiprinātus drošības noteikumus;

Priesteris ir pieejams garīgām sarunām, grēksūdzēm, slimnieku apmeklējumiem mājās un citiem garīgiem jautājumiem vai pakalpojumiem jebkurā diennakts stundā.

Dievkalpojumi svētdienās tiek translēti internetā, mājaslapā www.salaspilsdraudze.lv un www.tolstovs.lv.

Neaizmirsīsim parūpēties par savu draudzi arī finansiāli.

Priesteris pie slimniekiem, mirstošajiem un uz bērēm brauc, lietojot visus piesardzības līdzekļus.

Dievnamā esot mums visiem ir jālieto maskas. Īpaši tas attiecās brīžos, kad ienākam vai izejam no baznīcas, kā arī tad, kad pārvietojamies pa baznīcu. Ievērosim 2 metru distanci un mazgāsim rokas. Sargāsim sevi un citus.

Svētdienas skola bērniem un pieaugušajiem notiek attālināti.

Turpinās dievnama sienu siltināšanas darbi. Pateicamies ikvienam par lūgšanām un ziedojumiem.

Draudzes informācija mājas lapā www.salaspilsdraudze.lv

Prāvests.

Iekšējās lūgšanas skola Salaspils katoļu draudzē 7.novembrī


Iekšējās lūgšanas un adorācijas skola 

Salaspils katoļu draudzē 

Katra mēneša pirmā sestdiena 

7.novembrī, 5.decembrī, 2.janvārī, 6.februārī, 6.martā,… 



16.00 Vissvētākā Sakramenta uzstādīšana

Kopīgi lūgts/dziedāts rožukronis

17.00 priestera vadīta iekšējā lūgšana/adorācija

18.00 priestera lekcija

Grēksūdzes iespēja

Noslēgumā – svētība ar Vissvētāko Sakramentu

Visu svēto dienas sprediķis Latvijas radio

 

Mirušo piemiņas dienas tiešraide 2.novembrī


Dievkalpojumu tiešraides no Salaspils katoļu baznīcas

2.novembrī - 9.00 krievu valodā, 11.00 un 18.30 latviešu valodā

Neaizmirsti finansiāli atbalstīt savu draudzi:
Salaspils Romas Katoļu Draudze

Reģ. Nr. 90000470778
Konts ziedojumiem
AS SEB banka SWIFT(BIC): UNLALV2X
konts: LV41UNLA0050000010880

Pastiprināti tiks dezinficētas dažādas virsmas dievnamā. Aicinājums draudzes ticīgajiem, dievkalpojuma laikā lietot mutes aizsegus, ievērot 2m distanci. Lūgsim Dievu un Jaunavu Mariju – Rožukroņa Karalieni, lai ātrāk spējam tikt galā ar šo problēmu.

TVNET liberālā "histērija"

Kā jau to varēja gaidīt, šodien agri no rīta, TVNET "tomiņš" iepriekšējā vakarā noskatījies arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča līdzsvaroto un precīzo interviju LTV1 raidījumā 1 pret 1, ir saveidojis rakstu, kurā filigrāni nomelno mani. Nu ko darīt. Bet tomēr centīšos atspēkot dažas neprecizitātes par mani, jo par pašu problēmas būtību vakar ļoti labi izteicās arhibīskaps.

1. Par jezuītu tēvu Džeimsu Martinu. Ļoti cienu viņu kā teologu, apzinos un nenoliedzu, ka viņš ir pāvesta konsultants, lasu viņa grāmatas, bet viņš nav vienīgais pāvesta konsultants un viņa skaidrojumi un komentāri var būt ne tikai neprecīzi, bet arī vienpusīgi, īpaši zinot ar ko viņš nodarbojas un kādu "grupu" Baznīcā viņš pārstāv. Ja paskatāmies, cik daudz ir pāvesta konsultantu, tad redzam, ka viņi pāstāv dažādas grupas Baznīcā un viņiem katram ir arī savs viedoklis.

2. Pāvesta privātos izteikumus ne tikai drīkst, bet arī vajag komentēt un pat arī tiem nepiekrist. Jo dokumentālā filmā pāvests izklāsta savu personīgo viedokli, kas vēl nenozīmē, ka visa Baznīca tā uzskata.

3. Pāvesta vārdi tika izrauti no konteksta, samontēti un liberāļi tos "izveidoja" pēc savām vēlmēm un ideoloģiskajiem uzstādījumiem. Tas ir fakts un daudziem to ir grūti atzīt. Īpaši jau tad, kad tos ir nopirkuši īpašnieki, kuri pārstāv radikālus liberālos uzskatus. Tas ir jāņem vērā.

4. Par mani. Jā, es kalpoju mazās draudzēs, bet tas nenozīmē, ka es nedrīkstu izteikties vai komentēt pāvesta teikto. Esmu pasniedzējs Starpdiecēžu Garīgajā Seminārā Rīgā, šobrīd mēģinu aizstāvēt doktora disertāciju Katoļu Teoloģijas Universitātē Polijā, Ļubļinā. Jau ilgāku laiku publicējos savā blogā, kuram ir bijis pat 28 000 skatījumu. Bet cienu arī "tomiņa" nevēlēšanos izpētīt faktus, jo naktī taču ātri bija jauzcepj rakstiņš TVNET.

5. Par celibātu nekomentēšu, bet vienmēr ir tā, kad trūkst argumentu, tad sākas uzbrukumi "Ad hominem". Tas tikai norāda par autora histērisko rekaciju un argumentācijas kļūdām. Lai veicas. Neturu ļaunu prātu bet turpinu lūgties.



Dievkalpojumu tiešraides 25.oktobrī no Salaspils katoļu baznīcas.


Dievkalpojumu tiešraides no Salaspils katoļu baznīcas

9.00 svētā Mise krievu valodā
11.00 un 14.00 latviešu valodā

Neaizmirsti finansiāli atbalstīt savu draudzi:
Salaspils Romas Katoļu Draudze

Reģ. Nr. 90000470778
Konts ziedojumiem
AS SEB banka SWIFT(BIC): UNLALV2X
konts: LV41UNLA0050000010880

Pastiprināti tiks dezinficētas dažādas virsmas dievnamā. Aicinājums draudzes ticīgajiem, dievkalpojuma laikā lietot mutes aizsegus, ievērot 2m distanci. Lūgsim Dievu un Jaunavu Mariju – Rožukroņa Karalieni, lai ātrāk spējam tikt galā ar šo problēmu.

Lugas "Ārsts" recenzija - pārdomas (Dailes teātris)

Sen nebiju apmeklējis teātri. Covid pandēmija, pienākumi draudzē un citas lietas aizņēma daudz laika. Bet tad, savā mašīnā klausoties Latvijas Radio 1, uzrunāja šīs izrādes reklāma: "katoļu priesteri neielaiž pie slimnieka". Esmu pats vairākus gadus un arī tagad kalpojis slimnīcās, apmeklējot tos. Esmu arī ticis izdzīts no slimnīcas, par ko ir pat tapuši dažādi sižeti plašsaziņas līdzekļos (https://www.la.lv/slimnica-liedz-macitajam-uzklausit-smagi-slima-pacienta-greksudzi). Tādēļ likās svarīgi apmeklēt šo izrādi, lai redzētu šo situāciju no dramaturģijas viedokļa. 

Šajās pārdomās neanalizēšu aktieru darbu, kurš protams bija izcils. Izvēlētā tēma un režisora spēja noturēt skatītāja interesi līdz beigām ir uzteicama. Ko par šo izrādi ir teikuši citi?

"Iestudējums “Ārsts” ir ebreju izcelsmes austriešu rakstnieka un dramaturga Artura Šniclera 1912. gadā tapušās lugas “Profesors Bernhardi” adaptācija, kuru britu autors Roberts Aiks, interpretējot savā skatījumā, ir veiksmīgi pielāgojis mūsdienu tehnoloģiju un sociālo mediju laikmetam", (https://www.labdien.lv/dailes-teatri-pirmizradi-piedzivos-roberta-aika-luga-arsts/).

"Slimnīcas vadītāja Rute Vulfa ir stipra, valdonīga sieviete, kas uz saviem pleciem radusi iznest gan profesionālās, gan personīgās dzīves grūtības.Viss mainās dienā, kad aizstāvot savas pacientes tiesības uz mierpilnu nāvi, Rute liedz viņai iespēju saņemt pēdējo sakramentu. Šis incidents kļūst par iesākumu karam starp pacientes tuvinieku reliģisko pārliecību un mediķu ētikas kodeksu, kā arī starp ārstes-sievietes prātu un jūtām. Tas liek slavenajai profesorei vienatnē stāties sabiedrības tiesas priekšā un noslēgt rēķinus ar savu pagātni", (https://www.dailesteatris.lv/lv/izrades/arsts).

"Roberts Aiks notikumu pārcēlis uz kādu klīniku mūsdienu Eiropā, galvenā varone ir sieviete, Alcheimera pētniecības institūta vadītāja Rute Vulfa, kura sevi sākotnēji definē tikai kā "ārstu" (apzināts vīriešu dzimtes lietojums), ar to apzīmējot bezkaislīgu profesionālismu. Lugas darbības gaitā fokuss vairākkārt mainās – no vispārcilvēciskiem jautājumiem par ticību, profesionālo ētiku, koleģialitāti u. c. uz ļoti personisku galvenās varones pieredzi" (Līga Ulberte, "Nekas nav tā, kā izskatās", Dailes teātra izrādes Ārsts recenzija, https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/nekas-nav-ta-ka-izskatas.-dailes-teatra-izrades-_arsts_-recenzija-14249051).

Izrādē tika parādīta cilvēciskuma un ideju sadursme, jo katrs no lugas varoņiem pārstāvēja kādu sociālu vai reliģisku grupu. Katoļu priesteris pārstāvēja Katoļu Baznīcu un melnādaino kopienu, kas ASV kontekstā ir īpaši, zinot šīs kopienas attiecības ar baltādainiem valsts iedzīvotājiem. Tad ārkārtēji reliģiozā ģimene, kuriem ticība, ko gan pašā lugā tik labi nevar nolasīt, bija kā aizsegs pašu iekšējām problēmām, kas noveda pie tā, ka 14-gadīgai meitenei, kļūstot stāvoklī, aiz bailēm no saviem reliģiozajiem vecākiem, nācās veikt pašrocīgu abortu un pakļaut sevi nāves briesmām. Tātad šīs ģimenes reliģiozitāte atradās kroplā formā, ja bērns nevarēja izrunāt so smago problēmu ar saviem vecākiem un paniski baidījās no nosodījuma.

Ārste Rute Vulfa, ebrejiete, kas bija pazaudējusi savu ticību (jūdaismu), vai arī nekad tā īsti nav ticējusi. Par viņas "reliģiju" bija kļuvusi zinātne, līdz pat kroplam un fanātiskam līmenim. Viņas pašas dzīves problēmas, vēlme kontrolēt situāciju ņēma virsroku pār cilvēciskumu un ieklausīšanos otrā. Arī viņas kolēģi izrādes laikā ieņēma katrs savu lomu un spēlēja līdzi šiem notikumiem, atbilstoši gan savai pārliecbai vai ne-pārliecībai vai situācijas ētikai. Izrāde skatītāju nemitīgi mētā no viena upes krasta uz otru, strauji savirpuļojot sižetu skatītāja acu priekšā. Rutes piedalīšanās sarunu šovā atklāj gan pašas Rutes nelokāmo turēšanos pie saviem zinātniski - ateistiskajiem uzskatiem, bet arī parāda pārējo grupu - reliģiozo, abortu pretinieku, ebreju, un citu grupu dzīvošanu savā "informatīvajā vai uzskatu burbulī". 

Izrādes kulminācija, manuprāt, notiek tad, kad Rute sarunājas ar katoļu priesteri un atklāj ka viņi viens otru nav dzirdējuši. Ir pagājuši garām. Katrs no viņiem kalpoja kaut kam, kas stāv aiz viņiem, pāri viņiem. Priesteris pildīja savu reliģisko pienākumu, un neieklausījās ārstā. Rute, tik ļoti iegrimusi medicīnā un zinātniskajos uzskatos, nespēja saskatīt priesteri un situāciju, kurā priestera apmeklējums būtu stiprinājis un mierinājis mirstošo meiteni. Varbūt Rute vēlējās sodīt Baznīcu par tās nelokāmajiem uzskatiem abortu jautājumā, no kuriem cieta meitene, kura nosasiņojusi mira viņas acu priekšā? Varbūt.

Noslēguma secinājumi. Izrādes laikā sapratu, cik svarīga loma slimnīcās ir kapelānam. Personai, kura nav garīdznieks, bet kura veido saikni starp pacientu, medicīnas personālu, pacienta tuviniekiem un garīdznieku. Ir svarīga mediācija, jeb starpniecība. Bet arī mums katram ir jāmācās ieklausīties otrā. Sadzirdēt otru. Sajust otra sirdi. Cik gan tas ir grūti. Lai Dievs mums palīdz to paveikt. Ikvienam. 

Katoļu bīskapu skaidrojums pāvesta Franciska izteicienam par kopīgu līdzāspastāvēšanu


Romas katoliskā Baznīca iestājas par katra cilvēka cieņu un vērtību individuālā un sociālā līmenī. Pāvests Francisks vairākkārt aicinājis izvērtēt atsevišķas cilvēku morālās un sociālās situācijas, lai tiem vēstītu un izplatītu to, kas atbilst Baznīcas sūtībai: Jēzus Kristus dziedinošo un atjaunojošo klātbūtni.

Pāvests atzīst sociāli kulturālās grūtības, kādās atrodas cilvēki ar homoseksuālām novirzēm, tāpēc iestājas par viņu juridisko aizsardzību, kas tomēr nebūtu jāuzskata par homoseksuālo pāru partnerattiecību legālu atzīšanu. Šāda juridiska aizsardzība jau tagad ietverta Latvijas likumdošanā.

Ko īsti vēlējās pateikt pāvests?

Oriģinālā pāvesta vārdi skan tā:

“Las personas homosexuales tienen derecho a estar en la familia, son hijos de Dios, tienen derecho a una familia. No se puede echar de la familia a nadie, ni hacer la vida imposible por eso. Lo que tenemos que hacer es una ley de convivencia civil. Tienen derecho a estar cubiertos legalmente”.

Izteiciens “convivencia civil“, kas izraisīja vislielākās emocijas un ir visvairāk komentēts, visas pāvesta runas kontekstā vairāk atbilst formulējuma “kopīga līdzāspastāvēšana (sadzīvošana)”. Izteiciens, kā to komentē dažādi mediji, neattiecas uz “partnerattiecībām”, kuras spāņu valodā tiek apzīmētas kā “unión civil” vai līdzīgā formā: “unión registrada”.

Visu pāvesta teikto tātad vajadzētu tulkot tā:

“Homoseksuālām personām ir tiesības būt ģimenē; viņi ir Dieva bērni; viņiem ir tiesības uz ģimeni. Nevienu nedrīkst izstumt no ģimenes, vai radīt apstākļus, ka viņa dzīve šī iemesla dēļ būtu neiespējama. Tas, kas mums ir jādara, ir jārada likumīga līdzāspastāvēšana (sadzīvošana). Viņiem ir tiesības būt tiesiski aizsargātiem.

Pāvesta izteikumi tātad nekādi nepielīdzina homoseksuālas attiecības laulībai starp vīrieti un sievieti. Tātad, pāvests intervijā aicina vecākus neatstumt savus netradicionālās orientācijas bērnus, jo viņiem, tāpat kā visiem citiem, ir nepieciešama ģimene. Izstumšana veicina norobežošanos, izolētību, arī to, ka cilvēki meklē sev līdzīgos, šādi apstiprinot savas citādības faktorus. Savukārt iekļaušana un ģimenes mīlestība sniedz pozitīvo piemēru un iespēju mācīties, kas ir labvēlīgā morāle, un stiprina dzīves vērtības.

Filmā viņa izteiktie vārdi nekādā gadījumā nav jauna Baznīcas mācība, kas nesaskanētu ar Katoliskās Baznīcas Katehismu (nn. 2357-2359)

http://www.vatican.va/archive/catechism_lv/Katehisms/index.html

un Ticības Mācības kongregācijas Apsvērumiem attiecībā uz homoseksuālo pāru partnerattiecību statusa leģitimizācijas projektiem (2003. g. 3.jūnijā), īpaši skat. Nr 11:

http://www.rarzi.lv/ejietunmaciet/em_37_ticibas_macibas_kongreg.htm

Katoļu bīskapi aicina kristiešus un visus labas gribas cilvēkus iepazīties ar šīm prāta argumentos pamatotajām vadlīnijām, respektēt tās un nodrošināt sabiedrībā cieņu pret cilvēkiem ar homoseksuālām nosliecēm. Katrs aicināts veidot Latvijā savstarpējas cieņas kultūru bez jebkāda veida vardarbības.

KABIA (pārpublicēts no www.katolis.lv)

Jauns dizains manam blogam!

 Lai top slavēts Jēzus Kristus!

Dārgie bloga lasītaji. Jūsu uzmanībai piedāvāju jaunu dizainu savam blogam, kas dos iespēju daudz ērtāk pārskatīt manus ierakstus un sekot līdzi dažādām manām publikācijām. Kreisajā pusē, kur rakstīts - Magazina, jūs variet izvēlēties jums ērtāko bloga pārskatīšanas veidu. Lai Dievs svētī mūs katru un turpinām lūgties viens par otru. 

Aizlūgumi par mirušajiem


No 2-8.novembrim mūsu draudzē ir plānotas 
kopīgās saliktās 
svētās Mises par mirušajiem. 
Pie avīžu galdiņa ir pieejamas aploksnes, uz kurām var uzrakstīt savu mirušo vārdus un nodot tās aploksnes prāvestam.

Bībeles stunda 15.oktobrī (Marka ev. 7, 1-23)

Pieci Baznīcas baušļi

Katoļu Baznīcā, vēl papildus 10 Dieva baušļiem, ir pieci Baznīcas baušļi, kas mazliet precizē to, ko nosaka Dieva baušļi. Tie nav pretrunā Dieva baušļiem, bet precīzāk norāda katoļticīgo pienākumus, attiecībā uz Baznīcu.

PIECI BAZNĪCAS BAUŠĻI

1. Tev būs svētdienās un svētku dienās cienīgi piedalīties Svētajā Misē un atturēties no smagiem darbiem.

Šis bauslis sīkāk paskaidro Dieva bausli: "Tev būs svēto dienu svētīt!" Daudziem līdz galam nav saprotams, ko nosīmē svētīt svētdienu. Baznīcas bauslis to paskaidro sīkāk.

2. Tev būs Baznīcas noteiktajās dienās atturēties no gaļas ēdieniem un gavējamās dienās gavēt.

Baznīca nosaka, ka katoļticīgie katru piektdienu neēd gaļas ēdienus un ēd tikai vienu reizi līdz sātam Pelnu trešdienā un Lielajā Piektdienā. Atturība no gaļas ēdieniem nav saistoša, ja piektdienā iekrīt:

1. Vispārējā Baznīcā noteiktās obligātās svinības:

Vissv. Jaunava Marija, Dieva Māte – 1. janvāris;
Kunga Parādīšanās jeb Epifānija (Triju Ķēniņu jeb Zvaigznes diena) – 6. janvāris;
Svētais Jāzeps – 19. marts;
Svētie apustuļi Pēteris un Pāvils – 29. jūnijs;
Vissv. Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšana – 15. augusts;
Visi svētie – 1. novembris;
Vissv. Jaunavas Marijas Bezvainīgā ieņemšana – 8. decembris;
Kristus Dzimšana – 25. decembris.

2. Vispārējā Baznīcā noteiktās svinības:

Kunga Pasludināšana – 25. marts;
Sv. Jāņa Kristītāja piedzimšana – 24. jūnijs;
piektdiena Kristus Dzimšanas svētku oktāvā;
piektdiena Kristus Augšāmcelšanās svētku oktāvā;
Vissvētā Jēzus Sirds.

3. Baznīcā Latvijā noteiktās svinības un svētki, valsts svētki:

Līgo diena – 23. jūnijs;
Sv. Meinards - 14. augusts;
Diecēzes vai draudzes svētā aizbildņa diena;
V.J.Marijas dzimšana - 8. septembris;
Latvijas Republikas proklamēšana - 18. novembris.

4. Kāzas vai bēres – mielasta dalībniekiem (izņemot Lielo piektdienu un Pelnu trešdienu).

Tiem, kuri ēd kopgaldā (izņemot Lielo piektdienu un Pelnu trešdienu): skolēniem, karavīriem un citiem, tomēr atturību šajā gadījumā aizvietojot ar citiem pašaizliedzības darbiem vai lūgšanu.

Latvijas bīskapu konference informē, ka saskaņā ar vispārējiem Baznīcas noteikumiem par gavēni, Kristus Dzimšanas svētku un Kristus Augšāmcelšanās svētku Vigīlijā nav saistoša atturēšanās no gaļas ēdieniem.

3. Tev būs vismaz vienu reizi gadā izsūdzēt savus grēkus.
4. Tev būs vismaz Lieldienu laikā pieņemt Vissvētāko Sakramentu.

Pat ja šie baušļi nosaka grēksūzes minimumu, tomēr aktīvs katolis pie grēksūdzes iet vismaz reizi mēnesī un svēto Komūniju pieņem katru svētdienu vai pat biežāk, ka sirdsapziņa nenorāda kādu smagu grēku. 

5. Tev būs palīdzēt uzturēt baznīcu un tās kalpus.

Daudzās protestantu draudzēs tiek praktizēta "desmitās tiesas", jeb 10% no ienākumiem maksāšana ziedojumos. Katoļu Baznīca nenosaka šādu praksi, tomēr dievnamu un garīdznieku uzturēšana gulstās uz draudžu ticīgo pleciem. 

„Kas jūs klausa, tas mani klausa; kas jūs nievā, tas mani nievā,” teica Kristus saviem mācekļiem (Lk. 10, 16). Rūpējoties par ticīgo pestīšanu, Baznīca uzliek viņiem zināmus pienākumus, kas ir norādīti Baznīcas baušļos.

Svētīgais Karlo -Jēzus kiberapustulis (Chemin neuf, Net for God)

Bībele un katehisms par homoseksuālām attiecībām

24 Tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai, kurā viņi paši sākuši sagandēt savas miesas,
25 tāpēc ka viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju, kas ir augsti teicams mūžīgi, āmen.
26 Tāpēc Dievs viņus nodevis apkaunojošās kaislībās: sievietes apmainījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko.
27 Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši saņemdami sodu par savu maldīšanos, Rom 1.

9 Jeb vai jūs nezināt, ka netaisni neiemantos Dieva valstību? Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne malaki, ne vīriešu piegulētāji,
10 ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību, 1 Kor 6.

8 Bet mēs zinām, ka bauslība ir laba, ja lieto to pareizi,
9 atzīstot, ka bauslība nav dota taisnam, bet netaisniem un nepaklausīgiem, bezdievīgiem un grēciniekiem, negantiem un nesvētiem, tēva un mātes slepkavām, cilvēku kāvējiem,
10 netikļiem, vīru piegulētājiem, cilvēku pārdevējiem, melkuļiem, zvēresta lauzējiem un ja kas vien vēl ir pretim veselīgai mācībai, 1 Tim 1.

"Homoseksuālisms ir attiecības starp vīriešiem vai sievietēm, kas dzimumtieksmi izjūt vienīgi vai pārsvarā pret sava dzimuma personām. Laika gaitā un atšķirīgās kultūrvidēs tā izpausmes formas ir ļoti dažādas. Homoseksuālisma psihiskā izcelsme lielākoties vēl nav izskaidrota. Baznīcas Tradīcija, balstīdamās uz Svētajiem Rakstiem, kas homoseksuālismu rāda kā smagu izvirtību, vienmēr sludinājusi, ka "homoseksuālās darbības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību". Tās ir pretrunā ar dabisko likumu. Tās dzimumaktā izslēdz dzīvības dāvāšanu. Tās nenosaka patiesa jūtu un dzimumdzīves savstarpēji papildinošā dažādība. Nekādā gadījumā tās nevar atzīt par labām.

Ir diezgan daudz vīriešu un sieviešu, kuros dziļi iesakņojusies tendence uz homoseksuālismu. Šī tieksme, kas pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību, lielākajai daļai no tiem ir pārbaudījums. Pret viņiem jāizturas ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību. Jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā pret šiem cilvēkiem. Viņi tiek aicināti izpildīt savā dzīvē Dieva gribu un, ja viņi ir kristieši, pievienot Pestītāja upurim uz krusta grūtības, ar kurām tiem nākas sastapties savā dzīvē.

Cilvēki, kam ir nosliece uz homoseksuālismu, tiek aicināti uz šķīstību. Pateicoties pašsavaldīšanās tikumam, kas audzina iekšējo brīvību, reizēm - ar nesavtīgas draudzības palīdzību, ar lūgšanu un sakramentālo žēlastību - šie cilvēki var un tiem vajadzīgs pakāpeniski un apņēmīgi tuvoties kristīgajai pilnībai", Katoliskās Baznīcas katehisms 2357-2359 (www.catholic.lv/katehisms)

Tikšanās par Iestiprināšanas sakramentu

Katoliskās Baznīcas Katehisms uzsver, ka „...iestiprināšanas sakramenta saņemšana ir nepieciešama, lai Kristības žēlastība sasniegtu savu pilnību. Patiešām, kristītie ar Iestiprināšanas sakramentu ir pilnīgāk saistīti ar Baznīcu, viņi tiek bagātināti ar īpašu Svētā Gara spēku...” (KBK 1285).

4.oktobrī, pēc galvenās svētās Mises ir paredzēta tikšanās tiem, kuri vēlēsies mūsu draudzē saņemt Iestiprināšanas sakramentu 11.oktobrī, bīskapa vizitācijas laikā.


Bībeles stundas Salaspils katoļu draudzē


Katru ceturtdienu šīs Bībeles stundas varēs redzēt arī Facebook tiešraidē manā privātajā kontā. Nāc gan klātienē, gan attālināti. 

Posted by Ilmārs Pēteris Tolstovs on Ceturtdiena, 2020. gada 27. augusts

Sarkans diegs ap roku

 Pēdejā laikā aizvien vairāk cilvēkiem, arī tiem kas nāk baznīcā, esmu pamanījis sarkanu diegu, kurš ir apvilkts ap roku. Paskatījos, ko nozīmē šis simbols, un jāsecina, ka šāda rīcība ir pretrunā katoļticībai.

Šī prakse Latvijā un arī citur pasaulē ir ienākusi no Izraēlas, un ir saistīta ar ezotērisku un okultu mācību Kabalu, jeb kabalistiku. Kā skaidro Kabalas piekritēji, ir svarīgi, lai šis sarkanais diegs būtu aptīts ap labo roku un tā nozīmēsavienošanos arārējām enerģijām un atraisa cilvēka iekšējo potenciālu. Šāda prakse aizsargā no "ļaunās acs", kas ir ļaunuma spēki. 

Katoliskās Baznīcas Katehisms saka skaidri: "Visi maģijas un burvestību paņēmieni, ar kuriem it kā varot "savaldīt" okultos spēkus, lai tos pakļautu sev un ar to palīdzību iegūtu pārdabisku varu pār savu tuvāko, kaut arī tas būtu darīts nolūkā atjaunot viņa veselību, ir smagi pārkāpumi pret reliģijas tikumu. Šīs izdarības jo vairāk nosodāmas ir tad, kad tās pavada vēlme kaitēt otram vai kad tajās tiek iesaistīti velni. Amuletu nēsāšana arī ir nepieņemama. Spiritisms bieži vien ir saistīts ar zīlēšanu vai maģiju. Tāpēc Baznīca brīdina ticīgos no tā atturēties. Ķeršanās pie tā saucamajiem tautas ārstniecības paņēmieniem nedara pieļaujamu ne ļauno spēku piesaukšanu, ne otra cilvēka lētticības izmantošanu" (KBK 2117).

"Reliģiskais pagurums"

Tas, kuru Dievs ir aicinājis būt par Viņa instrumentu, nevar nerunāt Dieva vārdā. Pravietis Jeremijs, nopērts un ielikts cietumā, sāk šaubīties, vai vispār vēl darboties Dieva uzdevumā? Viņš ir atteicies no ģimenes dzīves, pildījis Dieva gribu un tagad ļoti cieš par to. Lūk, Jeremijas teiktais: "Bet, kad es apņemos: es nedomāšu vairs par Viņu un nerunāšu Viņa Vārdā, ..." (Jer 20, 9a). Bet tad viņš atzīst, ka tā Dieva mīlestības liesma, kura ir aizdegusies, ir stiprāka par visām piedzīvotajām ciešanām un vajāšanām: "... tad ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un, kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka!" (Jer 20, 9b).

Varbūt arī manā dzīvē ir tā, ka ir iestājies "reliģiskais pagurums"? Varbūt arī man vairs negribās sludināt Dieva Vardu un darboties Dieva uzdevumā? Lai Jeremija piemērs mums ir kā atgādinājums, ka ne jau mēs esam tie, kas dara. Dievs ir tas, kas darbojas mūsos.

Kādu Jēzu tu izvēlēsies?



Avots- Karaostas Baptistu draudze:
https://www.facebook.com/karostasbaptistudraudze/photos/a.196881001012603/584540352246664

Mirušo garu izsaukšana ir kategoriski aizliegta!

Vecās Derības teksti, kuri skaidri nosoda mirušo garu izsaukšanu (šķīvīšu dancināšanu) un citas tamplīdzīgas darbības. (Izmantoti teksti no www.bibele.lv)


5 Mozus 18, 10 Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, kas savu dēlu vai savu meitu liktu sadedzināt ugunī, nedz arī, kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis,
11 nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis, nedz mirušo izaicinātājs,
12 jo visi, kas dara šīs lietas, Tam Kungam ir negantība, un šīs negantības dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tos dzen ārā, tev ienākot.

1 Samuēla 28, 7 Tad Sauls sacīja saviem kalpiem: "Atrodiet man kādu sievu, kurai ir vara pār mirušo gariem, ka es varētu pie tās doties un to izvaicāt." Un viņa kalpi tam atbildēja: "Redzi, En-Dorā dzīvo kāda sieva, kas ir šāda mirušo garu izsaucēja."
8 Tad Sauls padarīja sevi nepazīstamu, viņš uzvilka citas drēbes un kopā ar diviem saviem pavadoņiem devās ceļā. Kad viņi naktī nonāca pie tās sievas, viņš tai sacīja: "Lūdzu, nosaki man ar mirušo garu izsaukšanu nākotni un liec uznākt augšā tam garam, ko es tev nosaukšu."
9 Bet šī sieva viņam atbildēja: "Redzi, tu taču pats zini, ko Sauls ir izdarījis un ka viņš mirušo garu izsaucējus un burvjus ir šai zemē izskaudis. Kāpēc tu liec lamatas manai dzīvībai, lai mani nonāvētu?"

1 Laiku 10, 13 Tā Sauls nomira savu ļauno darbu dēļ, ko viņš bija darījis pret To Kungu, - Tā Kunga vārda dēļ, ko viņš nebija turējis, un arī tāpēc, ka viņš bija griezies pie mirušo garu izsaucējas un bija to izvaicājis,
14 bet nebija jautājis To Kungu; tāpēc Viņš lika tam mirt un nodeva ķēniņa valsts varu Dāvidam, Īsaja dēlam.

2 Laiku 33, 1 Manasem, kļūstot par ķēniņu, bija divpadsmit gadu, un viņš valdīja Jeruzālemē piecdesmit piecus gadus.
2 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, sekodams to tautu negantībām, ko Tas Kungs bija izdzinis, Israēla bērniem ienākot.
3 Viņš atkal lika uzcelt kalnu augstieņu svētnīcas, ko viņa tēvs Hiskija bija nopostījis, un viņš uzcēla altārus baaliem un izveidoja ašēras, un pielūdza visu debess zvaigžņu pulku, un tiem kalpoja.
4 Un viņš arī uzcēla altārus Tā Kunga namā, par kuru Tas Kungs bija noteicis: "Jeruzālemē lai mīt Mans Vārds uz mūžīgiem laikiem!"
5 Un viņš uzcēla altārus debess zvaigžņu pulkiem Tā Kunga nama abos pagalmos.
6 Un viņš lika saviem dēliem iet nāvē kā uguns upuriem Ben-Hinomas ielejā, viņš nodarbojās ar zīlēšanu, vārdošanu, izsauca mirušo garus un turēja zintniekus; viņš darīja daudz tāda, kas Tam Kungam nepatika, Viņu ar to izaicinādams.

Lūkas ev.14,27 un Mateja ev. 10,38 problēma

Lūkas ev. 14,27: "... Un, kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis." Arī Bībeles biedrības 1965.gada tekstā un arī jaunajā tulkojumā ir līdzīgi: "Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis."

Toties grieķu un citos tekstos ir daudz savādāk: "ὅστις οὐ βαστάζει τὸν σταυρὸν ἑαυτοῦ καὶ ἔρχεται ὀπίσωμου οὐ δύναται εἶναί μου μαθητής."

Jāatzīmē, ka grieķu vārds ἔρχεται nozīmē sekot, nevis nesekot. Arī citu valodu tulkojumos ir līdzīgi:

et qui non baiulat crucem suam et venit post me non potest esse meus discipulus
And whosoever doth not carry his cross and come after me cannot be my disciple.
A ktokolwiek nie niesie krzyża swego, a idzie za mną, nie może być uczniem moim. 

Mateja 10,38: "Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts".

καὶ ὃς οὐ λαμβάνει τὸν σταυρὸν αὐτοῦ καὶ ἀκολουθεῖ ὀπίσω μου, οὐκ ἔστιν μου ἄξιος.
Kto nie bierze swego krzyża, a idzie za Mną, nie jest Mnie godzien.
и кто не берет креста своего и следует за Мною, тот не достоин Меня.
And he who does not take his cross and come after me is not good enough for me.
et qui non accipit crucem suam et sequitur me non est me dignus

Ir ļoti svarīgi saprast to domu, ko Jēzus šeit vēlas pateikt: Nevar sekot Jēzum, iet Viņam līdzi, neņemot krustu. Ir daudz, kas Jēzum vēlas sekot, bet pa vieglo, plato ceļu. Jēzus saka, ja tu gribi sekot Man, ņem krustu.

Kāda bija Baznīcas situācija 20 gadus pēc Vatikāna II koncila?

Strādājot pie savas doktora disertācijas, atradu ļoti labu kardināla Godfrīda Daniela (Godfried Danneels) Baznīcas situācijas sintēzi, ko viņš veica, apkopojot visu pasaules episkopātu ierosinājumus pirms ārkārtējās bīskapu sinodes 1985.gadā, kas bija veltīta Vatikāna II koncila slēgšanas 20.gadadienai.

Pēckonsila bilanse!

Vispārējie spriedumi

a) Bīskapu vienprātība par to, ka Koncils ir piepildījis Baznīcas cerības. Darbs tikai veikts ar aizrautību, drosmi. Koncils, viennozīmīgi bija Svētā Gara darbs. Lielākā daļa ticīgo ar entuziasmu un prieku pieņēma Koncilu, kā Dieva dāvanu. Par Koncilu un tā dokumentiem bija liela interesa gan no citu konfesiju un reliģiju puses, gan no laicīgās pasaules puses.

b) Pat ja pēc Koncila bija zināmas grūtības Baznīcā, tomēr būtu maldīgi spriedelēt "pirms Koncila..." un "pēc Koncila..." (post concilium, ergo propter concilium). Vajadzīga ticības perspektīva.

Pozitīvie punkti

1. Daudzu ticīgo aktivitāšu pieaugums. Uz daudzām lietām ticīgie sāka skatīties ar pārdabiskās ticības acīm. Tomēr grūta sintēze ar tik dažādām vietējām Baznīcām, kas tomēr tika pārvarētas.

2. Vienprātība, kas skāra liturģisko atjaunotni. Līdzdalība sakramentālā dzīvē no ticīgo puses strauji pieauga, īpaši Euharistijā.

3. Dieva Vārda bagātināšana liturģijā. Ticīgie daudz aktīvāk sāka lasīt Bībeli - Svētos Rakstus un lietot tos ikdienā. Bībele caurstrāvoja evaņģelizāciju, katehizāciju, sprediķošanu.

4. Dziļāka Baznīcas izpratne. Atbildīga līdzdalība - diakoni, lektori, akolīti, katehēti. Pieauga ticīgo izpratne par to, ka arī viņi ir Baznīca.

5. Dziļāka Baznīcas un pasaules savstarpējā izpratne un dialogs. Pieauga Baznīcas evaņģēliskā liecība starptautiskā un sabiedrības laukā par tādām tēmām, kā cilvēka tiesības, taisnīgums, miers un brīvība. Lielāks jūtīgums uz sociāli - sabiedriskajām problēmām. Lielāka uzmanība pievērsta nabagiem. Dialogs ar citiem kristiešiem, citām reliģijām, neticīgajiem. Inkulturācija, ticība un kultūra.

6. Bīskapu un priesteru attiecību pārskatīšana, labāka ordinācijas sakramenta izpratne. Uzsvars uz formāciju semināros un pašu priesteru formāciju. Lielāka koleģialitāte Baznīcā visos līmeņos. Pakāpeniska Baznīcas izpratne, kā kopienas, ģimenes.

7. Klosterdzīves atjaunotne.

Negatīvie punkti

1. Liturģiskā reforma bieži vien palika tikai ārējo aktivitāšu robežās. Daži priesteri iekrita subjektīvismā. Tikai aizmirsts, ka liturģiskais kults ir visas Baznīcas darbība. Tika atstāta novārtā adorācija. Liturģija pārstāja būt kā sacrum. Baznīcā daži vairāk pievērsās horizontālam redukcionismam vai moralizējošam intelektuālismam. Grēksūdzes sakramenta krīze un tautas dievbijības formu panicināšana.

2. Tik liels uzsvars uz Dieva Vārdu, ka Bībele tika izolēta no visas dzīvās Baznīcas Tradīcijas. Parādījās subjektīvisms, ar kādu tika interpretēta un izdzīvota Baznīcas mācība. Katehizācija netika veikta integrāli, bet notika izlases veidā, pieņemot tikai to, kas ir ērts un patīkams. Nepieņēma visu Baznīcas mācību morāles un ētikas jomā. Grūtības izpratnē starp objektīvu patiesību un sirdsapziņas brīvību. Ētiskais subjektīvisms.

3. Eklezioloģiskā krīze. Vienpusīgi un pat ideoloģiski skaidrota konstitūcija Lumen gentium. Notika Dieva tautas un hierarhijas pretstatīšana. Pretstatīja institucionālo Baznīcu pret Baznīcu, kā noslēpumu. Spriedze starp Universālo Baznīcu un lokālajām Baznīcām. Bīskapu konferenču teoloģiskā statusa jautājums. Attiecības ar Romas kūriju un koleģialitātes jautājumi.

4. Baznīcas un pasaules attiecības nebija tik spožas, kā gribēja Koncils. Bagātajās valstīs pieauga laicizācija, ateisms un meteriālisms. Morālisko vērtību krīze. Attīstītajās valstīs pieauga nabadzīgo cilvēku skaits. Cīņa par brīvību un taisnīgumu. Jaunas problēmas - miers un karš; zinātnē, īpaši biomedicīnā neņēma vērā bioētikas prasības, sievietes loma sabiedrībā un Baznīcā.

Kā Baznīcai atbildēt uz šīm problēmām? Baznīcas atbilde nevar būt tikai disciplināra un administratīva. Nevar šīs problēmas risināt ar pirmskoncila paņēmieniem. Daudzās vietās trūkst ticības Svētā Gara darbībai, nav brālīga dialoga un pacietības, kas saistās ar cerību. Arī hermeneutiskā kļūda, sadalot Baznīcas laikmetu etapos: pirms un pēc koncila, uzskatot, ka viss, kas bija pirms koncila bija slikts un tagad visu vajag reformēt reformas dēļ. Jāņem vērā visas Baznīcas Tradīcijas kopsakts un uz Baznīcu un tās mācību jāskatās sintētiskā gaismā. Jāatcerās, ka Svētais Gars nav pametis savu Baznīcu un bez triumfālisma turpinās vadīt savu Baznīcu cauri laikiem.

Brīvi pārstāstītas kardināla Godfrīda Danelsa (Godfried Danneels) domas. Oriģināls ņemts no franču izdevuma "Synodus Episcoporum", nr. 5, franču valodā. Tulkots uz poļu valodu un publicēts izdevumā "Chrześcijanin w świecie", nr. 4/151, r. 1986, 49-53.

Kas ir obligāti svināmie svētki Katoļu Baznīcā?

Balstoties uz Kanonisko Tiesību Kodeksu, Baznīcā pavisam ir 10 obligāti svināmās dienas, kas neiekrīt svētdienās. „ ... svinamas ir sekojošas dienas:

25.decembris, mūsu Kunga Jēzus Kristus dzimšanas svētki,
1.janvāris, Vissvētākās Jaunavas Marijas - Dieva Mātes svētki,
6.janvāris, Kunga parādīšanās svētki jeb Epifānija,
19.marts, svētā Jāzepa diena,
Kunga debeskāpšanas svētki,
Vissvētā Sakramenta svētki,
29.jūnijs, svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētki,
15.augusts, Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki,
1.novembris, Visu svēto diena,
8.decembris, Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas svētki.” (KTK, 1246. kanona § 1, KBK 2177)

"Pirmais Baznīcas bauslis ("Tev būs svētdienās un svētku dienās piedalīties Svētajā Misē un atturēties no smagiem darbiem") no ticīgajiem prasa svētīt dienu, kurā godinām Kunga augšāmcelšanos, kā arī dienas, kurās norisinās galvenās liturģiskās svinības, kas godina Kunga, Vissvētākās Jaunavas Marijas un svēto noslēpumus, pirmām kārtām piedaloties Euharistijā, kurā pulcējas kristīgā kopiena. Tāpat šis bauslis prasa arī atturēties no tiem darbiem un pasākumiem, kas var traucēt šo dienu svētīšanu.” (KTK, no 1246.-1248. kanonam; KBK 2042)

Noteikumi, kas nosaka piedalīšanos šajos svētkos ir tādi pat, kā attiecībā uz svētdienu. Ja obligāti svināmie svētki, kuri iekrīt darbadienā ir reizē arī mūsu darba diena, tad protams nebūs morālisks pārkāpums, ja neaiziesim uz sv. Misi un strādāsim. Ja tomēr mums bija iespēja obligātajos svētkos atturēties no smagiem darbiem un aiziet uz svēto Misi, bet mēs to neizdarījam, mēs esam izdarījuši grēku, ko vajag izsūdzēt grēksūdzē.

Vasarsvētku sprediķis Latvijas radio 1


„Dievs, apvieno, lūdzam, Svētajā Garā visdažādāko valodu un cilšu ļaudis savā Baznīcā!”

Ar šādiem ievaddziesmas vārdiem Baznīcas liturģija mūs ievada Vasarssvētku, Svētā Gara nosūtīšanas svētku svinībās.

Kas ir Vasarsvētki? Ir pagājušas 50 dienas pēc Lieldienām, Jēzus ir uzkāpis debesīs 40 dienā un pār Jēzus Kristus sekotāju kopienu nonāk Svētais Gars ugunsmēļu veidā, kurš dod spēku un drosmi bailīgajiem mācekļiem doties pa visu pasauli lai sludinātu Evaņģēliju. Ir milzīgs kontrasts – no bailīgas un nedrošas Jēzus sekotāju komūnas no šīs telpas, pār kuru nonāca svētais Gars, iziet drosmīgi, bezbailīgi mācekļi, kuri gandrīz visi izlies savas asinis par šo jauno ticību. Tādējādi redzamā veidā tiek nodibināta Baznīca, kura jau vairāk kā 2000 gadus sludina LaboVēsti visā plašajā pasaulē. Svētais Gars, trešā Trīsvienības Persona atklāj kristietības universālo un iekļaujošo raksturu, un caur Baznīcu šī ticība ir nonākusi līdz mums autentiskā veidā. Tādējādi tiek pārvarētas daudzas barjeras un sliekšņi, par kuriem mēs arī šajās pārdomās runāsim.

Vasarsvētku pretmets ir notikums Vecajā Derībā, Radīšanas, jeb 1 Mozus grāmatā, 11.nodaļā no 1-9.pantam, kur sākotnēji visiem zemes iedzīvotājiem bija viena valoda. Šo unikālo iespēju zemes iedzīvotāji izmantoja, lai būvētu t.s. “Bābeles torni” un tādējādi aizsniegtu debesis un būtu kā Dievs. Dievs redzēdams šo situāciju, sajauca viņu valodas, tādējādi nedodot iespēju apvienoties un veidot opozīciju pašam Dievam. Vēsturē raugoties ir redzams, ka daudzu karu un konfliktu pamatā ir bijusi un ir nespēja rast kopīgu valoda, saprasties. Daudzu strīdu pamatā ir pārpratumi un neizpratne. Tieši pēdējos gadu desmitos, simtgadē ir radušās daudzas un dažādas iniciatīvas visas pasaules vienotības veicināšanā un konfliktu samazināšanā. Bet vai ar cilvēciskiem līdzekļiem ir iespējams panākt vienotību, redzot tik dažādas atšķirības gan valodas, kultūru, nacionalitāšu, politisko, reliģisko, u.c. uzskatos?

Mūsdienās ir ļoti populāri runāt par līdztiesību. Šobrīd pat sabiedrībā ir uzsākta kampaņa, kurā tiek uzsvērts, ka dažādu darbu veikšanai vai profesijai nav svarīgs dzimums. Jā, dzimumu līdztiesība, cilvēktiesības, cilvēka cieņa, vienādas tiesības visiem, šie saukļi un lozungi ir svarīgi. Tomēr ir jābūt uzmanīgiem, lai zem līdztiesības sludināšanas, pakāpeniski neparādītos vienādošanas diktatūra, kuras viena no izpausmēm ir arī marksisma diktatūra. Jau komunistiskajā ideoloģijā tika runāts par vienlīdzību un brālību, arī citas ideoloģijas vēlējās visus padarīt vienlīdzīgus, tomēr ir skaidri redzams, pie kā tas noveda. Mūsdienās ir dzimusi jauns marksisma paveids, kuru Baznīca, un ne tikai ir identificējusi kā ‘gender’ ideoloģija, kura straujiem soļiem sāk uzvaras gājienu ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē. Tādējādi zem vienlīdzības un līdztiesības fasādes tiek veidota jauna ideoloģija, kura uzspiež viedokli, nerespektējot atšķirības. Jeb, precīzāk, atšķirīgajam tiek tik ļoti likta vienādības zīme ar citādo, ka netiek respektētas pašas atšķirības, kādas katram no mums ir devis Dievs. Piemēram, cilvēki ar atšķirīgu ādas krāsu Dieva priekšā un sabiedrībā ir vienlīdzīgi un katram no viņiem pienākas vienādas tiesības un cieņa, bet ontoloģiski, jeb pēc būtības, ādas krāsa katram paliek tāda, kādu Dievs viņam ir devis un to mainīt nevar. Dievs aicina cienīt, respektēt, atšķirīgo, nepadarot atšķirīgo par vienādu. Jā, katram pienākas cieņa, neatkarīgi kāds viņš ir, bet ne visi esam vienādi. Dievs vienotību realizē atšķirībā un to neignorē un nenovienādo. Svētais Gars respektē cilvēka individualitāti un cilvēciskumu, tomēr veido vienotību ar Dievu un citiem cilvēkiem savā Baznīcā, aicinot tuvoties Dievam. Tas nozīmē, ka cilvēks netiek aicināts atteikties no savas individualitātes un personības. Tieši otrādi – Svētajā Garā cilvēka personas iezīmes kļūst daudz košākas, īpašākas un attīrītākas. Svētais Gars cilvēku saudzīgi un delikāti attīra no grēka, no visa liekā un dara līdzīgāku Dievam.

Mēs katrs savā dzīvē, savās ģimenēs, draudzēs un kopienās, visā Baznīcā no vienas puses redzam grēku un tieksmi uz ļaunumu, bet no otras puses piedzīvojam apbrīnojamo Dieva apredzību un vadību ikdienā, tieši caur Svētā Gara vadību. Jēzus Kristus, mirstot pie krusta un augšāmceļoties dāvā atbrīvošanu un glābšanu no grēka un nāves, tomēr, kamēr vēl esam šajā pasaulē, mēs turpinām piedzīvot savu personīgo un arī visas pasaules sašķeltības drāmu. Kā raksta sv. apustulis Pāvils: „Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru” (Rom 7,19). Tādēļ arī Dievs sūta Savu Garu, lai atjaunotu sākotnējo harmoniju un vienību gan Baznīcā, gan visā pasaulē. Svētais Gars ir Kristus Gars, Kurš nāk, lai visu darītu jaunu. Tieši Vasarssvētki ir Lieldienu notikuma noslēgums, bet no otras puses sākums kaut kam pilnīgi jaunam. Jēzus apustuļi un mācekļi, saņemuši Svēto Garu, drosmīgi dodas pa visu pasauli nest Labo Vēsti. Brīnišķīgi par to saka pravietis Joēls: „Tā saka Kungs: “Es izliešu savu Garu pār ikvienu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, jūsu sirmgalvji redzēs sapņus, un jūsu jaunekļi redzēs redzējumus. Un arī pār saviem kalpiem un kalponēm tajās dienās Es izliešu savu Garu.” (Jl. 3)

Svētais Gars ir pirmais pestīšanas darba turpinātājs, izmantojot apustuļus un Baznīcu Savā misiju darbā. (sal. Jānis Pāvils II. Dominum et Vivificantem, 42 un Redemptoris Missio, 21.) Ar Vassarsvētkiem sākas Baznīcas misija – nest Labo Vēsti – Evaņģēliju līdz pat pasaules robežām. Svētā Gara atnākšana Jēzus mācekļus darīja par lieciniekiem un praviešiem (sal. Apd 1,8; 2, 17-18). Pirmajos gadsimtos, Svētā Gara ietekmē, kristīgā ticība apzināti atveras „tautām”, un liecība par Kristu izplatās nozīmīgākajos Vidusjūras baseina austrumdaļas centros, lai pēc tam aizsniegtu Romu un rietumu robežas (Redemptoris Missio, 25). Svētais Gars pirmo mācekļu Kopienu – Baznīcu darīja par patiesu misionāru, tādējādi, ka tai bija īpašs „mīlestības un brālīgas dzīves starojums”: Viss viņiem bija kopīgs, viņiem bija viena sirds un viena dvēsele, kopienā valdīja prieks un sirds vienkāršība (sal. Apd 2,42-47; 4, 32-35). Baznīca, tā laikmeta cilvēkus pievilka ar Svēta Gara spēku, kurš šo kopienu pats vadīja un virzīja. Tomēr, jau uzreiz pēc Vasarssvētkiem radās „problēmas”. Kādas?

IV gs., laikā, kad kristietība kļuva par Romas impērijas vadošo reliģiju, sākās reliģiskās unifikācijas procesi, kas nozīmēja arī lielu centralizāciju, gan laicīgā, gan garīgā sfērā. Pirms Milānas edikta, kas deva brīvību kristietībai impērijā, bija zināma veida partikulārisms, kas nozīmēja to, ka katrs bīskaps, kā apustuļu pēctecis savā bīskapijā baudīja lielu autonomiju. Pat ja pāvesta kalpojums jau tajā laikā bija jūtams, par ko liecina slavenais strīds starp svēto Cipriānu no Kartāgas un pāvestu par atkritēju, jeb lapsi kristībām, tomēr tāda Baznīcas struktūra un hierarhiskā uzbūve kādu mēs to pazīstam tagad, vēl nebija attīstījusies.

Baznīcas centralizācija turpinājās cauri gadsimtiem, Tridentes koncilā, kurš norisinājās no 1545. līdz 1563. Vel vairāk unificēja Baznīcu, ieviešot kā svarīgāko Romas ritu liturģijā, stiprinot Romas centralizāciju. Mēs zinām arī sāpīgos notikumus, kas skāra visus, kuri mēdza domāt savādāk, nekā uzskatīja oficiālā Baznīca. Šī centralizācija savu kulmināciju sasniedza Vatikāna I koncilā, kurš notika no 1969-1970. gadam, kurā, citu starpā, apstiprināja arī pāvesta nemaldības dogmu. Līdz ar to, tikai sākot ar Vatikāna II koncilu un mūsdienās ar pāvestu Francisku, Baznīca ir sākusi sava veida “atpakaļgaitu”, mēģinot saskaņot vienotību ar dažādību, unifikāciju ar partikulārismu, tādējādi mācoties no Svētā Gara, kurš spēj radīt vienotību dažādībā.

Mūsdienās daudzi kristieši, īpaši katoļticīgie ir satraukti par pāvestu Francisku, par dažādām Baznīcas sinodēm. Dažiem rodas sajūta, ka Baznīca atkāpjas no savas tradicionālās mācības, no gadu simtos un tūkstošos sargātām vērtībām. Bet, ja raugāmies vēsturē, tad visos laikos Baznīcā ir valdījusi spriedze starp cilvēcisko un dievišķo, starp pagātni, tagadni un nākotni. Ir bijuši periodi, kā piemēram ariāņu maldu laikā pirmajos gadsimtos, kad vairākums katolisko bīskapu uz neilgu laiku ir atbalstījuši so mācību. Tomēr pēc kāda laika patiesības un pareizās ticības „balss” uzvarēja un, pamatojoties uz šiem un daudziem citiem faktiem ir redzams, ka Baznīcu vada svētais Gars.

Svētais Gars ir tik „delikāts”, ka ļauj Baznīcā pastāvēt vienotībai dažādībā. Universālais iet roku rokā ar partikulāro, kopīgais ar individuālo. Svēto Garu var salīdzināt ar diriģentu skaistā un plašā orķestrī. Katrs instruments ir unikāls un īpašs, tomēr tieši Dieva Gars ir Tas, kurš, ļaujot katram instrumentam skanēt ar savu īpašo skanējumu, visu orķestri vada vienā balsī un ļauj tam atskaņot visbrīnišķīgāko „Atklāsmes melodiju”. Svētais Gars ir Baznīcas Arhitekts, Viņš ir tas, kurš Baznīcā rada ticības un doktrīnas vienotību visos laikmetos un visā pasaulē. Viņš ir Tas, kurš veido saikni starp Baznīcas hierarhiskajām un harismātiskajām dimensijām, neļaujot vienai un otrai pārņemt dominanci. Ļoti labi to ilustrē pravieša Ezehiēla vīzija, kurā lasām, ka kauli, tās ir struktūras, cilvēciskais, miesīgais, tas, kas no šīs zemes nācis, bet Gars – tas ir Svētais Gars, kuram visas šīs cilvēciskās dimensijas ir jāpiepilda ar „saturu”. Arī svētais apustulis Pāvils 1 vēstulē Korintiešiem, 12.nodaļā uzsver: „Tāpat kā ķermenis ir viens ar daudziem lo­cekļiem, turklāt visi daudzie miesas locekļi tomēr ir viens un tas pats ķermenis, tāpat arī Kristus. Jo mēs vienā Garā visi – gan jūdi, gan pagāni, gan vergi, gan brīvie – esam ar kristību apvienoti vienā miesā. Un mēs visi esam ar vienu Garu piepildīti.”

Svēto Garu nevar atdalīt no Kristus un Viņa Baznīcas. Tie, kuri vēlas „seperēties”, nošķirties Baznīcā, veidot kaut ko „sektantiski” savu, piedzīvos vilšanos un sakāvi. Mūsos visos, diemžēl, ir iezagusies individuālisma sērga visu darīt pašiem uz savu galvu, nejautājot padomu Svētajam Garam un pārējiem Baznīcas locekļiem. Un tieši tādēļ pāvests Francisks vēlas, lai Baznīcā tiktu uzklausīts gan Svētais Gars, kurš ir galvenais Baznīcas Arhitekts un Būvētājs, gan arī pārejie Baznīcas – Kopienas – Ģimenes locekļi. Un pat ja mums katram ir sava misija, kalpojums, svaidījums, uzdevums no Dieva, Baznīcā, atcerēsimies, ka vieni paši mēs neko paveikt nespēsim. Tautā ir teiciens: „Viens nav karotājs.” Mums ne ar vienu nav jākaro, bet mums visiem vēl vairāk ir jāļaujās Svētā Gara vadībai, gan individuāli gan visiem kopā. Noslēgumā vēlos citēt Jēzus Kristus teiktos vārdus Jāņa evaņģēlijā un lai šie vārdi mums katram būtu kā iedrošinājums tai misijai, ko Dievs mums katram ir devis vai dos. “Kam slāpst un kas tic man, lai nāk pie manis un dzer! Kā Raksti ir sacījuši: no Viņa iekšienes plūdīs dzīvā ūdens straumes.” (Jņ 7) „Bet, kad atnāks Viņš – Patiesības Gars –, Viņš jūs ievedīs katrā patiesībā, jo Viņš nerunās pats no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un jums atklās nākamās lietas. Viņš mani pagodinās, jo no manējā paņems un jums pasludinās.” (Jņ 15)

Aicinu ikvienu klausītāju šodien atvērt savu sirdi Svētā Gara pieskārienam. Arī šodien, Vasarsvētku rītā ir iespējams piedzīvot Viņa maigo dvesmu. Svētais Gars neuzbāžas, Viņš ir delikāts un smalkjūtīgs. Tad kad atveram Viņam savu sirdi, Viņš var tajā ienākt un veidot mūsos kopību ar Dievu Tēvu, caur Jēzu Kristu. Nebaidīsimies uzticēties Viņam. Nāc Svētais Gars!

Noslēgumā lūgsimies šo lūgšanu:

LŪGSIMIES

            Nāc, Svētais Gars, piepildi savu ticīgo sirdis un tavas mīlestības uguni tajās iededz. 
            Dievs, kas saviem apustuļiem atsūtīji Svēto Garu, uzklausi savu ļaužu dievbijīgās lūgšanas un tos, kam esi dāvājis ticību, apveltī ar savu mieru.
            Dievs, Tu zini visu un pazīsti mūsu domas un gribu, šķīstī mūsu sirdis ar Svētā Gara spēku, lai mēs varam tevi pienācīgi mīlēt un slavēt.
            Dievs, kas ticīgo sirdis māci un apgaismo ar Svētā Gara gaismu, ļauj mums Tavu gribu pareizi saprast un priecāties vienmēr, saņemot Svētā Gara žēlastības.
            Dievs, tu ar savu Garu mūs vadi un sargā, esi mums žēlīgs un uzklausi mūsu lūgšanas, lai mēs, saņemot Tavu palīdzību, vienmēr paļautos uz Tevi. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Amen.


Par slimīgu ambiciozitāti

Ziņu aģentūras nereti stāsta par cilvēkiem, kas apceļo pasauli ar jahtām, gaisa baloniem, veic dažādas pārsteidzošas darbības, kas liek aizrauties elpai un liecina par šo personu ambiciozitāti. Pazīstam arī saimnieku no Andreja Upīša „Zaļās zemes”, kas, savu ambīciju dzīts, vasarā ar ragavām brauca uz baznīcu. Kas ir šīs ambīcijas? Vai būt ambiciozam ir slikti? Reiz šādu jautājumu man uzdeva kāds cilvēks, tādēļ nolēmu šai tēmai veltīt īsas pārdomas.

Svešvārdu vārdnīcā vārds ‘ambiciozs’ tiek skaidrots kā godkārīgs; tāds, kam ir ambīcijas, kas cenšas kaut ko sasniegt galvenokārt aiz godkārības[1]. Mūsdienās par veiksmīgu sauc cilvēku, kuram ir ambīcijas sasniegt savu kāroto mērķi, daudzreiz pat nedomājot par līdzekļiem un to, kādas sekas tas radīs. Ambiciozitāte, jeb godkāre ir cieši saistīta ar lepnību. No vienas puses ambīcija ir Dieva dāvana. Tā ir izaugsmes dzinulis. Veselīga sacensība vienam ar otru palīdz attīstīties. Tāpat ambīcijas bieži vien palīdz īstenot uzstādīto mērķi. Bez gribasspēka un mērķtiecības nebūtu progresa un izaugsmes. Tomēr vienlaikus jāatzīst, ka ļaunais gars šo Dieva dāvanu izmanto tad, kad vēlas cilvēku novērst no Dieva. „Jūs būsiet kā Dievs,” viņš teica Paradīzes dārzā.[2]

Kāda ir atšķirība starp mērķtiecību un ambiciozitāti? To varam saprast, jautājot, kāds ir manas rīcības motīvs un gala rezultāts, uz ko es tiecos? Vai manas rīcības motīvs ir pagodināt Dievu un kalpot tuvākiem, vai tikai „pabarot” savas ambīcijas, bet patiesībā lepnību?

Kad cilvēks dzīvē nav saņēmis piepildījumu, viņam nav izdevies ko nopietnu sasniegt, tad bieži vien, viņš, kompensējot šo emocionāli-psiholoģisko tukšumu, mēģina ambiciozi, ievainojot citus, par katru cenu tiekties uz iedomātu mērķi vai ilgoties pēc lietām un sasniegumiem, kuri patiesībā nav nemaz nepieciešami. To, vai mums ir slimīga, nepareizi motivēta ambiciozitāte, var noteikt brīžos, kad esam aicināti atkāpties no izvirzītā mērķa un Dievs mūs caur citiem cilvēkiem, autoritātēm, situācijām "pazemina". Ja mēs ilgstoši nevaram atrast mieru sevī, dziļi pārdzīvojam, meklējam iemeslus atriebties, tad tas nozīmē, ka mūsu dzīves pamats nesasakņojas Dievā, bet gan mūsu ambīcijās un šajā amatā, kuru esam iekārojuši.

Ambiciozitātes un varaskāres problēma ļoti skaudri izpaužas gan sabiedrībā, gan arī Baznīcā, visi taču esam arī šīs sabiedrības locekļi. Apustulis Pāvils 1. vēstules korintiešiem 12. nodaļā raksta: „Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa.” Dievs mūs katru caur Kristības sakramentu ir aicinājis savā Baznīcā un katrs no mums tajā ir aicināts veikt kādu kalpojumu. Daži ir galva, piemēram, pāvests, bīskapi, priesteri, u.c., citi savukārt ir mazi, mazi šī lielā un skaistā ķermeņa – Baznīcas – locekļi. Neskatoties uz to, katram no mums ir sava vērtība.

Ja Dievs mūs Baznīcā ir aicinājis kādam amatam vai kalpojumam, tas nenozīmē, ka varam šo amatu vai kalpojumu uzskatīt par tādu, kas mums pienākas vai ko paši esam nopelnījuši. Šis amats, kalpojums vai statuss ir Dieva dāvana.

Mums bieži vien ir tendence Baznīcu uzlūkot kā vēl vienu sabiedrisku, politisku vai biznesa organizāciju, kurā iespējams izpaust savas nesakārtotās un nedziedinātās ambīcijas. Par to var pārliecināties situācijās, kad kāds tiek atlaists no darba vai amata Baznīcā, bet, nespēdams to pieņemt, rada smagas problēmas. Diemžēl gadās redzēt arī to, kā „dievbijīgi” katoļi pēkšņi pārvēršas atklātos Baznīcas ienaidniekos, kas citastarp iesūdz Baznīcu un tās vadītājus tiesā. Protams, mums katram ir savas tiesības aizstāvēt sevi un savu cieņu. Tas ir likumīgi. Bet vienlaikus ir ļoti jāuzmanās, jo tieši šī ir joma, kurā ļaunais gars spēcīgi darbojas. Apustulis Pāvils saka: „Bet brālis iet tiesāties ar brāli, un tad vēl pie neticīgajiem.” (1 Kor 6)

Ir skumji uzzināt, ka daudzi, būdami Baznīcas locekļi, mēģina iedzīvoties uz Baznīcas rēķina vai izkrāpt no tās līdzekļus, īpašumus. Tā vietā, lai domātu, kā palīdzēt vai piedalīties Baznīcas celšanā, viņi to grauj. Šī problēma skar mūs visus – gan klēra locekļus, gan lajus.

Pāvests Francisks ir teicis: „Arī Baznīcā ir karjeristi! Tādu ir daudz, kas izmanto Baznīcu… Ja tev patīk, dodies uz ziemeļiem un kāp kalnos. Tas būs veselīgāk! Taču nenāc uz Baznīcu rāpties pa karjeras kāpnēm! Jēzus pārmet šiem karjeristiem, kas tiecas pēc varas.” (Uzruna 2014. gada maija darbadienas Svētajā Misē, Sv. Martas mājā) Mums vairāk jādomā, ko mēs Baznīcai varam dot, nevis kā no Baznīcas iegūt labumu sev!

Protams, kā ikvienai problēmai, arī šai ir otra puse. Mums visiem, kas esam Baznīcā ir jādomā, kā veicināt tuvākmīlestību un izpratni mūsu starpā, lai mēs katrs Baznīcas loceklis saprastu un izdzīvotu šo realitāti, ka visi esam vienas Baznīcas locekļi. Ka katru no mums Dievs ir aicinājis kalpot Baznīcā ar savām dāvanām un talantiem, bet ka visi esam vienādi Dieva priekšā.

Katoliskās Baznīcas Katehisms norāda, ka visām mūsu dzīves izvēlēm un motivācijām ir jābūt vērstām uz mūsu ilgu piepildījumu – svētlaimi kopā ar Dievu. „Apsolītā svētlaime nostāda mūs izšķirošas morāliskās izvēles priekšā. Tā aicina mūs attīrīt savu sirdi no tās sliktajām nosliecēm un vairāk par visu tiekties pēc Dieva mīlestības. Tā mums māca, ka patiesā laime nav meklējama ne bagātībā vai ērtībās, ne cilvēciskajā godā vai varā, ne arī kādos cilvēciskos sasniegumos, lai arī cik derīgi tie būtu, kā, piemēram, zinātnes, tehnikas vai mākslas sasniegumi, ne arī kādā radībā, bet vienīgi Dievā – visa labuma un visas mīlestības avotā.” (KBK 1723)

Izmeklēsim savu sirdsapziņu un godīgi pajautāsim sev – kāds ir manas rīcības motīvs? Kādēļ es par katru cenu vēlos darīt to vai citu? Vai viens no apsvērumiem nav tas, ka man no tā arī būs kāds labums? Kādēļ es esmu kādā amatā vai kalpošanā Baznīcā?

Meditācijai par šo sasāpējušos problēmu es aicinu pārdomāt Bībeles tekstus no 1. Samuēla grāmatas 10. -15. nodaļas, kur aprakstītas dramatiskās Saula un Dāvida attiecības. Sākotnēji Dievs pagodināja Saulu un viņš kļuva par Izraēļa karali. Tomēr, laika gaitā izrādījās, ka viņš neder šim augstajam amatam, jo neklausījās Dievā, bet īstenoja tikai savus “privātos projektus”. Un tad Dievs nolēma Saulu „atstādināt” un viņa vietā aicināt Dāvidu. Te nu mēs redzam, kādu greizsirdības un ambiciozitātes drāmu tas izraisīja. Ļoti interesanti vērot, ka vēlāk, kad Absaloms pats uz savu galvu bez Dieva svētības vēlas tēvam Dāvidam atņemt karaļa titulu, tad Dāvids traģiskā veidā gatavs pat atkāpties un atbrīvot vietu savam godkārīgajam un ambiciozajam dēlam, jo ir pazemīgs un bez šīs varas ambīcijas. Protams, šis stāsts beidzas traģiski, ar Absaloma nāvi, tomēr arī šajā brīdī redzam, ka Dāvids, rūgti raudādams par sava dēla nāvi, ir brīvs no varaskāres un ambīcijām.

Lai svētā Antonija, tuksnešnieka pārdomas palīdz mums labāk izvērtēt savas dzīves izvēles un motivācijas: „Tie, kas apstājas viesnīcā, guļ atsevišķās istabās mīkstās gultās vai uz soliem, savukārt tas, kam nav vietas viesnīcā, guļ uz grīdas vai stallī. Rītā visi aiziet no turienes un aiznes sev līdzi vienīgi to, kas bijis ceļā nepieciešams vai pie sevis noglabāts kā dārgums. Tā arī no dzīves visi aiziet kā pēc pārgulētas nakts viesnīcā un nes sev līdzi tikai savus darbus, grēkus vai dārgumus, kas vākti dvēselē.”[3]

[1] Svešvārdu vārdnīca, Jumava, 1999
[2] Sal. Eduards Stanieks. „Tikumi un netikumi”. Izdevniecība „Vārds”. 2000. 9.-13.lpp.
[3] Labestība. SIA „Labvēsts”, Rīga, 1996