Gavēņa laiks Salaspils katoļu draudzē

Gavēņa laiks
Salaspils katoļu draudzē

19.marts – svētā Jāzepa svētki, obligāti svinami

9.00 – sv. Mise krievu valodā
18.30 – sv. Mise latviski

25.marts – Kunga pasludināšanas svētki

9.00 – sv. Mise krievu valodā, garīgās adopcijas solījumi
16.00 svētā Mise Tuberkulozes slimnīcā, Upeslejās
18.30 – sv. Mise latviski, garīgās adopcijas solījumi

Krustaceļš

Piektdienās 18.30
Svētdienās 10.00 latviski

Rūgto asaru dziedājums

Katru svētdienu pēc svētās Mises 11.00

Draudzes rekolekcijas – 4.-5.aprīlis

Informāciju skatīt atsevišķā plakātā

Grēksūdzes sakramentu ir iespējams saņemt:

Svētdienās

 8.30-8.55; 10.15-10.55.

Lielo svētku dienās, kas iekrīt darbadienās:

8.30-8.55; 18.00 – 18.25.

Darbadienās 20 minūtes pirms katras svētās Mises

Nepieciešamības gadījumā ir iespējams sarunāt ar priesteri atsevišķi laiku, kad izsūdzēt grēkus, ārpus norādītajiem.



Vatikāna II koncils par gavēni

Sacrosanctum Concilium, 109. Gan liturģijā, gan liturģiskajā katehēzē lielāka vērība jāvelta abām būtiskajām Gavēņa laika iezīmēm – Gavēņa laiks galvenokārt ar gatavošanos Kristības sakramentam vai tā atsaukšanu atmiņā un ar gandarīšanu aicina ticīgos biežāk ieklausīties Dieva Vārdā un lūgties un tādējādi tos sagatavo svinēt pashālo noslēpumu.
Tāpēc:
a)          daudz plašāk jālieto Gavēņa laika liturģijai atbilstošie Kristības sakramenta elementi un, ja tas tiek uzskatīts par labu esam, no senās tradīcijas jāizvēlas citi;
b)          tas pats sakāms par gandarīšanas elementiem. Ja runa ir par katehēzi, tad svarīgi, lai ticīgajos rastos ne tikai izpratne par grēka sabiedriskajām sekām, bet arī par gandarīšanas būtību, – grēks tiek ienīsts, jo tas ir pret Dievu vērsts apvainojums. Nav jāaizmirst Baznīcas nozīme gandarīšanas darbībā un ļaudis jāmudina aizlūgt par grēciniekiem.

Sacrosanctum Concilium, 110. Gavēņa laika gandarīšanai nav jābūt tikai iekšējai un individuālai, bet arī ārējai un sabiedriskai. Autoritātēm, kas minētas 22. pantā [Apustuliskais Krēsls vai bīskaps], ir jāiedrošina un jāiesaka gandarīšanas prakse, ņemot vērā mūsu laikmeta un dažādu reģionu iespējas, kā arī ticīgo apstākļus.

Tomēr dievbijīgi jāsaglabā pashālais gavēnis, kas visur jāievēro Kunga ciešanu un nāves piektdienā un, ja iespējams, jāpaildzina līdz Lielajai sestdienai, tā lai ar paceltu un atbrīvotu sirdi varētu iemantot augšāmcelšanās svētdienas prieku.

Sacrosanctum Concilium, 35. 4) Jāsekmē Dieva Vārda liturģijas svinēšana lielāku svētku vigīlijās, atsevišķās Adventa un Lielā gavēņa dienās, svētdienās un svētku dienās, turklāt jo īpaši vietās, kur trūkst priestera; šādā gadījumā svinības jāvada diakonam vai citai bīskapa deleģētai personai.

Par celibātu (katoļu garīdznieki, kuri labprātīgi izvēlas dzīvot bez laulības) Katoliskajā Baznīcā!

Katoliskās Baznīcas Katehisms, runājot par šo jautājumu uzsver: „Visi latīņu Baznīcas ordinētie kalpotāji, izņemot pastāvīgos diakonus, parasti tiek izvēlēti no vīriešu vidus, kas ir neprecēti un kas vēlas saglabāt celibātu "debesu valstības dēļ" ( Mt 19, 12). Aicināti sevi nedalīti veltīt Kungam un Viņa lietām, viņi sevi pilnībā atdod Dievam un cilvēkiem. Celibāts ir šīs jaunās dzīves zīme, kurai kalpot Baznīcas kalpotājs tiek konsekrēts; celibāts, pieņemts ar priecīgu sirdi, spilgtā veidā sludina Dieva valstību. Austrumu Baznīcās kopš daudziem gadsimtiem pastāvējusi cita kārtība: bīskaps tiek vienmēr izvēlēts no neprecēto vīriešu vidus, taču par diakoniem un priesteriem var tikt ordinēti arī precēti vīrieši. Šī prakse jau izsenis tiek uzskatīta par likumīgu; šie priesteri pilda auglīgu kalpojumu savās kopienās. Starp citu, priesteru celibāts Austrumu Baznīcās ir lielā godā, un daudzi priesteri to brīvi izvēlas debesu valstības dēļ. Taču kā Austrumos, tā Rietumos tas, kurš saņēmis Ordinācijas sakramentu, vairs nevar noslēgt laulību.” (KBK 1579-1580)

Pats no savas pieredzes, īpaši kalpojot slimnīcās, bieži saskaros ar šo jautājumu. Parasti man jautā par ticīgi cilvēki: „Jūs gan, priesterīši esat nelaimīgi cilvēki. Jūs nevarat precēties.” Es parasti atbildu: „Vai Jūs redzat, ka es esmu nelaimīgs? Un vai tad jums ir jādzīvo mana dzīve. Nevis es nevaru precēties, bet es pats to labprātīgi izvēlējos debesu valstības dēļ. Noslēgumā norādīšu divas Svēto Rakstu vietas, ka skalpo kā arguments par labu celibāta žēlastībai.

Mateja evaņģēlija 19.nodaļa sākas ar epizodi, kad Jēzus šķērso Jordānu un no Galilejas nonāk Jūdejā. Daudzi slimnieki tiek nesti pie Viņa un saņem dziedināšanu. Farizeji, laikam aiz skaudības, ka Jēzum ir tādi panākumi uzdod provokatorisku jautājumu, kas skar laulības nešķiramību. Jēzus vārdi pat mācekļiem šķiet par smagu, tādēļ viens no tiem izsaka varbūtību: „Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad labāk neprecēties.” Lūk, ko Jēzus atbild: „Visi nesaprot šo vārdu, bet tie, kam tas ir dots.

"Ir einuhi, kas tādi dzimuši no mātes miesām; un ir einuhi, kurus par tādiem padarījuši cilvēki; un ir einuhi, kuri paši atteikušies no laulības dzīves debesvalstības dēļ. Kas var to saprast, lai saprot!" (Mt 19,11-12)

Arī apustulis Pāvils pirmajā vēstulē Korintiešiem norāda: "Bet es saku neprecētajiem un atraitņiem: labi viņiem būtu, ja viņi paliktu tā kā es.” (1 Kor 7,8)

Katoliskā Baznīca nekad nevar atcelt celibātu, jo tā ir Dieva dāvana un nav atceļama. Jautājums ir tikai par to, vai atsevišķās situācijās pieļaut jau precētu cilvēku ordinēšanu, jeb iesvētīšanu priestera kārtā. Jau šobrīd precēti vīrieši Romas Katoliskajā Baznīcā grieķu ritā var kļūt par priesteriem, bet latīņu ritā par diakoniem. Tomēr, jāsaka, ka neredzu citās konfesijās lielus panākumus vai augļus tikai tāpēc, ka viņu garīdznieki ir precēti. No savas puses varu teikt, ka dzīve celibātā dod man iespēju brīvi, nedalīti, 100% kalpot Dievam un Baznīcai. Esmu sevi pilnībā atdevis Dieva un Baznīcas rīcībā, un tā ir žēlastība man pašam un žēlastība arī Baznīcai.

Salaspils katoļu baznīcas siltināšana

Lai top slavēts Jēzus Kristus! Dārgie draugi! Salaspils katoļu baznīcā esmu jau vairākus mēnešus un, šobrīd, kopā ar draudzi, turpinām jau iesāktos darbus, kas skar baznīcas siltināšanu. Iepriekšējā prāvesta laikā tika veikts liels darbs, lai sakārtotu draudzes telpas un prāvesta dzīvokli, kā arī pašā baznīcā nostiprinātu un aizlāpītu celtniecībā pieļautās kļūdas un kaut cik nosargātu baznīcas sienas, jumtu, u.t.t.

Kad ierados dievnamā, uzreiz sapratu, ka ir jāpārkārto apkures sistēma, un tādēļ siltā gaisa  ventilātorus ielikām pašā dievnama telpā, kas palielināja siltuma efektivitāti. Tomēr ar to ir par maz. Ir jāsāk paša dievnama fasādes siltināšana un remonts. Par jumtu vispār vēl nevaram pat domāt. Ir uzsākti projektēšanas darbi un plānojam šovasar sākt siltināt un renovēt dievnama fasādi. Izdevumi plānoti vairākos desmitos tūkstošu. Daudz palīdz paši draudzes locekļi un Salaspils novada dome, kā arī citi uzņēmēji un sponsori. Bet ar to ir daudz par maz. Ļoti lūdzu jūsu palīdzību Salaspils draudzei, lai dievnams uzplauktu un draudzei būtu skaista baznīca.

Salaspils Romas Katoļu Draudze
Reģistrācijas Nr. 90000470778
Adrese Rīgas iela 26, Salaspils,
LV-2121, Latvija


Konts ziedojumiem
AS SEB banka
SWIFT(BIC): UNLALV2X
konts: LV41UNLA0050000010880



Helikopters, kurš aicina celties augstāk. Izrādes "Baltais helikopters" recenzija

Jozefa Racingera kopotie raksti "Opera omnia" (poļu valodā)
Nesen noskatījos Jaunā Rīgas teātra izrādi “Baltais helikopters” par pāvesta Benedikta atkāpšanos 2013.gada 28.februārī. Zīmīgi, ka tajā laikā atrados Polijā, Ļubļinā un todien man nebija lekciju universitātē, tādēļ visu laiku pavadīju, sekojot līdzi notikumiem, arī baltajam helikopterim, ar kuru pāvests Benedikts XVI lidoja no Vatikāna uz Castel Gandolfo pili.

Necentīšos šajā recenzijā atkārtot to ko ir teikuši citi, jo recenziju pa šo laiku ir bijis samērā daudz. Tomēr vēlos paklausīt Agneses Irbes teiktajam, ka “"Helikoptera" gadījumā informatīvā pārbagātība, manuprāt, rada nopietnas problēmas izrādei, bet par to lai raksta citi”[1]. Tad arī mēgināšu šīs izrādes informatīvo bagātību mazliet paanalizēt. Skaidrs, ka neatkārtošu citu teikto, bet izcelšu tās nianses, kas man pašam likās svarīgas.

Vispirms paša režisora skaidrojumi, kādēļ viņš vēlējās radīt šo izrādi. Jāsaka, ka izrādes režisoram, kaut kādā ziņā, rūp Baznīca un tās nākotne, kaut arī pats viņš sevi nepozicionē kā katoli. Ir interesants sižets, pirms vairākiem gadiem, kur A. Hermanis asi kritizē kādu kardināla Jāņa Pujata uzrunu Aglonā[2]. Jā, viņa izteikumi tad bija asi, tomēr caur šiem asajiem izteikumiem ir jūtama sāpe par pašu Baznīcu, par tās sludināto vēsti. Nav jau tā, ka kardināls Pujats savā sprediķī būtu teicis aplamības, bet varbūt tas veids, sniegums aizskāra režisoru toreiz. Šajā izrādē režisoram rūp Katoļu Baznīca un tās nākotne. Kāpēc? Tāpēc, ka autors intuitīvi jūt, ka šajā pasaulē Katoliskā Baznīca ir sava veida sabiedrības sirdsapziņa un morālisko vērtību etalons. Un režisors ir sapratis, ka tieši pāvests Benedikts XVI, izvēloties Nursijas svētā Benedikta vārdu, vēlas dod Eiropai jaunu jēgu un virzienu. Izrādi noskatoties ir skaidrs, ka katrs no mums ir aicināts atrast savu “Benediktu” sevī? Vai varbūt precīzāk – konfrontēt pāvesta Benedikta “Jēzu” ar to priekšstatu, kāds man ir par Dievu, Baznīcu un ticību. Vēl režisors kādā intervijā saka: “Visus šos daudzos gadus strādājot Rietumu teātros, esmu piedzīvojis, ka viennozīmīgi valda tikai ironiska, ciniska, postmodernistiska attieksme pret pasaules uzbūvi. Vienreiz mēģinājumā pateicu vārdu "Dievs", un visi vācu aktieri vienkārši uzkārās. Kā kompjūters uzkaras. Viņi nesaprata – vai es tagad dzenu vellu vai ko. Tajā brīdī sapratu, ka mūsdienu mākslā runāt par Dievu ir tabu. Tā ir teritorija, kas tiek totāli ignorēta. Tāpēc man ir aizdomas, vai mums visiem modernajiem cilvēkiem, kas veiksmīgi ir tikuši vaļā no baznīctēvu apkampieniem, kaut kas ir vietā? Cilvēki vairs neiet uz baznīcu, labi, varbūt viņi ievēro baušļus tīri instinktīvi, bet es pilnīgi neesmu pārliecināts, vai cilvēkiem ir serde. Jā, viņi ir ļoti brīvi, ļoti jauki, atvērti visam kaut kam, bet mēs visi esam cilvēki bez kaut kādas serdes. Par to esmu diezgan pārliecināts. Viena no zināmākajām Racingera teorijām ir relatīvisma diktatūra – ka viss ir relatīvs. Esam brīva sabiedrība, vienīgā mēraukla ir individualitāte, cilvēka vēlmes, iegribas un sajūtas. Tas, manuprāt, ir ļoti apšaubāmi”[3].

Kādēļ es varētu izteikties par šo izrādi un pāvestu Benediktu XVI? Tā nu ir sanācis, ka savas doktora disertācijas ietvaros, man ir jāiepazīstas ar kardināla Jozefa Racingera kopoto rakstu sēriju Opera omnia. Kopumā tie ir 16 sējumi, kuru skaits atšķiras, atkarībā no valodas, kādā tie tiek izdoti[4]. Esmu iepazinies ar lielāko daļu no tiem un pašam mani ir sajūta, ka pazīstu pāvestu Benediktu caur viņa darbiem.

Tomēr atgriezīsimies pie izrādes. Pats režisors intervijā uzsver, ka “Jozefs Racingers 60. gados, vēl būdams pavisam jauns teologs, bija pazīstams kā ļoti progresīvs, revolucionāri, reformātiski noskaņots cilvēks, kurš ļoti tiešā veidā piedalījās katoļu baznīcas reformās. Savukārt, jau būdams amatā, viņš bija pazīstams ar aizvien konservatīvāku pasaules uzskatu”[5]. Šeit no savas puses vēlos teikt, ka autors līdz galam nav sapratis J. Racingera teoloģiju, jo ārēji raugoties un pavirši lasot Racingera darbus, var šķist, ka viņš laika gaitā no progresīvista ir kļuvis par konservatīvistu, tomēr gan šāds uzskats, un vispār šāds dalījums Baznīcā, gan attiecībā uz teoloģiju vai Vatikāna II koncilu nav objektīvs. J. Racingers savos kopotajos rakstos runā par diahronisko hermeneutiku, kas nozīmē, ka Baznīcas vēsture tiek skatīta kā vienots veselums, “hēgeliski” nesadalot un neveicot pretstāvi vecajam un jaunajam, iepriekšējam un nākamajam. Tomēr, var augsti vērtēt režisora ieguldīto darbu, jo man pašam, skatoties izrādi, bija patīkami “just” autora iedziļināšanos detaļās un Ratcingera teoloģijas samērā labu pārzināšanu. Autors uzsver, ka “nolēmu uzrakstīt lugu, lai dotu Racingeram vārdu. Lai viņam būtu iespēja izteikties. Visi cilvēki, ar kuriem esmu runājis un kuri personīgi viņu pazinuši, teica, ka, viņuprāt, Racingers ir gudrākais cilvēks uz pasaules, kurš vislabāk redz kopbildi. Viņš ir intelektuālis atšķirībā no Jāņa Pāvila vai no tagadējā pāvesta Franciska, kas vairāk ir šovmeņi. Racingers viennozīmīgi bija intelektuālis, bibliotēku cilvēks. Viņš bija grāmatu cilvēks”[6]. Šeit atkal jāuzsver, ka režisors nodala Baznīcas laikmetus, sadalot un pretstatot Jāņa Pāvila, Benedikta un Franciska periodus, kam īsti nevaru piekrist. Jāatsaucas uz Agneses Irbes izteiktajām replikām[7], par režisora nepatiku pret pāvestiem Jāni Pāvilu II un Francisku, kas gan vairāk izriet no nezināšanas un viņa paša “neesamības” Katoliskajā Baznīcā, tādēļ šo pieeju mēs viņam varētu piedot. Kaut arī pats autors ir atradis svētā Augustīna citātu, kuru savukārt citē Benedikts XVI, par to, ka tie, kas ir ārā, varbūt ir vairāk iekšā, nekā tie, kas ir iekšā. Man pašam šķita, ka izrādē parādās daudz dziļāki jautājumi, kurus savā laikā risinājām ar šobrīd izcilo fundamentālteoloģijas profesoru Volfgangu Klausniceru (Wolfgang Klausnitzer) no Vācijas, par pāvesta lomu Baznīcā un pāvesta attiecībām ar bīskapiem, kā arī Baznīcas centralizācijas un partikulārisma jautājumiem. Izrādē skaidri parādās doma, par to, ka Katoliskā Baznīca samazinās tikai Eiropā, bet pārējā pasaulē tās ietekme un spēks tikai pieaug. Tādējādi autors ir precīzi nolasījis Benedikts XVI pravietisko vēstījumu, kuru viņš jau izteica tālajos sešdesmitajos gados par Eiropas, pasaules un Baznīcas nākotni. Var piekrist Kitijai Balcerei, kura savā recenzijā uzsver, ka mūsdienās „“Patiesība nav modē.” Šis citāts no izrādes ir precīzs mūslaiku virsraksts, zem kura rindojas puspatiesības, baumas, sensācijas, viltus ziņas, mākslīgā intelekta iedīgļi un pirmie augļi, sociālo tīklu algoritmi“[8]. Jāpiekrīt arī izcilai teātra kritiķei Maijai Svarinskai, ka „Alvis Hermanis ir radījis lielisku izrādes tekstuālo plānu“[9]

Daudzi man zināmi cilvēki, pēc izrādes noskatīšanās, bija neapmierināti un vīlušies, jo izrāde likās par garu un garlaicīgu. Jā, Baltais helikopters“ nav „Skroderdienas silmačos“ vai „Latgola“. Vilšanās un izrādes „nenolasīšana“ var būt, ja nav priekšzināšanu, skaidrs, lai šo izrādi tā līdz galam saprastu ir jābūt zināšanām par Katoļu Baznīcu, pāvestību, teoloģiju un arī par pašu J. Racingeru. Tikai tad šī izrāde pa īstam „nolasās“. Jāatsaucas uz teātra kritiķi Silviju Radzobi, kura saka, ka „tekstu veido dokumentāli fakti un tieši pāvesta citāti, tātad savā ziņā luga ir dokumentāla, bet tikai – savā ziņā, jo mērķis, uz kuru ved šī saruna, ir režisora subjektīvi radīts un noslēpumā paturēts. To nevar dzirdēt, izteiktu vārdos, var daļēji saskatīt, bet vistiešāk – nojaust, ja izdodas izrādē tikt iekšā. (Te, protams, nav runa par biļetes dabūšanu un tikšanu iekšā skatītāju zālē)“[10]

Noslēdzot, vēlos pateikties režisoram, aktieriem, skatuves māksliniecei, ikvienam, par ieguldīto darbu. Mūsdienu relatīvisma diktatūras, post-post modernajā, post faktuālajā, vienas patiesības noliedzošajā, sekulārajā sabiedrībā šis darbs bija kā atgādinājums, par Eiropas kristīgajām saknēm un kristietību, kā vadošo un dzīvinošo spēku nākotnes Eiropā

[1] Agnese Irbe, Baltā sutana, https://satori.lv/article/balta-sutana
[2] 2010.gada 18.augusts; https://www.youtube.com/watch?v=vowCoYKjvys.
[3] Undīne Adamaite, Katram savs saziņas tunelis. Intervija ar režisoru Alvi Hermani, https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/katram-savs-sazinas-tunelis.-intervija-ar-rezisoru-alvi-hermani-14230318
[4] http://www.fondazioneratzinger.va/content/fondazioneratzinger/en/joseph-ratzinger/opera-omnia.html
[5] Undīne Adamaite, Katram savs saziņas tunelis. Intervija ar režisoru Alvi Hermani, https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/katram-savs-sazinas-tunelis.-intervija-ar-rezisoru-alvi-hermani-14230318
[6] Turpat.
[7] Agnese Irbe, Baltā sutana, https://satori.lv/article/balta-sutana
[8] Kitija Balcare, Piezīmes par JRT izrādi «Baltais helikopters»: Atlūgums, https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/piezimes-par-jrt-izradi-baltais-helikopters-atlugums.a339944/
[9] Maija Svarinska, Zināt nevar, bet var ticēt. Izrādes Baltais helikopters recenzija, https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/zinat-nevar-bet-var-ticet.-izrades-_baltais-helikopters_-recenzija-14231181
[10] Silvija Radzobe, Mistērija, https://www.kroders.lv/verte/1366

Kādēļ Bībeles tekstos ir pretrunas?

Bērnu nometnē, Vecbebru katoļu baznīcā
Slavēts Jēzus Kristus! Lasot Jauno Derību, man radās jautājums par Jēzus augšāmcelšanās aprakstiem evanģēlijos. Diemžēl Katehismā atbildi neradu. Kā baznīca skaidro to, ka Mateja evanģēlijā ir minēta viena enģeļa parādīšanās, kurš noveļ akmeni, bet Lk.evanģēlijā ir apraksts par diviem enģeļiem (vīri spožās drānās), tāpat Jņ. ev. minēti 2 enģeļi, kurus Magdalēna redz sēžam Kunga guldīšanas vietas galvgalī un kājgalī? Mt. ev. sievietes apskauj Kunga kājas,kad Viņš tām parādās, taču Jņ. ev. Jēzus Marijai saka, lai tā viņu neaizskar, jo Viņš vēl nav aizgājis pie Tēva...  Vai pirmā pie kapa devās Magdalēna, vai tomēr visas minētās sievietes kopā? Kādēļ šie apraksti ir tik atšķirīgi? Sapratu, ka šo atšķirību dēļ, nespēju sev izveidot kopainu par Jēzus augšāmcelšanās notikumu. Liels paldies par atbildi!

Liels paldies par jautājumu. Jā, patiešām, kad vērīgāk iedziļināmies evaņģēlijos, īpaši tajās vietās, kur tiek aprakstīta Jēzus un Viņa mācekļu dzīve, ir redzamas diezgan lielas nesakritības un dažviet pat pretrunas. Tādēļ rodas pamatots jautājums – vai gadījumā evaņģēlisti nav rakstījuši lietas, par kurām paši nav bijuši pārliecināti, vai vēl trakāk – varbūt pat izdomājuši. Mēģināsim atrisināt šo samērā svarīgo problēmu.

Vispirms jāsaka, ka tajos laikos, kad tapa Jaunā Derība, evaņģēliji, tiem, kuri tos rakstīja nebija svarīgi burtiski, vēsturiski piefiksēt visu, ko Jēzus un viņa sekotāji darīja. Tas gan nenozīmē, ka Bībelē nav attēlotas vai tā nebalstās vēsturiskās patiesībās un faktos. Tieši otrādi – daudzi Bībelē attēlotie notikumi sakrīt ar tā laika vēsturnieku vēsturiskajiem aprakstiem. Tomēr Bībeles primārā funkcija ir pasludināt Dieva glābjošo plānu visai cilvēcei un katram no mums. Bībeles atslēga ir kerigma – Labā Vēsts par to, ko Dievs ir darījis pasaulē un vēsturē jau no radīšanas brīža līdz pat Pastarai Tiesai laiku beigās. Visas Bībeles kodols, ass, kulminācija ir Jēzus Kristus nāve un augšāmcelšanās. Tieši šādā gaismā mums ir jālasa ikviena Bībeles lappuse un tādā garā ir arī jāinterpretē visi notikumi un apraksti, kas ir atrodami Bībelē.

Vēl ir jāsaka, ka pirmajos gadsimtos šie augšāmcelšanās apraksti draudžu vidū cirkulēja mutiskās tradīcijas veidā un katrs no lieciniekiem – sievietes, apustuļi šo faktu „redzēja” un arī vēlāk evaņģēlisti fiksēja savādāk. Jāuzsver, ka nav neviena tieša Jēzus augšāmcelšanās liecinieka. Ir tie, kuri redzēja, ka kaps ir tukšs, ir eņģeļi, kas liecināja par to. Vēlāk pats Augšāmcēlies Kungs nāca savu mācekļu vidū un šo faktu apliecināja.

Jāsaprot, ka mēs katrs uz vienu un to pašu notikumu raugāmies ar citām acīm. Vienu un to pašu notikumu mēs varam aprakstīt mazliet savādāk, un tad var šķist, ka kāds melo vai saka nepatiesību. Bieži vien tas arī ir iemesls daudziem pārpratumiem un konfliktiem. Tomēr visu evaņģēlistu uzdevums ir katram no sava skatu punkta aprakstīt vienu un to pašu notikumu, bet no sava skatu leņķa un ar teoloģisku uzdevumu – uzsvērt glābjošo, pestījošo jēgu šiem notikumiem. Bībeles autori neiegrimst sīkumos tur, kur tas nav nepieciešams, bet tur kur teoloģiski ir vajadzīgs – visu apraksts ļoti sīki (piemēram, Jēzus ciešanu aprakstu). Līdz ar to, ja kāds evaņģēlists kaut ko izlaiž vai nepiemin, tas nenozīmē ka tas tā nebija. Vienkārši viņš to neuzskatīja par tik nozīmīgu, lai iekļautu to savā evaņģēlijā. Cits atkal domāja citādi un to iekļāva. Līdz ar to, mēs, kas lasām Jauno Derību, uz Jēzu un mācekļiem, kā arī uz visiem pārējiem notikumiem skatamies it kā ar četru evaņģēlistu un pārējo Jaunās Derības autoru „brillēm”. Un nav tā, ka vienas būtu pareizākas un otras mazāk pareizas. Visa Bībele mums atklāj šo Dieva glābjošo plānu mūsu pestīšanai. Noslēgumā vēl tikai vēlos piebilst, ka šīs šķietamās neprecizitātes un nesakritības norāda arī uz tekstu autentiskumu. Ja teksts pēc tam tiktu rediģēts, pielabots un mainīts, tad šādas lietas, it kā teksta „skaistuma” dēļ būtu jāizņem, jāpielabo. Bet tas nav darīts, kas liecina, ka mūsu priekšā ir autentiski Jēzus dzīves, nāves un augšāmcelšanās apraksti. Mēģināsim saskatīt visas Bībeles kopskatu, kas mums palīdzēs labāk uztvert detaļas un tekstā ietverto domu.