Jozefa Racingera kopotie raksti "Opera omnia" (poļu valodā) |
Necentīšos šajā recenzijā atkārtot to ko ir teikuši citi, jo recenziju pa šo laiku ir bijis samērā daudz. Tomēr vēlos paklausīt Agneses Irbes teiktajam, ka “"Helikoptera" gadījumā informatīvā pārbagātība, manuprāt, rada nopietnas problēmas izrādei, bet par to lai raksta citi”[1]. Tad arī mēgināšu šīs izrādes informatīvo bagātību mazliet paanalizēt. Skaidrs, ka neatkārtošu citu teikto, bet izcelšu tās nianses, kas man pašam likās svarīgas.
Vispirms paša režisora skaidrojumi, kādēļ viņš vēlējās radīt šo izrādi. Jāsaka, ka izrādes režisoram, kaut kādā ziņā, rūp Baznīca un tās nākotne, kaut arī pats viņš sevi nepozicionē kā katoli. Ir interesants sižets, pirms vairākiem gadiem, kur A. Hermanis asi kritizē kādu kardināla Jāņa Pujata uzrunu Aglonā[2]. Jā, viņa izteikumi tad bija asi, tomēr caur šiem asajiem izteikumiem ir jūtama sāpe par pašu Baznīcu, par tās sludināto vēsti. Nav jau tā, ka kardināls Pujats savā sprediķī būtu teicis aplamības, bet varbūt tas veids, sniegums aizskāra režisoru toreiz. Šajā izrādē režisoram rūp Katoļu Baznīca un tās nākotne. Kāpēc? Tāpēc, ka autors intuitīvi jūt, ka šajā pasaulē Katoliskā Baznīca ir sava veida sabiedrības sirdsapziņa un morālisko vērtību etalons. Un režisors ir sapratis, ka tieši pāvests Benedikts XVI, izvēloties Nursijas svētā Benedikta vārdu, vēlas dod Eiropai jaunu jēgu un virzienu. Izrādi noskatoties ir skaidrs, ka katrs no mums ir aicināts atrast savu “Benediktu” sevī? Vai varbūt precīzāk – konfrontēt pāvesta Benedikta “Jēzu” ar to priekšstatu, kāds man ir par Dievu, Baznīcu un ticību. Vēl režisors kādā intervijā saka: “Visus šos daudzos gadus strādājot Rietumu teātros, esmu piedzīvojis, ka viennozīmīgi valda tikai ironiska, ciniska, postmodernistiska attieksme pret pasaules uzbūvi. Vienreiz mēģinājumā pateicu vārdu "Dievs", un visi vācu aktieri vienkārši uzkārās. Kā kompjūters uzkaras. Viņi nesaprata – vai es tagad dzenu vellu vai ko. Tajā brīdī sapratu, ka mūsdienu mākslā runāt par Dievu ir tabu. Tā ir teritorija, kas tiek totāli ignorēta. Tāpēc man ir aizdomas, vai mums visiem modernajiem cilvēkiem, kas veiksmīgi ir tikuši vaļā no baznīctēvu apkampieniem, kaut kas ir vietā? Cilvēki vairs neiet uz baznīcu, labi, varbūt viņi ievēro baušļus tīri instinktīvi, bet es pilnīgi neesmu pārliecināts, vai cilvēkiem ir serde. Jā, viņi ir ļoti brīvi, ļoti jauki, atvērti visam kaut kam, bet mēs visi esam cilvēki bez kaut kādas serdes. Par to esmu diezgan pārliecināts. Viena no zināmākajām Racingera teorijām ir relatīvisma diktatūra – ka viss ir relatīvs. Esam brīva sabiedrība, vienīgā mēraukla ir individualitāte, cilvēka vēlmes, iegribas un sajūtas. Tas, manuprāt, ir ļoti apšaubāmi”[3].
Kādēļ es varētu izteikties par šo izrādi un pāvestu Benediktu XVI? Tā nu ir sanācis, ka savas doktora disertācijas ietvaros, man ir jāiepazīstas ar kardināla Jozefa Racingera kopoto rakstu sēriju Opera omnia. Kopumā tie ir 16 sējumi, kuru skaits atšķiras, atkarībā no valodas, kādā tie tiek izdoti[4]. Esmu iepazinies ar lielāko daļu no tiem un pašam mani ir sajūta, ka pazīstu pāvestu Benediktu caur viņa darbiem.
Tomēr atgriezīsimies pie izrādes. Pats režisors intervijā uzsver, ka “Jozefs Racingers 60. gados, vēl būdams pavisam jauns teologs, bija pazīstams kā ļoti progresīvs, revolucionāri, reformātiski noskaņots cilvēks, kurš ļoti tiešā veidā piedalījās katoļu baznīcas reformās. Savukārt, jau būdams amatā, viņš bija pazīstams ar aizvien konservatīvāku pasaules uzskatu”[5]. Šeit no savas puses vēlos teikt, ka autors līdz galam nav sapratis J. Racingera teoloģiju, jo ārēji raugoties un pavirši lasot Racingera darbus, var šķist, ka viņš laika gaitā no progresīvista ir kļuvis par konservatīvistu, tomēr gan šāds uzskats, un vispār šāds dalījums Baznīcā, gan attiecībā uz teoloģiju vai Vatikāna II koncilu nav objektīvs. J. Racingers savos kopotajos rakstos runā par diahronisko hermeneutiku, kas nozīmē, ka Baznīcas vēsture tiek skatīta kā vienots veselums, “hēgeliski” nesadalot un neveicot pretstāvi vecajam un jaunajam, iepriekšējam un nākamajam. Tomēr, var augsti vērtēt režisora ieguldīto darbu, jo man pašam, skatoties izrādi, bija patīkami “just” autora iedziļināšanos detaļās un Ratcingera teoloģijas samērā labu pārzināšanu. Autors uzsver, ka “nolēmu uzrakstīt lugu, lai dotu Racingeram vārdu. Lai viņam būtu iespēja izteikties. Visi cilvēki, ar kuriem esmu runājis un kuri personīgi viņu pazinuši, teica, ka, viņuprāt, Racingers ir gudrākais cilvēks uz pasaules, kurš vislabāk redz kopbildi. Viņš ir intelektuālis atšķirībā no Jāņa Pāvila vai no tagadējā pāvesta Franciska, kas vairāk ir šovmeņi. Racingers viennozīmīgi bija intelektuālis, bibliotēku cilvēks. Viņš bija grāmatu cilvēks”[6]. Šeit atkal jāuzsver, ka režisors nodala Baznīcas laikmetus, sadalot un pretstatot Jāņa Pāvila, Benedikta un Franciska periodus, kam īsti nevaru piekrist. Jāatsaucas uz Agneses Irbes izteiktajām replikām[7], par režisora nepatiku pret pāvestiem Jāni Pāvilu II un Francisku, kas gan vairāk izriet no nezināšanas un viņa paša “neesamības” Katoliskajā Baznīcā, tādēļ šo pieeju mēs viņam varētu piedot. Kaut arī pats autors ir atradis svētā Augustīna citātu, kuru savukārt citē Benedikts XVI, par to, ka tie, kas ir ārā, varbūt ir vairāk iekšā, nekā tie, kas ir iekšā. Man pašam šķita, ka izrādē parādās daudz dziļāki jautājumi, kurus savā laikā risinājām ar šobrīd izcilo fundamentālteoloģijas profesoru Volfgangu Klausniceru (Wolfgang Klausnitzer) no Vācijas, par pāvesta lomu Baznīcā un pāvesta attiecībām ar bīskapiem, kā arī Baznīcas centralizācijas un partikulārisma jautājumiem. Izrādē skaidri parādās doma, par to, ka Katoliskā Baznīca samazinās tikai Eiropā, bet pārējā pasaulē tās ietekme un spēks tikai pieaug. Tādējādi autors ir precīzi nolasījis Benedikts XVI pravietisko vēstījumu, kuru viņš jau izteica tālajos sešdesmitajos gados par Eiropas, pasaules un Baznīcas nākotni. Var piekrist Kitijai Balcerei, kura savā recenzijā uzsver, ka mūsdienās „“Patiesība nav modē.” Šis citāts no izrādes ir precīzs mūslaiku virsraksts, zem kura rindojas puspatiesības, baumas, sensācijas, viltus ziņas, mākslīgā intelekta iedīgļi un pirmie augļi, sociālo tīklu algoritmi“[8]. Jāpiekrīt arī izcilai teātra kritiķei Maijai Svarinskai, ka „Alvis Hermanis ir radījis lielisku izrādes tekstuālo plānu“[9].
Daudzi man zināmi cilvēki, pēc izrādes noskatīšanās, bija neapmierināti un vīlušies, jo izrāde likās par garu un garlaicīgu. Jā, Baltais helikopters“ nav „Skroderdienas silmačos“ vai „Latgola“. Vilšanās un izrādes „nenolasīšana“ var būt, ja nav priekšzināšanu, skaidrs, lai šo izrādi tā līdz galam saprastu ir jābūt zināšanām par Katoļu Baznīcu, pāvestību, teoloģiju un arī par pašu J. Racingeru. Tikai tad šī izrāde pa īstam „nolasās“. Jāatsaucas uz teātra kritiķi Silviju Radzobi, kura saka, ka „tekstu veido dokumentāli fakti un tieši pāvesta citāti, tātad savā ziņā luga ir dokumentāla, bet tikai – savā ziņā, jo mērķis, uz kuru ved šī saruna, ir režisora subjektīvi radīts un noslēpumā paturēts. To nevar dzirdēt, izteiktu vārdos, var daļēji saskatīt, bet vistiešāk – nojaust, ja izdodas izrādē tikt iekšā. (Te, protams, nav runa par biļetes dabūšanu un tikšanu iekšā skatītāju zālē)“[10].
Noslēdzot, vēlos pateikties režisoram, aktieriem, skatuves māksliniecei, ikvienam, par ieguldīto darbu. Mūsdienu relatīvisma diktatūras, post-post modernajā, post faktuālajā, vienas patiesības noliedzošajā, sekulārajā sabiedrībā šis darbs bija kā atgādinājums, par Eiropas kristīgajām saknēm un kristietību, kā vadošo un dzīvinošo spēku nākotnes Eiropā
[1] Agnese Irbe, Baltā sutana, https://satori.lv/article/balta-sutana
[2] 2010.gada 18.augusts; https://www.youtube.com/watch?v=vowCoYKjvys.
[3] Undīne Adamaite, Katram savs saziņas tunelis. Intervija ar režisoru Alvi Hermani, https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/katram-savs-sazinas-tunelis.-intervija-ar-rezisoru-alvi-hermani-14230318
[4] http://www.fondazioneratzinger.va/content/fondazioneratzinger/en/joseph-ratzinger/opera-omnia.html
[5] Undīne Adamaite, Katram savs saziņas tunelis. Intervija ar režisoru Alvi Hermani, https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/katram-savs-sazinas-tunelis.-intervija-ar-rezisoru-alvi-hermani-14230318
[6] Turpat.
[7] Agnese Irbe, Baltā sutana, https://satori.lv/article/balta-sutana
[8] Kitija Balcare, Piezīmes par JRT izrādi «Baltais helikopters»: Atlūgums, https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/piezimes-par-jrt-izradi-baltais-helikopters-atlugums.a339944/
[9] Maija Svarinska, Zināt nevar, bet var ticēt. Izrādes Baltais helikopters recenzija, https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/zinat-nevar-bet-var-ticet.-izrades-_baltais-helikopters_-recenzija-14231181
[10] Silvija Radzobe, Mistērija, https://www.kroders.lv/verte/1366
[1] Agnese Irbe, Baltā sutana, https://satori.lv/article/balta-sutana
[2] 2010.gada 18.augusts; https://www.youtube.com/watch?v=vowCoYKjvys.
[3] Undīne Adamaite, Katram savs saziņas tunelis. Intervija ar režisoru Alvi Hermani, https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/katram-savs-sazinas-tunelis.-intervija-ar-rezisoru-alvi-hermani-14230318
[4] http://www.fondazioneratzinger.va/content/fondazioneratzinger/en/joseph-ratzinger/opera-omnia.html
[5] Undīne Adamaite, Katram savs saziņas tunelis. Intervija ar režisoru Alvi Hermani, https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/katram-savs-sazinas-tunelis.-intervija-ar-rezisoru-alvi-hermani-14230318
[6] Turpat.
[7] Agnese Irbe, Baltā sutana, https://satori.lv/article/balta-sutana
[8] Kitija Balcare, Piezīmes par JRT izrādi «Baltais helikopters»: Atlūgums, https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/piezimes-par-jrt-izradi-baltais-helikopters-atlugums.a339944/
[9] Maija Svarinska, Zināt nevar, bet var ticēt. Izrādes Baltais helikopters recenzija, https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/zinat-nevar-bet-var-ticet.-izrades-_baltais-helikopters_-recenzija-14231181
[10] Silvija Radzobe, Mistērija, https://www.kroders.lv/verte/1366
Vai ir sanācis skatīties https://rutracker.org/forum/viewtopic.php?t=5823393 Divus Pāvestus? Iesaku - daudzkārt lētāk un aktieru sastāvs arī spēcīgāks. Vēl dažādas pārdomas, izrādi redzējis nēesmu, bet pēc nostāstiem filma daudzkārt dziļāka
AtbildētDzēst