Vatikāna II koncils par gavēni

Sacrosanctum Concilium, 109. Gan liturģijā, gan liturģiskajā katehēzē lielāka vērība jāvelta abām būtiskajām Gavēņa laika iezīmēm – Gavēņa laiks galvenokārt ar gatavošanos Kristības sakramentam vai tā atsaukšanu atmiņā un ar gandarīšanu aicina ticīgos biežāk ieklausīties Dieva Vārdā un lūgties un tādējādi tos sagatavo svinēt pashālo noslēpumu.

Tāpēc:

a)          daudz plašāk jālieto Gavēņa laika liturģijai atbilstošie Kristības sakramenta elementi un, ja tas tiek uzskatīts par labu esam, no senās tradīcijas jāizvēlas citi;

b)          tas pats sakāms par gandarīšanas elementiem. Ja runa ir par katehēzi, tad svarīgi, lai ticīgajos rastos ne tikai izpratne par grēka sabiedriskajām sekām, bet arī par gandarīšanas būtību, – grēks tiek ienīsts, jo tas ir pret Dievu vērsts apvainojums. Nav jāaizmirst Baznīcas nozīme gandarīšanas darbībā un ļaudis jāmudina aizlūgt par grēciniekiem.

Sacrosanctum Concilium, 110. Gavēņa laika gandarīšanai nav jābūt tikai iekšējai un individuālai, bet arī ārējai un sabiedriskai. Autoritātēm, kas minētas 22. pantā [Apustuliskais Krēsls vai bīskaps], ir jāiedrošina un jāiesaka gandarīšanas prakse, ņemot vērā mūsu laikmeta un dažādu reģionu iespējas, kā arī ticīgo apstākļus.

Tomēr dievbijīgi jāsaglabā pashālais gavēnis, kas visur jāievēro Kunga ciešanu un nāves piektdienā un, ja iespējams, jāpaildzina līdz Lielajai sestdienai, tā lai ar paceltu un atbrīvotu sirdi varētu iemantot augšāmcelšanās svētdienas prieku.

Sacrosanctum Concilium, 35. 4) Jāsekmē Dieva Vārda liturģijas svinēšana lielāku svētku vigīlijās, atsevišķās Adventa un Lielā gavēņa dienās, svētdienās un svētku dienās, turklāt jo īpaši vietās, kur trūkst priestera; šādā gadījumā svinības jāvada diakonam vai citai bīskapa deleģētai personai.