otrdiena, 2020. gada 17. marts

Kā tālāk dzīvot?

Dārgie draugi! Ir sācies īpašs laiks pasaulē, kas raksturojas ar noslēgtību, pašizolāciju, karantīnu un sava veida vienpatību. Jā, šogad mums visiem ir citāds gavēnis. Gavēnis bez svētdienas un ikdienas dievkalpojumiem, gavēnis, kurā nevaram skaisti kopā dziedāt Rūgto asaru dziedājumus, iet krustaceļu. Jā ir grūti. Daži vaino Baznīcu, ka Viņa tik "lēti" un ātri ir pakļāvusies laicīgās varas spiedienam. Tomēr Bībele mums māca: "„Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas. Tātad tas, kas pretojas valsts varai, saceļas pret Dieva iestādījumu. Bet tie, kas saceļas pret to, paši sev sagādā sodu”, Rom 13: 1-2. Protams, ja valsts vara mums liktu zaimot vai novērsties no Dieva, vai arī pārkāpt Dieva un Baznīcas likumus, tad mums būtu tiesības tai nepakļauties. Bet, kā to uzsvēruši arī citu konfesiju garīdznieki savās uzrunās, šajā gadījumā mūs saista 3.bauslis, cienīt savus vecākus, un plašākā šī baušļa interpretācija ietver sevī arī pakļaušanos valsts varai. Un, protams, arī 5.bauslis - tev nebūs nokaut! Mums ir jāaizsargā savi gados vecākie, slimākie sabiedrības locekļi, kuri no šīs slimības var vissmagākā veidā tikt skarti.

Kā izmantot šo laiku un kādas garīgas atziņas mēs varam gūt no šī laika?

Bībelē ir skaista vieta: Tajā laikā Jāņa Kristītāja mācekļi un farizeji gavēja. Un viņi, atnākuši pie Jēzus, Viņam jautāja: “Kāpēc Jāņa mācekļi un farizeju mācekļi gavē, bet Tavi mācekļi negavē?” Un Jēzus viņiem sacīja: “Vai tad kāzu viesi var gavēt, kamēr līgavainis ir pie viņiem? Kamēr līgavainis ir pie viņiem, tie nevar gavēt. Bet pienāks laiks, kad līgavainis viņiem tiks atņemts, un tajā dienā viņi gavēs!" (Mk 2,18-20) Šobrīd Līgavainis no mums ir paņemts un mēs gavējam. Ir sāpīgi un skumji. Bet vai mēs tikpat dedzīgi ilgojāmies pēc Svētās Mises, Komūnijas un dievnama arī tad, kad "viss bija kārtībā"? Vai ikdienā nebija tā, ka mums Dievs, Baznīca, draudze, garīdznieks bija vienaldzīgi? Vai arī šajos grūtajos apstākļos es atbalstīšu draudzi arī finansiāli, pārskaitot uz draudzes kontu savus finanšu līdzekļus? Vai "normālajā" situācijā es biju aktīvs un čakls draudzes loceklis, palīdzēju savai draudzei ar kalpošanu un praktisku palīdzību? Šis atstātības un vienpatības (ne vientulības) laiks mums ir dots, lai veiktu pamatīgu sirdsapziņas izmeklēšanu, attiecībā uz sevi, uz savu dzīvi, attiecībām ar līdzcilvēkiem, un arī uz draudzi, Baznīcu un pasauli. Kā es līdz šim dzīvoju? Vai es jau pirms šīs situācijas nebiju noslēdzies un iegrimis savā egoistiskajā pasaulē? Padomāsim par to un šobrīd būsim garīgi vienoti, izmantosim visas tehnoloģiskās iespējas, lai būtu klātesoši dievkalpojumos un lūgšanās attālināti. Dievs mūs arī šajā situācijā neatstāj. Painteresēsimies par saviem kaimiņiem, īpaši gados vecākajiem un slimākajiem. Vai viņiem nevajag kādu palīdzību? Varbūt vajag atnest produktus no veikala? Būsim vienoti!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru