svētdiena, 2020. gada 31. maijs

Vasarsvētku sprediķis Latvijas radio 1


„Dievs, apvieno, lūdzam, Svētajā Garā visdažādāko valodu un cilšu ļaudis savā Baznīcā!”

Ar šādiem ievaddziesmas vārdiem Baznīcas liturģija mūs ievada Vasarssvētku, Svētā Gara nosūtīšanas svētku svinībās.

Kas ir Vasarsvētki? Ir pagājušas 50 dienas pēc Lieldienām, Jēzus ir uzkāpis debesīs 40 dienā un pār Jēzus Kristus sekotāju kopienu nonāk Svētais Gars ugunsmēļu veidā, kurš dod spēku un drosmi bailīgajiem mācekļiem doties pa visu pasauli lai sludinātu Evaņģēliju. Ir milzīgs kontrasts – no bailīgas un nedrošas Jēzus sekotāju komūnas no šīs telpas, pār kuru nonāca svētais Gars, iziet drosmīgi, bezbailīgi mācekļi, kuri gandrīz visi izlies savas asinis par šo jauno ticību. Tādējādi redzamā veidā tiek nodibināta Baznīca, kura jau vairāk kā 2000 gadus sludina LaboVēsti visā plašajā pasaulē. Svētais Gars, trešā Trīsvienības Persona atklāj kristietības universālo un iekļaujošo raksturu, un caur Baznīcu šī ticība ir nonākusi līdz mums autentiskā veidā. Tādējādi tiek pārvarētas daudzas barjeras un sliekšņi, par kuriem mēs arī šajās pārdomās runāsim.

Vasarsvētku pretmets ir notikums Vecajā Derībā, Radīšanas, jeb 1 Mozus grāmatā, 11.nodaļā no 1-9.pantam, kur sākotnēji visiem zemes iedzīvotājiem bija viena valoda. Šo unikālo iespēju zemes iedzīvotāji izmantoja, lai būvētu t.s. “Bābeles torni” un tādējādi aizsniegtu debesis un būtu kā Dievs. Dievs redzēdams šo situāciju, sajauca viņu valodas, tādējādi nedodot iespēju apvienoties un veidot opozīciju pašam Dievam. Vēsturē raugoties ir redzams, ka daudzu karu un konfliktu pamatā ir bijusi un ir nespēja rast kopīgu valoda, saprasties. Daudzu strīdu pamatā ir pārpratumi un neizpratne. Tieši pēdējos gadu desmitos, simtgadē ir radušās daudzas un dažādas iniciatīvas visas pasaules vienotības veicināšanā un konfliktu samazināšanā. Bet vai ar cilvēciskiem līdzekļiem ir iespējams panākt vienotību, redzot tik dažādas atšķirības gan valodas, kultūru, nacionalitāšu, politisko, reliģisko, u.c. uzskatos?

Mūsdienās ir ļoti populāri runāt par līdztiesību. Šobrīd pat sabiedrībā ir uzsākta kampaņa, kurā tiek uzsvērts, ka dažādu darbu veikšanai vai profesijai nav svarīgs dzimums. Jā, dzimumu līdztiesība, cilvēktiesības, cilvēka cieņa, vienādas tiesības visiem, šie saukļi un lozungi ir svarīgi. Tomēr ir jābūt uzmanīgiem, lai zem līdztiesības sludināšanas, pakāpeniski neparādītos vienādošanas diktatūra, kuras viena no izpausmēm ir arī marksisma diktatūra. Jau komunistiskajā ideoloģijā tika runāts par vienlīdzību un brālību, arī citas ideoloģijas vēlējās visus padarīt vienlīdzīgus, tomēr ir skaidri redzams, pie kā tas noveda. Mūsdienās ir dzimusi jauns marksisma paveids, kuru Baznīca, un ne tikai ir identificējusi kā ‘gender’ ideoloģija, kura straujiem soļiem sāk uzvaras gājienu ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē. Tādējādi zem vienlīdzības un līdztiesības fasādes tiek veidota jauna ideoloģija, kura uzspiež viedokli, nerespektējot atšķirības. Jeb, precīzāk, atšķirīgajam tiek tik ļoti likta vienādības zīme ar citādo, ka netiek respektētas pašas atšķirības, kādas katram no mums ir devis Dievs. Piemēram, cilvēki ar atšķirīgu ādas krāsu Dieva priekšā un sabiedrībā ir vienlīdzīgi un katram no viņiem pienākas vienādas tiesības un cieņa, bet ontoloģiski, jeb pēc būtības, ādas krāsa katram paliek tāda, kādu Dievs viņam ir devis un to mainīt nevar. Dievs aicina cienīt, respektēt, atšķirīgo, nepadarot atšķirīgo par vienādu. Jā, katram pienākas cieņa, neatkarīgi kāds viņš ir, bet ne visi esam vienādi. Dievs vienotību realizē atšķirībā un to neignorē un nenovienādo. Svētais Gars respektē cilvēka individualitāti un cilvēciskumu, tomēr veido vienotību ar Dievu un citiem cilvēkiem savā Baznīcā, aicinot tuvoties Dievam. Tas nozīmē, ka cilvēks netiek aicināts atteikties no savas individualitātes un personības. Tieši otrādi – Svētajā Garā cilvēka personas iezīmes kļūst daudz košākas, īpašākas un attīrītākas. Svētais Gars cilvēku saudzīgi un delikāti attīra no grēka, no visa liekā un dara līdzīgāku Dievam.

Mēs katrs savā dzīvē, savās ģimenēs, draudzēs un kopienās, visā Baznīcā no vienas puses redzam grēku un tieksmi uz ļaunumu, bet no otras puses piedzīvojam apbrīnojamo Dieva apredzību un vadību ikdienā, tieši caur Svētā Gara vadību. Jēzus Kristus, mirstot pie krusta un augšāmceļoties dāvā atbrīvošanu un glābšanu no grēka un nāves, tomēr, kamēr vēl esam šajā pasaulē, mēs turpinām piedzīvot savu personīgo un arī visas pasaules sašķeltības drāmu. Kā raksta sv. apustulis Pāvils: „Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru” (Rom 7,19). Tādēļ arī Dievs sūta Savu Garu, lai atjaunotu sākotnējo harmoniju un vienību gan Baznīcā, gan visā pasaulē. Svētais Gars ir Kristus Gars, Kurš nāk, lai visu darītu jaunu. Tieši Vasarssvētki ir Lieldienu notikuma noslēgums, bet no otras puses sākums kaut kam pilnīgi jaunam. Jēzus apustuļi un mācekļi, saņemuši Svēto Garu, drosmīgi dodas pa visu pasauli nest Labo Vēsti. Brīnišķīgi par to saka pravietis Joēls: „Tā saka Kungs: “Es izliešu savu Garu pār ikvienu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, jūsu sirmgalvji redzēs sapņus, un jūsu jaunekļi redzēs redzējumus. Un arī pār saviem kalpiem un kalponēm tajās dienās Es izliešu savu Garu.” (Jl. 3)

Svētais Gars ir pirmais pestīšanas darba turpinātājs, izmantojot apustuļus un Baznīcu Savā misiju darbā. (sal. Jānis Pāvils II. Dominum et Vivificantem, 42 un Redemptoris Missio, 21.) Ar Vassarsvētkiem sākas Baznīcas misija – nest Labo Vēsti – Evaņģēliju līdz pat pasaules robežām. Svētā Gara atnākšana Jēzus mācekļus darīja par lieciniekiem un praviešiem (sal. Apd 1,8; 2, 17-18). Pirmajos gadsimtos, Svētā Gara ietekmē, kristīgā ticība apzināti atveras „tautām”, un liecība par Kristu izplatās nozīmīgākajos Vidusjūras baseina austrumdaļas centros, lai pēc tam aizsniegtu Romu un rietumu robežas (Redemptoris Missio, 25). Svētais Gars pirmo mācekļu Kopienu – Baznīcu darīja par patiesu misionāru, tādējādi, ka tai bija īpašs „mīlestības un brālīgas dzīves starojums”: Viss viņiem bija kopīgs, viņiem bija viena sirds un viena dvēsele, kopienā valdīja prieks un sirds vienkāršība (sal. Apd 2,42-47; 4, 32-35). Baznīca, tā laikmeta cilvēkus pievilka ar Svēta Gara spēku, kurš šo kopienu pats vadīja un virzīja. Tomēr, jau uzreiz pēc Vasarssvētkiem radās „problēmas”. Kādas?

IV gs., laikā, kad kristietība kļuva par Romas impērijas vadošo reliģiju, sākās reliģiskās unifikācijas procesi, kas nozīmēja arī lielu centralizāciju, gan laicīgā, gan garīgā sfērā. Pirms Milānas edikta, kas deva brīvību kristietībai impērijā, bija zināma veida partikulārisms, kas nozīmēja to, ka katrs bīskaps, kā apustuļu pēctecis savā bīskapijā baudīja lielu autonomiju. Pat ja pāvesta kalpojums jau tajā laikā bija jūtams, par ko liecina slavenais strīds starp svēto Cipriānu no Kartāgas un pāvestu par atkritēju, jeb lapsi kristībām, tomēr tāda Baznīcas struktūra un hierarhiskā uzbūve kādu mēs to pazīstam tagad, vēl nebija attīstījusies.

Baznīcas centralizācija turpinājās cauri gadsimtiem, Tridentes koncilā, kurš norisinājās no 1545. līdz 1563. Vel vairāk unificēja Baznīcu, ieviešot kā svarīgāko Romas ritu liturģijā, stiprinot Romas centralizāciju. Mēs zinām arī sāpīgos notikumus, kas skāra visus, kuri mēdza domāt savādāk, nekā uzskatīja oficiālā Baznīca. Šī centralizācija savu kulmināciju sasniedza Vatikāna I koncilā, kurš notika no 1969-1970. gadam, kurā, citu starpā, apstiprināja arī pāvesta nemaldības dogmu. Līdz ar to, tikai sākot ar Vatikāna II koncilu un mūsdienās ar pāvestu Francisku, Baznīca ir sākusi sava veida “atpakaļgaitu”, mēģinot saskaņot vienotību ar dažādību, unifikāciju ar partikulārismu, tādējādi mācoties no Svētā Gara, kurš spēj radīt vienotību dažādībā.

Mūsdienās daudzi kristieši, īpaši katoļticīgie ir satraukti par pāvestu Francisku, par dažādām Baznīcas sinodēm. Dažiem rodas sajūta, ka Baznīca atkāpjas no savas tradicionālās mācības, no gadu simtos un tūkstošos sargātām vērtībām. Bet, ja raugāmies vēsturē, tad visos laikos Baznīcā ir valdījusi spriedze starp cilvēcisko un dievišķo, starp pagātni, tagadni un nākotni. Ir bijuši periodi, kā piemēram ariāņu maldu laikā pirmajos gadsimtos, kad vairākums katolisko bīskapu uz neilgu laiku ir atbalstījuši so mācību. Tomēr pēc kāda laika patiesības un pareizās ticības „balss” uzvarēja un, pamatojoties uz šiem un daudziem citiem faktiem ir redzams, ka Baznīcu vada svētais Gars.

Svētais Gars ir tik „delikāts”, ka ļauj Baznīcā pastāvēt vienotībai dažādībā. Universālais iet roku rokā ar partikulāro, kopīgais ar individuālo. Svēto Garu var salīdzināt ar diriģentu skaistā un plašā orķestrī. Katrs instruments ir unikāls un īpašs, tomēr tieši Dieva Gars ir Tas, kurš, ļaujot katram instrumentam skanēt ar savu īpašo skanējumu, visu orķestri vada vienā balsī un ļauj tam atskaņot visbrīnišķīgāko „Atklāsmes melodiju”. Svētais Gars ir Baznīcas Arhitekts, Viņš ir tas, kurš Baznīcā rada ticības un doktrīnas vienotību visos laikmetos un visā pasaulē. Viņš ir Tas, kurš veido saikni starp Baznīcas hierarhiskajām un harismātiskajām dimensijām, neļaujot vienai un otrai pārņemt dominanci. Ļoti labi to ilustrē pravieša Ezehiēla vīzija, kurā lasām, ka kauli, tās ir struktūras, cilvēciskais, miesīgais, tas, kas no šīs zemes nācis, bet Gars – tas ir Svētais Gars, kuram visas šīs cilvēciskās dimensijas ir jāpiepilda ar „saturu”. Arī svētais apustulis Pāvils 1 vēstulē Korintiešiem, 12.nodaļā uzsver: „Tāpat kā ķermenis ir viens ar daudziem lo­cekļiem, turklāt visi daudzie miesas locekļi tomēr ir viens un tas pats ķermenis, tāpat arī Kristus. Jo mēs vienā Garā visi – gan jūdi, gan pagāni, gan vergi, gan brīvie – esam ar kristību apvienoti vienā miesā. Un mēs visi esam ar vienu Garu piepildīti.”

Svēto Garu nevar atdalīt no Kristus un Viņa Baznīcas. Tie, kuri vēlas „seperēties”, nošķirties Baznīcā, veidot kaut ko „sektantiski” savu, piedzīvos vilšanos un sakāvi. Mūsos visos, diemžēl, ir iezagusies individuālisma sērga visu darīt pašiem uz savu galvu, nejautājot padomu Svētajam Garam un pārējiem Baznīcas locekļiem. Un tieši tādēļ pāvests Francisks vēlas, lai Baznīcā tiktu uzklausīts gan Svētais Gars, kurš ir galvenais Baznīcas Arhitekts un Būvētājs, gan arī pārejie Baznīcas – Kopienas – Ģimenes locekļi. Un pat ja mums katram ir sava misija, kalpojums, svaidījums, uzdevums no Dieva, Baznīcā, atcerēsimies, ka vieni paši mēs neko paveikt nespēsim. Tautā ir teiciens: „Viens nav karotājs.” Mums ne ar vienu nav jākaro, bet mums visiem vēl vairāk ir jāļaujās Svētā Gara vadībai, gan individuāli gan visiem kopā. Noslēgumā vēlos citēt Jēzus Kristus teiktos vārdus Jāņa evaņģēlijā un lai šie vārdi mums katram būtu kā iedrošinājums tai misijai, ko Dievs mums katram ir devis vai dos. “Kam slāpst un kas tic man, lai nāk pie manis un dzer! Kā Raksti ir sacījuši: no Viņa iekšienes plūdīs dzīvā ūdens straumes.” (Jņ 7) „Bet, kad atnāks Viņš – Patiesības Gars –, Viņš jūs ievedīs katrā patiesībā, jo Viņš nerunās pats no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un jums atklās nākamās lietas. Viņš mani pagodinās, jo no manējā paņems un jums pasludinās.” (Jņ 15)

Aicinu ikvienu klausītāju šodien atvērt savu sirdi Svētā Gara pieskārienam. Arī šodien, Vasarsvētku rītā ir iespējams piedzīvot Viņa maigo dvesmu. Svētais Gars neuzbāžas, Viņš ir delikāts un smalkjūtīgs. Tad kad atveram Viņam savu sirdi, Viņš var tajā ienākt un veidot mūsos kopību ar Dievu Tēvu, caur Jēzu Kristu. Nebaidīsimies uzticēties Viņam. Nāc Svētais Gars!

Noslēgumā lūgsimies šo lūgšanu:

LŪGSIMIES

            Nāc, Svētais Gars, piepildi savu ticīgo sirdis un tavas mīlestības uguni tajās iededz. 
            Dievs, kas saviem apustuļiem atsūtīji Svēto Garu, uzklausi savu ļaužu dievbijīgās lūgšanas un tos, kam esi dāvājis ticību, apveltī ar savu mieru.
            Dievs, Tu zini visu un pazīsti mūsu domas un gribu, šķīstī mūsu sirdis ar Svētā Gara spēku, lai mēs varam tevi pienācīgi mīlēt un slavēt.
            Dievs, kas ticīgo sirdis māci un apgaismo ar Svētā Gara gaismu, ļauj mums Tavu gribu pareizi saprast un priecāties vienmēr, saņemot Svētā Gara žēlastības.
            Dievs, tu ar savu Garu mūs vadi un sargā, esi mums žēlīgs un uzklausi mūsu lūgšanas, lai mēs, saņemot Tavu palīdzību, vienmēr paļautos uz Tevi. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Amen.


ceturtdiena, 2020. gada 21. maijs

Par slimīgu ambiciozitāti

Ziņu aģentūras nereti stāsta par cilvēkiem, kas apceļo pasauli ar jahtām, gaisa baloniem, veic dažādas pārsteidzošas darbības, kas liek aizrauties elpai un liecina par šo personu ambiciozitāti. Pazīstam arī saimnieku no Andreja Upīša „Zaļās zemes”, kas, savu ambīciju dzīts, vasarā ar ragavām brauca uz baznīcu. Kas ir šīs ambīcijas? Vai būt ambiciozam ir slikti? Reiz šādu jautājumu man uzdeva kāds cilvēks, tādēļ nolēmu šai tēmai veltīt īsas pārdomas.

Svešvārdu vārdnīcā vārds ‘ambiciozs’ tiek skaidrots kā godkārīgs; tāds, kam ir ambīcijas, kas cenšas kaut ko sasniegt galvenokārt aiz godkārības[1]. Mūsdienās par veiksmīgu sauc cilvēku, kuram ir ambīcijas sasniegt savu kāroto mērķi, daudzreiz pat nedomājot par līdzekļiem un to, kādas sekas tas radīs. Ambiciozitāte, jeb godkāre ir cieši saistīta ar lepnību. No vienas puses ambīcija ir Dieva dāvana. Tā ir izaugsmes dzinulis. Veselīga sacensība vienam ar otru palīdz attīstīties. Tāpat ambīcijas bieži vien palīdz īstenot uzstādīto mērķi. Bez gribasspēka un mērķtiecības nebūtu progresa un izaugsmes. Tomēr vienlaikus jāatzīst, ka ļaunais gars šo Dieva dāvanu izmanto tad, kad vēlas cilvēku novērst no Dieva. „Jūs būsiet kā Dievs,” viņš teica Paradīzes dārzā.[2]

Kāda ir atšķirība starp mērķtiecību un ambiciozitāti? To varam saprast, jautājot, kāds ir manas rīcības motīvs un gala rezultāts, uz ko es tiecos? Vai manas rīcības motīvs ir pagodināt Dievu un kalpot tuvākiem, vai tikai „pabarot” savas ambīcijas, bet patiesībā lepnību?

Kad cilvēks dzīvē nav saņēmis piepildījumu, viņam nav izdevies ko nopietnu sasniegt, tad bieži vien, viņš, kompensējot šo emocionāli-psiholoģisko tukšumu, mēģina ambiciozi, ievainojot citus, par katru cenu tiekties uz iedomātu mērķi vai ilgoties pēc lietām un sasniegumiem, kuri patiesībā nav nemaz nepieciešami. To, vai mums ir slimīga, nepareizi motivēta ambiciozitāte, var noteikt brīžos, kad esam aicināti atkāpties no izvirzītā mērķa un Dievs mūs caur citiem cilvēkiem, autoritātēm, situācijām "pazemina". Ja mēs ilgstoši nevaram atrast mieru sevī, dziļi pārdzīvojam, meklējam iemeslus atriebties, tad tas nozīmē, ka mūsu dzīves pamats nesasakņojas Dievā, bet gan mūsu ambīcijās un šajā amatā, kuru esam iekārojuši.

Ambiciozitātes un varaskāres problēma ļoti skaudri izpaužas gan sabiedrībā, gan arī Baznīcā, visi taču esam arī šīs sabiedrības locekļi. Apustulis Pāvils 1. vēstules korintiešiem 12. nodaļā raksta: „Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa.” Dievs mūs katru caur Kristības sakramentu ir aicinājis savā Baznīcā un katrs no mums tajā ir aicināts veikt kādu kalpojumu. Daži ir galva, piemēram, pāvests, bīskapi, priesteri, u.c., citi savukārt ir mazi, mazi šī lielā un skaistā ķermeņa – Baznīcas – locekļi. Neskatoties uz to, katram no mums ir sava vērtība.

Ja Dievs mūs Baznīcā ir aicinājis kādam amatam vai kalpojumam, tas nenozīmē, ka varam šo amatu vai kalpojumu uzskatīt par tādu, kas mums pienākas vai ko paši esam nopelnījuši. Šis amats, kalpojums vai statuss ir Dieva dāvana.

Mums bieži vien ir tendence Baznīcu uzlūkot kā vēl vienu sabiedrisku, politisku vai biznesa organizāciju, kurā iespējams izpaust savas nesakārtotās un nedziedinātās ambīcijas. Par to var pārliecināties situācijās, kad kāds tiek atlaists no darba vai amata Baznīcā, bet, nespēdams to pieņemt, rada smagas problēmas. Diemžēl gadās redzēt arī to, kā „dievbijīgi” katoļi pēkšņi pārvēršas atklātos Baznīcas ienaidniekos, kas citastarp iesūdz Baznīcu un tās vadītājus tiesā. Protams, mums katram ir savas tiesības aizstāvēt sevi un savu cieņu. Tas ir likumīgi. Bet vienlaikus ir ļoti jāuzmanās, jo tieši šī ir joma, kurā ļaunais gars spēcīgi darbojas. Apustulis Pāvils saka: „Bet brālis iet tiesāties ar brāli, un tad vēl pie neticīgajiem.” (1 Kor 6)

Ir skumji uzzināt, ka daudzi, būdami Baznīcas locekļi, mēģina iedzīvoties uz Baznīcas rēķina vai izkrāpt no tās līdzekļus, īpašumus. Tā vietā, lai domātu, kā palīdzēt vai piedalīties Baznīcas celšanā, viņi to grauj. Šī problēma skar mūs visus – gan klēra locekļus, gan lajus.

Pāvests Francisks ir teicis: „Arī Baznīcā ir karjeristi! Tādu ir daudz, kas izmanto Baznīcu… Ja tev patīk, dodies uz ziemeļiem un kāp kalnos. Tas būs veselīgāk! Taču nenāc uz Baznīcu rāpties pa karjeras kāpnēm! Jēzus pārmet šiem karjeristiem, kas tiecas pēc varas.” (Uzruna 2014. gada maija darbadienas Svētajā Misē, Sv. Martas mājā) Mums vairāk jādomā, ko mēs Baznīcai varam dot, nevis kā no Baznīcas iegūt labumu sev!

Protams, kā ikvienai problēmai, arī šai ir otra puse. Mums visiem, kas esam Baznīcā ir jādomā, kā veicināt tuvākmīlestību un izpratni mūsu starpā, lai mēs katrs Baznīcas loceklis saprastu un izdzīvotu šo realitāti, ka visi esam vienas Baznīcas locekļi. Ka katru no mums Dievs ir aicinājis kalpot Baznīcā ar savām dāvanām un talantiem, bet ka visi esam vienādi Dieva priekšā.

Katoliskās Baznīcas Katehisms norāda, ka visām mūsu dzīves izvēlēm un motivācijām ir jābūt vērstām uz mūsu ilgu piepildījumu – svētlaimi kopā ar Dievu. „Apsolītā svētlaime nostāda mūs izšķirošas morāliskās izvēles priekšā. Tā aicina mūs attīrīt savu sirdi no tās sliktajām nosliecēm un vairāk par visu tiekties pēc Dieva mīlestības. Tā mums māca, ka patiesā laime nav meklējama ne bagātībā vai ērtībās, ne cilvēciskajā godā vai varā, ne arī kādos cilvēciskos sasniegumos, lai arī cik derīgi tie būtu, kā, piemēram, zinātnes, tehnikas vai mākslas sasniegumi, ne arī kādā radībā, bet vienīgi Dievā – visa labuma un visas mīlestības avotā.” (KBK 1723)

Izmeklēsim savu sirdsapziņu un godīgi pajautāsim sev – kāds ir manas rīcības motīvs? Kādēļ es par katru cenu vēlos darīt to vai citu? Vai viens no apsvērumiem nav tas, ka man no tā arī būs kāds labums? Kādēļ es esmu kādā amatā vai kalpošanā Baznīcā?

Meditācijai par šo sasāpējušos problēmu es aicinu pārdomāt Bībeles tekstus no 1. Samuēla grāmatas 10. -15. nodaļas, kur aprakstītas dramatiskās Saula un Dāvida attiecības. Sākotnēji Dievs pagodināja Saulu un viņš kļuva par Izraēļa karali. Tomēr, laika gaitā izrādījās, ka viņš neder šim augstajam amatam, jo neklausījās Dievā, bet īstenoja tikai savus “privātos projektus”. Un tad Dievs nolēma Saulu „atstādināt” un viņa vietā aicināt Dāvidu. Te nu mēs redzam, kādu greizsirdības un ambiciozitātes drāmu tas izraisīja. Ļoti interesanti vērot, ka vēlāk, kad Absaloms pats uz savu galvu bez Dieva svētības vēlas tēvam Dāvidam atņemt karaļa titulu, tad Dāvids traģiskā veidā gatavs pat atkāpties un atbrīvot vietu savam godkārīgajam un ambiciozajam dēlam, jo ir pazemīgs un bez šīs varas ambīcijas. Protams, šis stāsts beidzas traģiski, ar Absaloma nāvi, tomēr arī šajā brīdī redzam, ka Dāvids, rūgti raudādams par sava dēla nāvi, ir brīvs no varaskāres un ambīcijām.

Lai svētā Antonija, tuksnešnieka pārdomas palīdz mums labāk izvērtēt savas dzīves izvēles un motivācijas: „Tie, kas apstājas viesnīcā, guļ atsevišķās istabās mīkstās gultās vai uz soliem, savukārt tas, kam nav vietas viesnīcā, guļ uz grīdas vai stallī. Rītā visi aiziet no turienes un aiznes sev līdzi vienīgi to, kas bijis ceļā nepieciešams vai pie sevis noglabāts kā dārgums. Tā arī no dzīves visi aiziet kā pēc pārgulētas nakts viesnīcā un nes sev līdzi tikai savus darbus, grēkus vai dārgumus, kas vākti dvēselē.”[3]

[1] Svešvārdu vārdnīca, Jumava, 1999
[2] Sal. Eduards Stanieks. „Tikumi un netikumi”. Izdevniecība „Vārds”. 2000. 9.-13.lpp.
[3] Labestība. SIA „Labvēsts”, Rīga, 1996

Tenkas, aprunāšana, greizsirdība un ambiciozitāte Baznīcā!

"Bet jūs, brāļi, esiet aicināti brīvībai; tikai ne tādai brīvībai, lai jūs dotu vaļu miesai, bet kalpotu cits citam Gara mīlestībā! Jo viss likums izpildās vienā vārdā: Mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Bet ja jūs savā starpā kožaties un ēdaties, tad pielūkojiet, ka jūs viens otru neaprijat! Bet es saku: dzīvojiet garā, tad jūs miesas kārībām nesekosiet." (Gal 5, 13-16)

Ko sv. Pāvils bija domājis ar vārdiem - kožaties un ēdaties? Daudziem cilvēkiem, kuri stāv tālāk no Baznīcas, ar šausmām jākonstatē, kāda skaudība, sānsensība, greizsirdība un ambiciozitāte valda Baznīcas aktīvajos locekļos. Un patiesi. Tikko cilvēks ienāk Baznīcā, tad, tā vietā lai meklētu Dievu Valstību, viņš sāk mēgināt savas nepiepildītās ambīcijas realizēt draudzē, kopienā vai kā citādi. Un bieži vien, tie paši līdzekļi, kādi tiek pielietoti laicīgā pasaulē, ar vēl lielāku "spēku" tiek lietoti Baznīcā, draudzē, lai tikai "izsistos", vai iegūtu kādu labumiņu sev. Diemžēl, tas no malas izskatās ļoti nožēlojami un kas ir pats trakākais - šādas aktivitātes ļoti grauj tuvākmīlestību, ieļauno daudzus, kuri ir nesen ienākuši Baznīcā, vai arī savā ticībā nav tik stipri. Tādēļ aicinu visus, kuri ir Baznīcā - centīsiemies netenkot, neaprunāt un "nenorakt" citus Baznīcas locekļus. Ko saka pāvests Francisks? 

"Pāvests skaidroja, ka „jaukšanās citu cilvēku dzīvē” var izpausties kā sevis pielīdzināšana citiem, kas beidzas ar rūgtumu un skaudību, un baumošana, kas beidzas ar tuvākā nozākāšanu. Tieši to visu grib panākt ļaunais gars. „Cik gan daudz mēs Baznīcā baumojam! Cik daudz mēs, kristieši, tenkojam!”, turpināja Francisks.„Tenkot nozīmē citus nomelnot, vai ne? Tas nozīmē nodarīt pāri otram cilvēkam, pazemināt otru. Tenkojot, es panāku, ka mans tuvākais tiek pazemināts, bet es jūtos lielāks. Tā nedrīkst! Baumot, pļāpāt – tas liekas skaisti. Es nezinu, kāpēc, bet tas liekas skaisti. Līdzīgi kā sūkājamās medus konfektes, vai ne? Tu paņem vienu, pēc tam – otru, tad – vēl vienu, un beigās tev sāp vēders. Un kāpēc? Ar baumošanu ir tieši tāpat. Sākumā tas liekas saldi, bet pēc tam tevi iznīcina. Baumošana iznīcina tavu dvēseli! Tenkas ir destruktīvas Baznīcai, tās ir destruktīvas… Tas zināmā mērā līdzinās Kaina rīcībai, proti, nogalināt savu brāli, bet ar mēli; nogalināt brāli”.
Pāvests norādīja, ka tenkošana izpaužas dezinformēšanā, aprunāšanā un nomelnošanā. Pirmajā gadījumā sakām tikai to, kas mums pašiem ir izdevīgi. Otrajā gadījumā stāstām citiem par kāda trūkumiem, tādā veidā sabojājot otra cilvēka labo slavu. Trešajā gadījumā stāstām citiem par otru cilvēku nepatiesas lietas, tādējādi „nogalinot” otru. Francisks uzsvēra, ka katra minētā rīcība ir grēks! To darot, mēs savos tuvākajos dodam pļauku pašam Jēzum. Svētais tēvs aicināja lūgt no Dieva žēlastību atturēties no nevajadzīgās iejaukšanās citu dzīvē un sekot Jēzum pa to pašu ceļu, pa kuru gāja Viņš pats. Jēzum neinteresē, vai tu esi liels vai mazs. Viņam interesē, vai tu esi mīlestības pilns – atgādināja Svētais tēvs." (Vatikāna radio, www.radiovaticana.va. Pāvesta uzruna 2013.gada 18.maijā)

trešdiena, 2020. gada 13. maijs

Tieslietu ministrija informē par reliģisko organizāciju darbību no 12. maija

Tieslietu ministrija, atbilstoši Ministru kabineta 2020. gada 7. maija lēmumam, grozot Ministru kabineta 2020. gada 12. marta rīkojumu Nr. 103 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu”, informē par reliģisko organizāciju darbību, sākot no 2020. gada 12. maija.

No 12. maija tiek atļauta pulcēšanās gan iekštelpās, gan ārtelpās organizētos pasākumos – arī reliģiskās darbības veikšanai, pulcējoties, ievērojot šādas prasības:

1. vienlaicīgi pasākumā ir ne vairāk kā 25 cilvēki, ievērojot fiziskās distancēšanās un epidemioloģiskās drošības pasākumus;

2. pasākuma laiks nepārsniedz trīs stundas iekštelpās;

3. pasākumiem, kuros apmeklētājs piedalās, atrodoties vieglajā transportlīdzeklī, nepiemēro iepriekšminēto cilvēku skaita ierobežojumu;

4. pasākuma organizators nodrošina ierobežojumu ievērošanu un dezinfekcijas līdzekļu pieejamību dalībniekiem;

Tieslietu ministrija norāda, ka garīgā un kalpojošā personāla noturēts dievkalpojums, neaicinot uz to draudzi, nav uzskatāms par organizētu pasākumu. Tādējādi vienlaicīgi reliģiskās darbības veikšanas vietās var atrasties tāds personu skaits, kas nodrošina savstarpējās divu metru distances un citu noteikto fiziskās distancēšanās un epidemioloģiskās drošības pasākumu ievērošanu.

Laulību, kristību, bēru ceremonijas tiek uzskatītas par organizētu pasākumu minētā rīkojuma izpratnē, tāpēc dalībnieku skaits (ieskaitot garīgo un kalpojošo personālu) nevar pārsniegt 25 cilvēkus, neatkarīgi no tā, vai pasākums tiek organizēts iekštelpās vai ārtelpās. Turklāt iekštelpās notiekošā pasākuma laiks nevar pārsniegt trīs stundas. Attiecībā uz ārtelpās notiekošajiem pasākumiem maksimālais norises laiks netiek ierobežots. Papildus minētajam, pasākuma organizatoram ir pienākums nodrošināt ierobežojumu ievērošanu un dezinfekcijas līdzekļu pieejamību dalībniekiem.

Atgādinām, ka, neievērojot divu metru distanci, vienlaikus pulcēties publiskās iekštelpās un publiskās ārtelpās var:
ne vairāk kā divas personas;
personas, kas dzīvo vienā mājsaimniecībā;
vecāks un viņa nepilngadīgie bērni, ja viņi nedzīvo vienā mājsaimniecībā;
personas, kuras veic darba vai dienesta pienākumus.

Pārpublicēts no: 

Bīskapu konferences paziņojums saistībā ar dalību dievkalpojumos

Latvijas Bīskapu konference pateicas visiem, kas šajā ārkārtējā situācijā atbildīgi rīkojās ievērojot noteiktos ierobežojumus, kā arī tiem, kas atbalstīja draudžu baznīcas ar savu kalpojumu un ziedojumu.Ņemot vērā faktu, ka ir mainījušies spēkā esošie ierobežojumi Covid-19 pandēmijas ierobežošanai, Latvijas Bīskapu konference publicējusi jaunu paziņojumu saistībā ar dalību dievkalpojumos ārkārtas stāvokļa laikā.

Ministru kabinets 2020 gada 7. maija sēdē pieņēma grozījumus ārkārtējās situācijas laikam, kas tiek pagarināts līdz 9. jūnijam. Ņemot vērā jaunos noteikumus, Latvijas Bīskapu konference informē ticīgos, ka, sākot ar 2020. gada 13. maiju, ir atļauts pulcēties uz reliģiskajiem pasākumiem gan iekštelpās, gan ārā, ievērojot minētās prasības:

1. Kārtējā (tas ir tā, kas ir saskaņā ar pirmskrīzes ierasto dievkalpojumu kārtību) Svētā Mise var notikt ar ticīgo piedalīšanos, ievērojot 2 m distancēšanos.

2. Baznīcā jābūt noorganizētiem roku dezinfekcijas līdzekļiem un regulāri jādezinficē virsmas. Arī garīdzniekiem un kalpotājiem jāizmanto dezinfekcijas līdzekļi. Draudžu vadībai ir jānodrošina, lai nenotiktu drūzmēšanās nedz pie ieejas, nedz dievkalpojuma laikā.

3. Attiecībā uz kristībām, laulībām, bērēm un kapusvētkiem ir saistošs ierobežojums: ne vairāk kā 25 cilvēki un 2 m distance. 

4. Latvijas diecēžu bīskapi atgādina, ka, pat ja katoļticīgie uz ārkārtas stāvokļa laiku tiek atbrīvoti no pienākuma piedalīties svētdienas un obligāti svinamo svētku Svētajā Misē, no šī brīža dievkalpojumu apmeklēšana ir kļuvusi iespējama. Un tie, kuri aizvien jūtas nedroši par savu veselību saistībā ar vīrusu Covid-19, paliekot mājās, var justies brīvi savā sirdsapziņā. Tiešraides no dievkalpojumiem notiks vismaz līdz ārkārtējās situācijas beigām.

Aizvien turpināsim lūgties arī mājās, uzturot saikni ar savām draudzēm un tās atbalstot. Mēs piesaucam Vissvētākās Jaunavas Marijas - Slimnieku veselības un Māras Zemes karalieni palīdzību. Lai Dievs caur viņas aizbildniecību palīdz gan mūsu zemē, gan visā pasaulē uzveikt bīstamo slimību, šai pārbaudījumu laikā atjaunoties garīgi un nest Debesu Valstības cienīgus augļus.

Latvijas Bīskapu konference
Pārpublicēts no www.katolis.lv

otrdiena, 2020. gada 5. maijs

Dievišķo patiesību "atražotāji"! (papildināts)

Jo tālāk mēs atliksim diecēzes sinodes vai provinces partikulārā koncila rīkošanu, kuriem būtu uzdevums iemiesot Vatikāna II koncila "garu" Katoliskajā Baznīcā Latvijā, jo lielāka plaisa starp Baznīcu un sabiedrību, starp hierarhiju un lajiem, starp abstraktu un teorētisku patiesību pasludināšanu un cilvēku reālo dzīvi mēs piedzīvosim. Baznīca ir sūtīta, lai "iemiesotos" un "iemiesotu" Dievišķo Logosu - Jēzus Kristu konkrētā laikmetā un situācijā. Pie tik straujām sociālām, antropoloģiskām un sabiedriskām izmaiņām, pie tik straujas jauniešu domāšanas veida un stila maiņas, domāt, ka ar "arhibīskapa Springoviča" vai pat "deviņdesmito" gadu atražotajām un "pārkopētajām" pastorālajām formām mēs spēsim aizsniegt mūsdienu cilvēku sirdis, ir utopija. Atliekot šos jautājumus, mūsu dievnami kļūs aizvien tukšāki un Katoliskās Baznīcas klātbūtne mūsu sabiedrībā būs aizvien mazāk pamanāma. #atziņas #Koncils

Un maza piebilde! Tridentes koncila (1545-1563) pieņemtie reformas dekrēti tikai tad tika ieviesti dzīvē, kad svētais Kārlis Boromejs, savā diecēzē Milānā, Itālijā, sāka sasaukt regulāras sinodes un veica Tridentes koncila dekrētu realu iemiesošanu Baznīcas dzīvē.

Kad nopublicēju šīs savas pārdomas, saņēmu daudz pārmetumus un iebildumus, ka šis teksts ir domāts tikai garīdznieku "iekšējai" lietošanai un ka tas izraisa lielus satricinājumus gan garīdznieku, gan ticīgo sirdīs. Tad jāsaka, ka Evaņģēlijs un Koncili vienmēr ir bijuši zināma veida satricinājumi. Arī pāvesta Franciska teksti ir tieši, dažreiz pat asi un tādi, kas izraisa diskusijas.

Tieši šāda reakcija un manis rakstīto ir indikātors tam, kādā domāšanas "sistēmā" mēs joprojām dzīvojam. Sinode nav tikai garīdznieku "uzdevums". Sinode un sinodālais domāšanas veids nozīmē to, ka Baznīca esam mēs visi kopā, neizslēdzot aicinājuma, stāvokļa, ordinācijas un citas atšķirības. Tieši šo jautājumu jau 8 gadus pētu savā doktora disertācijā, īpašu uzmanību veltot t.s. "divpusējai klerikalizācijai". Viena klerikālisma forma ir tā, kas pastāvēja pirms Vatikāna II koncila, kas sadalīja Baznīcu divās daļās - hierarhija, jeb "Ecclesia docetos". Tā ir Baznīca, kas māca, Baznīca, kas visu izlemj, kas visu zina labāk. Un  tad ir laji, "profānā masa", - "Ecclesia auditos". Baznīca, kurai ir jāklausa, jāpakļaujas, jāpilda garīdznieku dotās pavēles un uzdevumi. Pēc Vatikāna II koncila daudzās vietējās Baznīcas Eiropā iekrita otra veida klerikālismā, kad laji sāka automātiski "kopēt" garīdznieku funkcijas un nerespektēt katra Baznīcas stāvokļa aicinājumu un uzdevumus. Arī no šī veida klerikālisma formas mums vajadzētu izvairīties.

Tieši tādēļ ir vajadzīga Sinode, lai, balstoties uz Vatikāna II koncila "patieso garu", iemiesotu to mūsu lokālajā Baznīcā. Un tas nav tikai garīdznieku uzdevums. Lai tas notiktu, ir nepieciešama mūsu visu domāšanas veida maiņa, mūsu prātu un siržu "kopernika apvērsums". Es ļoti ceru, ka kādreiz tas notiks. Es mēģināšu sākt pats ar sevi!

svētdiena, 2020. gada 3. maijs

Virtuālais svētceļojums uz Skaistkalni!

Jau vairāk kā 10 gadus svētceļnieki kājām ne tikai no Rīgas, bet arī no citām vietām, maija mēneša sākumā devās uz Skaistkalnes Vissvētākās Jaunavas Marijas, Ģimenes Karalienes svētvietu. Šogad arī bija plānots šis svētceļojums, tomēr, pandēmijas dēļ tas nevar notikt klātienē. Tā nu sanāca, ka šodien, iekšējās, jeb klusās lūgšanas laikā, no Kunga saņēmu "maigu" pamudinājumu organizēt garīgi - virtuālo svētceļojumu. Kā tas izpaudīsies?

Svētceļojumā varam piedalīties ikviens, paliekot mājās (#paliecmajas) un īstenojot šādas garīgās aktivitātes:

1. Svētceļojums sāksies 30.aprīlī, ceturtdien, 9.00 ar tiešraidi no Salaspils katoļu baznīcas priestera Ilmāra Tolstova facebook kontā un kura būs redzama arī manā blogā www.tolstovs.lv. Šajā tiešraidē došu ievada ceļa vārdus.

2. Ceturtdien, 30.aprīlī nākamā tiešraide būs 17.00 no Baldones katoļu baznīcas. Šajā tiešraidē komentēšu Jāņa evaņģēlija 6, 44-51, ar ievirzi - ko Vatikāna II koncila dokumenti saka par māceklību.

3. Piektdien, 1.maijā 19.00 tiešraide būs no Vecumnieku svētā Jāņa Pāvila II katoļu kapelas. Tiešraidē komentēšu Jāņa evaņģēlija 6, 52-59, ar ievirzi - Kas ir Maize?

4. Sestdien, 2.maijā 20.45 tiešraide būs no Skaistkalnes Dievmātes sanktuārija, kur tiešraidē komentēšu Jāņa evaņģēlija 6, 55.60-69, ar ievirzi - Kungs, pie kā mums cita iet?

5. Svētdien, 16.00 būs maza reportāža no paša svētceļojuma ceļa, kādā īpašā vietā, kas visiem Skaistkalnes svētceļniekiem ir labi pazīstama. Būs mazliet "nostaģiskas atmiņas". :)

Svētceļojums noslēgsies 4.maijā, pirmdien, 8.00 ar svēto Misi Salaspils katoļu baznīcā, ko translēs Radio Marija Latvija.

Lūgums visiem "virtuālajiem svētceļniekiem" šīs dienas pavadīt zināmā klusumā, pārdomās. Būtu vēlams katru dienu palūgties rožukroni un Vissvētākās Jaunavas Marijas litāniju, kā arī katru dienu noskatīties vai noklausīties svētās Mises translācijas.

Lai visiem jauks svētceļojums!

Noslēguma konference!


Brauciens no Vecumniekiem uz Skaistkalni un satikšanās ar tēvu Jāni pie Skaistkalnes Dievmātes svētbildes!


Brauciens no Baldones uz Vecumniekiem un konference 1.maija vakarā - kas ir patiesā Maize?


Pirmā konference 30.aprīlī 17.00 Baldonē: "Ko nozīmē būt Kunga māceklim?"


"Iziešana" no Salaspils katoļu baznīcas 30.aprīlī 9.00.