Dievišķo patiesību "atražotāji"! (papildināts)

Jo tālāk mēs atliksim diecēzes sinodes vai provinces partikulārā koncila rīkošanu, kuriem būtu uzdevums iemiesot Vatikāna II koncila "garu" Katoliskajā Baznīcā Latvijā, jo lielāka plaisa starp Baznīcu un sabiedrību, starp hierarhiju un lajiem, starp abstraktu un teorētisku patiesību pasludināšanu un cilvēku reālo dzīvi mēs piedzīvosim. Baznīca ir sūtīta, lai "iemiesotos" un "iemiesotu" Dievišķo Logosu - Jēzus Kristu konkrētā laikmetā un situācijā. Pie tik straujām sociālām, antropoloģiskām un sabiedriskām izmaiņām, pie tik straujas jauniešu domāšanas veida un stila maiņas, domāt, ka ar "arhibīskapa Springoviča" vai pat "deviņdesmito" gadu atražotajām un "pārkopētajām" pastorālajām formām mēs spēsim aizsniegt mūsdienu cilvēku sirdis, ir utopija. Atliekot šos jautājumus, mūsu dievnami kļūs aizvien tukšāki un Katoliskās Baznīcas klātbūtne mūsu sabiedrībā būs aizvien mazāk pamanāma. #atziņas #Koncils

Un maza piebilde! Tridentes koncila (1545-1563) pieņemtie reformas dekrēti tikai tad tika ieviesti dzīvē, kad svētais Kārlis Boromejs, savā diecēzē Milānā, Itālijā, sāka sasaukt regulāras sinodes un veica Tridentes koncila dekrētu realu iemiesošanu Baznīcas dzīvē.

Kad nopublicēju šīs savas pārdomas, saņēmu daudz pārmetumus un iebildumus, ka šis teksts ir domāts tikai garīdznieku "iekšējai" lietošanai un ka tas izraisa lielus satricinājumus gan garīdznieku, gan ticīgo sirdīs. Tad jāsaka, ka Evaņģēlijs un Koncili vienmēr ir bijuši zināma veida satricinājumi. Arī pāvesta Franciska teksti ir tieši, dažreiz pat asi un tādi, kas izraisa diskusijas.

Tieši šāda reakcija un manis rakstīto ir indikātors tam, kādā domāšanas "sistēmā" mēs joprojām dzīvojam. Sinode nav tikai garīdznieku "uzdevums". Sinode un sinodālais domāšanas veids nozīmē to, ka Baznīca esam mēs visi kopā, neizslēdzot aicinājuma, stāvokļa, ordinācijas un citas atšķirības. Tieši šo jautājumu jau 8 gadus pētu savā doktora disertācijā, īpašu uzmanību veltot t.s. "divpusējai klerikalizācijai". Viena klerikālisma forma ir tā, kas pastāvēja pirms Vatikāna II koncila, kas sadalīja Baznīcu divās daļās - hierarhija, jeb "Ecclesia docetos". Tā ir Baznīca, kas māca, Baznīca, kas visu izlemj, kas visu zina labāk. Un  tad ir laji, "profānā masa", - "Ecclesia auditos". Baznīca, kurai ir jāklausa, jāpakļaujas, jāpilda garīdznieku dotās pavēles un uzdevumi. Pēc Vatikāna II koncila daudzās vietējās Baznīcas Eiropā iekrita otra veida klerikālismā, kad laji sāka automātiski "kopēt" garīdznieku funkcijas un nerespektēt katra Baznīcas stāvokļa aicinājumu un uzdevumus. Arī no šī veida klerikālisma formas mums vajadzētu izvairīties.

Tieši tādēļ ir vajadzīga Sinode, lai, balstoties uz Vatikāna II koncila "patieso garu", iemiesotu to mūsu lokālajā Baznīcā. Un tas nav tikai garīdznieku uzdevums. Lai tas notiktu, ir nepieciešama mūsu visu domāšanas veida maiņa, mūsu prātu un siržu "kopernika apvērsums". Es ļoti ceru, ka kādreiz tas notiks. Es mēģināšu sākt pats ar sevi!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru