Lūkas ev.14,27 un Mateja ev. 10,38 problēma
Lūkas ev. 14,27: "... Un, kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis." Arī Bībeles biedrības 1965.gada tekstā un arī jaunajā tulkojumā ir līdzīgi: "Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis."
Ir ļoti svarīgi saprast to domu, ko Jēzus šeit vēlas pateikt: Nevar sekot Jēzum, iet Viņam līdzi, neņemot krustu. Ir daudz, kas Jēzum vēlas sekot, bet pa vieglo, plato ceļu. Jēzus saka, ja tu gribi sekot Man, ņem krustu.
Toties grieķu un citos tekstos ir daudz savādāk: "ὅστις οὐ βαστάζει τὸν σταυρὸν ἑαυτοῦ καὶ ἔρχεται ὀπίσωμου οὐ δύναται εἶναί μου μαθητής."
Jāatzīmē, ka grieķu vārds ἔρχεται nozīmē sekot, nevis nesekot. Arī citu valodu tulkojumos ir līdzīgi:
et qui non baiulat crucem suam et venit post me non potest esse meus discipulus
And whosoever doth not carry his cross and come after me cannot be my disciple.
A ktokolwiek nie niesie krzyża swego, a idzie za mną, nie może być uczniem moim.
Jāatzīmē, ka grieķu vārds ἔρχεται nozīmē sekot, nevis nesekot. Arī citu valodu tulkojumos ir līdzīgi:
et qui non baiulat crucem suam et venit post me non potest esse meus discipulus
And whosoever doth not carry his cross and come after me cannot be my disciple.
A ktokolwiek nie niesie krzyża swego, a idzie za mną, nie może być uczniem moim.
Mateja 10,38: "Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts".
καὶ ὃς οὐ λαμβάνει τὸν σταυρὸν αὐτοῦ καὶ ἀκολουθεῖ ὀπίσω μου, οὐκ ἔστιν μου ἄξιος.
Kto nie bierze swego krzyża, a idzie za Mną, nie jest Mnie godzien.
и кто не берет креста своего и следует за Мною, тот не достоин Меня.
And he who does not take his cross and come after me is not good enough for me.
et qui non accipit crucem suam et sequitur me non est me dignus
Kāda bija Baznīcas situācija 20 gadus pēc Vatikāna II koncila?
Strādājot pie savas doktora disertācijas, atradu ļoti labu kardināla Godfrīda Daniela (Godfried Danneels) Baznīcas situācijas sintēzi, ko viņš veica, apkopojot visu pasaules episkopātu ierosinājumus pirms ārkārtējās bīskapu sinodes 1985.gadā, kas bija veltīta Vatikāna II koncila slēgšanas 20.gadadienai.
Pēckonsila bilanse!
Vispārējie spriedumi
a) Bīskapu vienprātība par to, ka Koncils ir piepildījis Baznīcas cerības. Darbs tikai veikts ar aizrautību, drosmi. Koncils, viennozīmīgi bija Svētā Gara darbs. Lielākā daļa ticīgo ar entuziasmu un prieku pieņēma Koncilu, kā Dieva dāvanu. Par Koncilu un tā dokumentiem bija liela interesa gan no citu konfesiju un reliģiju puses, gan no laicīgās pasaules puses.
b) Pat ja pēc Koncila bija zināmas grūtības Baznīcā, tomēr būtu maldīgi spriedelēt "pirms Koncila..." un "pēc Koncila..." (post concilium, ergo propter concilium). Vajadzīga ticības perspektīva.
Pozitīvie punkti
1. Daudzu ticīgo aktivitāšu pieaugums. Uz daudzām lietām ticīgie sāka skatīties ar pārdabiskās ticības acīm. Tomēr grūta sintēze ar tik dažādām vietējām Baznīcām, kas tomēr tika pārvarētas.
2. Vienprātība, kas skāra liturģisko atjaunotni. Līdzdalība sakramentālā dzīvē no ticīgo puses strauji pieauga, īpaši Euharistijā.
3. Dieva Vārda bagātināšana liturģijā. Ticīgie daudz aktīvāk sāka lasīt Bībeli - Svētos Rakstus un lietot tos ikdienā. Bībele caurstrāvoja evaņģelizāciju, katehizāciju, sprediķošanu.
4. Dziļāka Baznīcas izpratne. Atbildīga līdzdalība - diakoni, lektori, akolīti, katehēti. Pieauga ticīgo izpratne par to, ka arī viņi ir Baznīca.
5. Dziļāka Baznīcas un pasaules savstarpējā izpratne un dialogs. Pieauga Baznīcas evaņģēliskā liecība starptautiskā un sabiedrības laukā par tādām tēmām, kā cilvēka tiesības, taisnīgums, miers un brīvība. Lielāks jūtīgums uz sociāli - sabiedriskajām problēmām. Lielāka uzmanība pievērsta nabagiem. Dialogs ar citiem kristiešiem, citām reliģijām, neticīgajiem. Inkulturācija, ticība un kultūra.
6. Bīskapu un priesteru attiecību pārskatīšana, labāka ordinācijas sakramenta izpratne. Uzsvars uz formāciju semināros un pašu priesteru formāciju. Lielāka koleģialitāte Baznīcā visos līmeņos. Pakāpeniska Baznīcas izpratne, kā kopienas, ģimenes.
7. Klosterdzīves atjaunotne.
Negatīvie punkti
1. Liturģiskā reforma bieži vien palika tikai ārējo aktivitāšu robežās. Daži priesteri iekrita subjektīvismā. Tikai aizmirsts, ka liturģiskais kults ir visas Baznīcas darbība. Tika atstāta novārtā adorācija. Liturģija pārstāja būt kā sacrum. Baznīcā daži vairāk pievērsās horizontālam redukcionismam vai moralizējošam intelektuālismam. Grēksūdzes sakramenta krīze un tautas dievbijības formu panicināšana.
2. Tik liels uzsvars uz Dieva Vārdu, ka Bībele tika izolēta no visas dzīvās Baznīcas Tradīcijas. Parādījās subjektīvisms, ar kādu tika interpretēta un izdzīvota Baznīcas mācība. Katehizācija netika veikta integrāli, bet notika izlases veidā, pieņemot tikai to, kas ir ērts un patīkams. Nepieņēma visu Baznīcas mācību morāles un ētikas jomā. Grūtības izpratnē starp objektīvu patiesību un sirdsapziņas brīvību. Ētiskais subjektīvisms.
3. Eklezioloģiskā krīze. Vienpusīgi un pat ideoloģiski skaidrota konstitūcija Lumen gentium. Notika Dieva tautas un hierarhijas pretstatīšana. Pretstatīja institucionālo Baznīcu pret Baznīcu, kā noslēpumu. Spriedze starp Universālo Baznīcu un lokālajām Baznīcām. Bīskapu konferenču teoloģiskā statusa jautājums. Attiecības ar Romas kūriju un koleģialitātes jautājumi.
4. Baznīcas un pasaules attiecības nebija tik spožas, kā gribēja Koncils. Bagātajās valstīs pieauga laicizācija, ateisms un meteriālisms. Morālisko vērtību krīze. Attīstītajās valstīs pieauga nabadzīgo cilvēku skaits. Cīņa par brīvību un taisnīgumu. Jaunas problēmas - miers un karš; zinātnē, īpaši biomedicīnā neņēma vērā bioētikas prasības, sievietes loma sabiedrībā un Baznīcā.
Kā Baznīcai atbildēt uz šīm problēmām? Baznīcas atbilde nevar būt tikai disciplināra un administratīva. Nevar šīs problēmas risināt ar pirmskoncila paņēmieniem. Daudzās vietās trūkst ticības Svētā Gara darbībai, nav brālīga dialoga un pacietības, kas saistās ar cerību. Arī hermeneutiskā kļūda, sadalot Baznīcas laikmetu etapos: pirms un pēc koncila, uzskatot, ka viss, kas bija pirms koncila bija slikts un tagad visu vajag reformēt reformas dēļ. Jāņem vērā visas Baznīcas Tradīcijas kopsakts un uz Baznīcu un tās mācību jāskatās sintētiskā gaismā. Jāatcerās, ka Svētais Gars nav pametis savu Baznīcu un bez triumfālisma turpinās vadīt savu Baznīcu cauri laikiem.
Brīvi pārstāstītas kardināla Godfrīda Danelsa (Godfried Danneels) domas. Oriģināls ņemts no franču izdevuma "Synodus Episcoporum", nr. 5, franču valodā. Tulkots uz poļu valodu un publicēts izdevumā "Chrześcijanin w świecie", nr. 4/151, r. 1986, 49-53.
Pēckonsila bilanse!
Vispārējie spriedumi
a) Bīskapu vienprātība par to, ka Koncils ir piepildījis Baznīcas cerības. Darbs tikai veikts ar aizrautību, drosmi. Koncils, viennozīmīgi bija Svētā Gara darbs. Lielākā daļa ticīgo ar entuziasmu un prieku pieņēma Koncilu, kā Dieva dāvanu. Par Koncilu un tā dokumentiem bija liela interesa gan no citu konfesiju un reliģiju puses, gan no laicīgās pasaules puses.
b) Pat ja pēc Koncila bija zināmas grūtības Baznīcā, tomēr būtu maldīgi spriedelēt "pirms Koncila..." un "pēc Koncila..." (post concilium, ergo propter concilium). Vajadzīga ticības perspektīva.
Pozitīvie punkti
1. Daudzu ticīgo aktivitāšu pieaugums. Uz daudzām lietām ticīgie sāka skatīties ar pārdabiskās ticības acīm. Tomēr grūta sintēze ar tik dažādām vietējām Baznīcām, kas tomēr tika pārvarētas.
2. Vienprātība, kas skāra liturģisko atjaunotni. Līdzdalība sakramentālā dzīvē no ticīgo puses strauji pieauga, īpaši Euharistijā.
3. Dieva Vārda bagātināšana liturģijā. Ticīgie daudz aktīvāk sāka lasīt Bībeli - Svētos Rakstus un lietot tos ikdienā. Bībele caurstrāvoja evaņģelizāciju, katehizāciju, sprediķošanu.
4. Dziļāka Baznīcas izpratne. Atbildīga līdzdalība - diakoni, lektori, akolīti, katehēti. Pieauga ticīgo izpratne par to, ka arī viņi ir Baznīca.
5. Dziļāka Baznīcas un pasaules savstarpējā izpratne un dialogs. Pieauga Baznīcas evaņģēliskā liecība starptautiskā un sabiedrības laukā par tādām tēmām, kā cilvēka tiesības, taisnīgums, miers un brīvība. Lielāks jūtīgums uz sociāli - sabiedriskajām problēmām. Lielāka uzmanība pievērsta nabagiem. Dialogs ar citiem kristiešiem, citām reliģijām, neticīgajiem. Inkulturācija, ticība un kultūra.
6. Bīskapu un priesteru attiecību pārskatīšana, labāka ordinācijas sakramenta izpratne. Uzsvars uz formāciju semināros un pašu priesteru formāciju. Lielāka koleģialitāte Baznīcā visos līmeņos. Pakāpeniska Baznīcas izpratne, kā kopienas, ģimenes.
7. Klosterdzīves atjaunotne.
Negatīvie punkti
1. Liturģiskā reforma bieži vien palika tikai ārējo aktivitāšu robežās. Daži priesteri iekrita subjektīvismā. Tikai aizmirsts, ka liturģiskais kults ir visas Baznīcas darbība. Tika atstāta novārtā adorācija. Liturģija pārstāja būt kā sacrum. Baznīcā daži vairāk pievērsās horizontālam redukcionismam vai moralizējošam intelektuālismam. Grēksūdzes sakramenta krīze un tautas dievbijības formu panicināšana.
2. Tik liels uzsvars uz Dieva Vārdu, ka Bībele tika izolēta no visas dzīvās Baznīcas Tradīcijas. Parādījās subjektīvisms, ar kādu tika interpretēta un izdzīvota Baznīcas mācība. Katehizācija netika veikta integrāli, bet notika izlases veidā, pieņemot tikai to, kas ir ērts un patīkams. Nepieņēma visu Baznīcas mācību morāles un ētikas jomā. Grūtības izpratnē starp objektīvu patiesību un sirdsapziņas brīvību. Ētiskais subjektīvisms.
3. Eklezioloģiskā krīze. Vienpusīgi un pat ideoloģiski skaidrota konstitūcija Lumen gentium. Notika Dieva tautas un hierarhijas pretstatīšana. Pretstatīja institucionālo Baznīcu pret Baznīcu, kā noslēpumu. Spriedze starp Universālo Baznīcu un lokālajām Baznīcām. Bīskapu konferenču teoloģiskā statusa jautājums. Attiecības ar Romas kūriju un koleģialitātes jautājumi.
4. Baznīcas un pasaules attiecības nebija tik spožas, kā gribēja Koncils. Bagātajās valstīs pieauga laicizācija, ateisms un meteriālisms. Morālisko vērtību krīze. Attīstītajās valstīs pieauga nabadzīgo cilvēku skaits. Cīņa par brīvību un taisnīgumu. Jaunas problēmas - miers un karš; zinātnē, īpaši biomedicīnā neņēma vērā bioētikas prasības, sievietes loma sabiedrībā un Baznīcā.
Kā Baznīcai atbildēt uz šīm problēmām? Baznīcas atbilde nevar būt tikai disciplināra un administratīva. Nevar šīs problēmas risināt ar pirmskoncila paņēmieniem. Daudzās vietās trūkst ticības Svētā Gara darbībai, nav brālīga dialoga un pacietības, kas saistās ar cerību. Arī hermeneutiskā kļūda, sadalot Baznīcas laikmetu etapos: pirms un pēc koncila, uzskatot, ka viss, kas bija pirms koncila bija slikts un tagad visu vajag reformēt reformas dēļ. Jāņem vērā visas Baznīcas Tradīcijas kopsakts un uz Baznīcu un tās mācību jāskatās sintētiskā gaismā. Jāatcerās, ka Svētais Gars nav pametis savu Baznīcu un bez triumfālisma turpinās vadīt savu Baznīcu cauri laikiem.
Brīvi pārstāstītas kardināla Godfrīda Danelsa (Godfried Danneels) domas. Oriģināls ņemts no franču izdevuma "Synodus Episcoporum", nr. 5, franču valodā. Tulkots uz poļu valodu un publicēts izdevumā "Chrześcijanin w świecie", nr. 4/151, r. 1986, 49-53.
Kas ir obligāti svināmie svētki Katoļu Baznīcā?
Balstoties uz Kanonisko Tiesību Kodeksu, Baznīcā pavisam ir 10 obligāti svināmās dienas, kas neiekrīt svētdienās. „ ... svinamas ir sekojošas dienas:
25.decembris, mūsu Kunga Jēzus Kristus dzimšanas svētki,
1.janvāris, Vissvētākās Jaunavas Marijas - Dieva Mātes svētki,
6.janvāris, Kunga parādīšanās svētki jeb Epifānija,
19.marts, svētā Jāzepa diena,
Kunga debeskāpšanas svētki,
Vissvētā Sakramenta svētki,
29.jūnijs, svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētki,
15.augusts, Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki,
1.novembris, Visu svēto diena,
8.decembris, Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas svētki.” (KTK, 1246. kanona § 1, KBK 2177)
"Pirmais Baznīcas bauslis ("Tev būs svētdienās un svētku dienās piedalīties Svētajā Misē un atturēties no smagiem darbiem") no ticīgajiem prasa svētīt dienu, kurā godinām Kunga augšāmcelšanos, kā arī dienas, kurās norisinās galvenās liturģiskās svinības, kas godina Kunga, Vissvētākās Jaunavas Marijas un svēto noslēpumus, pirmām kārtām piedaloties Euharistijā, kurā pulcējas kristīgā kopiena. Tāpat šis bauslis prasa arī atturēties no tiem darbiem un pasākumiem, kas var traucēt šo dienu svētīšanu.” (KTK, no 1246.-1248. kanonam; KBK 2042)
Noteikumi, kas nosaka piedalīšanos šajos svētkos ir tādi pat, kā attiecībā uz svētdienu. Ja obligāti svināmie svētki, kuri iekrīt darbadienā ir reizē arī mūsu darba diena, tad protams nebūs morālisks pārkāpums, ja neaiziesim uz sv. Misi un strādāsim. Ja tomēr mums bija iespēja obligātajos svētkos atturēties no smagiem darbiem un aiziet uz svēto Misi, bet mēs to neizdarījam, mēs esam izdarījuši grēku, ko vajag izsūdzēt grēksūdzē.
25.decembris, mūsu Kunga Jēzus Kristus dzimšanas svētki,
1.janvāris, Vissvētākās Jaunavas Marijas - Dieva Mātes svētki,
6.janvāris, Kunga parādīšanās svētki jeb Epifānija,
19.marts, svētā Jāzepa diena,
Kunga debeskāpšanas svētki,
Vissvētā Sakramenta svētki,
29.jūnijs, svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētki,
15.augusts, Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki,
1.novembris, Visu svēto diena,
8.decembris, Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas svētki.” (KTK, 1246. kanona § 1, KBK 2177)
"Pirmais Baznīcas bauslis ("Tev būs svētdienās un svētku dienās piedalīties Svētajā Misē un atturēties no smagiem darbiem") no ticīgajiem prasa svētīt dienu, kurā godinām Kunga augšāmcelšanos, kā arī dienas, kurās norisinās galvenās liturģiskās svinības, kas godina Kunga, Vissvētākās Jaunavas Marijas un svēto noslēpumus, pirmām kārtām piedaloties Euharistijā, kurā pulcējas kristīgā kopiena. Tāpat šis bauslis prasa arī atturēties no tiem darbiem un pasākumiem, kas var traucēt šo dienu svētīšanu.” (KTK, no 1246.-1248. kanonam; KBK 2042)
Noteikumi, kas nosaka piedalīšanos šajos svētkos ir tādi pat, kā attiecībā uz svētdienu. Ja obligāti svināmie svētki, kuri iekrīt darbadienā ir reizē arī mūsu darba diena, tad protams nebūs morālisks pārkāpums, ja neaiziesim uz sv. Misi un strādāsim. Ja tomēr mums bija iespēja obligātajos svētkos atturēties no smagiem darbiem un aiziet uz svēto Misi, bet mēs to neizdarījam, mēs esam izdarījuši grēku, ko vajag izsūdzēt grēksūdzē.
Abonēt:
Ziņas (Atom)