sestdiena, 2020. gada 24. oktobris

Lugas "Ārsts" recenzija - pārdomas (Dailes teātris)

Sen nebiju apmeklējis teātri. Covid pandēmija, pienākumi draudzē un citas lietas aizņēma daudz laika. Bet tad, savā mašīnā klausoties Latvijas Radio 1, uzrunāja šīs izrādes reklāma: "katoļu priesteri neielaiž pie slimnieka". Esmu pats vairākus gadus un arī tagad kalpojis slimnīcās, apmeklējot tos. Esmu arī ticis izdzīts no slimnīcas, par ko ir pat tapuši dažādi sižeti plašsaziņas līdzekļos (https://www.la.lv/slimnica-liedz-macitajam-uzklausit-smagi-slima-pacienta-greksudzi). Tādēļ likās svarīgi apmeklēt šo izrādi, lai redzētu šo situāciju no dramaturģijas viedokļa. 

Šajās pārdomās neanalizēšu aktieru darbu, kurš protams bija izcils. Izvēlētā tēma un režisora spēja noturēt skatītāja interesi līdz beigām ir uzteicama. Ko par šo izrādi ir teikuši citi?

"Iestudējums “Ārsts” ir ebreju izcelsmes austriešu rakstnieka un dramaturga Artura Šniclera 1912. gadā tapušās lugas “Profesors Bernhardi” adaptācija, kuru britu autors Roberts Aiks, interpretējot savā skatījumā, ir veiksmīgi pielāgojis mūsdienu tehnoloģiju un sociālo mediju laikmetam", (https://www.labdien.lv/dailes-teatri-pirmizradi-piedzivos-roberta-aika-luga-arsts/).

"Slimnīcas vadītāja Rute Vulfa ir stipra, valdonīga sieviete, kas uz saviem pleciem radusi iznest gan profesionālās, gan personīgās dzīves grūtības.Viss mainās dienā, kad aizstāvot savas pacientes tiesības uz mierpilnu nāvi, Rute liedz viņai iespēju saņemt pēdējo sakramentu. Šis incidents kļūst par iesākumu karam starp pacientes tuvinieku reliģisko pārliecību un mediķu ētikas kodeksu, kā arī starp ārstes-sievietes prātu un jūtām. Tas liek slavenajai profesorei vienatnē stāties sabiedrības tiesas priekšā un noslēgt rēķinus ar savu pagātni", (https://www.dailesteatris.lv/lv/izrades/arsts).

"Roberts Aiks notikumu pārcēlis uz kādu klīniku mūsdienu Eiropā, galvenā varone ir sieviete, Alcheimera pētniecības institūta vadītāja Rute Vulfa, kura sevi sākotnēji definē tikai kā "ārstu" (apzināts vīriešu dzimtes lietojums), ar to apzīmējot bezkaislīgu profesionālismu. Lugas darbības gaitā fokuss vairākkārt mainās – no vispārcilvēciskiem jautājumiem par ticību, profesionālo ētiku, koleģialitāti u. c. uz ļoti personisku galvenās varones pieredzi" (Līga Ulberte, "Nekas nav tā, kā izskatās", Dailes teātra izrādes Ārsts recenzija, https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/nekas-nav-ta-ka-izskatas.-dailes-teatra-izrades-_arsts_-recenzija-14249051).

Izrādē tika parādīta cilvēciskuma un ideju sadursme, jo katrs no lugas varoņiem pārstāvēja kādu sociālu vai reliģisku grupu. Katoļu priesteris pārstāvēja Katoļu Baznīcu un melnādaino kopienu, kas ASV kontekstā ir īpaši, zinot šīs kopienas attiecības ar baltādainiem valsts iedzīvotājiem. Tad ārkārtēji reliģiozā ģimene, kuriem ticība, ko gan pašā lugā tik labi nevar nolasīt, bija kā aizsegs pašu iekšējām problēmām, kas noveda pie tā, ka 14-gadīgai meitenei, kļūstot stāvoklī, aiz bailēm no saviem reliģiozajiem vecākiem, nācās veikt pašrocīgu abortu un pakļaut sevi nāves briesmām. Tātad šīs ģimenes reliģiozitāte atradās kroplā formā, ja bērns nevarēja izrunāt so smago problēmu ar saviem vecākiem un paniski baidījās no nosodījuma.

Ārste Rute Vulfa, ebrejiete, kas bija pazaudējusi savu ticību (jūdaismu), vai arī nekad tā īsti nav ticējusi. Par viņas "reliģiju" bija kļuvusi zinātne, līdz pat kroplam un fanātiskam līmenim. Viņas pašas dzīves problēmas, vēlme kontrolēt situāciju ņēma virsroku pār cilvēciskumu un ieklausīšanos otrā. Arī viņas kolēģi izrādes laikā ieņēma katrs savu lomu un spēlēja līdzi šiem notikumiem, atbilstoši gan savai pārliecbai vai ne-pārliecībai vai situācijas ētikai. Izrāde skatītāju nemitīgi mētā no viena upes krasta uz otru, strauji savirpuļojot sižetu skatītāja acu priekšā. Rutes piedalīšanās sarunu šovā atklāj gan pašas Rutes nelokāmo turēšanos pie saviem zinātniski - ateistiskajiem uzskatiem, bet arī parāda pārējo grupu - reliģiozo, abortu pretinieku, ebreju, un citu grupu dzīvošanu savā "informatīvajā vai uzskatu burbulī". 

Izrādes kulminācija, manuprāt, notiek tad, kad Rute sarunājas ar katoļu priesteri un atklāj ka viņi viens otru nav dzirdējuši. Ir pagājuši garām. Katrs no viņiem kalpoja kaut kam, kas stāv aiz viņiem, pāri viņiem. Priesteris pildīja savu reliģisko pienākumu, un neieklausījās ārstā. Rute, tik ļoti iegrimusi medicīnā un zinātniskajos uzskatos, nespēja saskatīt priesteri un situāciju, kurā priestera apmeklējums būtu stiprinājis un mierinājis mirstošo meiteni. Varbūt Rute vēlējās sodīt Baznīcu par tās nelokāmajiem uzskatiem abortu jautājumā, no kuriem cieta meitene, kura nosasiņojusi mira viņas acu priekšā? Varbūt.

Noslēguma secinājumi. Izrādes laikā sapratu, cik svarīga loma slimnīcās ir kapelānam. Personai, kura nav garīdznieks, bet kura veido saikni starp pacientu, medicīnas personālu, pacienta tuviniekiem un garīdznieku. Ir svarīga mediācija, jeb starpniecība. Bet arī mums katram ir jāmācās ieklausīties otrā. Sadzirdēt otru. Sajust otra sirdi. Cik gan tas ir grūti. Lai Dievs mums palīdz to paveikt. Ikvienam. 

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana