sestdiena, 2021. gada 30. janvāris

Sakramenti un sakramentālijas. Kāpēc ir jāsvēta radītās lietas?

Tuvojas katoļu, t.s. “mazais triduums” – Sveču, svētā Blazija un svētās Agates dienas. Šajās dienās mūsu dievnamos svēta sveces, ūdeni, maizi un pat cilvēku kaklus. Daudziem šīs izdarības var atgādināt kādu maģisku darbību un, zinām, ka sabiedrībā joprojām virmo asas diskusijas par t.s. strukturēto ūdeni un daudzām citam šarlatānisma formām un veidiem. Vai Baznīca nenodarbojas ar to pašu un kāda ir atšķirība starp sakramentiem un sakramentālijām?

Vispirms jāsaka, ka Jēzus Kristus ir vēlējies dibināt redzamu Baznīcu, kura sevī ietver neredzamu Dieva žēlastību. Var teikt, ka pati Baznīca ir kā Lielais Pestīšanas Sakraments (Vatikāna II koncils, Lumen gentium, 9). Tas nozīmē, ka neredzamā Dieva svētība, žēlastība, līdz cilvēkiem tiek aiznesta un nodota tālāk caur redzamu zīmi, kas ir Baznīca. Sakramenta definīcija ir šada: neredzama Dieva žēlastība tiek dota no Dieva caur redzamām materiālajām zīmēm. Katram sakramentam ir klātesoša redzama, taustāma matērija, caur kuru neredzamā Dieva žēlastība tiek nesta pie cilvēkiem – ūdens, eļļa, maize un vīns, laulātie viens otram, garīdznieks, u.t.t. Šāda pieeja, kur neredzamai dimensijai tiek izmantota redzama matērija nav pretrunā kristietības būtībai, jo pats Dievs pieņēma cilvēka miesu lai būtu mūsu starp mums redzamā veidā, kā cilvēks. Tādējādi var teikt, ka redzamo elementu izmanotošana pilnībā atbilst kristietības būtībai, jo pati kristietība ir inkarnatīva, jeb iemiesošanās reliģija.

Šāda redzamo elementu izmanotošana arī nav māņticība vai šarlatānisms, jo kristietība nepretendē uz zinātnisku, šo elementu un to saikni ar Dieva žēlastību, izskaidrojumu. Sakramenta pamatā ir ticība un bez ticības sakramenti nevar būt iedarbīgi, jo tieži Dieva žēlastība un cilvēka ticības pilna atbilde, ja tā var teikt, “iedarbina” un dzīvina sakramentos nesto žēlastību.

Sakramentālijas. Kas tās tādas un kāpēc tās ir nepieciešamas? Katoliskās Baznīcas katehisms uzsver, ka “tās ir svētas zīmes, kurām piemīt zināma līdzība sakramentiem: ar šīm zīmēm, Baznīcai aizlūdzot, tiek gūti galvenokārt garīgi augļi, uz kuriem šīs zīmes arī norāda. Ar tām cilvēki tiek sagatavoti saņemt sakramentu galveno žēlastību, un tās svētdara dažādas dzīves situācijas” (KBK 1667). Ja sakramenti tiešā veidā “nodrošina” mūsu ciešo saikni ar Dievu, ar Baznīcas starpniecību (ir vajadzīga mūsu atvērtība šim procesam un ticība), tad sakramentālijas šo vienotību īsteno pastarpināti un jau daudz attālinātākā veidā. Katehisms turpina, ka “sakramentālijas nepiešķir Svētā Gara žēlastību tāpat kā sakramenti, bet gan ar Baznīcas lūgšanu sagatavo saņemt žēlastību un tai līdzdarboties” (KBK 1670). Sakramentālijas ir laika gaitā, tautas dievbijības un arī vietējo kultūras ierašu iespaidā, izveidojusies prakse svētīt dažādus priekšmetus vai ikdienās lietojamās lietas, ar mērķi aizlūgt par cilvēkiem, lietām un vietām, tādējādi lūdzot aizsardzību tiem cilvēkiem vai lietām un vietām, ja tās gadījumā ir skārušas ezotēriskas, okultas, sātaniskas darbības, vai ir uzlikti lāsti vai veiktas buršanās. Ir svarīgi lūgt garīdzniekam pasvētīt mājokli, transportlīdzekli, darbavietu, kādu citu laicīgu lietu vai vietu, kuru lietojam, jo, no vienas puses mēs ar svētītā ūdens un Baznīcas aizlūgšanas palīdzību “attīram” vietu, lietu vai personu, bet no otras puses mēs uzsveram, ka Dievs ir visu radīto lietu autors un avots, no kura mēs smeļam spēku savu ikdienas pienākumu un darbu veikšanai. Tāpēc nebaidīsimies mājās turēt svētīto ūdeni, pasvētītas sveces, kā arī, ar Trīs Ķēniņu dienā pasvētītu krītu uz ārdurvīm uzrakstīsim uzrakstu 20 +K +M +B 21, kā arī turēsim mājās vai mašīnā pasvētītu svētās Agates maizi, kas var pasargāt mūs no ugunsnelaimēm. Šādu lietu praktizēšana parāda mūsu dziļo saikni ar Baznīcu un vēlmi izmantot tās žēlastības, ko Dievs mums caur Baznīcas starpniecību vēlas dot. Bet protams, neaizmirstot, ka sakramentāliju lietošana neaizvieto Svēto Misi un septiņus, Dieva iedibinātos, svētos Sakramentus. Lai svētīgs februāra mēneša sākums.

ceturtdiena, 2021. gada 28. janvāris

Bībeles stunda 28.janvārī (Marka ev. 14, 43-15, 15)

31.janvārī plkst. 12.00 LTV1 kanālā būs iespējams skatīties svēto Misi no Salaspils katoļu baznīcas, kas tiks svinēta plkst. 11.00

Informējam, ka svētdienas dievkalpojumu 31.janvārī no Salaspils Romas katoļu baznīcas plkst. 12.00 translēs Latvijas Televīzijas 1. kanālā. Dievkalpojums klātienē notiks 11.00, bet televīzijā to varēs skatīties plkst. 12.00. 


Šajā grūtajā laikā aicinām visus salaspiliešus piedalīties kopīgajā aizlūgumā par novadu un Latviju. Vēlamies arī informēt, ka, pateicoties Salaspils novada pašvaldības atbalstam, visus dievkalpojumus no Salaspils katoļu baznīcas var skatīties tiešraidē draudzes youtube kanālā.

Salaspils katoļu draudzes prāvests
Ilmārs Tolstovs
Pārpublicēts no www.salaspils.lv

piektdiena, 2021. gada 22. janvāris

otrdiena, 2021. gada 19. janvāris

Lūgšanu nedēļas ietvaros. Ekumēnisms Katoļu Baznīcā

Ekumēniskās kustības vēsture

Kā katru gadu, arī šogad norisināsies lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību. Kā aizsākās ekumēniskā kustība? Jāsaka, ka līdz pat IX gadsimta vidum ar ekumēnismu saprata pavisam ko citu. Vārds ekumēnisms ir grieķu valodas vārds un nozīmē: oikos – nams un menein – palikt, būt, mājot. Grieķu pasaulē ar oikoumene saprata visu grieķu un barbaru pasauli, resp. teritoriju, kuru pazina tā laika cilvēki. Ar šo vārdu raksturoja universālismu un vispārīgumu. Bībelē dažās vietās tiek lietots vārds oikoumenen, piem. Lk. ev. 2,1: ķeizars Augusts lika sarakstīt iedzīvotājus visā valstī – visā ‘eikumēnē’. Jaunajā Derībā vārdu oikoumene mēs atrodam samērā reti, tikai 14 reizes.

Sākotnēji Baznīcā, jau ar Milānas ediktu, 313 gadā šo terminu lietoja runājot par Baznīcu, īpaši attiecībā uz Vispārīgajiem, jeb Ekumēniskajiem konciliem, kuri reprezentēja visu Kristus Baznīcu. Reizē ar Bizantijas impērijas krišanu vārds „ekumēniskais” zaudēja savu politisko nozīmi. To sāka lietot tikai Baznīcas ietvaros, kā sinonīmu katoliskajam. Katoliskais tika tulkots kā ekumēniskais un otrādi. Patristikas laikos par ekumēniskaijiem tika saukti arī Baznīcas tēvi, kuru mācība reprezentēja visas Baznīcas ticību un tā tika atzīta visā pasaulē.

VI gadsimtā apzīmējums „ekumēniskais” izraisīja konfliktu starp Romu un Konstantinapoli. Jau Halcedonas koncils (451) vairākkārt runāja par Romas bīskapu, kā par „ekumēnisko bīskapu un patriarhu”, kaut arī paši pāvesti šo titulu īsti neatzina un nelietoja. Pakāpeniski Konstantinapoles bīskapi sāka uzsvērt savas tiesības lietot titulu „ekumēniskais” kā Bizantijas impērijas pārmantotājiem. Pāvests Gregors Lielais kategoriski atteicās lietot šo titulu, uzsverot, ka viņš ir tikai Dieva kalpu kalps (servus servorum Dei) un aicinaja arī Konstantinapoles bīskapu darīt to pašu. Tomēr lielā shizma, jeb šķelšanās 1054.gadā savā veidā jau institucionāli atdalīja Baznīcas vienu no otras.

pirmdiena, 2021. gada 18. janvāris

Kā katolim uzvesties attālināto dievkalpojumu laikā?

Saņēmu šādu jautājumu:

Lai slavēts Kungs Jēzus Kristus!

Priesteri Ilmār, man piepeši radās jautājums: vai klausoties sv. Misi pa radio vai televizoru jāsēž mierā un jāskatās? Vai jāstāv kājās, kad tie, kas piedalās sv. Misē klātienē, stāv kājās, jānometas ceļos kopā ar visiem utt.? Vai varbūt drīkst adīt vai gatavot ēst un tml., vai tā varbūt ir necieņas izrādīšana? Un, ja man nav laika dotajā brīdī koncentrēties uz dievkalpojumu, tad labāk izslēgt radio?
Es mēdzu klausīties YouTube arī pareizticīgo dievkalpojumus (vsenoščnoje bdenije), man tie ļoti patīk, un tajā laikā es arī parasti adu, vai tas arī būtu necienīgi?
Un, ja radio Marija Latvija rožukroņa laikā es vienlaicīgi adu, tad tas arī ir nepieņemami?
Un vēl: Jūs pirms krietna laika savā blogā izskaidrojāt par ķermeņa un roku stāvokļiem sv. Mises laikā, bet par to, kā jātur rokas lūgšanas Tēvs mūsu laikā, Jūs nepateicāt. Un tā es arī nezinu, kā ir pareizi : atvērtām rokām (kā priesterim), kopā saliktām plaukstām vai rokas vienkārši nolaistas gar sāniem, vai vienalga kā, tas nav būtiski?
Sanāca gan nevis viens jautājums, bet daudz.

Mana atbilde:

Mūžīgi mūžos!
Vispirms jāsaka, ka attālinātā piedalīšanās svētajā Misē un citās liturģiskajās lūgšanās neaizvieto piedalīšanos klātienē. Pirms pandēmijas un arī tagad, attālinātā piedalīšanās dievkalpojumos ir izņēmuma gadījums, kurš tiek pieļauts personām, kurām nav iespējams (slimības, attāluma, pandēmijas, vai citu iemeslu dēļ) klātienē piedalīties dievkalpojumos. Ja piedalāmies dievkalpojumos vai lūgšanās attālināti, jācenšas mājokli iekārtot tā, lai šī attālinātā piedalīšanās būtu cienīga. Uz galda uzklājam baltu audumu, uzliekam divas aizdegtas sveces, pa vidu novietojam krustu un Dievmātes figūru, vai kādu citu svēto figūru vai attēlu. Ir ieteicams, un, ja tas fiziski iespējams, dievkalpojuma laikā arī stāvēt kājās, sēdēt un nomesties ceļos tad, kad tas ir prasīts pašā dievkalpojumā. Rožukroņa un citas lūgšanas gan var lūgties sēžot, pastaigājoties un pat guļot, ja veselība neļauj citādi lūgties. Nebūtu labi, ja lūgšanu laikā mēs nodarbojamies ar citām aktivitātēm, kas var traucēt koncentrēties. Jau tā mēs esam ļoti izklaidīgi lūgšanās, līdz ar to, ir jādara viss, lai šo koncentrēšanos palielinātu.
Svētās Mises laikā, Tēvs mūsu lūgšanas laikā, liturģiskie norādījumi pieprasa, lai rokas būtu saliktas kopā, sev priekšā.

Priecīgus Kristus Dzimšanas svētkus un Dieva svētībām bagātu jauno gadu vēlot, priesteris Ilmārs Tolstovs.

svētdiena, 2021. gada 10. janvāris

Latvijas bīskapi: Vakcīna pret Covid-19 ir morāliski pieņemama

Pirmdien, 28. decembrī, Latvijā sākās vakcinācija pret COVID-19. Sociālajos medijos ir izskanējušas dažādas teorijas šajā jautājumā.

Latvijas Bīskapu konference ir saņēmusi Ticības mācības kongregācijas “Notu par dažu COVID-19 vakcīnu lietošanas morāliskumu”, kas skaidro, kā ticīgajiem rīkoties attiecībā uz vakcināciju. Notā Ticības mācības kongregācija neizsaka savu viedokli par vakcīnu drošību un efektivitāti, jo tas ir medicīnas pētnieku kompetencē, bet gan par vakcīnas lietošanas morālo aspektu. Kongregācijas uzdevums ir noskaidrot, vai vakcīnu, kas izstrādāta, izmantojot 20. gadsimta 60. gados abortos iegūto augļu šūnu līnijas, izmantošana ir morāliski pieņemama.

Vispirms kongregācija paskaidro, ka, pat ja parasti potēšanās nav obligāts morāls pienākums un tādēļ tā ir brīvprātīga, tomēr pastāv pienākums rūpēties ne tikai par savu veselību, bet arī par sabiedrības labumu. Ja pašreiz nav citu veidu, kā apturēt vai novērst pandēmiju, tad sabiedrības labuma vārdā vakcinācija var tikt ieteikta – īpaši, lai pasargātu tos, kas ir saslimšanas riska grupā.

Otrkārt, runājot par pašu vakcīnu, šaubas rada tas, ka bērnu šūnas tiek izmantotas pētījumos un testos, un vai tā nav līdzdalība aborta grēkā. Cilvēka, kurš potējas, līdzdalība aborta ļaunumā ir “attālināta” un morālais pienākums no tās izvairīties “nav saistošs”, ja atrodamies “nopietnu draudu” priekšā, kā tas ir šajā COVID-19 izplatīšanās, gadījumā. Ražotāji arī neapgalvo, ka ir jānonāvē nedzimušie bērni, lai iegūtu izejmateriālu vakcīnas radīšanai un cilvēku glābšanai. Bērni netika nonāvēti ar domu radīt vakcīnu, bet viņu mirušās miesas tika izmantotas pētījumos. Līdz ar to ir jāņem vērā, ka šajā gadījumā visas par klīniski drošām un efektīvām atzītās vakcīnas var tikt izmantotas drošā pārliecībā, ka šāda rīcība nenozīmēs formālu līdzdalību abortā, no kura tika iegūtas vakcīnu izstrādāšanā izmantotās šūnas. Tas gan nenozīmē, ka vienmēr un jebkuros apstākļos tā jārīkojas.

Ja kādu iepriekšminētie argumenti nepārliecina, tad viņi lai jūtas brīvi sekot savas sirdsapziņas balsij. Tomēr arī viņiem ir jāpieliek visas pūles, lai, izmantojot citus profilaktiskos līdzekļus un atbilstoši uzvedoties, izvairītos kļūt par infekcijas pārnēsātajiem un neapdraudētu līdzcilvēkus, īpaši vājākos.

Latvijas Bīskapu konference; KABIA, www.katolis.lv

trešdiena, 2021. gada 6. janvāris

6.janvāris - Kunga Epifānijas, jeb Zvaigznes diena

Tie ir vieni no vissenākajiem kristīgajiem svētkiem - Austrumos tos svinēja jau 3. gadsimtā. Apmēram simts gadus vēlāk šos svētkus sāka svinēt arī Rietumos, kur tie tika atzīmēti kā Triju Ķēniņu diena.

Svētā Mateja evaņģēlijs vēsta par Austrumzemju gudrajiem, kuri, sekojot zvaigznei, ieradās Jeruzalemē un Betlēmē, kur meklēja jaundzimušo jūdu karali. „Iegājuši mājā, viņi redzēja Bērnu ar Viņa Māti Mariju un, krītot uz vaiga, Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savus krājumus un pasniedza Viņam dāvanas: zeltu, vīraku un mirres."

Kunga parādīšanās, grieķu valodā saukta par Epifania (KBK, 528), nozīmē Dieva atklāšanos cilvēka veidolā. Svinot Kunga parādīšanās svētkus, Rietumu liturģijā uzsvars tiek likts uz Trīs ķēniņiem. Austrumu gudro, kurus pie Jēzus atveda zvaigzne, paklanīšanās norāda, ka Kristus piedzimšana ir aizkustinājusi visu pasauli (zvaigzni, tātad arī kosmosu). Pie Viņa ierodas pagāni (gudrie), lai atdotu godu Dievam. Šis notikums norāda, ka ir iespējams iepazīt Dievu, ja meklē patiesību par pasauli un cilvēku.

Gudrie, kas ieradās pie Jēzus, sniedza dāvanas. Saskaņā ar tradīciju tās bija: zelts - karaliskā goda simbols; vīraks - priesteriskās cieņas simbols, un mirres - simbols tam, ka piepildījušies mesiāniskie pravietojumi, kā arī norāde uz Pestītāja nāvi. Vienlaikus tās apliecināja ticību Kristum kā patiesam cilvēkam (mirres), patiesam Dievam (vīraks) un Karalim (zelts).

Ar Kunga parādīšanās svētkiem tiek saistīta krīta, vīraka un ūdens svētīšanas tradīcija. Ar svētītu krītu uz dzīvokļa durvīm tiek uzrakstīti burti +K+M+B, kā arī gads. Šie burti tiek skaidroti kā trīs ķēniņu iniciāļi. Viduslaikos tos lasīja citādāk. Uzraksts +C+M+B (Kaspers latīniski tiek rakstīts kā C) pauda svētību: Lai Kristus svētī Tavu namu! (Christus mansionem benedicat!)

Nav daudz vēsturisku liecību par to, kas bija šie trīs ķēniņi, bet ir daudz leģendu un spekulāciju. Tautas tradīcija, ņemot vērā dāvanu skaitu, uzskata, ka tie bija trīs ķēniņi. Tikai VI gadsimta tradīcijā sāka runāt par to, ka tie bija ķēniņi, savukārt par Kasperu, Melhioru un Baltazaru tos sāka dēvēt vēl pēc 300 gadiem.

Sagatavots pēc www .katolis.lv un www.ekai.pl materiāliem.

piektdiena, 2021. gada 1. janvāris

Sprediķis 1.janvāra svētkiem, "Mieram Tuvu".

Lai top slavēts Jēzus Kristus! Tieši ar šādiem vārdiem mēs ikdienā sveicinām cits citu, un tieši ar šādiem vārdiem vēlos arī iesākt savas pārdomas šajā jaunajā 2021. gadā. “Jēzus Kristus tas pats vakar un šodien, un mūžīgi.” (Ebr 13, 8) Kāds būs šis jaunais, Jēzus Kristus dzimšanas 2021. gads? Ir liela neziņa un bailes, jo iepriekšējais gads nav bijis viegls. Šīs pārdomas rakstu novembra mēneša vidū un ļoti ceru, ka 2021. gada sākumā mēs esam jau daudz vieglākā situācijā attiecībā uz Covid-19 pandēmiju un ar to saistītajiem ierobežojumiem. Es ļoti ceru, ka nav daudz mirušo saistībā ar šo slimību. Es ļoti ceru, ka cilvēki ierobežojumu dēļ nav atstājuši ierastās reliģiskās prakses un nav pārstājuši svētdienās apmeklēt baznīcu un pieņemt svētos Sakramentus. Es ceru, ka mums viss ir labi. Jaunais gads vienmēr nāk ar jaunām cerībām.

Arī Jaunava Marija un svētais Jāzeps, kad viņi kopā ar jaundzimušo Ķēniņu atradās Betlēmes alā (klintī izcirstā kūtī), visu līdz galam nezināja. Arī toreiz valdīja liela neziņa. Viņi apbrīnoja Bērnu un uzticējās dievišķajai Apredzībai – tam, ka Dievs, kurš viņiem šo Bērnu bija devis, parūpēsies par Viņu arī turpmāk. Kad gani ieradās, lai pastāstītu to, ko bija uzzinājuši no eņģeļa, Jāzeps un Marija brīnījās par visu dzirdēto un Jaunava Marija to visu pārdomāja savā sirdī. Viņa ir kontemplācijas un pielūgsmes paraugs. Jaunajā gadā mēs katrs un arī mūsu draudzes un diecēzes esam aicināti turpināt apcerēt un pārdomāt šo lielo un vareno cilvēktapšanas noslēpumu, savus skatus jau vēršot uz Lieldienām, kurās visā pilnībā tiek īstenots mūsu atpestīšanas noslēpums. Kā to uzsvēra svētais Jānis Pāvils II savā apustuliskajā vēstulē Novo millennio ineunte (NMI) (Rīgas Metropolijas Romas katoļu kūrija, Rīga, 2001), kas bija veltīta Lielajam Jubilejas gadam, – Baznīcai jaunajā tūkstošgadē ir uzdevums kontemplēt Kristus Vaigu ar Jaunavas Marijas acīm. Šo dokumentu arī izmantošu šīsdienas pārdomām, jo uzskatu, ka pat pēc 20 gadiem Jāņa Pāvila II pravietiskie vārdi nav zaudējuši savu aktualitāti. Kāds būs šis jaunais 2021. gads? Salaspils katoļu draudzē tas būs jubilejas gads, jo oktobrī mēs svinēsim dievnama 25 gadu jubileju un, izmantojot šo iespēju, vēlos pateikties ikvienam par lūgšanu un finansiālo atbalstu dievnama siltināšanai un atjaunošanai. Baznīcā Latvijā šis būs Vatikāna II koncila reformu vēl dziļākas īstenošanas un “iemiesošanas” gads, jo mēs nevaram uzskatīt, ka mūsu Latvijas draudzēs Vatikāna II koncila reformas jau ir veiktas. Svētais Jānis Pāvils II uzsver, ka “man ir pienākums norādīt uz Koncilu kā uz lielu žēlastību, kas Baznīcai tikusi dota 20. gadsimtā, – tajā mums ir dots drošs kompass, lai mēs orientētos, ejot pa jaunā gadsimta ceļu” (NMI 57). Nevaram uzskatīt, ka esam jau iemiesojuši Vatikāna II koncila “garu” mūsu draudzēs un diecēzēs, tikai svinot liturģiju tautas valodās vai arī īstenojot pašus nepieciešamākos Koncila “uzlabojumus”. Paldies tagadējam pāvestam Franciskam, kurš nenogurstoši un apņēmīgi turpina iet pa Vatikāna II koncila nosprausto ceļu visas Baznīcas līmenī, turpinot iepriekšējo pāvestu iesākto darbu. Mums ir jāseko paša Koncila dokumentos dotajām norādēm, kā arī jālasa un jāseko pāvesta Franciska vārdiem un žestiem, lai precīzāk nolasītu Svētā Gara dotās “laika zīmes” mums katram un mūsu kopienām. 

Kādi būtu tie virzieni, uz kuriem mūs aicina Vatikāna II koncils un par kuriem jau runāja pāvests Jānis Pāvils II pirms lielās 2000. gada jubilejas, un kuras būtu tās lietas, pie kā mums visiem šajā gadā būtu jāpiestrādā? Pirmkārt, ir jāturpina pāvesta Benedikta XVI 2012. gadā pasludinātā ticībai veltītā gada ierosme un ir intensīvi jāveicina draudzēs gan Bībeles lasīšana, gan Dieva Vārda studiju grupas, katehisma studijas un teoloģiskā izglītošanās gan klēra, gan laju vidū. Jo dziļāk mēs iepazīsim Dieva Vārdu un to pārdomāsim, vienlaikus papildinot arī katehisma zināšanas, jo labāk spēsim aizstāvēt (apoloģija) savu ticību mūsdienu modernās un agresīvi sekulārās sabiedrības priekšā. Pāvests Jānis Pāvils II teica: “Dārgie brāļi un māsas, ir nepieciešams nostiprināt un padziļināt šo virzību, izplatot Bībeli arī ģimenēs. Sevišķi svarīgi, lai ieklausīšanās Vārdā kļūtu par vitālu satikšanos, kā tas ir senajā, bet vienmēr aktuālajā lectio divina tradīcijā, ļaujot bibliskajā tekstā smelties dzīvo Vārdu, kas uzrunā, vada un veido mūsu dzīvi.” (NMI 39) Kā nākamais uzdevums ir adorācijas un lūgšanas veicināšana draudzēs. Kardināls Roberts Sara (Robert Sarah), sarunājoties ar Nikolā Diā (Nicolas Diat), uzsver, ka, “ja cilvēks aizmirst par Dievu, tad viņš sāk adorēt pats sevi” (R. Sarah, Le soir approche et déjà le jour baisse, Librairie Arthéme Fayard, 2019. Izmantots tulkojums poļu valodā). Kardināls uzsver, cik svarīgi pašiem garīdzniekiem būt pirmajiem, kas metas ceļos Vissvētākā Sakramenta priekšā. Nebaidīties doties uz adorācijas kapelām, arī draudzēs paplašināt adorā­cijas iespējas ticīgajiem. Vēlreiz ieklausī­simies, ko saka Jānis Pāvils II: “Jā, dārgie brāļi un māsas, mūsu kristīgajām kopienām jākļūst par patiesām lūgšanas “skolām”, kurās satikšanās ar Kristu nav tikai lūgums pēc palīdzības, bet izpaužas arī kā pateicība, slavēšana, pielūgsme, kontemplācija, ieklausīšanās un dedzīga pieķeršanās, līdz pat patiesam sirds “neprātam”.” (NMI 33) Trešais svarīgais uzdevums ir laju lomas aktualizēšana un paplašināšana. Vatikāna II koncils vēlējās decentralizēt un deklerikalizēt Baznīcu, un ir pienācis laiks, lai konkrētas un Baznīcas dokumentos atrunātas jomas tiktu drosmīgi uzticētas lajiem, nebaidoties, ka “viņi visu salaidīs grīstē”. Garīdznieki draudzēs ir tik ļoti nodarbināti ar praktiskām lietām, kuras varētu darīt laji. Tādējādi ir nepieciešams tās uzticēt draudzes locekļiem, atslogojot sevi dziļākām Dieva Vārda un teoloģijas studijām un ļaujot draudzes locekļiem īstenot savu laicīgo potenciālu, jo mūsu draudzēs ir cilvēki, kuri praktiskajos jautājumos ir daudz kompetentāki par garīdzniekiem. Kanonisko Tiesību kodekss paredz draudzēs ieviest gan pastorālās, gan ekonomiskās padomes, kuras var kļūt par nenovērtējamu palīgu garīdzniekiem (kuru skaits diemžēl strauji samazinās) tieši draudzes laicīgās administrācijas lietās. Tas nenozīmē, ka tiek ieviesta demokrātija un prāvestam draudzē vairs nav nekādas teikšanas. Nē. Šīm padomēm ir tikai padomdevējas jeb konsultatīvā funkcija, tomēr, tieši konsultējoties un kopīgi meklējot atbildes, ir iespējams izvairīties no kļūdām, kas rodas, garīdzniekiem vienpersoniski pieņemot lēmumus, kuri skar laicīgos un praktiskos jautājumus. Mūsu katra uzdevums ir vēl vairāk palīdzēt Jēzum “iemiesoties” gan mūsu personiskajā dzīvē, gan draudzēs un diecēzēs, lai mēs tādējādi pieaugtu savā iekšējā spēkā un visi kopā varētu stāties pretī šā laika izaicinājumiem. Pāvests Jānis Pāvils II šajā saistībā uzsver, ka “ir jāizkopj komūnijas garīgums un tam jāļauj iet plašumā dienu no dienas, visos līmeņos, ikvienas Baznīcas dzīves struktūrā… Ja juridiskā gudrība, nosakot precīzus līdzdalības noteikumus, atklāj Baznīcas hierarhisko struktūru un novērš kārdinājumus uz patvaļību vai nepamatotām pretenzijām, tad komūnijas garīgums institucionālajiem elementiem piešķir dvēseli, veicinot uzticēšanos un atvērtību, lai pilnīgi ievērotu ikviena Dieva tautas locekļa cieņu un atbildību” (NMI 45). 

Šie būtu trīs paši svarīgākie uzdevumi, kurus es redzu kā neatliekamus, lai mēs spētu drosmīgi stāties pretī mūsdienu pasaules izaicinājumiem un “laicīgās pasaules” spiedienam, kas attiecībā uz kristiešiem un Baznīcu tikai pieaugs. Latvijas sabiedrība kopumā, tāpat kā tas ir visā Eiropā, aizvien vairāk atsakās no savām kristīgajām saknēm. Latvijā valda neopagānisms un labākajā gadījumā labas gribas cilvēkiem ir “nostalģiskas atmiņas” par kristietību kā senu “reliktu”, kas nu jau ir piederīgs tikai pagātnei vai ir kā kultūras mantojums. Būsim reālisti. Mūsu draudzes skaitliski kļūst aizvien mazākas un līdz galam vairs nespēj lielā mērā ietekmēt sabiedrībā notiekošos procesus, kuri mums nav īpaši labvēlīgi. Bet mums nav jācīnās ar pasauli, tāpat kā to nedarīja arī Svētā ģimene. Mūsu uzdevums ir stiprināt pašiem savas attiecības ar Dievu un Baznīcu, nostiprināt šo iekšējo garīgo saiti ar Dievu, Baznīcu un citam ar citu. Mums jādara viss, lai mūsu draudzes kļūtu par sava veida ticības, cerības un mīlestības saliņām šajā “bangojošajā un trakojošajā” laicīgās pasaules “okeānā”. Lai arī esam maza kopiena, mēs esam un mums ir jāpaliek par Latvijas “gaismu un sāli”. Tādēļ lūgsim šodien, lai Dievs mūs svētī mūsu kristīgās dzīves ikdienā, un centīsimies arī mēs ik dienas teikt svētības vārdus cits citam, tādējādi izplatot Kristus labo “smaržu” sev visapkārt: “Lai Kungs tevi svētī un lai tevi sargā! Lai Kungs dara gaišu savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs! Lai Kungs pievērš tev savu vaigu un lai dāvā tev mieru!”

Priesteris Ilmārs Tolstovs