Arī Jaunava Marija un svētais Jāzeps, kad viņi kopā ar jaundzimušo Ķēniņu atradās Betlēmes alā (klintī izcirstā kūtī), visu līdz galam nezināja. Arī toreiz valdīja liela neziņa. Viņi apbrīnoja Bērnu un uzticējās dievišķajai Apredzībai – tam, ka Dievs, kurš viņiem šo Bērnu bija devis, parūpēsies par Viņu arī turpmāk. Kad gani ieradās, lai pastāstītu to, ko bija uzzinājuši no eņģeļa, Jāzeps un Marija brīnījās par visu dzirdēto un Jaunava Marija to visu pārdomāja savā sirdī. Viņa ir kontemplācijas un pielūgsmes paraugs. Jaunajā gadā mēs katrs un arī mūsu draudzes un diecēzes esam aicināti turpināt apcerēt un pārdomāt šo lielo un vareno cilvēktapšanas noslēpumu, savus skatus jau vēršot uz Lieldienām, kurās visā pilnībā tiek īstenots mūsu atpestīšanas noslēpums. Kā to uzsvēra svētais Jānis Pāvils II savā apustuliskajā vēstulē Novo millennio ineunte (NMI) (Rīgas Metropolijas Romas katoļu kūrija, Rīga, 2001), kas bija veltīta Lielajam Jubilejas gadam, – Baznīcai jaunajā tūkstošgadē ir uzdevums kontemplēt Kristus Vaigu ar Jaunavas Marijas acīm. Šo dokumentu arī izmantošu šīsdienas pārdomām, jo uzskatu, ka pat pēc 20 gadiem Jāņa Pāvila II pravietiskie vārdi nav zaudējuši savu aktualitāti. Kāds būs šis jaunais 2021. gads? Salaspils katoļu draudzē tas būs jubilejas gads, jo oktobrī mēs svinēsim dievnama 25 gadu jubileju un, izmantojot šo iespēju, vēlos pateikties ikvienam par lūgšanu un finansiālo atbalstu dievnama siltināšanai un atjaunošanai. Baznīcā Latvijā šis būs Vatikāna II koncila reformu vēl dziļākas īstenošanas un “iemiesošanas” gads, jo mēs nevaram uzskatīt, ka mūsu Latvijas draudzēs Vatikāna II koncila reformas jau ir veiktas. Svētais Jānis Pāvils II uzsver, ka “man ir pienākums norādīt uz Koncilu kā uz lielu žēlastību, kas Baznīcai tikusi dota 20. gadsimtā, – tajā mums ir dots drošs kompass, lai mēs orientētos, ejot pa jaunā gadsimta ceļu” (NMI 57). Nevaram uzskatīt, ka esam jau iemiesojuši Vatikāna II koncila “garu” mūsu draudzēs un diecēzēs, tikai svinot liturģiju tautas valodās vai arī īstenojot pašus nepieciešamākos Koncila “uzlabojumus”. Paldies tagadējam pāvestam Franciskam, kurš nenogurstoši un apņēmīgi turpina iet pa Vatikāna II koncila nosprausto ceļu visas Baznīcas līmenī, turpinot iepriekšējo pāvestu iesākto darbu. Mums ir jāseko paša Koncila dokumentos dotajām norādēm, kā arī jālasa un jāseko pāvesta Franciska vārdiem un žestiem, lai precīzāk nolasītu Svētā Gara dotās “laika zīmes” mums katram un mūsu kopienām.
Kādi būtu tie virzieni, uz kuriem mūs aicina Vatikāna II koncils un par kuriem jau runāja pāvests Jānis Pāvils II pirms lielās 2000. gada jubilejas, un kuras būtu tās lietas, pie kā mums visiem šajā gadā būtu jāpiestrādā? Pirmkārt, ir jāturpina pāvesta Benedikta XVI 2012. gadā pasludinātā ticībai veltītā gada ierosme un ir intensīvi jāveicina draudzēs gan Bībeles lasīšana, gan Dieva Vārda studiju grupas, katehisma studijas un teoloģiskā izglītošanās gan klēra, gan laju vidū. Jo dziļāk mēs iepazīsim Dieva Vārdu un to pārdomāsim, vienlaikus papildinot arī katehisma zināšanas, jo labāk spēsim aizstāvēt (apoloģija) savu ticību mūsdienu modernās un agresīvi sekulārās sabiedrības priekšā. Pāvests Jānis Pāvils II teica: “Dārgie brāļi un māsas, ir nepieciešams nostiprināt un padziļināt šo virzību, izplatot Bībeli arī ģimenēs. Sevišķi svarīgi, lai ieklausīšanās Vārdā kļūtu par vitālu satikšanos, kā tas ir senajā, bet vienmēr aktuālajā lectio divina tradīcijā, ļaujot bibliskajā tekstā smelties dzīvo Vārdu, kas uzrunā, vada un veido mūsu dzīvi.” (NMI 39) Kā nākamais uzdevums ir adorācijas un lūgšanas veicināšana draudzēs. Kardināls Roberts Sara (Robert Sarah), sarunājoties ar Nikolā Diā (Nicolas Diat), uzsver, ka, “ja cilvēks aizmirst par Dievu, tad viņš sāk adorēt pats sevi” (R. Sarah, Le soir approche et déjà le jour baisse, Librairie Arthéme Fayard, 2019. Izmantots tulkojums poļu valodā). Kardināls uzsver, cik svarīgi pašiem garīdzniekiem būt pirmajiem, kas metas ceļos Vissvētākā Sakramenta priekšā. Nebaidīties doties uz adorācijas kapelām, arī draudzēs paplašināt adorācijas iespējas ticīgajiem. Vēlreiz ieklausīsimies, ko saka Jānis Pāvils II: “Jā, dārgie brāļi un māsas, mūsu kristīgajām kopienām jākļūst par patiesām lūgšanas “skolām”, kurās satikšanās ar Kristu nav tikai lūgums pēc palīdzības, bet izpaužas arī kā pateicība, slavēšana, pielūgsme, kontemplācija, ieklausīšanās un dedzīga pieķeršanās, līdz pat patiesam sirds “neprātam”.” (NMI 33) Trešais svarīgais uzdevums ir laju lomas aktualizēšana un paplašināšana. Vatikāna II koncils vēlējās decentralizēt un deklerikalizēt Baznīcu, un ir pienācis laiks, lai konkrētas un Baznīcas dokumentos atrunātas jomas tiktu drosmīgi uzticētas lajiem, nebaidoties, ka “viņi visu salaidīs grīstē”. Garīdznieki draudzēs ir tik ļoti nodarbināti ar praktiskām lietām, kuras varētu darīt laji. Tādējādi ir nepieciešams tās uzticēt draudzes locekļiem, atslogojot sevi dziļākām Dieva Vārda un teoloģijas studijām un ļaujot draudzes locekļiem īstenot savu laicīgo potenciālu, jo mūsu draudzēs ir cilvēki, kuri praktiskajos jautājumos ir daudz kompetentāki par garīdzniekiem. Kanonisko Tiesību kodekss paredz draudzēs ieviest gan pastorālās, gan ekonomiskās padomes, kuras var kļūt par nenovērtējamu palīgu garīdzniekiem (kuru skaits diemžēl strauji samazinās) tieši draudzes laicīgās administrācijas lietās. Tas nenozīmē, ka tiek ieviesta demokrātija un prāvestam draudzē vairs nav nekādas teikšanas. Nē. Šīm padomēm ir tikai padomdevējas jeb konsultatīvā funkcija, tomēr, tieši konsultējoties un kopīgi meklējot atbildes, ir iespējams izvairīties no kļūdām, kas rodas, garīdzniekiem vienpersoniski pieņemot lēmumus, kuri skar laicīgos un praktiskos jautājumus. Mūsu katra uzdevums ir vēl vairāk palīdzēt Jēzum “iemiesoties” gan mūsu personiskajā dzīvē, gan draudzēs un diecēzēs, lai mēs tādējādi pieaugtu savā iekšējā spēkā un visi kopā varētu stāties pretī šā laika izaicinājumiem. Pāvests Jānis Pāvils II šajā saistībā uzsver, ka “ir jāizkopj komūnijas garīgums un tam jāļauj iet plašumā dienu no dienas, visos līmeņos, ikvienas Baznīcas dzīves struktūrā… Ja juridiskā gudrība, nosakot precīzus līdzdalības noteikumus, atklāj Baznīcas hierarhisko struktūru un novērš kārdinājumus uz patvaļību vai nepamatotām pretenzijām, tad komūnijas garīgums institucionālajiem elementiem piešķir dvēseli, veicinot uzticēšanos un atvērtību, lai pilnīgi ievērotu ikviena Dieva tautas locekļa cieņu un atbildību” (NMI 45).
Šie būtu trīs paši svarīgākie uzdevumi, kurus es redzu kā neatliekamus, lai mēs spētu drosmīgi stāties pretī mūsdienu pasaules izaicinājumiem un “laicīgās pasaules” spiedienam, kas attiecībā uz kristiešiem un Baznīcu tikai pieaugs. Latvijas sabiedrība kopumā, tāpat kā tas ir visā Eiropā, aizvien vairāk atsakās no savām kristīgajām saknēm. Latvijā valda neopagānisms un labākajā gadījumā labas gribas cilvēkiem ir “nostalģiskas atmiņas” par kristietību kā senu “reliktu”, kas nu jau ir piederīgs tikai pagātnei vai ir kā kultūras mantojums. Būsim reālisti. Mūsu draudzes skaitliski kļūst aizvien mazākas un līdz galam vairs nespēj lielā mērā ietekmēt sabiedrībā notiekošos procesus, kuri mums nav īpaši labvēlīgi. Bet mums nav jācīnās ar pasauli, tāpat kā to nedarīja arī Svētā ģimene. Mūsu uzdevums ir stiprināt pašiem savas attiecības ar Dievu un Baznīcu, nostiprināt šo iekšējo garīgo saiti ar Dievu, Baznīcu un citam ar citu. Mums jādara viss, lai mūsu draudzes kļūtu par sava veida ticības, cerības un mīlestības saliņām šajā “bangojošajā un trakojošajā” laicīgās pasaules “okeānā”. Lai arī esam maza kopiena, mēs esam un mums ir jāpaliek par Latvijas “gaismu un sāli”. Tādēļ lūgsim šodien, lai Dievs mūs svētī mūsu kristīgās dzīves ikdienā, un centīsimies arī mēs ik dienas teikt svētības vārdus cits citam, tādējādi izplatot Kristus labo “smaržu” sev visapkārt: “Lai Kungs tevi svētī un lai tevi sargā! Lai Kungs dara gaišu savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs! Lai Kungs pievērš tev savu vaigu un lai dāvā tev mieru!”
Priesteris Ilmārs Tolstovs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru