Sprediķis Lielajai Ceturtdienai, izdevumam "Mieram tuvu"

Dārgie “Mieram tuvu” lasītāji. Uzsākam Trīs Svēto Dienu, jeb Triduum svinības, kurā Dievs caur Baznīcas liturģiju ievedīs mūsu ticības pašā svarīgākajā notikumā – Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās svinībās. Lielās Ceturtdienas akcenti ir priesterība un Euharistija. Baznīcas tēvi ir norādījuši, ka Baznīca ir tur, kur ir bīskaps un Euharistija. Līdz ar to priesterība un Euharistija ir dziļi saistīti, jo Euharistija veido Baznīcu un svētās Mises upuris ir Baznīcas centrā. Pāvests Benedikts XVI ir uzsvēris, ka Baznīca ir Jēzus galda kopība (“Opera omnia”, VIII/I). Pāvests Francisks, 2020.gada novembra vispārējā audiencē uzsvēra, ka “Baznīcu veido Dievs un nevis cilvēki ar saviem skaļajiem darbiem. Baznīca nav tirgus. Tā nav uzņēmēju grupa. Tā nav nekāda politiska partija. Baznīca ir Svētā Gara darbs”. Tāpēc šajās īsajās pārdomās vēlos veikt sava veida sintēzi, jeb saikni, kāda pastāv starp Euharistiju, kalpojošo un vispārējo priesterību.

Lai sūtība, ko Kristus uzticējis saviem apustuļiem, varētu tikt turpināta Baznīcā līdz pat laiku beigām, tika iedibināts apustuliskā kalpojuma sakraments – ordinācijas, jeb priesterības sakraments (Katoliskās Baznīcas katehisms, 1536). Dievs pats izvēlas no savas tautas, kura pēc būtības jau ir priesteriska, dažus cilvēkus, kurus vēlas padarīt par tiem, caur kuru rokām Dieva pestīšanas darbs tiek turpināts šajā pasaulē. Hrizmas svētās Mises ievaddziesmā dzirdējām šādus vārdus: “Jēzus Kristus mūs ir darījis par Valstību, par priesteriem Dievam un savam Tēvam”. Tātad nav “divas Baznīcas” – laju un hierarhiskās. Nav divas pretnostatītas grupas – “parastie” katoļi un garīdznieki. Ticīgā tauta “izlūdz” priesterus no sava vidus, kuri pēc tam kalpo Dieva Tautai, mācot un sludinot Dieva Vārdu, dalot svētos Sakramentus, svinot Svēto Misi un vadot draudzes kopienas. Bieži vien mēs nenovērtējam izcilo priesterības sakramenta dāvanu, ko Dievs mums dod, un varbūt tieši šīs nenovērtēšanas dēļ mūsu Garīgais Seminārs ir pustukšs un mums tik ļoti trūkst aicinājumi. Bieži aprunājam, kritizējam un nepieņemam priesterus, jo vērtējam viņus no pasaulīgā skatu punkta, vēloties, lai viņi būtu “veiksmīgi uzņēmēji” un draudzes vadītu kā labas “firmas”, lai viņi būtu labi celtnieki un izdabātu visām mūsu vēlmēm, iegribām un kaprīzēm. Kā tikai kaut kas nav tā kā mēs vēlamies, tā “spuras gaisā”.

Priesterība ir konkrēta cilvēka konsekrācija, jeb veltīšana Dievam. Konkrētais Dieva izraudzītais un aicinātais cilvēks, līdzīgi kā dievnams vai kāda cita sakrāla lieta vai vieta, tiek “izņemts no laicīgās apgrozības” un tiek atdots un veltīts Dievam. Tādēļ viņš labprātīgi izvēlas dzīvi celibātā, velta sevi paklausībā bīskapam, lai nedalīti un pilnībā sevi veltītu kalpošanai Dievam un cilvēkiem. Priesteris vairs nepieder pats sev, viņš pieder Dievam un Baznīcai, tādējādi viņš kļūst par “Dieva īpašumu”. Protams, ka priesteris saglabā savu grēcīgumu un cilvēciskumu, līdz ar to viņa paša dzīvē šī spriedze, jeb drāma, starp “alter Christus”, būt par “otru Kristu” Euharistijas svinībās un grēcīguma un nepilnīguma apziņu ir īpaši izteikta.

Kā mums raudzīties uz priesterības dāvanu Baznīcā? Domāju, ka tikai un vienīgi caur Euharistijas prizmu. Priesteris ir cilvēks, kuru Dievs izraudzīja no mūsu pašu vidus, lai Viņa pestīšanas plāns turpinātos līdz pat pasaules beigām. Euharistija ir eklezioradoša, jeb Baznīca dzimst un tiek “būvēta” no Euharistijas. Jo vairāk mūsu draudzēs būs nemitīgās adorācijas, Euharistiskās procesijas, lūgšanu grupas par aicinājumiem uz priesterību, jo spēcīgāk un dziļāk uzplauks gan aicinājumi uz priesterību, gan uzplauks arī pati vietējā Baznīca. Euharistijas un adorācijas kults ir dziļi un nesaraujami saistīts ar aicinājumu uzplaukumu lokālajā Baznīcā. Ne jau kādas programmas vai aicinājumu pastorāles veicinās aicinājumu skaita pieaugumu. Ne jau dažādi reklāmas pasākumi un piesaistīšanas “triki” uzrunās jauniešus doties uz Semināru. Ja ticīgie savās draudzes piedzīvos to, ka viņiem tiek atņemts priesteris, jo vienkārši viņu trūkst, tad viņi ar lielāku dedzību nāks kopā un lūgsies par aicinājumiem. Jo vairāk puiši piekalpos pie altāra kā ministranti, ies procesijās un pavadīs laiku adorācijā, ja viņi ieraudzīs priesteri, kurš ar sakopotu stāju un dziļu lūgšanu svētajā Misē uzlūko Jēzu konsekrētā Hostijā, tad arī viņu sirdīs dzims aicinājums. Aicinājumam uz priesterību nav funkcionāls raksturs, priesterība nav profesija, brīvā laika pavadīšanas laiks, vai kāda cilvēka dzīves “rezerves piedāvājums”.

2009.gada 19.jūnijā, Jēzus Sirds svētkos, pāvests Benedikts XVI izsludināja priesterībai veltīto gadu. „Priesterība – tā ir Jēzus Sirds mīlestība“, bieži teica svētais Arsas prāvests. Pāvests Benedikts XVI, vēstulē, kurā atklāj šo priesterības gadu, citē svēto Jāni Mariju Vianeju: “„Ak, cik liels ir priesteris!… Ja aptvertu, tad nomirtu…. Dievs viņam paklausa: viņš pasaka divus vārdus un mūsu Kungs pēc viņa balss nonāk no debesīm un iekļauj sevi mazā hostijā… Ja nebūtu Ordinācijas sakramenta, mums nebūtu arī Kunga. Kurš Viņu ir ievietojis tur tajā tabernākulā? Priesteris. Kurš pirmais saņem jūsu dvēseli, kad tā ienāk pasaulē? Priesteris. Kurš to baro, lai būtu spēki paveikt tās svētceļojumu? Priesteris. Kurš to sagatavos, lai stātos Dieva priekšā, mazgājot to pēdējoreiz Jēzus Kristus asinīs? Priesteris, atkal priesteris! Un ja šī dvēsele mirst [grēka dēļ], kurš to augšāmcels, kurš darīs to mierīgu un dāvās tai mieru? Atkal priesteris…. Pēc Dieva priesteris ir viss!… Viņš pats to sapratīs vien debesīs. Ja mēs saprastu, kas ir priesteris virs zemes, mēs mirtu: nevis no bailēm, bet no mīlestības… bez priestera mūsu Kunga ciešanas un nāve būtu nekam nederīgas. Priesteris ir tas, kurš turpina atpestīšanas darbu virs zemes… Kam būtu vajadzīga māja, piepildīta ar zeltu, ja nebūtu neviena, kas atver durvis? Priesterim pieder debesu dārgumu atslēgas: viņš ir tas, kas atver durvis; viņš ir labā Dieva ekonoms; Viņa labumu pārvaldnieks… Atstājiet vienu draudzi uz divdesmit gadiem bez priestera un tur tiks pielūgti lopi… Priesteris nav priesteris sevis dēļ, viņš ir jūsu dēļ” (izmantots www.katolis.lv piedāvātais tulkojums).

Tātad, priesterisko aicinājumu pieaugums ir dziļi saistīts ar pašu priesteru svētumu un uzticību Kristus dotajam priesterības ideālam. Pāvests Benedikts XVI uzsver, ka: “priesteriskā kalpojuma iedarbīgums paliek neatkarīgs no kalpotāja svētuma; bet nedrīkst aizmirst par neparasto auglīgumu, kas rodas, satiekoties objektīvajam kalpojuma svētumam ar subjektīvo kalpotāja svētumu” (vēstule, pasludinot priesterības gadu). Ir ļoti jāuzmanās draudzi pārvērst par dažādu pasākumu vai pastorālo piedāvājumu un aktivitāšu centru, vai sociāli karitatīvo iestādi, izmirstot par draudzes un Baznīcas centru – Jēzu, kurš mājo Tabernākulā, Monstrancē, Svētajā Misē četros veidos – celebrantā, Dieva Vārdā, Dieva Tautā un Euharistiskajās zīmēs. Lai šī Lielā Ceturtdiena mums palīdz salikt pareizos akcentus savā kristieša dzīvē un lai mēs nezaudētu šo pārdabisko saikni: Jēzus Kristus, kurš mājo savā Baznīcā, ir klātesošs Vissvētākajā Sakramentā, kuru mums dāvā Kristus priesteri. Kopā ar savu draudzes ganu – priesteri, garīgi “ienirsim” šo svēto dienu mistagoģisko zīmju noslēpumā, lai tad kopā ar visu Baznīcu varētu piedzīvot Kristus augšāmcelšanās spēku.

28.marts - Palmu, jeb pūpolsvētdiena.

Svētās Mises 28.martā 9.00 krievu val., 11.00 un 14.00 latviešu valodā

Dievkalpojumu tiešraide:


Neaizmirsti finansiāli atbalstīt savu draudzi:

Salaspils Romas Katoļu Draudze
Reģ. Nr. 90000470778
konts: LV41UNLA0050000010880

Pastiprināti tiks dezinficētas dažādas virsmas dievnamā. Aicinājums draudzes ticīgajiem, dievkalpojuma laikā lietot mutes aizsegus, ievērot 2m distanci. Lūgsim Dievu un Jaunavu Mariju – Rožukroņa Karalieni, lai ātrāk spējam tikt galā ar šo problēmu.

Par eitanāziju - īsi

Piektdien, 19.martā, svētā Jāzepa dienā piedalījos portāla TVNET rīkotajā diskusijā "Komforta zona", kurā, ar dažādu jomu speciālistiem, diskutējām par eitanāzijas legalizāciju. Diskusijas laikā man pašam izkristalizējās pārdomas, kas skar šo jautājumu. Vispirms ir skaidrs, ka cilvēki dalās divās lielās grupās - viena daļa ir tie, kuri netic pēcnāves dzīvei un viņiem nāve ir vienkārši bioloģiskās dzīves beigas, pēc kuras nekā nav. Čiks un viss. Un tad ir otra daļa, ticīgi cilvēki, kuri tic, ka pēc nāves seko mūžīgā dzīve. Viena daļa cilvēku dodas uz debesīm (arī caur šķīstītavu) un otra daļa uz elli. 

Ja runā par ciešanām, tad slimības, ciešanas un nāve skar abas šīs cilvēku kategorijas, neatkarīgi no ticības un neticības. Tādēļ ciešanu un sāpju remdēšana, paliatīvā aprūpe, cilvēka cienīga nāve ir jānodrošina ikvienam, jo katrs cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības, un katram no mums pienākas cieņa, mīlestība un aprūpe. Bet.

Kas skar jautajumu par dzīvību un nāvi, tad šeit atšķiras ticīga un neticīga cilvēka skatījums. Ticīgais cilvēks, kristietis, tic un zina, ka viņš šajā pasaulē nav nokļuvis nejaušības rezultātā. Viņa dzīvības devējs, Tas, kurš ir iepūtis viņā "dzīvības dvašu", ir Dievs. Tātad dzīvību dod un ņem tikai Dievs. Tādēļ arī nedrīkst nogalināt vēl nedzimušu bērnu mātes miesās, jo tā jau ir Dieva radīta būtne - cilvēks. Un arī nāves brīdi cilvēks nevar pats noteikt, jo arī dzīvību atņemt var tikai Dievs. Ir bauslis - tev nebūs nokaut un pašnāvība ir liels un smags grēks. Tomēr ir cilvēki, kuri piedzīvo tik dziļu psiholiģisku vai psihosomatisku krīzi, ka pašnāvību izdara afektīvā stāvoklī, tādēļ arī Baznīca vairs neuzņemas tiešneša lomu un veic kristīgo izvadīšan tiem, kuri ir izdarījuši pašnāvību, jo mums nav zināmi visi šī cilvēka motīvi un psihiskais stāvoklis, kad viņš veic pašnāvību. Tas gan nenozīmē, ka pašnāvība vairs nebūtu grēks, un, ja cilvēks apzināti, pie pilnas apziņas un bez nekāda spiediena izdara šo grēku, tad par to tiks arī tiesāts. Bet tiesa pieder Dievam, ne mums.

Atgriezīsimies pie eitanāzijas. Jāpiekrīt psihiatram, dr. M. Taubem, kurš 18.martā, Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" uzsvēra, ka daudzi cilvēki, brīdī, kad tuvojas nāve atrodas dažādos psihiskajos stāvokļos, kas var apgrūtināt viņu lēmuma pieņemšanu. Un tādēļ ir ļoti bīstami pieļaut eitanāziju, jo cilvēks var pieņemt lēmumu sev darīt galu afektīvā stāvoklī, pats to nemaz tā īsti negribēdams. Ir risks, ka mēs tā vietā, lai cilvēkam  palīdzētu, šo cilvēku nogalinām vai palīdzam viņam izdarīt negribētu pašnāvību.

Kādēļ Baznīca ir pret eitanāziju? Lūgšanā "Esi sveicināta, Marija..." ir otrā daļa, kurā ir teikts: "Svētā Marija, Dieva Māte! Lūdz par mums, grēciniekiem, tagad, un mūsu nāves stundā". Ticīgais cilvēks zina, ka tieši nāves stundā izšķirsies viņa mūžīgās dzīves liktenis. Dzīves laikā cilveks vairākkārt var mainīt savu lēmumu - ticēt vai neticēt Dievam. Bet nāves brīdī notiek viņa galīgā, var teikt, eksistenciālā izvēle - vai nu es teikšu Dievam - jā vai nē. Tieši tādēļ ir svarīgi "izciest" savu noslēdzošo dzīves cīņu, jo tieši dzīves beigās daudzu cilvēku sirdis atveras Dieva mīlestībai, Viņa piedošanai un pestīšanai. Tieši tādēļ ir svarīgi aicināt priesteri pie mirstošā gultas, lai viņš varētu izsūdzēt grēkus, saņemt slimnieku sakramentu, svaidīšanu ar svētajām eļļām, un svēto Komūniju, kā viatiku, jeb ceļa maizi uz mūžību. No kristīgā skatu punkta, cilvēka dzīves pēdējiem mirkļiem var būt un arī ir izšķiroša nozīme. Un tieši tādēļ, var teikt, ka eitanāzija ir dēmonisks plāns, lai atņemtu cilvēkam pēdējo iespēju izdarīt savu galīgo dzīves izvēli, par labu Dievam un mūžīgai dzīve debesīs.

Tomēr nevajadzētu mani pārprast, domājot, ka es vēlos "glorificēt" ciešanas un popularizēt sava veida sadismu. Nē. Ciešanas ir grēka sekas un ļaunums pašas sevī. Ciešanas vajag remdēt, mazināt un jāpalīdz cilvēkam, kurš atrodas smagā slimības stāvoklī, nāves priekšā. Tomēr nedrīkst eitanāzijas jautājumu skatīt tikai no produktivitātes, izdevīguma vai laicīguma prizmas. Vēlos norādīt uz šī aspekta transcendentālo, jeb pārdabisko raksturu. Lūgsumies par visiem cietējiem un lūgsim arī katrs pats par savu laimīgu nāves stundu. 

Sprediķis Latvijas Radio raidījumam "Svētrīts" 7.martā.


Dārgie klausītāji. Vēlos šodien kopā ar jums doties mazā ekskursijā pa Latvijas dievnamiem. Jā, mūsu skaistajā Latvijā ir lielas, skaistas un varenas baznīcas, kā Rīgas Doms vai Aglonas bazilika, bet ir arī dievnami, no kuriem pāri palikušas ir vien drupas, kuri nav spējuši pretoties padomju propogandas un dievnamu iznīcināšanas spiedienam. Latvijai atgūstot neatkarību, daudzi no šiem dievnamiem atguva savu sākotnējo spožumu, bet ne visiem tā paveicās. Jau vairākus gadus, ejot svētceļojumā uz Aglonu dodamies garām Sēlpils luterāņu baznīcai, un ir prieks redzēt, kā no dievnama drupām, kur bija redzamas tikai sienas, ar katru gadu šis dievnams atgūst savu sākotnējo spožumu - ir uzlikts jumts, ielikti logi un pakāpeniski, lēnām tas atgūst savu “cilvēcisko seju”. No otras puses, apmeklējot dažādas Eiropas valstis, ir nācies redzēt dievnamus, kuri labākajā gadījumā ir pārvērsti par koncertzālēm, muzejiem, viesnīcām, bet sliktākajos gadījumos – par bāriem, naktsklubiem, diskotēku zālēm vai vispār nojaukti. Kopš neatkarības atjaunošanas Katoļu Baznīca Latvijā ir uzbūvējusi vairāk par 40 jauniem dievnamiem, īpaši Vidzemē, un liela daļa šo jauno baznīcu interjera elementu ir nākuši no Nīderlandes slēgtajām vai nojauktajām baznīcām. Kāds liktenis vēl gaida daudzas mazās lauku baznīciņas, laikā, kad migrācijas un darba meklējumi ir aizpludinājuši tik daudzus agrākos draudzes locekļus un dievnams stāv tukšs un vientuļš lauka vidū vai kalna galā?

Anonīmas II gs. vēstules Diognetam fragments (5-6 nodaļa, autors nezināms)

Kristieši neatšķiras no pārējiem cilvēkiem ne savas zemes, ne valodas ne ikdienas darbu veikšanas ieradumiem. Viņi neapmetās uz dzīvi kādās īpašās apmetnēs, pilsētās, viņi nelieto kādu īpašu dialektu un viņu dzīve īpaši neatšķiras no pārējiem. Tikai viņu mācība nav izdomu auglis vai tādu ļaužu izdomājums, kuri meklē sensācijas. Viņi nav pakļauti kādai cilvēciskai mācībai, kā pārējie. Bet, viņi dzīvojot barbaru un helēņu pilsētās, kā nu kuram sanāk un sekojot viņu iedzīvotāju ģērbšanās, ēšanas stilam un citiem ieradumiem viņi parāda pārsteidzošu un patiesi neparastu dzīves veidu. Dzīvo viņi savā tēvijā, tomēr kā svešinieki. Viņi kā pilsoņi piedalās it visā un visu pacieš kā ārzemnieki. Viņiem ikviena sveša valsts ir kā tēvija un jebkāda tēvija – kā sveša zeme.

Viņi dodas laulībā kā visi, dzemdē bērnus, tikai nepamet tos. Viņiem ir kopīgas maltītes, tikai ne kopīga gulta. Viņi ir miesā, bet nedzīvo pēc miesas. Viņi atrodas virs zemes, bet pēc būtības ir debesu pilsoņi. Viņi ir paklausīgi dotajiem likumiem, bet ar savu dzīvi viņi pārspēj pašus likumus. Viņi mīl visus cilvēkus un visi viņus vajā. Viņus nepazīst, bet notiesā; viņus nodod nāvei, bet nāvē viņi atrod dzīvību; viņi ir nabadzīgi, bet daudzus bagātina, apdāvina. No visa apdalīti viņi visā pateicās. Viņus nolād, bet viņi ar to tiek pagodināti, nomelno viņus, bet viņi izrādās attaisnoti, ļaunu runā, bet viņi svētī, viņus apvaino, bet viņi atbild ar pateicību; viņi dara labu, bet viņus tiesā kā ļaundarus. Kad viņus notiesā, viņi priecājas tā, it kā viņiem dāvātu jaunu dzīvi. Jūdi bruņojās pret viņiem kā pret gūstekņiem; arī helēņi viņus vajā, tomēr ienaidnieki nevar pateikt par ko viņus neieredz. Vienvārdu sakot: kas dvēsele miesā, tas kristietis pasaulē. Kā dvēsele ir izplatīta pa visu cilvēka miesu, tā arī kristieši pa visām pasaules pilsētām. Dvēsele, kaut arī mājo miesā, tomēr nav miesīga; arī kristieši dzīvo pasaulē, tomēr nav no pasaules. Dvēsele, kaut arī neredzama, tomēr mājo redzamā ķermenī, tā arī kristieši atrodas pasaulē redzami, tomēr viņu Dieva pielūgsmes kults paliek neredzams. Miesa neieredz dvēseli un karo pret to un lai arī tā neko tam ļaunu nav nodarījusi, tāpēc ka dvēsele tai neļauj pakļauties baudām. Tāpat arī pasaulē neieredz kristiešus, no kuriem taču nav nekāds ļaunums, tieši tāpēc ka viņi ir sacēlušies pret viņu baudām. Dvēsele mīl savu miesu un tās locekļus, neskatoties uz to, ka tā neieredz dvēseli, un arī kristieši mīl tos, kas viņus neieredz. Dvēsele ir ieslēgta miesā, bet tā pati uztur miesu. Tāpat arī kristieši, ieslēgti pasaulē it kā cietumā paši uztur pasauli. Nemirstīga dvēsele mājo mirstīgā miteklī; tāpat kristieši mājo kā atnācēji no tālienes pārejošā pasaulē, gaidot nepārejošo debesīs. Dvēsele, pārcietusi izsalkumu un slāpes kļūst labāka; arī kristieši, esot sodīti katru dienu kļūst vairāk. Tik slavējams ir viņu stāvoklis, kurā Dievs viņus ir nolicis un no kā viņi atteikties nedrīkst.