Saņēmu šādu jautājumu:
"Kristus augšāmcēlies! Mani ļoti iespaido Jūsu citāti un īsie, bet ļoti pilnvērtīgie, posti Facebook. Vēlētos palūgt, vai varētu kādreiz ierakstīt par to, kā un kāpēc vecākiem būtu jāatlaiž savi bērni pēc laulībām? Par ģimenes robežām, un, ka jaunlaulātie sāk savu ģimeni, ka viņu vecākiem ne vienmēr vajag iejaukties. Man šķiet, ka daudziem šis būtu ļoti svētīgi to tiešām dzirdēt no priestera, jo daudzi nesaprot Bībeles tekstu par to, ka dēlam jāatstāj savs tēvs un māte un jāatdodas sievai...".
Liels paldies par jautājumu. Pašā sākumā ir jāuzslavē apvienība "Laulāto tikšanās", kura organizē saderinātajiem pāriem kursus un kuros šis jautājums plaši tiek aplūkots. Tādēļ šeit aprakstīšu problēmu, gan no teoloģiskā, psiholoģiskā un pastorālā skatu punkta.
Vispirms jāsaka, ka mani pašu izbrīnija kāda sena kāzu tradīcija, kāda tika praktizēta Latgalē un kuru mēs ļoti labi varam redzēt J. Streiča filmā "Cilvēka bērns". 1 stundas 21 minūtes epizodē tiek parādīta līgavas atvadīšanās no tēva mājām (https://www.filmas.lv/movie/1187/#). Ar lūgšanām un asarām līgava tiek "izvadīta" un atdota nākamajam vīram. Teoloģiski tas nozīmē, ka vīrs un sieva kļūst par vistuvākajiem radiniekiem, bet abi vecāki ir tikai nākamās pakāpes radinieki pēc tēva un mātes. Tas gan nenozīmē, ka cieņa, mīlestība un gādība attiecībā pret vecākiem beidzas. Nē, tieši otrādi - viņa pieaug, bet vecākiem bērni garīgi ir "it kā zuduši". Viņi vairs nav saistīti ar vecākiem un vecāki vairs necenšas ietekmēt, regulēt un kā citādi traucēt jaunajai ģimenei.
Bieži saderinātajos kursos pacēlās jautājums par to, vai jaunajai ģimenei vajadzētu dzīvot kopā ar vecākiem. Nav tādas vienas konkrētas atbildes. Ja tiek ievērots šis garīgais princips, tad kopā dzīvošana ir iespējama, kaut arī vecākiem, tīri psiholoģiski, ir grūti pieņemt, ka starp viņiem un viņu bērnu ir ienācis "kāds trešais". Labāk būtu, ja jaunā gimene, vismaz sākotnējā posmā, padzīvotu atsevišķi, lai nostiprinātu savas laulības saites un arī tīri reāli sāktu izdzīvot, ka viņi ir kļuvuši par vienu miesu.
Un tad seko pats būtiskākais, ko psiholoģijā sauc par "nabas saiti". Ir gadījumi, kad vecāki, īpaši sievietes ir zaudējuši otru pusīti un bērnu ir audzinājuši vienu pašu. Vai arī ģimenē ir bijis tikai viens bērns (mīlulītis). Ja ir izveidojusies ļoti cieša un spēcīga psiholoģiskā saite (māte - bērns), tad ir ļoti grūti šo saiti pārraut un tā tiek ienesta arī jaunajā ģimenē. Māte, tēvs, vai abi divi jaucas jaunajā ģimenē, vēlas kontrolēt, mācīt, ieteikt, u.t.t. kā dzīvot jaunajai ģimenei. Laulātā drauga, kurš tiek turēts "nabas saitē", otrā puse jūtas apspiesta, manipulēta un nebrīva. Attiecības šādā ģimenē, ja netiek risinātas, agrāk vai vēlāk sāk šķobīties, un, diemžēl, arī izirst. Tādēļ šis "nabas saites" jautājums ir jārisina uzreiz, jau pirms vai tikko uzsākot laulības kopdzīvi. Jebkurā gadījumā, saruna ar kompetentu garīdznieku, laulību konsultantu vai ģimenes psihoterapeitu nenāks par sliktu. Šeit arī interesants raksts par šo tēmu: https://jauns.lv/raksts/sievietem/13310-par-matem-kam-japarrauj-emocionala-nabassaite-ar-bernu-30-gadu-veca-dace-mammu-atlaid-mani. Lai visiem ir skaistas un izdevušās laulības un Dieva svētība un Jaunavas Marijas aizbildniecība ir ar visiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru