piektdiena, 2021. gada 24. septembris

Aizstāvēju disertāciju par Vatikāna II koncila dokumentiem

Piektdien, 24. septembrī, Ļubļinas Katoļu universitātes Teoloģijas fakultātes Fundamentālteoloģijas (apoloģētikas) institūtā doktora disertāciju „Baznīcas un mūsdienu pasaules attiecības Vatikāna II koncila gaismā” attālināti aizstāvēja Salaspils draudzes prāvests Ilmārs Tolstovs.

2012. gadā pēc Rīgas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča pamudinājuma un nosūtījuma priesteris sāka studijas šajā universitātē, vispirms gadus studējot maģistrāntūrā, pēc tam turpinot doktorantūras studijas fundamentālās teoloģijas disciplīnā. “Ļubļinā nodzīvoju trīs gadus un aktīvi studēju, ejot uz lekcijām un strādājot bibliotēkā. (…) Svētdienās kalpoju Fatimas Dievmātes draudzē Ļubļinā un verēju labi iepazīt Katoliskās Baznīcas dzīvi Polijā,” par studiju laiku Ļubļinā stāsta I. Tolstovs.

Stāstot par disertāciju, priesteris norāda: “Par iedvesmas avotu tēmai kalpoja Ticībai veltītais gads, kuru pāvests Benedikts XVI izsludināja 2012.gada 11.oktobrī. Tas īpašā veidā bija veltīts Vatikāna II koncila sasaukšanas 50. gadskārtai un aicināja aktualizēt Vatikāna II koncila dokumentos ietverto mācību. Katoliskā Baznīca Latvijā jau tad gatavojās publicēt Koncila tekstus latviešu valodā, kas īstenojās 2016. gadā, pateicoties izdevniecības “Vox Ecclesiae” pūlēm un daudziem līdzstrādniekiem. Tieši šie impulsi deva man un darba vadītājam iedvesmu disertāciju rakstīt par Koncila dokumentiem un Baznīcas saikni ar mūsdienu pasauli.” Astoņu gadu laikā, pētot dokumentus, I. Tosltovs sācis apzināties, ka tēma ir plaša, tāpēc tā tika sašaurināta, koncentrējoties uz Baznīcas un mūsdienu pasaules attiecību pētīšanu dokumentu gaismā.

Darbā ir trīs nodaļas. “Pirmajā nodaļā analizēju mūsdienu pasauli un mēģinu uz to paraudzīties ar Koncila “brillēm”. Interesanti, ka Koncila tekstos, neskatoties uz to, ka analizē pasaules un sabiedrības problemātiku 20. gs. 60. gados, ir redzama pravietiska vīzija par pasaules tālāko virzību un nepieciešamību Baznīcai atbildēt uz nākotnes izaicinājumiem, ar kuriem tai būs jāsaskaras un ar kuriem mēs arī saskaramies mūsdienās,” par pētījumu stāsta I. Tolstovs.

Disertācijas otrā nodaļa ir veltīta Baznīcas noslēpumam, koncentrējoties uz tādu Baznīcas identitāti, kas balstīta attiecībās, bet trešajā daļā tiek “padziļināti analizētas Baznīcas un mūsdienu pasaules attiecības specifiski izstrādātu modeļu veidā, kuri ir manu pētījumu un pārdomu auglis”. Darbā ir izdalīti seši Baznīcas un mūsdienu pasaules attiecību modeļi: autonomijas un sadarbības, “antropocentiskais”, dialoga un misijas, satikšanās laika zīmēs, inkulturācijas un pasaules svētdarīšanas un pestīšanas modelis.

Pētījuma gaitā I Tolstovs secina: “Vatikāna II Koncils viennozīmīgi noslēdz 400 gadus ilgu kontrreformācijas periodu, kad Katoliskajai Baznīcai vajadzēja “aizstāvēties” protestantu kristiešu priekšā. No aizstāvēšanās Baznīca pāriet uz satikšanos un sadarbību ar pasauli. Cīņas un konfrontācijas laiks ir pagājis. Koncils ieskicē ceļus, pa kuriem Baznīcai būs jāiet nākamās simtgades. Diagnostiskais reālisms, kas nozīmē atteikties no pārlieku liela abstrakcionisma un essensiālisma (filozofiskas pārdomas par esamību un būtību) un vairāk iesakņoties pasaules realitātēs, analizēt tās un dod kristīgu un ekleziālu (Baznīcas mācībā iesakņotu) atbildi. Ņemot vērā mūsdienu skandālus un ieļaunojumus no Baznīcas locekļu puses Baznīcai ir jāmācās veselīga paškritika un nemitīga atjaunotne (Ecclesia semper reformanda) un inkluzīva (iekļaujoša) pieeja mūsdienu pasaules problēmām un to risināšanai. Mums ir jābūt gataviem spert drosmīgus soļus kopā ar pāvestu Francisku un Baznīcu. Nenodalīt dabisko no pārdabiskā, transcendenci no imanences, aktivitāti no kontemplācijas, un katram cilvēkam, arī tam, kas ir “ārpus Baznīcas”, vēl vairāk ir jākļūst par Baznīcas “ceļu”. Nedievišķot cilvēku, bet atdzīt katra cilvēka cieņu, arī Baznīcā, pat ja viņš ir lajs.”

Disertācijā priesteris pētīja ateisma saknes. Viņš norāda uz Koncilā secināto – kristieši bieži ir vainīgi pie ateisma rašanās, norādot izkropļotu kristietības attēlu mūsdienu cilvēkam. “Bieži tiek citēts izteikums “Dievs ir miris”, taču bieži arī tiek ignorēts izteikuma turpinājums: “mēs esam viņu nogalinājuši – jūs un es! Mēs visi esam viņa slepkavas!” (Wir haben ihn getötet, – ihr und ich! Wir alle sind seine Mörder!)”, (cit. https://www.lu.lv/zinatne/programmas-un-projekti/petniecibas-projekti-latvijas-universitate/2006/titans/).

„Jo autentiskāki un evaņģēliskāki mēs būsim, jo spēcīgāku liecību mēs dosim cilvēkiem, kas netic vai šaubās,“ uzsver I. Tolstovs. Viņš norāda, ka jau Koncils dod norādes, kas mums esot jārisina – „ekoloģija, kara un terorisma draudi, globalizācija, nabadzība un nevienlīdzība“. Tāpat Koncils „iesāka t.s. “sinodālo ceļu”, aicinot mazināt eklezioloģisko “herēzi”, kas rezultējās ar ekleziocentrismu un klerikālismu, kad Baznīca it kā “nostājas priekšā Kristum”. Neaicinot atmest Baznīcu ir jāmēģina Baznīcu padarīt “caurspīdīgāku”, lai cilvēki neapstātos pie smagnējām un problemātiskām Baznīcas struktūrām, bet gan caur Baznīcu satiktu Jēzu Kristu“. „Esam aicināti uzlūkot Baznīcu, kura no šķēršļa, kas traucē satikties ar Kristu, kļūst par aizraujošu ceļvedi. Uzticama, drošticama (credible, angl.) Baznīca kļūst par spēcīgu Jēzus Kristus nāves un Augšāmcelšanās liecinieci, tādu, kādu to redzēja un vēlas redzēt Vatikāna II koncila tēvi un dokumenti,“ raksta I. Tolstovs.

Šodien I. Tolstovs aicina iet pāvesta Franciska pamudināto Sinodālo ceļu: „To noslēpumainā veidā iesāka jau pāvesti Jānis Pāvils II un Benedikts XVI. Pāvests Francisks turpina Vatikāna II koncila retrospekciju un mēs esam aicināti nepalikt malā. Ja paliksim malā, tad zaudēsim. Mūsu dievnami paliks tukši, jo cilvēki nevēlas sekot mums vai mūsu pašizveidotām “pseidoekleziālām” struktūrām. Vatikāna II Koncila tekstu iepazīšana vēl nav beigusies. Varbūt tā tikai tagad pa īstam tikai sākas. Drosmi!“

Priesteris izsaka pateicību Z. Stankevčam, Ļubļinas arhibīskapam Staņislavam Budžikam, priesterim Marcinam Vozņakam, mūžībā aizsauktajai Terēzei Drukai. „Ļubļinā, Latvijā un citās zemēs bija cilvēki, kuri mani atbalstīja un ļoti palīdzēja. Pateicoties viņu atbalstam, varēju šo laiku Ļubļinā pavadīt. Liela pateicība Ļubļinas Garīgajam semināram, kurā varēju dzīvot un veltīt laiku studijām, kā arī kopienām, kuras satiku Ļubļinā, piemēram “Chemin neuf”, “Neokatehumenalais Ceļš”, “Laulāto tikšanās” un citas. Saikne ar tām studiju laikā palīdzēja saglabāt līdzsvaru starp ratio (prātu) un fides (ticību),“ teic I. Tolstovs.

KABIA (www.katolis.lv)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru