Sprediķis 26.septembra svētdienai (www.mieramtuvu.lv)

 Lai top slavēts Jēzus Kristus!

Dārgie Mieram tuvu draugi. Šodien Baznīcas liturģija mums piedāvā “garšīgi paēst” no Dieva Vārda galda. Nekad neaizmirsīsim, ka Svētās Mises liturģijā abi šie “galdi” ir svarīgi – Dieva Vārda un Euharistiskais. Tādēļ mēģināsim iedziļināties šajos lasījumos, lai labāk saprastu, ko Dievs vēlas mums tieši šodien katram teikt īpaši.

Pirmajā lasījumā no Vecās Derības 4 Mozus grāmatas Mozus aicina tautu ticēt un paklausīt. Izraēla tauta drīz vien būs nonākusi pagānu tautu vidū. Tā izbaudīs reibinošu uzvaras slavu. Vispārēja labklājība atnesīs agrāk nepiedzīvotu dzīves līmeņa celšanos. Būs daudz par ko priecāties un baudīt. Tomēr tam visam līdzi ies zināmas briesmas – Dieva tautas identitātes zaudēšana un iekrišana lepnības grēkā. Tauta ar Dievu vairs nerēķināsies un ātri aizmirsīs par Viņa vadību. Tādēļ Dievs runā ar Mozu un Mozus atzīst, ka viņš tīri cilvēciski nevar uz saviem pleciem iznest tautas grēkus, tas viņam ir par smagu (4 Mozus 11, 11-15). Tad Dievs aicināja Mozu izraudzīties 70 vīrus un Dievs viņus apveltīja ar īpašām harismātiskajām dāvanām, lai Mozus vadībā viņi varētu vadīt tautu un atpazīt Dieva gribu. Tālāk tiek aprakstīta epizode par kādiem cilvēkiem, kas nebija šo 70 izraudzīto vīru vidū un atklājās, ka arī tiem ir dots Gars no Dieva. Un te seko interesanta Mozus atbilde tiem, kas aicina viņu aizliegt pravietot: „“Vai tu esi skaudīgs manis dēļ? Kas gan to dos, ka visa tauta pravietotu un Kungs dotu viņiem savu Garu?”

Tātad Dieva Gars nav sevī ierobežots. Viņš dveš kur un kā vēlas. Katoliskajā Baznīcā ir atrodama pestīšanas elementu un dāvanu pilnība, Baznīca ir Svētā Gara Līgava, tomēr bieži vien mēs, paši kristieši, nepazīdami Gara dāvanas vai arī lepnības dēļ noslēgdami savu sirdi, rīkojamies tapat kā Vecajā Derībā jauneklis vai evaņģēlija fragmentā minētais apustulis Jānis. Mūsu problēma ir tā, ka mēs, domādami, ka mums viss ir skaidrs un ka mēs visu zinām, sakām ierobežot Dieva Gara darbību citos cilvēkos, vai arī uzskatīt, ka tikai mums ir vienīgā patiesība un taisnība. Un tad sākam paaugstināties pāri citiem.

 Daudzās vietās apustuļi, būdami izraudzītie Jēzus sekotāji, un esot visu laiku Jēzus tuvumā runāja un rīkojās pilnīgi pretēji Dieva gribai. Kādā citā epizodē Jēzus pat bija spiests apustuli Pēteri nosaukt par sātanu, jo viņš mudināja Jēzu rīkoties pilnīgi pretēji Viņa pravietiskajai misijai. (sal. Mt 16,23) Bieži vien svētais Gars izlej savas dāvanas kur grib, cik daudz grib un kam grib. Ja mēs nobloķējam Svētā Gara darbību mūsos, tad Svētais gars atrod citus ceļus un veidus, kā uzrunāt cilvēkus un vest viņus pie Dieva. Mēs nedrīkstam slāpēt Garu (1 Tes 5,19) kā arī pavēlēt Svētajam Garam, vai arī likt Svētajam Garam pakļauties mūsu pašu iedomām vai interpretācijām.

Tomēr nākamie lasījumi paver vēl plašāku šī jautājuma perspektīvu. Dieva Gars aicina respektēt taisnīguma un solidaritātes principu sabiedrībā, jeb laicīgajā pasaulē. Mums, kristiešiem, ir tendence nodalīt laicīgo no garīgās sfēras, uzsverot, ka laicīgā pasaule ir ļauna, ka valsts likumi nav no Dieva un tādējādi mēs varam tos ignorēt un neievērot. Atceros, ka pirmajos priesterības gados man patika ļoti agresīvi braukt ar automašīnu un, reizēs, kad mani apturēja policija, es bravūrīgi centos uzsvērt likuma sargiem: “es taču esmu katoļu priesteris!” Un tad kādu reizi viens no policistiem man teica: “Mācītāja kungs, jums jāievēro ne tikai Debesu Valstības, bet arī šīs zemes likumi”. Arī adorācijās, bieži Kungs man aizrādīja, ka šāda prakse neatbilst Evaņģēlija standartiem. Kā ir ar mums? Vai nav tā, ka mēs uzskatām, ka nodokļi jau nav jāmaksā, jo tie taču mums atņem līdzekļus svētīgākam un garīgākam darbam? Ka pret valsts taisnīgajiem likumiem varam izturēties ar nevērību un nicinājumu. Svarīgi, taču, ka mēs aizstāvam ģimenes vērtības, cīnāmies pret “gender” un citām ideoloģijām, aizstāvam dzīvību, u.t.t. Jā, tās visas lietas ir svarīgas, bet arī par uzticību valsts likumiem mēs nedrīkstam aizmirst. Jēzus šodienas evaņģēlijā lieto skarbus vārdus: “Un, ja kāds kļūtu par iemeslu grēkam vienam no šiem mazajiem, kas man tic, tam būtu labāk, ja tam kaklā pakārtu dzirnakmeni un viņu iemestu jūrā”. Vai nav tā, ka mēs ar savu nepaklausību valsts likumiem, ar likumu ignorēšanu, nodokļu nemaksāšanu, “žuļīšanos” un “muhļīšanu” ieļaunojam cilvēkus, kuri ir ārpus Baznīcas un dažreiz savā dzīves veidā un nostājā ir daudz godīgāki un taisnīgāki par mums? Ja mēs nemaksājam par saviem darbiniekiem nodokļus, tad uz mums attiecas arī Jēkaba vēstules 5 nodaļas vārdi: “Lūk, alga sauc, ko jūs aizturējāt strādniekiem, kas pļāva jūsu tīrumu, un pļāvēju vaimanas ir sasniegušas debespulku Kunga ausis”. Jo ko dod tas, ja mēs ar finanšu mahinācijām esam ietaupījuši naudu un “it kā” kļuvuši bagātāki? Ko saka Jēkabs savā vēstulē: “Jūsu bagātība sapuvusi, jūsu drēbes kožu saēstas, jūsu zelts un sudrabs sarūsējis, un to rūsa liecinās pret jums un saēdīs jūsu miesu kā uguns. Jūs esat mantu krājuši pēdējās dienās”. Tieši tādēļ, atgriežoties pie pirmā lasījuma tēmas, ir svarīga Svētā Gara atpazīšana, lai saprastu, ka godīgi strādājot, maksājot nodokļus, atdodot Dievam, kas Dievam pieder un Ķeizaram, kas Ķeizara (Mateja 22,21) mēs it kā uz to brīdi kļūstam nabagāki, bet Dievs, redzot mūsu godīgumu un cenšanos pēc lielāka taisnīguma, atalgo no pavisam citas puses. Jebkurā gadījumā godīgums un caurspīdīgums arī finanšu jumā atmaksājas un nes milzīgu Dieva svētību.

Pēc divām nedēļām mēs, Salaspils katoļu draudzes ticīgie, svinēsim mūsu dievnama 25 gadu iesvētīšanas jubileju. Mūsu dievnams ir redzama zīme pašu katoļu alkatībai un vēlmei iedzīvoties uz Baznīcas rēķina. Tā vietā, lai 1996.gadā uzceltu skaistu un pamatīgu, vienu no pirmajām jaunuzceltajām baznīcām, daudzi no materiāliem tika piesavināti sevi un rezultāts ir tāds, kāds viņš ir. Un skaidrs, ka Salaspils baznīca nav vienīgais skumjais stāsts. Bet kur ir priecīgā, jeb Labā Vēsts? Cerības vēsts ir tajā, ka Dievs visu vērš par labu, un šobrīd es vēlos pateikties visiem, kuri pēdējo divu gadu laikā ir saziedojuši milzīgu naudas summu, lai uz šo lielo jubileju mēs varētu nosiltināt un atjaunot dievnama sienas. Protams, vēl ir jāmaina jumts un darbu ir ļoti daudz, bet varu teikt, ka ja Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā (Psalms 127,1). Salaspilī no sirds varu teikt – Kungs ir tas, kas ceļ šo namu. Paldies visiem kas palīdz un novēlu, lai mēs būtu čakli gan šīs pasaules, gan Debesu Valstības pilsoņi.

 

 

 

 

 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru