Lai top slavēts Jēzus Kristus!
Dārgie
Mieram tuvu draugi. Šodien Baznīcas liturģija mums piedāvā “garšīgi paēst” no
Dieva Vārda galda. Nekad neaizmirsīsim, ka Svētās Mises liturģijā abi šie
“galdi” ir svarīgi – Dieva Vārda un Euharistiskais. Tādēļ mēģināsim
iedziļināties šajos lasījumos, lai labāk saprastu, ko Dievs vēlas mums tieši
šodien katram teikt īpaši.
Pirmajā
lasījumā no Vecās Derības 4 Mozus grāmatas Mozus aicina tautu ticēt un
paklausīt. Izraēla tauta drīz vien būs nonākusi pagānu tautu vidū. Tā izbaudīs
reibinošu uzvaras slavu. Vispārēja labklājība atnesīs agrāk nepiedzīvotu dzīves
līmeņa celšanos. Būs daudz par ko priecāties un baudīt. Tomēr tam visam līdzi
ies zināmas briesmas – Dieva tautas identitātes zaudēšana un iekrišana lepnības
grēkā. Tauta ar Dievu vairs nerēķināsies un ātri aizmirsīs par Viņa vadību. Tādēļ
Dievs runā ar Mozu un Mozus atzīst, ka viņš tīri cilvēciski nevar uz saviem
pleciem iznest tautas grēkus, tas viņam ir par smagu (4 Mozus 11, 11-15). Tad
Dievs aicināja Mozu izraudzīties 70 vīrus un Dievs viņus apveltīja ar īpašām
harismātiskajām dāvanām, lai Mozus vadībā viņi varētu vadīt tautu un atpazīt
Dieva gribu. Tālāk tiek aprakstīta epizode par kādiem cilvēkiem, kas nebija šo
70 izraudzīto vīru vidū un atklājās, ka arī tiem ir dots Gars no Dieva. Un te
seko interesanta Mozus atbilde tiem, kas aicina viņu aizliegt pravietot: „“Vai
tu esi skaudīgs manis dēļ? Kas gan to dos, ka visa tauta pravietotu un Kungs
dotu viņiem savu Garu?”
Tātad
Dieva Gars nav sevī ierobežots. Viņš dveš kur un kā vēlas. Katoliskajā Baznīcā
ir atrodama pestīšanas elementu un dāvanu pilnība, Baznīca ir Svētā Gara
Līgava, tomēr bieži vien mēs, paši kristieši, nepazīdami Gara dāvanas vai arī
lepnības dēļ noslēgdami savu sirdi, rīkojamies tapat kā Vecajā Derībā jauneklis
vai evaņģēlija fragmentā minētais apustulis Jānis. Mūsu problēma ir tā, ka mēs,
domādami, ka mums viss ir skaidrs un ka mēs visu zinām, sakām ierobežot Dieva
Gara darbību citos cilvēkos, vai arī uzskatīt, ka tikai mums ir vienīgā
patiesība un taisnība. Un tad sākam paaugstināties pāri citiem.
Daudzās vietās apustuļi, būdami izraudzītie
Jēzus sekotāji, un esot visu laiku Jēzus tuvumā runāja un rīkojās pilnīgi
pretēji Dieva gribai. Kādā citā epizodē Jēzus pat bija spiests apustuli Pēteri
nosaukt par sātanu, jo viņš mudināja Jēzu rīkoties pilnīgi pretēji Viņa
pravietiskajai misijai. (sal. Mt 16,23) Bieži vien svētais Gars izlej savas
dāvanas kur grib, cik daudz grib un kam grib. Ja mēs nobloķējam Svētā Gara
darbību mūsos, tad Svētais gars atrod citus ceļus un veidus, kā uzrunāt
cilvēkus un vest viņus pie Dieva. Mēs nedrīkstam slāpēt Garu (1 Tes 5,19) kā
arī pavēlēt Svētajam Garam, vai arī likt Svētajam Garam pakļauties mūsu pašu
iedomām vai interpretācijām.
Tomēr
nākamie lasījumi paver vēl plašāku šī jautājuma perspektīvu. Dieva Gars aicina
respektēt taisnīguma un solidaritātes principu sabiedrībā, jeb laicīgajā
pasaulē. Mums, kristiešiem, ir tendence nodalīt laicīgo no garīgās sfēras,
uzsverot, ka laicīgā pasaule ir ļauna, ka valsts likumi nav no Dieva un
tādējādi mēs varam tos ignorēt un neievērot. Atceros, ka pirmajos priesterības
gados man patika ļoti agresīvi braukt ar automašīnu un, reizēs, kad mani
apturēja policija, es bravūrīgi centos uzsvērt likuma sargiem: “es taču esmu
katoļu priesteris!” Un tad kādu reizi viens no policistiem man teica: “Mācītāja
kungs, jums jāievēro ne tikai Debesu Valstības, bet arī šīs zemes likumi”. Arī
adorācijās, bieži Kungs man aizrādīja, ka šāda prakse neatbilst Evaņģēlija
standartiem. Kā ir ar mums? Vai nav tā, ka mēs uzskatām, ka nodokļi jau nav
jāmaksā, jo tie taču mums atņem līdzekļus svētīgākam un garīgākam darbam? Ka
pret valsts taisnīgajiem likumiem varam izturēties ar nevērību un nicinājumu.
Svarīgi, taču, ka mēs aizstāvam ģimenes vērtības, cīnāmies pret “gender” un
citām ideoloģijām, aizstāvam dzīvību, u.t.t. Jā, tās visas lietas ir svarīgas,
bet arī par uzticību valsts likumiem mēs nedrīkstam aizmirst. Jēzus šodienas
evaņģēlijā lieto skarbus vārdus: “Un, ja kāds
kļūtu par iemeslu grēkam vienam no šiem mazajiem, kas man tic, tam būtu labāk,
ja tam kaklā pakārtu dzirnakmeni un viņu iemestu jūrā”. Vai nav tā, ka mēs ar
savu nepaklausību valsts likumiem, ar likumu ignorēšanu, nodokļu nemaksāšanu,
“žuļīšanos” un “muhļīšanu” ieļaunojam cilvēkus, kuri ir ārpus Baznīcas un
dažreiz savā dzīves veidā un nostājā ir daudz godīgāki un taisnīgāki par mums?
Ja mēs nemaksājam par saviem darbiniekiem nodokļus, tad uz mums attiecas arī
Jēkaba vēstules 5 nodaļas vārdi: “Lūk, alga sauc, ko jūs aizturējāt
strādniekiem, kas pļāva jūsu tīrumu, un pļāvēju vaimanas ir sasniegušas
debespulku Kunga ausis”. Jo ko dod tas, ja mēs ar finanšu mahinācijām esam
ietaupījuši naudu un “it kā” kļuvuši bagātāki? Ko saka Jēkabs savā vēstulē: “Jūsu
bagātība sapuvusi, jūsu drēbes kožu saēstas, jūsu zelts un sudrabs sarūsējis,
un to rūsa liecinās pret jums un saēdīs jūsu miesu kā uguns. Jūs esat mantu
krājuši pēdējās dienās”. Tieši tādēļ, atgriežoties pie pirmā lasījuma tēmas, ir
svarīga Svētā Gara atpazīšana, lai saprastu, ka godīgi strādājot, maksājot
nodokļus, atdodot Dievam, kas Dievam pieder un Ķeizaram, kas Ķeizara (Mateja
22,21) mēs it kā uz to brīdi kļūstam nabagāki, bet Dievs, redzot mūsu godīgumu
un cenšanos pēc lielāka taisnīguma, atalgo no pavisam citas puses. Jebkurā
gadījumā godīgums un caurspīdīgums arī finanšu jumā atmaksājas un nes milzīgu
Dieva svētību.
Pēc divām nedēļām mēs, Salaspils katoļu draudzes
ticīgie, svinēsim mūsu dievnama 25 gadu iesvētīšanas jubileju. Mūsu dievnams ir
redzama zīme pašu katoļu alkatībai un vēlmei iedzīvoties uz Baznīcas rēķina. Tā
vietā, lai 1996.gadā uzceltu skaistu un pamatīgu, vienu no pirmajām
jaunuzceltajām baznīcām, daudzi no materiāliem tika piesavināti sevi un
rezultāts ir tāds, kāds viņš ir. Un skaidrs, ka Salaspils baznīca nav vienīgais
skumjais stāsts. Bet kur ir priecīgā, jeb Labā Vēsts? Cerības vēsts ir tajā, ka
Dievs visu vērš par labu, un šobrīd es vēlos pateikties visiem, kuri pēdējo
divu gadu laikā ir saziedojuši milzīgu naudas summu, lai uz šo lielo jubileju
mēs varētu nosiltināt un atjaunot dievnama sienas. Protams, vēl ir jāmaina
jumts un darbu ir ļoti daudz, bet varu teikt, ka ja Kungs namu neuzceļ, tad darbojas
velti, kas gar to strādā (Psalms 127,1). Salaspilī no sirds varu teikt – Kungs
ir tas, kas ceļ šo namu. Paldies visiem kas palīdz un novēlu, lai mēs būtu
čakli gan šīs pasaules, gan Debesu Valstības pilsoņi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru