Ierodoties Salaspilī pirms diviem gadiem, uzreiz mēģināju iepazīties ar tās vēsturi, lai labāk apzinātos konkrētās vietas situāciju un labāk spētu iejusties vietā, kurā bīskaps mani nozīmēja kalpot. Vasaras mēnešos ar velosipēdu man patika aizbraukt līdz Daugavai un tur ieraudzīju svētā Jura baznīcas drupas, kuras atradās nožēlojamā stāvoklī, pa tām rāpoja bērni un jaunieši, iedzēruši cilvēki plēsa akmeņus no šīm drupām un dažās vietās šie akmeņi bija apķēpāti ar uzrakstiem "Krim naš" un cita veida uzrakstiem krievu valodā. Skaidrs, ka daudzus gadus šīs drupas cilvēkiem asociējās ar skaistu vietu, kur saulrietā iedzert alu un "patusēties".
Kas ir svētā Jura baznīca?
"Pirmās ziņas pat Salaspils evaņģēliski luterisko Svētā Jura baznīcu ir atrodamas ap 1380. gadu, kad Livonijas ordenis Daugavas labajā krastā netālu no jaunās pils uzcēla Svētā Jura baznīcu. Laika gaitā tā ir pārbūvēta un karos postīta vairakkārt. 17. gadsimtā tā tika divreiz nopostīta un atjaunota (1638. un 1674. gadā), 1896. gadā tā tika paplašināta un tika piebūvēts zvanu tornis pēc arhitekta Gotfrīda Krona projekta. Baznīca cieta arī I Pasaules karā, pēc tam 15 gadu laikā tā atkal tika atjaunota. Attēls ir uzņemts pēc 1931. gada, kad atjaunoto baznīcu iesvētīja. Baznīcu pilnīgi izpostīja II Pasaules karā un pēc tam tā netika atjaunota. Dievnama drupas 20. gadsimta 70. gados tika uzspridzinātas, kad tika būvēts Rīgas HES. Mūsdienās baznīcas drupas atrodas Rīgas HES ūdenskrātuves malā, virs altārdaļas mūra uzstādīts krusts" (https://www.zudusilatvija.lv/objects/object/19149/)."...pēc Livonijas kara (1558-1583) teritorijas Daugavas labajā krastā nonāca Polijas pakļautībā, Rīga maģistrāts ieguva patronāta tiesības pār apvienotajām Salaspils un Ikšķiles muižu un draudzi. Salaspils kaujas laikā 1605. gadā Jura baznīca tika izpostīta, tā atjaunošanu 1613. gadā uzņēmās poļu karavadonis J.K.Hodkevičs kā piemiņu par uzvaru kaujā. 17. gs. II pusē Jura baznīcā tika veikta pārbūve, pagarinot draudzes telpu, izbūvējot sakristeju un altāra daļu. Šāda veidolā baznīca saglabājās divus gadsimtus, līdz 1984. gadam, kad pēc arhitekta G.Krona projekta dievnams ieguva jaunu veidolu - neogotikas stilā veidotu baznīcas ēku, jaunā dievnama plānā iekļaujot vecās baznīcas altārtelpu, baznīcas kori, R puses ieejas priekšā uzbūvējot torni ar augstu smaili. I Pasaules kara laikā to izpostīja, taču vēlāk, laikposmā no 1923. gada līdz 1930. gadam, tas tika atjaunots. Pēc II pasaules kara, padomju okupācijas laikā, baznīca pamazām izpostīta. Rīgas HES celtniecības laikā tajā ierīkotas mehāniskās darbnīcas, 20. gs. 70. gados mūru lielākā daļa uzspridzināta, vēlāk apkārtnes reljefs nolīdzināts. Līdz mūsdienām saglabājušās baznīcas altārdaļas D sienas drupas un reljefā nolasāma dievnama vieta" (https://likumi.lv/ta/id/327693-grozijums-kulturas-ministrijas-1998-gada-29-oktobra-rikojuma-nr-128-par-valsts-aizsargajamo-kulturas-piemineklu-sarakstu).
Pirms gada es uzrakstīju oficiālu vēstuli Nacionālās kultūras mantojumu pārvaldei, ar lūgumu iekļaut šīs drupas valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, jo secināju, ka līdz šim tas nav ticis izdarīts. Informēju arī Salaspils Novada domi, par reālo situāciju kāda ir šajās drupās, ka tās apdraudz cilvēku dzīvības un dome uzreiz reaģēja, izvietojot aizsardzības žogu apkārt šīm drupām. Pēc gada, šogad rudenī, saņēmām informāciju, ka svētā Jura baznīcas drupas beidzot ir iekļautas Valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā kā reģionālais aizsargājamais piemineklis. Jāņem vērā, ka pretī šīm drupām, Daugavas dzelmē, atrodas Mārtiņa sala, uz kuras, līdzīgi kā sv. Meinarda salā (kas XIII gs. nebija sala, bet gan Daugavas krasts), svētais Meinards uzbūvēja mūra baznīcu un pili. Notikumi, kādi norisinājās XIII gs., Salaspils teritorijā, plaši ir aprakstīti Indriķa un Atskaņu hronikās.
Turpināsim visi kopā sargāt un glābt šīs drupas no tālākās iznīcības.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru