svētdiena, 2022. gada 6. marts

Sprediķis Gavēņa 1 svētdienai (Mieram tuvu)

Dārgie Mieram tuvu lasītāji. Atkal ir sācies Lielais Gavēnis, kura laikā mums katram tiks dota brīnišķīgi sagatavoties Lieldienu svētkiem un “varbūt” izmainīt kaut ko savā dzīvē. Pāvests Francisks savos dokumentos runā par bīstamību iekrist pelagiānisma maldos, uzskatot, ka mēs ar saviem spēkiem varēsim uzveikt grēku un sasniegt svētumu. Tādēļ gavēnis vienmēr ir lielu uzvaru un briesmīgu sakāvju laiks. Ja gavēni iesākam ar augstprātīgu uzticēšanos saviem spēkiem, tad drīz vien Kungs mums atklāj, ka neko paši ar saviem spēkiem mēs paveikt nevaram. Tātad pirmā gavēšana ir pazemības gavēnis – esmu gatavs gavēt, bet ne savā, bet Kunga spēkā.

Pirmajā lasījumā mēs varam iepazīties ar Vecās Derības Izraēļa tautas kodeksu, kurš noteica ikgadēju pirmo augļu upurēšanu Jeruzalemes svētnīcā, un šis kodekss arī noteica obligātu svētceļojumu uz Jeruzalemes svētnīcu. Pamatojums tam ir tautas ceļojums tuksnesī, kur viņi piedzīvoja pilnīgu atkarību no Dieva labvēlības un žēlastības. Tekstā ir redzama spēcīga norāde uz Dieva iniciatīvu un Viņa spēku, kurā tauta tika izvesta no Ēģiptes un piedzīvoja glābšanu. Tātad es esmu pilnībā atkarīgs no Dieva un gavēņa laiks ir iespēja no jauna “pārlikt akcentus” manā dzīvē. Vai es esmu savas dzīves “kungs”, vai tomēr Dievam pieder galvenā iniciatīva manā dzīvē? Vai es Dievam atmetu “to kas man paliek pāri”, vai es Dievam atdodu visu to labāko? Vai es pateicos Dievam par saviem talantiem, spējām un dāvanām, ko Viņš man ir devis?

91.psalmā tiek attēlots ķēniņš, kurš ir iesaistīts kaujā ar ienaidniekiem un tad atnāk uz svētnīcu, lai tur pavadītu nakti lūgšanās un saņemtu Dieva aizsardzību. Tad psalmā parādās priesteri, kuri apliecina ķēniņam Dieva aizsardzību un pēc lūgšanu nakts Dievs apstiprina, ka: “Es izglābšu viņu un iecelšu godā”. Šis psalms labi iederas Jēzus kārdinājumu aprakstā, ko lasījām šodienas evaņģēlijā un norāda uz Jēzus eshatoloģisko cīņu ar senseno ienaidnieku – velnu. Jēzus viņu mīda ar kājām “un galu galā samīs lauvu un nezvēru”. Lielajā Gavēnī ir vērts atrast laiku pavadīt ilgāku laiku lūgšanā vai nomoda naktī, lai ļautu Kungam pārņemt mūsu dzīves visas sfēras, pārņemt iniciatīvu mūsu dzīvē. Lai Dieva spēks mūsos iemājo tādā mērā, ka ļaunajam vairs nepaliek vietas, kur iespraukties mūsu domu, jūtu, nodomu un gribas pasaulē. Lai mūsu domas, vārdi un darbi pilnībā būtu pārņemtu ar Svēto Garu, ka ļaunajam vairs nebūtu vietas mūsu dzīvē. Šis 91.psalms ir ievietots Breviāra, jeb Stundu liturģijas (www.breviars.lv) noslēdzošajā daļā, ko garīdznieki un laji lasa katru nedēļu, tādējādi identificējoties ar šo ķēniņu, lūgšanu nakts vientulībā. Šis psalms sagatavo mūs atpūtai Visvarenā ēnā pēc dienas darbiem un pūlēm.

Otrajā lasījumā apustulis Pāvils atkārto 5 Mozus grāmatas vārdus: “tas vārds ir ļoti tuvu pie tevis, tavā mutē un tavā sirdī, lai tu to pildītu” (5 Mozus 30,14). Pāvests Francisks jau pirms dažiem gadiem parastā liturģiskā laika 3 svētdienu ir pasludinājis par Bībelei, jeb Dieva Vārdam veltīto svētdienu. Mēs tiekam atpestīti nevis labo darbu dēļ, bet gan pateicoties Dieva žēlastībai un ticībai, kā mūsu atbildei šai žēlastībai. Un ticība aug, pateicoties Dieva Vārda dzirdēšanai. Gavēņa laiks ir brīnišķīga iespēja biežāk un intensīvāk pāršķirstīt Bībeles, Svēto Rakstu lappuses, iegremdējoties tajās. Ticībai mūsos ir jāaug un īpaši šajā grūtajā pandēmijas laikā ir jācenšas nepazaudēt saikni ar draudzi, arī cenšoties atjaunot piedalīšanos dievkalpojumos klātienē. Jo Dieva Vārds, kurš tiek pasludināts liturģijā, Svētajā Misē ir dzīvs un iedarbīgs un kopienā izdzīvota ticība klātienē dod spēku iet tālāk un pieaugt garīgi. “…Apliecināšana ar muti ved uz pestīšanu… katrs, kas piesauks Kunga vārdu, tiks izpestīts”. Ir svarīgi apliecināt un piesaukt Dievu klātienes dievkalpojumā, jo attālinātās Svētās Mises ar interneta vai televīzijas starpniecību ir tikai īslaicīgi pieļautas, ņemot vērā slimības vai vecuma nespēka laiku. Tiklīdz kā apstākļi, kas traucē piedalīties klātienes dievkalpojumā, mazinās, momentāli ir jāsteidzas uz svētdienas dievkalpojumu savā draudzes baznīcā klātienē. Ļoti skaists ir Joēla pravietojums Vecajā Derībā: “Izglābs sevi ikviens, kas piesauks Tā Kunga Vārdu. Jo Ciānas kalnā un Jeruzālemē būs glābšana, kā to Tas Kungs apsolījis, arī visiem pārējiem, ko Tas Kungs būs aicinājis” (Joēla 3,5).

 Noslēgumā pievērsīsimies evaņģēlijam, kur Jēzus trīs reizes tiek velna kārdināts tuksnesī. Jēzus, pirms savas intensīvās publiskās darbības, vēlas palikt kādu laiku klusumā, gavēnī un pārdomās. Velns uzsāk Jēzus kārdināšanu ar trim kārdinājuma grupām, ar kurām viņš kārdina arī katru no mums. 1 Jāņa vēstulē ir teikts: “Nemīliet pasauli, nedz to kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības; jo viss, kas ir pasaulē - miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība - tas nav no Tēva, bet ir no pasaules” (1 Jāņa 2,15-16).

Pirmais sātana kārdinājums ir saistīts ar miesas iegribām. Miesas kārība mūsdienās ir sinonīms ērtībām, miesas labsajūtas un sava veida hedonismam. Mūsdienu cilvēks, kurš ieliek sevi centrā un pat Dieva vietā, nevēlas sev neko atteikt. Miesas iegribas un iekāres ļoti ātri aptumšo mūsu dvēseli un slāpē garīgās ilgas. Cilvēks, kurš sevi apmierina tikai ar miesīgām baudām, sāk žāvāties lūgšanas laikā, Dieva Vārda lasīšana kļūst garlaicīga un neinteresanta. Viss garīgais un reliģiskais ir nepatīkams un sagādā grūtības un nepatiku, savukārt tviss laicīgais iepriecina un aizrauj. Lēnām un nemanāmi parādās garīgais slinkums, ko garīgie tēvi sauc par acēdiju. Līdz ar to, gavēņa laiks ir laiks, kad mēs tīri praktiski un reāli atsakāmies ne tikai no gaļas piektdienās, bet arī no kādām lietām, kas, varbūt pašas par sevi nav ļaunas, tomēr ir sākušas mūs paverdzināt. Apustulis Pāvils skaidri norāda: “Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt” (1 Kor 6,12). Apustulis Pēteris saka:  “Jo visa miesa ir kā zāle un visa viņas godība kā zāles zieds. Zāle nokalst, un viņas ziedi nobirst, bet Dieva vārds paliek mūžīgi” (1 Pētera 1,1).

Otrais kārdinājums jau ir viltīgāks. Sātanam nemaz nevajag lai cilvēks viņu pielūgtu. Viņa svarīgākais uzdevums ir atvirzīt cilvēku no Dieva. Kam es sekoju un kam es kalpoju? Vai man dzīve, karjera, lietas, kuras lietoju un pat cilvēki nav kļuvuši man par elkiem un ieņēmuši Dieva vietu? Kas ir mani dievekļi manā dzīvē? Ir vērts gavēņa laikā veikt pamatīgu savas dzīves revīziju, lai saliktu “pareizos akcentus”.

Trešais kārdinājums – diktēt Dievam savus noteikumus. Sākt pamācīt pāvestu, bīskapus, priesterus. Es esmu visgudrākais un es visu zinu. Dievam, Baznīcai un draudzei ir “jādanco pēc manas stabules”. Sinodālais ceļš? Lai jau citi iet uz draudžu pastorālajām padomēm un kopīgā ceļa tikšanās reizēm. Ja nenotiks pēc mana prāta, tad es nepiedalos. Dažreiz man pašam paliek “žēl Dieva”, ka Viņam ir jādzird tik daudz pretenziju un iebildumu pret Viņa darbību un “pieprasījumi” pēc tā vai šitā. Dievs, kāpēc tu man nedod to vai citu lietu? Ja tu man nedosi to ko es gribu, es tev nesekošu. Varbūt ir vērts gavēņa laikā pārskatīt manu attieksmi pret Dievu, Baznīcu, draudzi un priesteri. Nevis tā kā es gribu, bet Tavs prāts lai notiek, kā debesīs un virs zemes.

“Un velns, izbeidzis visus kārdinājumus, atkāpās no Viņa līdz laikam”. Jēkaba vēstulē ir šādi vārdi: “Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību. Bet izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurim un jums nebūtu nekāda trūkuma. Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots” (Jākaba 1, 2-5). Lai šie vārdi mums ir kā iedrošinājums un stiprinājums šim svētīgajam Gavēņa laikam. Skaistu gavēni!

 

 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru