 |
Katoliskās Baznīcas Katehisms abortu jautājumā
Cilvēka dzīvība ir pilnībā jāciena un jāaizsargā jau kopš tās ieņemšanas brīža. Jau no pirmā tā eksistences brīža, ir jāatzīst šī cilvēka tiesības, kas tam pienākas kā personai un kuru vidū ir arī ikvienas nevainīgas radības tiesības uz dzīvību.
"Pirms nekā tevi izveidoju mātes miesās, es tevi pazinu, un pirms nekā tu nāci pasaulē, es tevi svētīju." ( Jer 1, 5)
"Mani kauli tev nebija apslēpti, kad slepenībā es tiku radīts un veidots zemes dziļumos." (Ps 139, 15)
Kopš pirmā gadsimta Baznīca ir apliecinājusi, ka jebkurš tīši izraisīts aborts ir morāliski ļauns. Šī mācība nav mainījusies. Tā paliek nemainīga. Tiešs aborts, tas ir, tīši gribēts kā mērķis vai kā līdzeklis, ir dziļā pretrunā ar morālisko likumu:
"Tu neiznīcināsi embriju, izdarot abortu, un nedarīsi galu jaundzimušajam."
"Dievs [..], dzīvības Kungs, uzticēja cilvēkiem pienākumu kalpot dzīvībai, kas jāpilda cilvēkam cienīgā veidā. Dzīvība kopš tās ieņemšanas ir jāsaglabā, cik vien rūpīgi iespējams; aborts un bērna nogalināšana ir šausmīgi noziegumi."
Formāla līdzdalība abortā ir smaga vaina. Šo noziegumu pret cilvēka dzīvību Baznīca kanoniski soda ar ekskomunikāciju. "Kas izdara abortu, panākot attiecīgās sekas, nonāk ekskomunikācijas stāvoklī latæ sententiæ" "paša izdarītā nozieguma fakta dēļ vien" , saskaņā ar Kanoniskajā likumā noteiktajiem apstākļiem. Baznīcas nolūks nav tādējādi ierobežot žēlsirdību. Tā norāda uz nozieguma smagumu, uz zaudējumu, kas nodarīts nonāvētajam nevainīgajam cilvēkam, viņa vecākiem un visai sabiedrībai un nav labojams.
Katra nevainīga cilvēka neatņemamās tiesības uz dzīvību ir pilsoniskās sabiedrības un tās likumdošanas sastāvdaļa :
"Sabiedrībai un valsts iestādēm ir jāatzīst un jāievēro personas neatņemamās tiesības. Šīs tiesības nav atkarīgas ne no atsevišķiem cilvēkiem, ne no vecākiem, tās nav uzkatāmas arī par kādu piekāpšanos ne no sabiedrības, ne no valsts puses: tās patiešām pieder cilvēka dabai un nav atdalāmas no personas kā tādas, jo cilvēks nācis pasaulē, pateicoties Radītāja darbībai. Šo pamattiesību vidū ir jāizceļ ikviena cilvēka tiesības uz dzīvību un fizisko neaizskaramību no tā ieņemšanas brīža līdz pat nāvei."
"Kad valsts likums liedz kādai cilvēku grupai aizsardzību, kas tai likumīgi pienākas, tad valsts tādējādi noliedz visu pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā. Kad valsts neveltī pūles tam, lai tiktu ievērotas ikviena un - vēl jo vairāk - visneaizsargātāko cilvēku tiesības, tad tiek apdraudēti tiesiskas valsts paši pamati. [..] Cieņa un aizsardzība, kāda bērnam pienākas jau no viņa ieņemšanas brīža, nosaka to, ka likumā būtu jāparedz piemērots sods pret jebkādu tīšu viņa tiesību pārkāpumu."
Tā kā embrijs ir persona kopš savas ieņemšanas brīža, tad ar viņu ir jāapietas kā ar jebkuru citu cilvēku, cik vien iespējams viņu aizsargājot visā tā veselumā, par viņu rūpējoties un viņu ārstējot.
Pirmsdzemdību diagnostika ir morāliski pieļaujama, ja "tiek aizsargāta cilvēka embrija un augļa dzīvība un ja viņš tiek saglabāts neskarts, kā arī ja tās mērķis ir embriju saglabāt un ārstēt [..]. Tā ir dziļā pretrunā ar morālisko likumu, ja, atkarībā no rezultāta, tā pieļauj abortu: diagnozes noteikšana [..] nedrīkst tikt pielīdzināta nāves spriedumam."
"Medicīniska iedarbība uz cilvēka embriju par likumīgu jāuzskata tikai ar tādu nosacījumu, ka tā saglabā embriju neskartu un neapdraud viņa dzīvību, vai arī nepakļauj to nesamērīgi lielam riskam, bet gan domāta slimības ārstēšanai, viņa veselības stāvokļa uzlabošanai un konkrētā augļa izdzīvošanas nodrošināšanai."
"Ir amorāli cilvēka embrijus ieņemt ļaunprātīgai izmantošanai, piemēram, lai tos lietotu kā 'bioloģisku materiālu'."
"Daži mēģinājumi iejaukties hromosomās jeb ģenētiskajā kodā nav ārstnieciski, bet gan vērsti uz to, lai dzemdētu dzīvas būtnes, kas būtu atlasītas pēc dzimuma vai kādām citām jau iepriekš paredzētām īpašībām. Šādi mākslīgi paņēmieni ir pretrunā ar cilvēka būtnes personisko cieņu, kā arī ar tās neaizskaramību un identitāti", kas ir unikāla un neatkārtojama.
