sestdiena, 2022. gada 27. augusts

Karš, atriebība, piedošana un "neaizmirsīsim un nepiedosim" (kr. не забудем, не простим!)

Dārgie draugi. Sen neesmu publicējis savas pārdomas, bet šobrīd jūtu, ka ir kaut kas jāsaka. Pēdējā laikā mikroblogošanas vietā Twitter ir uzvirmojušas diskusijas par pāvesta Franciska izteikumiem vispārējās audiences laikā 24.augustā, kur viņš lūdzās par sprādzienā cietušo sievieti Maskavā. (https://www.vaticannews.va/lv/pasaule/news/2022-08/pavests-deve-karu-par-nepratu-par-kuru-maksa-nevainigie.html). Parādījās sašutuma pilni komentāri, kā pāvests var izrādīt līdzjūtību sievietei, kura ārprātīgā niknumā attaisnoja karu un popularizēja krievu imperiālisma idejas visā Krievijā un ārpus tās. Tomēr pāvests nevar nostāties neviena ļaunuma pusē. Pāvests neaizstāv nevienu pusi. Pāvests nav politiķis un tikai kādas organizācijas vai valsts vadītājs. Kristus mūs aicina neatriebties, piedot un aizstāvēt vājākos. Jā, piedošanas tēma ir smaga un daudziem cilvēkiem līdz galam nav saprotami Kristus vārdi: "Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru (Mateja ev. 5, 38-39). Protams ka kara laikā, kad agresorvalsts Krievija iznīcina cilvēkus, izkropļo un veic teroru, vārdi piedošana skan gandrīz kā zaimojoši. Kā var piedot šādas zvērības? Vai piedošana nenozīmē agresijas akceptēšana un nostāšanās agresora pusē? Nē, piedošana nenozīmē aizmiršana un tā nenozīmē, ka vainīgais var palikt nesodīts. Vainīgajam bija, ir un būs jāsaņem taisnīgs sods. Dieva žēlsirdība un piedošana nenozīmē, ka netaisnība un ļaunums nav jāsoda. Tomēr, ja mēs paliekam loģikā - ļaunumu uzvarēsim ar ļaunumu, tad šāds domāšanas veids nav saskaņojams ar kristietību, jo patiesas kristietības pamatā ir piedošana. Kristus arī piedeva saviem pāridarītājiem, tomēr pieprasīja paskaidrojumus par netaisnīgu rīcību pret sevi: "Kad Viņš to bija teicis, viens no sulaiņiem, kas tur stāvēja, Jēzum iesita vaigā, sacīdams: "Vai Tu tā atbildi augstajam priesterim?" Jēzus viņam atbildēja: "Ja Es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet, ja Es esmu runājis pareizi, ko tu Mani sit?", (Jāņa ev. 18, 22-23).

Nāk prātā arī diskusija, kas raisījās pēc arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča intervijas ar Olgu Dragiļevu portālā "Delfi" Lielajā Ceturtdienā (https://www.youtube.com/watch?v=D1C-pk8jwlQ&feature=youtu.be), kur pēc šīs intervijas sacēlās vesela sašutuma vētra par arhibīskapa nostāju, ka Ukrainas karā izvaroto sieviešu ieņemtajiem bērniem ir tiesības piedzimt. Jā, situācija nav no vieglākajām un ir jāsaprot šo sieviešu ciešanas un sāpes, kā arī kara šausmas. Tomēr pret agresiju cīnīties ar citu agresiju nav atbilstoši Evaņģēlijam. Un Baznīca vēlas sekot Jēzus Kristus Evaņģēlija mācībai, pat ja tās vēsts ir pretrunā sabiedrības vairākuma viedoklim. Tāds jau ir tas Evaņģēlijs, ko mums pasludināja Kristus, kurš aicina mīlēt un piedot arī tad, kad tas no cilvēciskā skatu punkta ir praktiski neiespējam.

trešdiena, 2022. gada 17. augusts

Valsts prezidenta Egila Levita runa Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku galvenajā Svētajā Misē 2022. gada 15. augustā.

Duorgī latgalīši!
Aglyunīši! Svātceļnīki!
Meilī draugi!

I

Maņ ir eistyna prīca byut otkon kūpā ar jiusim Aglyunā.
Sirsneigi sveicīni itymūs skaistajūs i īdvasmojušūs svātkūs!

II

Pirms dažām dienām apritēja 30 gadu, kopš Rēzeknē atgriezies viens no Latgales un arī visas Latvijas simboliem – piemineklis Latgales atbrīvošanai “Latgales Māra”.

Tā augšāmcēlās teju vienlaikus ar atgūto Latvijas neatkarību.

Latgales Māras tēlā tēlniekiem Leonam Tomašickim un Kārlim Jansonam ir izdevies spilgti atainot latgalisko un vienlaikus latvisko identitāti, mūsu kultūras saknes un piederību.

Latgales Māra mums nāk pretī tautastērpā, viņas labajā rokā ir pacelts krusts, bet zem kājām ir samīta čūska – nebrīvības un verdzības važas.

Latgales Māras tēlā ir vienlīdz klātesoša gan latviskā, gan kristīgā tradīcija.