Dārgie draugi. Sen neesmu publicējis savas pārdomas, bet šobrīd jūtu, ka ir kaut kas jāsaka. Pēdējā laikā mikroblogošanas vietā Twitter ir uzvirmojušas diskusijas par pāvesta Franciska izteikumiem vispārējās audiences laikā 24.augustā, kur viņš lūdzās par sprādzienā cietušo sievieti Maskavā. (https://www.vaticannews.va/lv/pasaule/news/2022-08/pavests-deve-karu-par-nepratu-par-kuru-maksa-nevainigie.html). Parādījās sašutuma pilni komentāri, kā pāvests var izrādīt līdzjūtību sievietei, kura ārprātīgā niknumā attaisnoja karu un popularizēja krievu imperiālisma idejas visā Krievijā un ārpus tās. Tomēr pāvests nevar nostāties neviena ļaunuma pusē. Pāvests neaizstāv nevienu pusi. Pāvests nav politiķis un tikai kādas organizācijas vai valsts vadītājs. Kristus mūs aicina neatriebties, piedot un aizstāvēt vājākos. Jā, piedošanas tēma ir smaga un daudziem cilvēkiem līdz galam nav saprotami Kristus vārdi: "Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru (Mateja ev. 5, 38-39). Protams ka kara laikā, kad agresorvalsts Krievija iznīcina cilvēkus, izkropļo un veic teroru, vārdi piedošana skan gandrīz kā zaimojoši. Kā var piedot šādas zvērības? Vai piedošana nenozīmē agresijas akceptēšana un nostāšanās agresora pusē? Nē, piedošana nenozīmē aizmiršana un tā nenozīmē, ka vainīgais var palikt nesodīts. Vainīgajam bija, ir un būs jāsaņem taisnīgs sods. Dieva žēlsirdība un piedošana nenozīmē, ka netaisnība un ļaunums nav jāsoda. Tomēr, ja mēs paliekam loģikā - ļaunumu uzvarēsim ar ļaunumu, tad šāds domāšanas veids nav saskaņojams ar kristietību, jo patiesas kristietības pamatā ir piedošana. Kristus arī piedeva saviem pāridarītājiem, tomēr pieprasīja paskaidrojumus par netaisnīgu rīcību pret sevi: "Kad Viņš to bija teicis, viens no sulaiņiem, kas tur stāvēja, Jēzum iesita vaigā, sacīdams: "Vai Tu tā atbildi augstajam priesterim?" Jēzus viņam atbildēja: "Ja Es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet, ja Es esmu runājis pareizi, ko tu Mani sit?", (Jāņa ev. 18, 22-23).
Nāk prātā arī diskusija, kas raisījās pēc arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča intervijas ar Olgu Dragiļevu portālā "Delfi" Lielajā Ceturtdienā (https://www.youtube.com/watch?v=D1C-pk8jwlQ&feature=youtu.be), kur pēc šīs intervijas sacēlās vesela sašutuma vētra par arhibīskapa nostāju, ka Ukrainas karā izvaroto sieviešu ieņemtajiem bērniem ir tiesības piedzimt. Jā, situācija nav no vieglākajām un ir jāsaprot šo sieviešu ciešanas un sāpes, kā arī kara šausmas. Tomēr pret agresiju cīnīties ar citu agresiju nav atbilstoši Evaņģēlijam. Un Baznīca vēlas sekot Jēzus Kristus Evaņģēlija mācībai, pat ja tās vēsts ir pretrunā sabiedrības vairākuma viedoklim. Tāds jau ir tas Evaņģēlijs, ko mums pasludināja Kristus, kurš aicina mīlēt un piedot arī tad, kad tas no cilvēciskā skatu punkta ir praktiski neiespējam.
Interesants komentārs. Tiešām, grūti iedomāties, kurš var vēlēt Putinam labu un to pašu arī krievu karavīriem - izvarotājiem un slepkavām? Vismaz tajā nozīmē, ka kaut Dievs par viņiem apžēlotos un viņu grēkus piedotu, un kurš gan pats spētu iedomāties, ka varētu ar tādiem būt kopā paradīzē, ja Dievs tiešām tādu lūgumu uzklausītu? No upura pozīcijas to, noteikti, ir vēl daudzkārt grūtāk. Parasti novēl elli tādiem. Patiesa kristietība gāž no kājām nost un reti kurš to spēj panest. Vienīgi nepiekrītu apgalvojumam, ka pāvests nav politiķis. Pāvesti visu laiku ir nodarbojušies ar politiku un tagadējais arī nav nekāds izņēmums. Varbūt pirmskonstantīna laikos viņiem tā politiskā ietekme ir bišķi mazāka bijusi un viduslaikos bišķi lielāka.
AtbildētDzēst