otrdiena, 2022. gada 25. oktobris

Visu svēto diena, vai Helovīns?

Vai Visu svēto diena ir Helovīns?

Helovīns – Allhallows even – tulkojumā no angļu valodas nozīmē Visu Svēto dienas priekšvakars. Katoļu Baznīcā jau no pirmajiem gadsimtiem Visu svēto dienas svētki ir sākti svinēt iepriekšējās dienas vakarā, 31. oktobrī. Latīņu valodā to sauc par vigīliju jeb nomodu, nomodā palikšanu pirms svinībām. Šī tradīcija Baznīcā bija pārņemta no jūdiem.

(vienas no intensīvākajām kristiešu slepkavošanām bija imperatora Diokleciāna vajāšanas 3.gs beigās), kuru laikā dzīvību atdeva ļoti ļoti daudz kristieši -  tik daudz, ka nebija vairs iespējams katram atsevišķi veltīt savu svētku dienu. Nācās izvēlēties vienu dienu, kad pieminēt visus mocekļus. Tas notika apmēram 4.gs vidū (par to liecina Baznīcas tēvu sprediķi, kas no šī laika saglabājušies, piemēram, Sīrijas Efraima sprediķis). Varam būt droši, ka šāda svētku diena, veltīta visiem svētajiem, tika svinēta 13. maijā, kad pāvests Bonifācijs IV Romā konsekrēja Panteonu Marijas un visu mocekļu godam 609. vai 610. gadā.

Visu Svēto dienas svētki Katoļu Baznīcā ir radušies pāvesta Gregora III laikā no 731. līdz 741. gadam. 1. novembrī pāvests iesvētīja Sv. Pētera bazilikā kapelu, ko veltīja visiem svētajiem un nolēma arī iedibināt viņiem veltītus svētku. Katoļu Baznīcā lielākajiem svētajiem ir savas īpašas svētku dienas, bet zinām, ka ir svētie, kuri netiek kanonizēti un arī parasts kristietis, kurš dzīvo svētu dzīvi, pēc nāves ir svēts. Tāpēc līdz ar Gregora IV lēmumu 843. gadā visā Katoļu Baznīcā 1. novembris ir svētki. Kāpēc tas ir tieši 1. novembris, nav zināms.

Tradīcija 2. novembrī svinēt visu mirušo piemiņas dienu nāk no Francijas. 998. gadā svētais Odilo Klinī klostera abats ierosināja pieminēt ne tikai visus svētos, bet arī šķīstītavā esošās dvēseles, jo Baznīcas mācība saka, ka svēto sadraudzība, kuru pieminam „Es ticu” lūgšanā, ietver dvēseles uz zemes (mūs, kas esam dzīvi), svētos (kuri jau bauda svētlaimi), kā arī tos mirušos, kas vēl nav pilnībā šķīstīti no grēkiem un atrodas purgatorijā, jeb šķīstītavā. No Francijas šie svētki izplatījās visā Baznīcā.

Vai iespējams, ka kristieši apzināti Visu Svēto dienu izvēlējās pagānu svētku laikā, kā to mēs redzam, piemēram, Ziemassvētkos?

Tā ir taisnība, ka laikā, kad veidojās kristietība, Baznīca paņēma pagānu kalendāru un viņu nozīmīgākajos svētkos ielika savus. Ja jau, piemēram, cilvēki pagānismā pielūdza saules dievu, tad Kristu nosauca par Sauli – Kristu kā Godības Saule. Un Ziemassvētkus ielika saules dieva svētkos.

Tomēr jāsaprot, ka laikā, kad radās kristietība un arī vēlākajos gadsimtos Katoļu Baznīca nekādi nenicināja vietējo kultūru un cienīja tās tradīcijas. Uz to pamata Baznīca veidoja savu kristīgo tradīciju. Ja kristieši būtu visu nolīdzinājuši līdz ar zemi, tad paliktu zaudētājos. Laikā, kad daudzās zemēs ienāca kristietība, pagānisms bija sevi jau izsmēlis. Romas impērijā pirmos sešus gadsimtus notika tāda viļņveidīga cīņa – vienā gadsimtā vajāja kristiešus un impērijā pasludināja pagānismu par valdošo, tad tas atkal mainījās. Domāju, kristietības pluss bija arī karitatīvā jeb sociālā kalpošana, kas cilvēkus nosvēra tai par labu. Piemēram, pirmās slimnīcas izveidojās tieši pie baznīcām. 

Francijā visu svēto dienas vigīlijā (jeb Helovīnā) cilvēki pārģērbās. Šī tradīcija nāk no 14. - 15.gs. Svarīgi pieminēt, ka šis ir laiks, kad Eiropu mocīja mēris. Puse no populācijas izmira. Šāda pieredze lika aizdomāties par nāvi vairāk, un tādēļ arī Visu svēto diena un mirušo piemiņas diena ieguva arvien lielāku aktualitāti ticīgo cilvēku dievbijībā un kultūrā. Baznīcās un kapličās biežāk parādījās freskas un gleznas ar nāves tematiku, tāpat šī realitāte tika atspoguļota arī mūzikā.

Savukārt Īrijas zemnieki aizdomājās tik tālu, ka, ja jau pieminam svētos un dvēseles šķīstītavā, tad varbūt der parādīt, ka neesam aizmirsuši arī par tām dvēselēm, kas atrodas ellē. Protams, Baznīcā šāda iniciatīva neguva atbalstu. Īrijas bērni šajā naktī staigāja no mājas uz māju, lūgdami dvēseļu kūkas (Soulcakes) apmaiņā pret aizlūgumu par ģimenes piederīgajiem, kādu dziesmu, stāstu vai joku. Šāda tradīcija esot arī Spānijā. No tā arī ir radusies Helovīna Trick or treat (latviski to tulko kā: saldumus vai izjokosim!) tradīcija.

19. gadsimtā, kad daudzi īri devās labākas dzīves meklējumos uz Ziemeļameriku, šīs tradīcijas nonāca otrpus okeānam, kur ir populāras vēl joprojām. Svētku popularitāte piesaistīja apsveikuma kartiņu industriju, kas sāka šos svētkus komercializēt. 19. gs beigās uz kartiņām sāka parādīties spoki, mošķi un raganas. 20. gs otrā pusē Helovīna ideja kļuva populāra Holivudā, kas radīja pāris šausmu filmas, veltītas Helovīnam.

19. gs. parādījās arī ķirbju grebšana. Līdz tam īru zemnieki greba rāceņus. Tajos ielika svecītes un ar tiem rokās cilvēki gāja no mājas uz māju. Tātad tikai 19. gs īri sāka grebt ķirbjus, kuri bija izplatīti Amerikas kontinentā, bet ne Eiropā.

Latīņamerikā un Sicīlijā šajās dienās ģimenes taisa altārus, pieminot mirušos piederīgos. Parasti tas ir ar galdautu apklāts galds, uz tā uzlikta svece, krusts un mirušā fotogrāfija. Dažās ģimenēs šos altārus īpaši izgrezno, tādējādi parādot godu aizgājējiem.

Latvijā cilvēki dodas uz vietējiem kapiem tā saucamajos “svecīšu vakaros”, kur tiek rīkoti aizlūgumi par mirušo piederīgo un kapsētā apglabāto dvēselēm.

Kāds tam sakars ar ķeltu druīdiem?

Pilnīgi nekāds. Daudzi neopagāni savās mājas lapās raksta, ka šie svētki esot kristianizēti ķeltu ražas svētki, saukti Samhain, ka tā esot diena, kad plīvurs starp šo realitāti un aizsauli kļūst visplānākais, kad gariem esot ļauts klīst apkārt, jo šī esot tumšākā nakts. Tāpat sātanistu entuziastu grupas teiks, ka šī ir diena, kad sātans svin dzimšanas dienu, vai šī esot svētku diena raganām. Tomēr vēsturiski šādiem apgalvojumiem nav pamata.

Vēsturnieki norāda, ka par druīdiem drošas ziņas mēs varam iegūt visai maz, jo viņi nav atstājuši nekādas rakstu liecības. Tās tradīcijas, ko praktizē mūsdienās, līdzīgi kā ar Latvijas dievturiem – ir 20.gs romantisma mēģinājums restaurēt pagānismu. Tomēr ir jānošķir pagāniskais kults, kas bija sākotnējās kultūras sastāvdaļa, no neopagānu kultiem, kas ir pašu izdomāti un drīzāk kā protests pret kristietību, ne autentisks kults. Mūsdienu neopagāniem ir maz sakara ar autentisko pagānismu.

Apgalvojums, ka pāvests būtu “kristianizējis” īru pagānu svētkus, ieliekot tajos Baznīcas svētkus, neiztur kritiku, jo Īrija atrodas labu gabalu no Romas, kurā dzīvo pāvests. Tolaik pāvesti neceļoja pa pasauli kā Pāvils VI vai Jānis Pāvils II un neizmantoja tviteri kā Benedikts XVI vai Francisks. Neaizmirsīsim arī, ka laikā, kad universālā Baznīca sāka svinēt visu svēto dienu 1. novembrī (8./9. gs), Īrija bija kristianizēta jau 400 gadus, ķelti bija kristieši un druīdu izdarībām diez vai vispār vairs bija kāda nozīme. Skaidrs, ka īru zemnieki turpināja svinēt ražas svētkus, kā to dara zemnieki visās tautās. Bet zemnieku svētku tradīcijas nav pagānu tradīcijas!

Patiesībā Helovīnu par pagānisku sāka uzskatīt protestantu fundamentālisti. Vispirms tie esot bijuši 17.gs Anglijas puritāņi, kuri pat Ziemassvētkus uzskatīja par bīstamiem. Zināms, ka protestanti noliedz šķīstītavas eksistenci, tāpēc nav brīnums, ka viņi varētu nebūt sajūsmā par katoļu svētkiem, kas balstās tieši uz mācību par šķīstītavu.

Bet kā ar nāves kultu?!

Nevar nepiekrist, ka komercializācijas rezultātā sekulārā vidē šie svētki ir zaudējuši sākotnējo nozīmi. No kārtīgas, veselīgas izdauzīšanās pirms Baznīcas svētku dienām, tie ir kļuvuši par mūsdienu tirgus sastāvdaļu. ASV katru gadu iedzīvotāji šajos svētkos iztērē apmēram 6 miljardus dolāru, un puse no gada laikā pārdotajiem saldumiem tiek pirkti tieši šo svētku laikā, tādējādi padarot tos par otriem populārākajiem ASV pēc Ziemassvētkiem (saskaņā ar history.com sniegto informāciju). Skaidrs, ka no katoļu tradīcijām tur maz kas palicis, tomēr nedrīkstam baidīties no šiem svētkiem. Tas, ka sekulārā pasaule ir pazaudējusi šo svētku atgādinājumu par mūsu pestīšanu un Kristus uzvaru pār nāvi, nenozīmē, ka to jāaizmirst arī mums!

Daudzus katoļus mulsina nāves, skeletu, spoku klātbūtne šajos svētkos. Bet tās ir lietas, no kurām katoļi nebaidās. Mēs nevaram runāt par Jēzus uzvaru pār nāvi un mūsu pestīšanu, ja neminam nāvi. Mūsdienās ir tabu runāt par nāvi un ciešanām, tāpēc arī tik reti cilvēki aizdomājas par dzīves mērķi, jēgu un augšāmcelšanos. Nāve sekulārajā vidē ir kas biedējošs. Bet ne kristiešiem! Mēs nāvi nepielūdzam un negodinām, bet pieminam, jo zinām, ka pēc nāves sekos augšāmcelšanās. Latīniski ir tāds kristiešu teiciens “memento mori” (piemini nāvi). Nāvi, skeletus un dvēseles (spokus) mēs itin bieži sastopam kristīgajā mākslā (īpaši jau iepriekš minētajā mēra laikā). Dažādos klosteros pat veselas kapelas ir izrotātas ar aizgājušo mūku kauliem. Piemēram, man pašam bija iespēja apmeklēt Santamaria della concezzione Romā, kur dažas telpas ir izrotātas ar franciskāņu mūku mirstīgajām atliekām.

Mums nāve nav biedējoša realitāte, bet gan atgādinājums par mūsu šīszemes dzīves trauslumu un mūžīgās dzīves garantiju! Pie viena no rotājumiem manis pieminētajā baznīcā bija uzraksts, kas skanēja apmēram šādi: “Es kādreiz biju tāds, kāds esi tu, tu noteikti kādreiz būsi tāds kā es”. Un zem uzraksta - neliela kaulu čupiņa...

Izmantots priestera Pētera Skudras raksts www.katolis.lv (https://katolis.lv/2014/10/helovini-nak/) un citi avoti. 

svētdiena, 2022. gada 16. oktobris

Vatikāns par cilvēka kremāciju (pārpublicēts no www.radieceze.lv)

 

TICĪBAS MĀCĪBAS KONGREGĀCIJA 

Instrukcija Ad resurgendum cum Christo
par mirušo apbedīšanu un pīšļu saglabāšanu kremēšanas gadījumā
 

1.                 Lai augšāmceltos ar Kristu, ir nepieciešams nomirt ar Kristu, ir nepieciešams "atstāt miesas mājokli un būt mājās pie Kunga" (2 Kor 5, 8). Ar instrukciju Piam et constantem, kura tika izdota 1963. gada 5. jūnijā, Svētais Krēsls noteica, "lai ir uzticīgi saglabāts ieradums apglabāt ticīgo miesas", tomēr piebilstot, ka kremācija nav "pati par sevi pretrunā kristīgajai reliģijai", un tiem, kuri izteikuši vēlēšanoss tikt kremētiem, netiek liegti sakramenti un kristīgā apbedīšana ar noteikumu, ka šī izvēle netika izdarīta kā apliecinājums kristīgo dogmu noliegšanai vai lai apliecinātu naidu pret reliģiju un katolisko Baznīcu.[1]Vēlāk šīs disciplinārās izmaiņas tika īstenotas un uzsvērtas Kanonisko likumu kodeksā (1983) un Austrumu Baznīcu likumu kodeksā (1990).

         Ar laiku kremācijas prakse daudzās valstīs ātri izplatījās, un tanī pat laikā tika izplatīti aizvien jauni iemesli kremēšanai, kuri ir pret Baznīcas ticību. Pēc tam, kad tika uzklausīta Dievišķā kulta un Sakramentu disciplīnas kongregācija, Juridisko jautājumu pontifikālā padome līdz ar daudzām Bīskapu konferencēm un Austrumu bīskapu sinodēm, Ticības mācības kongregācija nolēma publicēt jaunu instrukciju, kuras mērķis ir no jauna apstiprināt doktrinālos un pastorālos iemeslus, kādēļ Baznīca dod priekšroku mirušo miesas apbedīšanai kā arī deva norādījumus attiecībā uz pīšļu saglabāšanu kremēšanas gadījumā.

 2.                 Jēzus augšāmcelšanās ir kristīgās ticības pamatpatiesība, kura tika sludināta jau no kristietības pirmsākumiem. Šī pamatpatiesība veido Lieldienu noslēpuma esenci un būtību. "Vispirms es jums mācīju to, ko arī pats saņēmu: ka Kristus saskaņā ar Rakstiem ir miris mūsu grēku dēļ, ka ir apglabāts, ka trešajā dienā saskaņā ar Rakstiem ir augšāmcēlies un ka Viņš parādījās Kēfam, bet pēc tam tiem Divpadsmit" (1 Kor 15, 3-5).

        Ar savu nāvi un augšāmcelšanos Kristus mūs atbrīvoja no grēka un deva iespēju jaunai dzīvei: "Kristībā mēs līdz ar Viņu esam apbedīti nāvei, lai arī mēs dzīvotu jaunu dzīvi, tāpat kā Kristus ir uzmodināts no mirušajiem ar Tēva godības spēku." (Rom 6, 4) Augšāmceltais Kristus ir avots mūsu augšāmcelšanai, kuru mēs sagaidām nākotnē: "Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem jo caur cilvēku nāca dzīve, caur cilvēku - augšāmcelšanās no mirušajiem. Kā visi mirst Ādamā, tā visi atkal kļūst dzīvi Kristū." (1 Kor 15, 20-22)
        Pareizi ir domāt, ka pastardienā Kristus mūs uzmodinās no mirušajiem, bet arī pareizi ir domāt, ka mēs jau savā ziņā esam uzmodināti no mirušajiem ar Kristu. Kristības sakramentā mēs esam iegremdēti Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumā un sakramentāli esam asimilēti ar Viņu: "Reizē ar Kristu apbedīti kristībā un kopā ar Viņu augšāmcēlušies, pateicoties ticībai Dieva spēkam, kas Viņu uzmodināja no mirušajiem." (sal. Kol 2, 12) Vienoti ar Kristu Kristības sakramentā mēs jau reāli piedalāmies augšāmceltā Kristus dzīvē (sal. Ef 2, 6).
        Pateicoties Kristum, kristīgajai nāvei ir pozitīva nozīme. Baznīca liturģijā lūdzas: "Taviem ticīgajiem dzīve nebeidzas, un, kad sairst šīs laicīgās dzīves miteklis, viņi iegūst mūžīgu mājokli debesīs."
[2] Ar nāvi dvēsele tiek šķirta no miesas, bet augšāmcelšanās brīdī Dievs mūsu pārveidotajai miesai neiznīcīgajai miesai dos neiznīcīgu dzīvi, vienojot to ar mūsu dvēseli. Arī mūsu dienās Baznīca ir aicināta sludināt ticību augšāmcelšanai: "Mirušo augšāmcelšanās ir kristiešu ticība: ticot tam, esam vienoti."[3]

 3.                 Sekojot kristīgajai tradīcijai, Baznīca uzstājīgi iesaka, lai mirušo miesas tiktu apbedītas kapsētās vai citās svētās vietās.[4]

        Atcerēsimies Kunga nāves, apbedīšanas un augšāmcelšanās noslēpumus, kuros atklājas kristīgās nāves būtība[5], apbedīšana ir viscienīgākais veids, kā paust ticību un cerību miesas augšāmcelšanai.  [6]

    Baznīca, kas kā Māte pavada kristieti viņa šīszemes svētceļojuma laikā, upurē Tēvam Kristū Viņa žēlastības bērnu un gulda zemes klēpī viņa mirstīgās atliekas, cerībā, ka tas augšāmcelsies godībā.[7]

     Apbedījot ticīgo mirušo miesas, Baznīca apstiprina ticību miesas augšāmcelšanai[8] un grib izcelt cilvēka miesas – personas, kuras miesa piedalās vēsturē, integrālās daļas – augsto cieņu.[9] Tātad nav pieļaujami uzskati un riti, kas ietver nāves kļūdainas koncepcijas: nāve kā personas galīga anulēšana vai kā tās saplūšanas moments ar Māti dabu vai Visumu, vai kā viens no reinkarnācijas procesa etapiem, vai kā galīgā atbrīvošanās no miesas „cietuma”.
     Turklāt apbedīšana kapsētās vai citās sakrālās vietās vislabāk atbilst pietātei un respektam, kas pienākas ticīgo mirušo miesām, kuri kristībā kļuvuši  Svētā Gara templis un kurus „kā instrumentus un traukus svēti izmantoja Gars daudzu labu darbu veikšanai”.[10]
      Taisnīgais Tobijs tiek cildināts par nopelniem Dieva priekšā, apbedījot mirušos,[11] un Baznīca mirušo apbedīšanu uzskata par žēlsirdības darbu miesai.[12]
     Visbeidzot ticīgo mirušo apbedīšana kapsētās vai citās sakrālās vietās veicina radinieku un visas kristiešu kopienas atceri un lūgšanu par mirušajiem, kā arī mocekļu un svēto godināšanu.
     Ar miesas apbedīšanu kapsētās, baznīcās vai citās piemērotās vietās kristīgā tradīcija saglabāja komūniju starp dzīvajiem un mirušajiem un ir pretstatā tendencei apslēpt vai piesavināties nāves notikumu un tās nozīmi priekš kristiešiem.
 
4.                 Tur, kur higiēniskie, ekonomiskie vai sociālie iemesli liek izvēlēties kremāciju (bet šāda izvēle nedrīkst pretoties ticīgā mirušā skaidrai vai saprātīgi paredzamajai gribai), Baznīca neredz doktrinālus iemeslus, lai kavētu tādu praksi, jo nelaiķa kremēšana neattiecas uz dvēseli un nepretojas dievišķajai visvarenībai augšāmcelt miesu, tātad nesatur kristīgās doktrīnas objektīvo noliegšanu dvēseles nemirstības un miesas augšāmcelšanas jautājumos.[13]
     Baznīca turpina dod priekšroku miesas apbedīšanai, jo ar to tiek izrādīta lielāka cieņa mirušajiem; tomēr kremācija nav aizliegta, „ja vien to neizvēlas kristīgajai doktrīnai pretēju iemeslu dēļ”[14].
     Ja nepastāv kristīgajai doktrīnai pretēji motīvi, Baznīca pēc atvadu rita svinēšanas atbalsta kremēšanas izvēli, ņemot vērā liturģiskos un pastorālos norādījumus, sevišķi rūpējoties, lai izvairītos no jebkāda ieļaunojuma vai reliģiskas vienaldzības.

5.                 Gadījumā, ja likumīgu iemeslu dēļ tiek izvēlēta nelaiķa kremēšana, mirušā pelnus normāli ir jāglabā sakrālā vietā, t.i., kapsētā vai, ja tas ir atbilstoši, baznīcā vai pienācīgā vietā, ko šādam mērķim nosaka kompetentā Baznīcas autoritāte.
     No pašiem sākumiem kristieši nolēma, ka viņu mirušie būs kristīgās kopienas lūgšanu un atceres objekts. Viņu kapi kļuva par lūgšanas, atceres un pārdomu vietām. Ticīgie mirušie ir Baznīcas daļa; tā tic sadraudzībai-komūnijai, „kura pastāv starp tiem, kas svētceļo virs zemes, mirušajiem, kas tiek šķīstīti, un svētlaimīgajiem debesīs – visi kopā viņi veido vienu vienīgu Baznīcu”[15].
     Pelnu saglabāšana kādā sakrālā vietā palīdz radiniekiem un kristiešu kopienai mazināt risku nelūgties par mirušajiem un nepieminēt tos. Turklāt tādā veidā izbēg no iespējas aizmirst vai nerespektēt aizgājēju, īpaši tad, kad reiz aiziet pirmās paaudzes, kā arī no neatbilstošām vai māņticīgām praksēm.

6.                 Iepriekš minēto motīvu dēļ, nav atļauta pelnu glabāšana dzīvojamajā mājoklī. Tikai nopietnos un īpašos apstākļos, kuri būtu atkarīgi no vietējās kultūras īpatnībām, ordinārijs, piekrītot Bīskapu konferencei vai Austrumu Baznīcu bīskapu Sinodei, var dot atļauju pelnu glabāšanai dzīvojamajā mājoklī. Tomēr pelni nedrīkst tikt sadalīti dažādu ģimenes locekļu starpā, un vienmēr ir jānodrošina respekts un attiecīgi saglabāšanas apstākļi.

7.                 Lai izvairītos no jebkura panteisma, naturālisma vai nihilisma pārpratuma, netiek atļauta pelnu izkaisīšana gaisā, zemē vai ūdenī, vai kādā citā veidā, vai arī kremēto pelnu pārveidošana piemiņas lietiņās, dārglietās vai citās lietās, atceroties, ka tādiem rīcības veidiem nedrīkst būt par iemeslu higiēniski, sociāli vai ekonomiski apsvērumi, kuri varētu motivēt kremēšanas izvēli.

8.                 Gadījumā, ja mirušais būtu skaidri izteicis savu vēlmi tikt kremētam un viņa pelniem tikt izkaisītiem dabā ar nodomu noliegt kristīgo ticību, ir jāatsaka izvadīšana, sekojot likuma normām.[16]
 
     Pāvests Francisks Kardinālam prefektam 2016. gada 18. martā piešķirtās audiences laikā ir apstiprinājis šo Instrukciju, kura bija izstrādāta šīs Kongregācijas kārtējās sesijas laikā 2016. gada 2. martā, un ir licis to publicēt.
     Roma, Ticības Mācības kongregācija, 2016. gada 15. augusts, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos.

                                                            Gerhards Kard. Millers

                                                                       Prefekts
 
                                                                                                               + Luijs F. Ladaria, S.I.
                                                                                                            Thibicas titulārarhibīskaps
                                                                                                                          Sekretārs

 


[1]  AAS 56 (1964), 822-823.
[2]  Sal. Romas Misāle, prefācija par mirušajiem, I
[3]
 Sal. Tertulliano, De resurrectione carnis, 1,1: CCL 2, 921
[4]
 Sal. KLK, kan. 1176, § 3; can. 1205; ABLK, kan. 876, § 3; can. 868.
[5]
 Sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, n. 1681.
[6]
 Sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, n. 2300.
[7]
 Sal. 1Kor 15,42-44; Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 1683.
[8]
Sal. Svētais AugustīnsDe cura pro mortuis gerenda, 3, 5: CSEL 41, 628.
[9]
 Sal. Vatikāna II ekumeniskais koncils, Pastorālā Konstitūcija Gaudium et spes, nr. 14.
[10]
 Sal. Svētais AugustīnsDe cura pro mortuis gerenda, 3, 5: CSEL 41, 627.
[11]
 Sal. Tob 2,9; 12,12.
[12]
 Sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 2300.
[13]
 Sal. Svētā Ofīcija Augstākā Svētā Kongregācija, Instrukcija Piam et constantem, 1963. gada 5. jūlijā: AAS 56 (1964), 822.
[14]
 KLK, 1176. kan., 3. §; sal. ABLK, 876. kan., 3. §.
[15]
 Katoliskās Baznīcas katehisms, nr. 962.
[16]
 KLK, kan. 1184; ABLK, kan. 876, § 3.

 

otrdiena, 2022. gada 11. oktobris

Informācija Salaspils katoļu draudzes locekļiem

Dārgie draudzes locekļi. Vēlos jūs informēt, ka sākot ar šo nedēļu mūsu draudzē notiks trīs regulāri pasākumi.

Trešdienās 19.00 sāksies Alfa kurss, kurš paredzēts tiem, kas velas uzzināt par kristīgās ticības pamatiem. Aiciniet tos, kas netic, bet vēlas uzzināt par Dievu un Baznīcu.

Ceturtdienās, pēc vakara svētās Mises plkst. 19.30 bīs Bībeles izzināšanas kurss. Studēsim Lūkas evaņģēliju. Tikšanās paredzēta tiem, kas vēlas jau dziļāk pazīt Bībeli. Kursu vadīšu es.

Svētdienās plkst. 13.00 notiks svētdienas skola bērniem, kuri velas saņemt Pirmo Svēto Komūniju.

Alfa kurss Salaspils katoļu draudzē