Laulība, kuras zari tiecas debesīs!

Kāda ir Romas Katoliskās Baznīcas mācība par laulību? Īsi!

Svētie Raksti apliecina, ka vīrietis un sieviete ir radīti viens otram: "Nav labi cilvēkam būt vienam." (Rad 2, 18) Pēc grēkā krišanas laulība palīdz pārvarēt noslēgšanos sevī, egoismu, savas baudas meklēšanu, kā arī veicina savstarpējo atvērtību, izpalīdzību un pašatdevi. Laulības pamatā ir mīlestība. Laulības pamatā ir divi aspekti:

a) divu cilvēku vienība;
b) dzīvības tālāknodošana.

Apustulis Pāvils uz to norāda, sacīdams: "Vīri, mīliet sievas, tāpat kā arī Kristus mīlēja Baznīcu un pats sevi atdeva par viņu, lai viņu darītu svētu" ( Ef 5, 25-26), uzreiz piebilzdams: “Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un pievienosies savai sievai, un abi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; bet es to saku attiecībā uz Kristu un Baznīcu!” ( Ef 5, 31-32)

Kā notiek laulības svinēšana?

Romas katoļu Baznīcas latīņu ritā laulību svinēšana starp diviem ticīgajiem katoļiem parasti (bet ne vienmēr) notiek Svētās Mises laikā, tādēļ ka visi sakramenti ir saistīti ar Kristus Lieldienu noslēpumu. Laulību derību noslēdz vīrs un sieva, kas ir kristīti un brīvi, lai noslēgtu laulību, un kas savu piekrišanu izsaka labprātīgi. "Būt brīvam" nozīmē:

a) neviens nav piespiests. Bērna piedzimšana, vai radinieku spiediens, vai finansiālā ieinteresētība var būt par iemeslu, kas norāda, ka laulātais ir laulību ieņēmis spiediena rezultātā.
b) nepastāv nekādi šķēršļi, raugoties no dabiskā vai Baznīcas likuma viedokļa. Viens no izplatītākajiem šķēršļiem ir iepriekšējā laulība.
c) Laulātajiem ir jābūt atvērtiem uz auglību un jāapliecina, ka viņi vēlas noslēgt šo laulību uz mūžu.

Kristiešu vienotības meklējumos!

Dārgie “Mieram tuvu” lasītāji! Šī svētdiena, kuru šodien svinam, ir arī kristiešu vienotības nedēļas svētdiena, tādēļ vēlējos mazliet parunāt par ekumenismu. Daudzi varbūt šajā brīdī pārstās tālāk lasīt, domājot – cik var par šo tēmu runāt, viss taču ir jau pateikts un turklāt Latvija ir kā paraugs pārējai pasaulei kristiešu vienotības ziņā. Tomēr vēlos palūkoties uz šo problēmu dziļāk, jo viena lieta ir “tējas ekumenisms”, kad tiekamies ar citu konfesiju brāļiem un māsām pie sadraudzības “tasītes”, kas arī nav slikti un ir svarīgs ekumenisma elements, vismaz sākotnēji, bet cita lieta ir padziļināti risināt jautājumus, kuri vēl joprojām mūs citu no cita šķir un nereti arī biedē.

Jāņa evaņģēlija 17. nodaļā, kuras tekstu bieži izmanto kā pamatu kristiešu vienotībai, Jēzus saka: “Lai visi būtu vienoti, kā Tu, Tēvs, manī un Es Tevī…” (Jņ 17, 21) Tātad kristiešu patiesās vienotības avots ir Trīsvienīgais Dievs. Viņu meklēt, ar Viņu runāt, ap Viņu pulcēties. Tikai ejot tuvāk Dievam, mēs varēsim sasniegt lielāku vienotību. Vienotības avots un mērķis ir pats Dievs, kuram mēs visi ticam un kuru mīlam, pateicoties Jēzus Kristus dāvātajai pestīšanai un Svētā Gara dāvanai.

Vatikāna II koncila dekrēts par ekumenismu Unitatis redintegratio jau pašā pirmajā numurā uzsver: “Visu kristiešu vienotības atjaunošana ir viens no galvenajiem Vatikāna II ekumeniskā koncila mērķiem.” Tātad nevis vienkārša kristiešu kopā pasēdēšana vai būšana, bet gan Baznīcas vienotības atjaunošana ir Koncila mērķis. Kristiešu sašķeltība ir pretrunā Kristus gribai un ieļaunojums pasaulei, saka Koncils.

Jāuzsver, ka kristiešu vienotība jau pastāv katoliskajā Baznīcā. Nevaram uzskatīt, ka šobrīd nav redzama kristiešu vienotība, – tā jau tagad pastāv Romas katoliskajā Baznīcā, tāpat kā Kristus Baznīca pastāv katoliskajā Baznīcā. Koncila dekrēts par kristiešu vienotību uzsver, ka Kristus savā Baznīcā iedibināja brīnišķīgo Euharistijas sakramentu, kas izsaka un īsteno Baznīcas vienotību. Ja svinam Euharistiju, tad esam vienotībā. Nav vairākas vai daudzas Baznīcas. Ir viena Baznīca un dažādi citu konfesiju kristieši, kuri dažādu iemeslu dēļ – apzinātu vai nepazinātu – vēl nav iekļauti vienīgajā Kristus dibinātajā Baznīcā. Darbojoties ekumenisma jomā, ir jābūt uzmanīgiem, lai neiekristu reliģiskajā plurālismā, uzskatot, ka viss ir relatīvs un ka kristiešu vienotība tiks panākta, vienkārši “rosola” veidā sajaucot visas konfesijas kopā (skatīt: Ticības Doktrīnas kongregācijas deklerācija Dominus Iesus, 17). Tātad ekumenisma mērķis nav vienkārši “sabīdīt” kopā visas konfesijas, bet gan apzināties, ka Romas katoliskajā Baznīcā pastāv (subsistit in) Kristus dibinātā un gribētā Baznīca, bet arī ārpus redzamās Baznīcas robežām citās konfesijās un to sekotājos pastāv katoliskie pestīšanas elementi. Patiess ekumenisms sākas tur, kur mēs, satiekoties ar citiem kristiešiem, meklējam katoliskumu tā patiesajā būtībā. Jo ir gadījumi, kad mēs, kuri esam sakramentāli un būtiski iekļauti redzamajā Kristus Baznīcā, tomēr paši savā sirdī paliekam tālu no patiesā katoliskuma. Savukārt citu konfesiju brāļi un māsas, strukturāli neiekļauti katoliskajā Baznīcā, savās konfesijās daudz dziļāk un dzīvāk izdzīvo katoliskos pestīšanas “dārgumus”. Runājot ASV katoļu publicista Džordža Vaigla (George Weigel) vārdiem: “Kaut Romas katoliskā Baznīca savā būtībā kļūtu par “Romas katoliski-evaņģēlisku Baznīcu”!” (George Weigel, Evangelical Catholicism: Deep Reform in the 21st-Century Church) Kur tad ir īstais katoliskums?

Viens no svarīgākajiem ekumenisma jautājumiem ir vienotība pašā katoliskajā Baznīcā, kura pēc savas pamatbūtības jau šajā pasaulē pastāv, tomēr dzīvē ne vienmēr šī vienotība ir skaidri saskatāma, īpaši tiem cilvēkiem, kuri ir ārpus Baznīcas. Jo ir dīvaini, ja katoļu garīdzniekiem vai draudzēm ir labākas attiecības ar citu konfesiju garīdzniekiem vai nekatoļu draudzes locekļiem, bet savstarpēji citam ar citu, starp draudzēm, garīdzniekiem, kopienām un kustībām pašā katoliskajā Baznīcā šāda dialoga nav! Varbūt sāksim ar “ekumenisko” dialogu mūsu pašu Baznīcas iekšienē. Sāksim sarunāties cits ar citu, draudzēties, atvērties un izrādīt mīlestību otram. Ekumenisma panākumi lielā mērā ir atkarīgi no pašas katoliskās Baznīcas “iekšējā ekumenisma” un “evaņģēliskuma”. Jo katoliskā Baznīca būs “evaņģēliskāka”, atvērtāka Svētā Gara iedvesmām un atjaunotnei un jo vairāk tā sāks īstenot savā dzīvē Vatikāna II koncila reformas, īpaši attiecībā uz laju apustulātu un citām jomām, jo skaidrāk citu konfesiju brāļi un māsas, kā arī pārējie labas gribas cilvēki spēs “nolasīt” autentiskās Kristus Baznīcas zīmes (via notarum) šajā pasaulē un Baznīca kļūs daudz ticamāka (more credible – angļu val.) un pievilcīgāka citām konfesijām un neticīgajiem. “No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs savstarpēja mīlestība.” (Jņ 13, 35) Dievs pravietim Isajam saka: “Es tevi iecelšu par gaismu pagānu tautām, lai mana pestīšana sniegtos līdz pat zemes robežām.” Daudzi cilvēki nepazīst Jēzu, līdzīgi kā tas notika laikā, kad Jānis Kristītājs sludināja atgriešanos no grēkiem un kristīja ļaudis. Arī Jānis Viņu nepazina, bet Jēzus pats nāk un sevi atklāj gan Jānim, gan visai pasaulei. Varbūt mums ir skaidri jāapzinās, ka daudzu konfesiju un reliģisko grupu rašanās cēlonis ir mūsu pašu nevēlēšanās atvērties Svētā Gara dzīvinošajai klātbūtnei? Varbūt daudzas sektas rodas no tā, ka mēs esam aizvēruši durvis cilvēku ienākšanai Baznīcā un neesam devuši cilvēkiem iespēju piedzīvot satikšanos ar Jēzu?

Tātad mums pašiem ir jākļūst par zemes sāli un pasaules gaismu. Kamēr mūsu pašu Baznīcas iekšienē notiek seksuāla rakstura noziegumi garīdznieku vidū, kamēr mūsu Baznīcas struktūras ir pilnas ar finanšu mahinācijām, nodokļu nemaksāšanu darbiniekiem, laju nerespektēšanu, dažādām klerikālisma formām, u.t.t., mēs nevaram domāt par pilnvērtīgu kristiešu kopību. Kā mēs varam aicināt citus kristiešus savā Baznīcā, ja paši necenšamies tiekties un aktīvi izdzīvot savas Baznīcas vienību, svētumu, apustuliskumu un katoliskumu? Dekrēts Unitatis reditegratio uzsver: “Lai visi Kristum ticīgie atceras – jo vairāk viņi centīsies dzīvot nevainojami saskaņā ar Evaņģēliju, jo vairāk tie veicinās kristiešu vienotību un to īstenos. Jo ciešāk tie būs vienoti ar Tēvu, Vārdu un Svēto Garu, jo vieglāk tiem būs augt savstarpējā mīlestībā un jo dziļāka tā būs.” (UR, 7)

Sāksim paši ar sevi! Svētīgu šo kristiešu vienotības nedēļu, lūdzoties un meklējot savstarpējā izlīguma un atgriešanās ceļus.

Priesteris Ilmārs Tolstovs, speciāli "Mieram tuvu", www.mieramtuvu.lv

Gaidāmie pasākumi Salaspils katoļu draudzē 2023.gadā

Gaidāmo notikumu plāns Salaspils Romas katoļu draudzē
(saraksts nemitīgi var mainīties)

Februāris

2.februāris – Sveču diena, Kunga prezentācija. Svētās Mises 8.00 krieviski, 18.30 – latviski. Sveču svētīšana, procesija ar svecēm.
3.februāris – svētā Blazija diena, svētība, kas palīdz pret kakla slimībām.
4.februāris – mēneša pirmā sestdiena. 16.00 adorācija un rožukronis. 18.00 – slavēšana. Nesteidzīgas grēksūdzes iespēja.
5.februāris – svētās Agates diena. Agates maizes un ūdens svētīšana. Dievkalpojumu kārtība kā svētdienās. Mēneša pirmā svētdiena.
5.februāris plkst. 15.00 – sākas pieaugušo svētdienas skola.
7.februāris - Pompejas Dievmātes nodošanas svētā Mise 18.30.
11.februāris plkst. 8.00 – Lurdas Dievmātes piemiņas diena. Svētība slimniekiem, slimnieku sakramenta dalīšana
22.februāris – Pelnu Trešdiena, sākas Lielais Gavēnis). Stingrs gavēnis, pelnu svētīšana un kaisīšana uz galvām. Svētās Mises 8.00 krievu valodā, 18.30 – latviski.
24.februāris (un katru piektdienu Lielā Gavēņa laikā) – krustaceļš plkst. 18.00. Svētā Mise plkst. 19.00.
26.februāris – Gavēņa laika pirmā svētdiena. Gavēņa laikā pēc galvenā dievkalpojuma Rūgto Asaru dziedājumi.

Marts

4.marts – mēneša pirmā sestdiena. 16.00 adorācija un rožukronis. 18.00 – slavēšana. Nesteidzīgas grēksūdzes iespēja.
20.marts – svētā Jāzepa Lielie svētki (pārnesti). Svētās Mises 8.00 krieviski, 18.30 latviski.
25.marts - Kunga Jēzus Pasludināšanas svētki. Svētās Mises 9.00 krieviski, 11.00 latviski. Garīgās Adopcijas solījumi, lūdzoties 9 mēnešus par kādu nedzimušo bērniņu.
31.marts – ekstremālais, jeb nakts krustaceļš Gaujas senlejā Siguldā.

Aprīlis

1.aprīlis – mēneša pirmā sestdiena. 16.00 adorācija un rožukronis. 18.00 – slavēšana. Nesteidzīgas grēksūdzes iespēja.
2.aprīlis – Pūpolu, jeb Palmu svētdiena. Pūpolu un palmu zaru svētīšana, procesija ar palmām. Ziedojumi tiek vākti Rīgas Starpdiecēžu Garīgā Semināra uzturēšanai.
6.aprīlis – Lielā Ceturtdiena, Kunga Pēdēju Vakariņu svētā Mise, kāju mazgāšana. Svētā Mise 18.30.
7.aprīlis – Lielā Piektdiena – Jēzus Kristus ciešanu un nāves piemiņas diena. 13.30 – Jēzus ciešanu krustaceļš baznīcā. 15.00 Kunga ciešanu dievkalpojums. Divu diennakšu adorācija baznīcā.
8.aprīlis – Lielā Sestdiena. Kristus Augšāmcelšanās vigīlijas dievkalpojums plkst. 18.00. Uguns, ūdens svētīšana, Lieldienu slavas himna, kristības solījumu atjaunošana, Lieldienu maltītes pasvētīšana.
9.aprīlis – Kunga Jēzus Kristus Augšāmcelšanās diena. 8.00 Rezurekcijas dievkalpojums, trīskārša procesija apkārt baznīcai. 11.00 svētā Mise krievu valodā. Plkst. 15.00 svētā Mise Baldones draudzē.

Neoficiāls "Traditiones Custodes" tulkojums, kas skar ekstraordinārās svētās Mises lietojumu Baznīcā

Uzmanību! Privāts tulkojums, paredzēts privātai lietošanai. Atsaucoties, norādīt kā neoficiālu tulkojumu!

Oficiālais teksts pieejams šeit: https://www.vatican.va/content/francesco/en/motu_proprio/documents/20210716-motu-proprio-traditionis-custodes.html

Viņa Svētības pāvesta Franciska

Apustuliskā vēstule Motu Proprio

“Traditionis Custodes”

Saistībā ar Romas liturģijas, pirms 1970.gada reformas, lietošanu          

Bīskapi, būdami tradīcijas sargi (traditionis custodes), vienotībā ar Romas bīskapu, ir vienotības redzamais princips un pamats savās partikulārajās Baznīcā. [1]. Svētā Gara vadībā , sludinot Evaņģēliju un svinot Euharistiju, viņi vada sev uzticētās partikulārās Baznīcas [2].

Lai pavairotu Baznīcas saskaņu un vienotību, ar tēvišķām rūpēm par tiem, kuri dažos reģionos ir pieņemuši tādas liturģiskās formas, kādas bija pirms reformas, kādu vēlējās Vatikāna II koncils, mani Cienījamie Priekšteči – svētais Jānis Pāvils II un Benedikts XVI atzina un noregulēja normas, kuras noteica Romas Misāles, kuru izdeva svētais Jānis XXIII 1962 gadā, lietošanu [3]. Tādā veidā viņi vēlējās „atvieglot ekleziālo vienotību tiem katoļiem, kuri izjūt piesaisti dažādām senās liturģijas formām”, bet ne citiem [4].

Saistībā ar mana Cienījamā Priekšgājēja Benedikta XVI iniciatīvu, lai rosinātu bīskapus novērtēt Motu Proprio Summorum Pontificum pielietošanu, trīs gadus pēc tā publicēšanas. 2020.gadā Ticības Doktrīnas Kongregācija veica plašu konsultāciju ar bīskapiem, kuru rezultāti tika cītīgi analizēti šo trīs gadu iegūtās pieredzes gaismā.

Šobrīd, ņemot vērā episkopāta izteiktās ierosmes un uzklausot Ticības Doktrīnas Kongregācijas viedokli, vēlos ar šo apustulisko vēstuli vēl vairāk turpināt tiekšanos pēc ekleziālās vienotības. Saistībā ar to, atzinu par nepieciešamu noteikt sekojošo:

1. Liturģiskās grāmatas, kuras ir pāvestu Pāvila VI un Jāņa Pāvila II apstiprinātas, saskaņā ar Vatikāna II koncila dekrētiem, ir vienīgā Romas Rita lex orandi izteiksmes forma.

2. Diecēzes bīskapa, kā partikulārās Baznīcas visas liturģiskās dzīves moderatora, virzītāja un sarga[5] uzdevums ir liturģiskās dzīves regulācija savā diecēzē[6]. Tādēļ viņa īpašā kompetnece ir atļaut lietot diecēzē Romas Misāles 1962.gada izdevumu, saskaņā ar Apustuliskā Krēsla vadlīnijām.

3. Diecēzēs, kurās šobrīd ir klātesoša viena vai vairākas grupas, kuras celebrē, atbilstoši Misālei, kura izdota pirms 1970.gada reformas, bīskaps:

a) lai pārliecinās, ka šīs grupas neizslēdz liturģisko reformu, kuras noteica Vatikāna II koncils un pāvesta Maģistērijs, svarīgumu un patiesumu;

b) lai nosaka vienu vai vairākas vietas, kurās ticīgie, kuri pieder pie šādām grupām var pulcēties, lai svinētu Euharistiju (tikai ne draudzes baznīcās un lai netiktu veidotas jaunas personālās draudzes);

c) lai noteiktā vietā nosaka dienas, kurās ir atļauta euharistiskā celebrācija, izmantojot Romas Misāli, kuru aprobējis svētais Jānis XXIII 1962.gadā [7]. Šajās celebrācijās lasījumi lai tiek lasīti tautas valodās, izmantojot Svēto Rakstu tulkojumu, kuru apstiprinājusi vietējā Bīskapu Konference;

d) lai nozīmē priesteri, kurš kā bīskapa delegāts būs atbildīgs par celebrāciju un šo ticīgo grupu garīgo aprūpi. Priesterim ir jābūt atbilstošam un jāspēj kalpot, izmantojot Romas Misāli, izdotu pirms 1970.gada reformas, viņam ir jāzin latīņu valoda tādā līmenī, lai pilnībā spētu saprast liturģiskos tekstus un rubrikas, viņam ir jābūt ar dzīvu pastorālu mīlestību un Baznīcas vienotības izjūtu. Viennozīmīgi, šim atbilstošajam priesterim ir jārūpējas ne tikai par cienīgu liturģisku svinēšanu, bet arī jārūpējas par konkrēto ticīgo garīgo un pastorālo aprūpi;

e) lai personālajās draudzēs, kuras ir kanoniski eriģētas šo ticīgo labumam, tiek veiktas atbilstošas pārbaudes, lai pārliecinātos, kādu garīgās izaugsmes labumu tās nes un bīskaps lai izlemj, vai tās saglabāt, vai nē;

f) lai rūpējas par to, ka netiek veidotas jaunas šādas ticīgo grupas.

4. Priesteri, kuri tiek iesvētīti pēc šī Motu Proprio publicēšanas un kuri vēlas celebrēt, atbilstoši Romas Misāles, kura izdota 1962.gadā, tiem ir jāvēršas ar formālu lūgumu pie diecēzes bīskapa, kurš, pirms dot šādu atļauju, konsultēsies ar Apustulisko Krēslu.

5. Priesteri, kuri jau celebrē, atbilstoši 1962.gada Romas Misālei, lai lūdz diecēžes bīskapa atļauju turpināt celebrēt pēc šīs Misāles.

6. Konsekrēto Dzīves Institūti un apustuliskās dzīves kopienas, kuras ir izveidotas, saskaņā ar Pāvesta komisiju Ecclesia Dei, tiek nodotas Konsekrēto Dzīves Institūtu un Apustuliskās Dzīves kopienu kongregācijas kompetencē.

7. Dievišķā Kulta un Sakramentu Disciplīnas Kongregācija un Konsekrēto Dzīves Institūtu un Apustuliskās Dzīves kopienu Kongregācija, savu kompetenču ietvaros, izmantos Apusuliskā Krēsla varu, lai rūpētos par šo noteikumu ievērošanu.

8. Visas iepriekšējās normas, instrukcijas, atļaujas un ieradumi, kuri nav saskaņā ar šo Motu Proprio, tiek atcelti.

Nosaku, lai viss, kas tika izteikts šajā apustuliskajā vēstulē, Motu Proprio formā, tiktu ievērots pilnībā, neņemot vērā nekādus pretargumentus, pat ja tam būtu cienījams iemesls, un lai viss šeit teiktais tiktu nopublicēts laikrakstā L’Osservatore Romano, stājoties spēkā nekavējoties un lai reizē tiktu nopublicēts Apustuliskā Krēsla oficiālais komentārs Acta Apostolicae Sedis.

Izdots Romā, pie svētā Jāņa Laterāna, 2021.gada 16.jūlijā, Karmela Dievmātes liturģiskajos svētkos, mana pontifikāta devītajā gadā.

FRANCISKS

[1] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const. Dogm. de Ecclesia Lumen Gentium, 21 novembris 1964, n. 23: AAS 57 (1965) 27.

[2] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const. Dogm. de Ecclesia Lumen Gentium, 21 novembris 1964, n. 27: AAS 57 (1965) 32; Conc. Œcum Vat. II, Decr. de pastorali Episcoporum munere in Ecclesia Christus Dominus, 28 octobris 1965, n. 11: AAS 58 (1966) 677-678; Catechismus Catholicae Ecclesiae, n. 833.

[3] Cfr. Ioannes Paulus II, Litt. Ap. Motu proprio datae Ecclesia Dei, 2 iulii 1988: AAS 80 (1998) 1495-1498; Benedictus XVI, Litt. Ap. Motu proprio datae Summorum Pontificum, 7 iulii 2007: AAS 99 (2007) 777-781; Litt. Ap. Motu proprio datae Ecclesiae unitatem, 2 iulii 2009: AAS 101 (2009) 710-711.

[4] Ioannes Paulus II, Litt. Ap. Motu proprio datae Ecclesia Dei, 2 iulii 1988, n. 5: AAS 80 (1998) 1498.

[5] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const. De sacra liturgia Sacrosanctum Concilium, 4 decembris 1963, n. 41: AAS 56 (1964) 111; Cæremoniale Episcoporum, n. 9; Congregatio de Cultu Divino et Disciplina Sacramentorum, Instr. de quibusdam observandis et vitandis circa Sanctissimam Eucharistiam Redemptionis Sacramentum, 25 martii 2004, nn. 19-25: AAS 96 (2004) 555-557.

[6] Cfr. CIC, can. 375, § 1; can. 392.

[7] Cfr. Congregatio pro Doctrina Fidei, Decr. Quo magis de approbatione septem novorum praefationum pro forma extraordinaria Ritus Romani, 22 februarii 2020, et Decr. Cum sanctissima de celebratione liturgica sanctorum in forma extraordinaria Ritus Romani, 22 februarii 2020: L’Osservatore Romano, 26 martii 2020, p. 6.  


6.janvāris - Kunga Epifānijas, jeb Zvaigznes diena

Tie ir vieni no vissenākajiem kristīgajiem svētkiem - Austrumos tos svinēja jau 3. gadsimtā. Apmēram simts gadus vēlāk šos svētkus sāka svinēt arī Rietumos, kur tie tika atzīmēti kā Triju Ķēniņu diena.

Svētā Mateja evaņģēlijs vēsta par Austrumzemju gudrajiem, kuri, sekojot zvaigznei, ieradās Jeruzalemē un Betlēmē, kur meklēja jaundzimušo jūdu karali. „Iegājuši mājā, viņi redzēja Bērnu ar Viņa Māti Mariju un, krītot uz vaiga, Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savus krājumus un pasniedza Viņam dāvanas: zeltu, vīraku un mirres."

Kunga parādīšanās, grieķu valodā saukta par Epifania (KBK, 528), nozīmē Dieva atklāšanos cilvēka veidolā. Svinot Kunga parādīšanās svētkus, Rietumu liturģijā uzsvars tiek likts uz Trīs ķēniņiem. Austrumu gudro, kurus pie Jēzus atveda zvaigzne, paklanīšanās norāda, ka Kristus piedzimšana ir aizkustinājusi visu pasauli (zvaigzni, tātad arī kosmosu). Pie Viņa ierodas pagāni (gudrie), lai atdotu godu Dievam. Šis notikums norāda, ka ir iespējams iepazīt Dievu, ja meklē patiesību par pasauli un cilvēku.

Gudrie, kas ieradās pie Jēzus, sniedza dāvanas. Saskaņā ar tradīciju tās bija: zelts - karaliskā goda simbols; vīraks - priesteriskās cieņas simbols, un mirres - simbols tam, ka piepildījušies mesiāniskie pravietojumi, kā arī norāde uz Pestītāja nāvi. Vienlaikus tās apliecināja ticību Kristum kā patiesam cilvēkam (mirres), patiesam Dievam (vīraks) un Karalim (zelts).

Ar Kunga parādīšanās svētkiem tiek saistīta krīta, vīraka un ūdens svētīšanas tradīcija. Ar svētītu krītu uz dzīvokļa durvīm tiek uzrakstīti burti +K+M+B, kā arī gads. Šie burti tiek skaidroti kā trīs ķēniņu iniciāļi. Viduslaikos tos lasīja citādāk. Uzraksts +C+M+B (Kaspers latīniski tiek rakstīts kā C) pauda svētību: Lai Kristus svētī Tavu namu! (Christus mansionem benedicat!)

Nav daudz vēsturisku liecību par to, kas bija šie trīs ķēniņi, bet ir daudz leģendu un spekulāciju. Tautas tradīcija, ņemot vērā dāvanu skaitu, uzskata, ka tie bija trīs ķēniņi. Tikai VI gadsimta tradīcijā sāka runāt par to, ka tie bija ķēniņi, savukārt par Kasperu, Melhioru un Baltazaru tos sāka dēvēt vēl pēc 300 gadiem.

Sagatavots pēc www .katolis.lv un www.ekai.pl materiāliem.

Pārdomas par Benediktu XVI


Ceturtdien notiks pāvesta Benedikta XVI bēres. Tik daudzi jau par viņu ir rakstījuši. Vēlos arī no sevis mazliet kaut ko pateikt. Savā doktora disertācijā esmu izmantojis vismaz 10 no viņa izdoto darbu kopoto rakstu sējumiem, kā arī iepazinies ar trijām viņa biogrāfijām, kuras ir tulkotas poļu valodā (Elio Guerriero, Świadek prawdy, biografia Benedykta XVI, Wydawnictwo WAM, 2018; Joseph Ratzinger, Moje Życie, autobiografia Benedykta XVI, Święty Paweł, 2005; Benedykt XVI i Peter Seewald, Ostatnie rozmowy, Dom Wydawniczy RAFAL, 2016).

Es kļuvu par priesteri 2005.gada janvāra beigās. Aprīļa sākumā mūžībā devās svētais pāvests Jānis Pāvils II. Varu teikt, ka manu priesterības sākuma posmu ļoti ietekmēja pāvesta Benedikta XVI personība. Viņš aicināja nopietni attiekties pret liturģiju. Svētās Mises svinēšana ir priesteriskās dzīves centrs, avots un virsotne. Kad sāku studēt Ļubļinas Katoļu Universitātē, 2012 gadā, ļoti pārdzīvoju pāvesta Benedikta XVI atkāpšanos no amata, jo viņa uzrunas, vēstījumi, katehēzes bija dziļi teoloģiski pārdomātas un spēcīgi ietekmēja Baznīcas dzīvi un ikdienu. Vēlāk atklāju, ka teologs Jozefs Ratzingers arī ir fundamentālteologs, jeb apoloģēts, un šī disciplīna ir arī tā, kur pats studēju.

Ja raugāmies uz pāvesta Benedikta XVI personību no viņa biogrāfijām, tad redzams, ka viņš uzauga vācu bavāriešu ģimenē, ar spēcīgām katoļticības tradīcijām. Viņa tēvs un māte bija pirmie ticības skolotāji un brālis ar māsu viņu pavadīja visas dzīves garumā. Mazais Jozefs bija ļoti kautrīgs, un tad kad bērnībā viņu ķircināja citi pagalma zēni, viņš sakautrējies uzreiz skrēja uz baznīcu, lai lūgtos svētā Jāzepa statujas priekšā. Jaunībā viņš sāka piekalpot pie altāra un jau skaidri zināja, ka Dievs viņu aicināja būt par priesteri. Tālāk sekoja teoloģijas studijas. Sīkāk nekavēšos pie visiem viņa studiju līkločiem, tikai vēlējos norādīt, ka viens no smagākajiem brīžiem viņa dzīvē bija habilitācijas darba aizstāvēšanas drāma Frīzingā (Freizing), kuru viņš pats smalki apraksta savā biogrāfijā. Daudzi profesori viņu līdz galam nesaprata un bija redzams, ka jaunais Jozefs Racingers ar savu intelektu un domāšanas plašumu daudzkārt pārspēja savus profesorus. Vēlāk, kā profesors Bonnā viņš ieguva lielu popularitāti studentu vidū un kad sākās Vatikāna II koncils, kā Ķelnes arhibīskapa tologs (peritus) uzsaka darbu pie Koncila dokumentiem. Liels Jozefa Racingera darbs ir ieguldīts dogmatiskajā konstitūcijā Dei Verbum. Pēc Vatikāna II kocila Jozefs Racingers darbojās Minsterē, Tībingenā. Tajā laikā, kopā ar tādiem izciliem teologiem kā H. U. Von Baltazāru, A. de Lubaku, V. Kasperu, u.c. izveidoja teoloģisko žurnālu Communio, kurā bija iespēja apmainīties ar dažādām teoloģiskajām atziņam. Sākotnēji J. Racingers cieši sadarbojās ar teologu H. Kungu, kurš laika gaitā sāka attalināties no Baznīcas mācības. Arī pats Jozefs Racingers pakāpeniski sāka redzēt tās briesmas, ko izraisīja nepareiza Vatikāna II koncila interpretācija un t.s. pārrāvuma hermeneutika, kas nodalīja “divas Baznīcas” – pirms un pēc Koncila. Īpašs pagrieziena punkts bija Bīskapu Sinode 1985.gadā, kas bija veltīta 20 gadu jubilejai, kopš Vatikāna II koncila slēgšanai. Tieši tad J. Racingers, kopā ar pārējiem bīskapiem ierosināja izveidot Katoliskās Baznīcas Katehismu, kurš būtu kopīgs visai Baznīcai un sevī ietvertu līdzsvarotu Vatikāna II koncila ideju interpretāciju. Jozefs Racingers, ilgstoši būdams Ticības Doktrīnas kongregācijas (tagad dikastērijas) vadītājs, bija spiests izdot t.s. notifikācijas, jeb norādes, kurās aicināja gan teologus, gan dažādas Baznīcas struktūras atteikties no maldīgām teoloģiskajām interpretācijām un detalizētāk paskaidroja Katoliskās Baznīcas mācību. Ļoti lielu rezonansi izraisīja TDK dokuments Dominu Iesus, kuru izdeva 2000.gadā. Šajā dokumentā toreizējais kardināls Jozefs Racingers ļoti skaidri nodefinēja, ka ir tikai viena Kristus dibinātā Baznīca, kura vispilnīgakā veidā pastāv (subsistit in) Romas Katoliskajā Baznīcā. Jozefa Racingera un arī vēlāk pāvesta Benedikta XVI devīze ir Cooperator Veritatis – patiesības līdzstrādnieks. Benedikts XVI bija dziļš ticības, lūgšanas cilvēks un liels patiesības meklētajs. Viņš nekad nenosodīja savus teoloģiskos vai ideoloģiskos pretiniekus, viņš izturējās pret viņiem ar lielu cieņu. Tomēr viņš nekautrējās skaidri un noteikti norādīt uz viņu kļūdām un nepareizo domāšanas veidu. Jozefs Racingers bija liels apoloģēts, fundamentālteologs, liels domātajs un pateicoties viņam, sadarbībā ar svēto pāvestu Jāni Pāvilu II, Baznīca izturēja smago pēckoncila “krīzi” un šobrīd drosmīgi kuģo mūsdienu pasaules trauksmainajos ūdeņos. Kā nozīmīgs Jozefa Racingera pēdejo gadu veikums ir viņa triloģija par Jēzus Kristus Dzīvi – “Jēzus no Nācaretes”, kas ir iztulkots arī latviski.

Noslēgumā vēlos tikai padalīties ar pieredzi, kur piedzīvoju īsi pirms Covid-19 pandēmijas sākuma, kad kā viens no pēdejiem noskatījos Jaunā Rīgas Teātra izrādi “Baltais helikopters”, kurā tika izspēlētas pēdējās dienas pirms pāvesta Benedikta XVI atkāpšanās. Bija redzams, ka lielākā daļa zālē esošo nebija lasījuši nevienu pāvesta darbu un vāji orientējās izrādes saturā. Viņi bija pārņemti ar domu, ka ir vieni no tiem izredzētajiem, kuri dabūjuši biļetes uz šo izrādi. Savukārt es, kurš jau biju izlasījis vairākus Jozefa Racingera kopoto rakstu sējumus, ar lielu interesi un aizrautību sekoju līdzi izrādei.

Lai Dievs dāvā Jozefam Racingeram – Benediktam XVI mūžīgo mieru savā valstībā un mēs katrs esam aicināti iegādāties izdevniecības VOX ECCLESIAE latviski iztulkotās Benedikta XVI grāmatas.