Ceturtdien notiks pāvesta Benedikta XVI bēres. Tik daudzi jau par viņu ir rakstījuši. Vēlos arī no sevis mazliet kaut ko pateikt. Savā doktora disertācijā esmu izmantojis vismaz 10 no viņa izdoto darbu kopoto rakstu sējumiem, kā arī iepazinies ar trijām viņa biogrāfijām, kuras ir tulkotas poļu valodā (Elio Guerriero, Świadek prawdy, biografia Benedykta XVI, Wydawnictwo WAM, 2018; Joseph Ratzinger, Moje Życie, autobiografia Benedykta XVI, Święty Paweł, 2005; Benedykt XVI i Peter Seewald, Ostatnie rozmowy, Dom Wydawniczy RAFAL, 2016).
Es kļuvu par priesteri 2005.gada janvāra beigās.
Aprīļa sākumā mūžībā devās svētais pāvests Jānis Pāvils II. Varu teikt, ka manu
priesterības sākuma posmu ļoti ietekmēja pāvesta Benedikta XVI personība. Viņš
aicināja nopietni attiekties pret liturģiju. Svētās Mises svinēšana ir
priesteriskās dzīves centrs, avots un virsotne. Kad sāku studēt Ļubļinas Katoļu
Universitātē, 2012 gadā, ļoti pārdzīvoju pāvesta Benedikta XVI atkāpšanos no
amata, jo viņa uzrunas, vēstījumi, katehēzes bija dziļi teoloģiski pārdomātas
un spēcīgi ietekmēja Baznīcas dzīvi un ikdienu. Vēlāk atklāju, ka teologs
Jozefs Ratzingers arī ir fundamentālteologs, jeb apoloģēts, un šī disciplīna ir
arī tā, kur pats studēju.
Ja raugāmies uz pāvesta Benedikta XVI personību no
viņa biogrāfijām, tad redzams, ka viņš uzauga vācu bavāriešu ģimenē, ar
spēcīgām katoļticības tradīcijām. Viņa tēvs un māte bija pirmie ticības
skolotāji un brālis ar māsu viņu pavadīja visas dzīves garumā. Mazais Jozefs bija
ļoti kautrīgs, un tad kad bērnībā viņu ķircināja citi pagalma zēni, viņš
sakautrējies uzreiz skrēja uz baznīcu, lai lūgtos svētā Jāzepa statujas
priekšā. Jaunībā viņš sāka piekalpot pie altāra un jau skaidri zināja, ka Dievs
viņu aicināja būt par priesteri. Tālāk sekoja teoloģijas studijas. Sīkāk
nekavēšos pie visiem viņa studiju līkločiem, tikai vēlējos norādīt, ka viens no
smagākajiem brīžiem viņa dzīvē bija habilitācijas darba aizstāvēšanas drāma Frīzingā
(Freizing), kuru viņš pats smalki apraksta savā biogrāfijā. Daudzi profesori
viņu līdz galam nesaprata un bija redzams, ka jaunais Jozefs Racingers ar savu
intelektu un domāšanas plašumu daudzkārt pārspēja savus profesorus. Vēlāk, kā
profesors Bonnā viņš ieguva lielu popularitāti studentu vidū un kad sākās Vatikāna
II koncils, kā Ķelnes arhibīskapa tologs (peritus)
uzsaka darbu pie Koncila dokumentiem. Liels Jozefa Racingera darbs ir ieguldīts
dogmatiskajā konstitūcijā Dei Verbum.
Pēc Vatikāna II kocila Jozefs Racingers darbojās Minsterē, Tībingenā. Tajā
laikā, kopā ar tādiem izciliem teologiem kā H. U. Von Baltazāru, A. de Lubaku,
V. Kasperu, u.c. izveidoja teoloģisko žurnālu Communio, kurā bija iespēja
apmainīties ar dažādām teoloģiskajām atziņam. Sākotnēji J. Racingers cieši
sadarbojās ar teologu H. Kungu, kurš laika gaitā sāka attalināties no Baznīcas
mācības. Arī pats Jozefs Racingers pakāpeniski sāka redzēt tās briesmas, ko
izraisīja nepareiza Vatikāna II koncila interpretācija un t.s. pārrāvuma
hermeneutika, kas nodalīja “divas Baznīcas” – pirms un pēc Koncila. Īpašs
pagrieziena punkts bija Bīskapu Sinode 1985.gadā, kas bija veltīta 20 gadu jubilejai,
kopš Vatikāna II koncila slēgšanai. Tieši tad J. Racingers, kopā ar pārējiem
bīskapiem ierosināja izveidot Katoliskās Baznīcas Katehismu, kurš būtu kopīgs
visai Baznīcai un sevī ietvertu līdzsvarotu Vatikāna II koncila ideju interpretāciju.
Jozefs Racingers, ilgstoši būdams Ticības Doktrīnas kongregācijas (tagad
dikastērijas) vadītājs, bija spiests izdot t.s. notifikācijas, jeb norādes,
kurās aicināja gan teologus, gan dažādas Baznīcas struktūras atteikties no
maldīgām teoloģiskajām interpretācijām un detalizētāk paskaidroja Katoliskās
Baznīcas mācību. Ļoti lielu rezonansi izraisīja TDK dokuments Dominu Iesus, kuru izdeva 2000.gadā.
Šajā dokumentā toreizējais kardināls Jozefs Racingers ļoti skaidri nodefinēja,
ka ir tikai viena Kristus dibinātā Baznīca, kura vispilnīgakā veidā pastāv (subsistit in) Romas Katoliskajā Baznīcā.
Jozefa Racingera un arī vēlāk pāvesta Benedikta XVI devīze ir Cooperator Veritatis – patiesības līdzstrādnieks.
Benedikts XVI bija dziļš ticības, lūgšanas cilvēks un liels patiesības
meklētajs. Viņš nekad nenosodīja savus teoloģiskos vai ideoloģiskos
pretiniekus, viņš izturējās pret viņiem ar lielu cieņu. Tomēr viņš nekautrējās skaidri
un noteikti norādīt uz viņu kļūdām un nepareizo domāšanas veidu. Jozefs
Racingers bija liels apoloģēts, fundamentālteologs, liels domātajs un
pateicoties viņam, sadarbībā ar svēto pāvestu Jāni Pāvilu II, Baznīca izturēja
smago pēckoncila “krīzi” un šobrīd drosmīgi kuģo mūsdienu pasaules
trauksmainajos ūdeņos. Kā nozīmīgs Jozefa Racingera pēdejo gadu veikums ir viņa
triloģija par Jēzus Kristus Dzīvi – “Jēzus no Nācaretes”, kas ir iztulkots arī
latviski.
Noslēgumā vēlos tikai padalīties ar pieredzi, kur
piedzīvoju īsi pirms Covid-19 pandēmijas sākuma, kad kā viens no pēdejiem noskatījos
Jaunā Rīgas Teātra izrādi “Baltais helikopters”, kurā tika izspēlētas pēdējās
dienas pirms pāvesta Benedikta XVI atkāpšanās. Bija redzams, ka lielākā daļa
zālē esošo nebija lasījuši nevienu pāvesta darbu un vāji orientējās izrādes
saturā. Viņi bija pārņemti ar domu, ka ir vieni no tiem izredzētajiem, kuri dabūjuši
biļetes uz šo izrādi. Savukārt es, kurš jau biju izlasījis vairākus Jozefa
Racingera kopoto rakstu sējumus, ar lielu interesi un aizrautību sekoju līdzi
izrādei.
Lai Dievs dāvā Jozefam Racingeram – Benediktam XVI
mūžīgo mieru savā valstībā un mēs katrs esam aicināti iegādāties izdevniecības
VOX ECCLESIAE latviski iztulkotās Benedikta XVI grāmatas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru