Kas ir patiesā apgaismība? (sprediķis Latvijas Radio 19.martā)


Dārgie radio klausītaji!

8.klases mācību grāmatā, ko māca skolēniem Latvijā atradu šādus apgalvojumus: Eiropas vēsturē laiku no 17. gs. beigām līdz Lielajai franču revolūcijai (1789.-1794.) sauc par apgaismības laikmetu. Apgaismība bija garīga kustība, kas par visu lietu mēru uzskatīja cilvēka prātu. Nostiprinājās pārliecība, ka cilvēka prāts ir visaptverošs un nekļūdīgs. Viss, ko nevarēja pierādīt ar prāta palīdzību, tika uzskatīts par maldiem, aizspriedumiem un māņticību” (https://www.uzdevumi.lv/p/pasaules-vesture/8-klase/izglitiba-zinatne-un-kultura-jaunajos-laikos-7293/re-73eae686-8bb4-4806-8f11-3e949348cbfe). Un patiešām, būtu ļoti dīvaini mūsdienās, kad esam jau pārgājuši no modernā, jeb modernisma laikmeta uz postpost modernismu un postfaktuālo laikmetu, apšaubīt gan senās apgaismības idejas, gan mūsdienu apgaismotāju tēzes. Mūsdienu socioloģijas, jeb sociālās fizikas pamatlicējs Oigists Konts 18.gadsimta postulēja, ka teoloģisko laikmetu, kurā viss neizprotamais tika skaidrots kā brīnums, nomainīja metafiziskais, jeb filozofiskais laikmets, kurā tika meklēts skaidrojums lietu būtībā, un tad seko pozitīvais laikmets, kur priekšplānā izvirzās pozitīvie zinātniskie fakti, kuri tiek savā veidā dievišķoti (https://lv.wikipedia.org/wiki/Ogists_Konts). Līdz ar to par patieso gaismas un realitātes nesēju kļūst prāts un zināšanas, kuru nevar neviens apšaubīt un ticība pārdabiskajam tiek uzlūkota ar milzīgu skepsi un aizdomām. Tomēr, neskatoties uz cilvēka zinātnes un tehnikas progresu, kāds tika un tiek piedzīvots pēdējā simtgadē, joprojām ir cilvēki, kuri piedzimst akli. Un arī mēs, redzīgie, gadiem ejot, agrāk vai vēlāk sākam nēsāt brilles vai kontaktlēcas, mūsu redze sāk zaudēt asumu. Arī mēs katrs novecojam un galu galā mūs visus gaida nāve, no kuras neviens no mums nevar izbēgt. Tātad ar prāta un zināšanas triumfu vien nepietiks.

Priesterim nekad nav taisnība

Itālijas pilsētiņā Karpineto nu jau vairākus gadus franciskāņu konvents stāvēja tukšs. Pēdējo minorītu tēvu Linu priekšniecība pārcēla uz konventu Artēnā, kur drīz viņš arī mira. Baznīcā laiku pa laikam dievkalpojumus svinēja augustīniešu tēvi no kaimiņu klostera. Lai iepriecinātu par priestera trūkumu noskumušos ticīgos, kādu dienu augustīniešu tēvs Luciāns pie baznīcas durvīm piestiprināja zīmīti ar aforismiem par ilgo gadu pieredzi pastorālajā kalpošanā.

[...]

Ja prāvests sprediķo kādu minūti ilgāk - viņš ir liekvārdīgs.
Ja runā skaļā balsī - viņš bļauj.
Ja runā klusi - nevar nekā saprast.

Ja prāvestam ir laba mašīna - viņš ir šīs pasaules cilvēks - kapitālists.
Ja prāvestam nav mašīnas - tad viņš nav spējīgs piemēroties laikmeta prasībām.

Ja apmeklē ticīgos ārpus draudzes robežām - dauzās apkārt.
Ja ciemojas ticīgo ģimenēs - nekad nav mājās.
Ja prāvests vienmēr ir atrodams draudzes mājā - viņš neizrāda interesi par draudzes ticīgajiem.

Ja atgādina par ziedojumiem - domā tikai par naudu.

Ja nerīko svētkus, izbraucienus un sanāksmes - draudzē nav dzīvības.

Ja prāvests pacietīgi klausās grēksūdzes - neciešami velk garumā.
Ja ātri atlaiž no biktskrēsla - neprot uzklausīt.

Gavēņa laika apceres: Krustaceļš



I KRUSTACEĻŠ

Krustaceļu ejot kopīgi, var pieturēties pie šādas kārtības:

1)      Krustaceļa dziesma (dzied, ejot no vienas stacijas uz otru);
2)      V. Mēs pielūdzam Tevi, Kungs Jēzu Kristu, un Tevi slavējam. R. Jo ar savu svēto krustu Tu esi atpestījis pasauli. 
3)      Attiecīgā apcere no sv. Rakstiem;
4)      Lūgsimies: (seko Baznīcas lūgšana);
5)      Tēvs mūsu... Esi sveicināta Marija...
6)      V. Krustā sistais Kungs Jēzu Kristu.
R. Apžēlojies par mums.


IESĀKUMA DZIESMA

Cik sāpīga šī piemiņa,
Kas domājis to būtu,
Ka pats vienīgs Dieva Dēls
Krustā piekalts kļūtu.
     
Tas mūsu grēks — šis sāpju grēks,
      Ko Jēzus cieš pie krusta;
      Kaut, pieminot to visi mēs,
      Kā pārmetumu justu.

Kaut asarās un lūgšanās
Sirds visu paciešt spētu,  —
Ja sāpes, kas Tev darītas,
Mūs arī piemeklētu.

      Ak, Dieva Māt’! Kā sāpināt
      Tie Tavu sirdi prata,
      Kad Dēlu krustā redzēji
      Bez gala skumdināta.

Vissmagākā bij’ nasta tā,
Ko izredzētais godam
Pats labprātīgi uzņēma,
Lai glābtu mūs no soda.

      Mēs apsolām Tev vienīgam
      Būt dzīvē uzticīgi,
      Un tad uz mājām mūžīgām
      Tev sekot pazemīgi.

Aizlūguma svētā Mise - kas tas ir?


Autors: Dmitrijs Artjomovs MIC

Gadās, ka sarunās ar cilvēkiem, kas baznīcu apmeklē ļoti reti, bet ne tikai ar viņiem, nākas dzirdēt jautājumu „Vai tad Vatikāns jums nemaksā algu?”.

Tiešām, Baznīcas finansiālā puse vienmēr izraisa lielu interesi, jo pastāv stereotips, ka garīdznieki ir diezgan bagāti. Kādā no Polijas draudzēm diezgan turīgi cilvēki reiz pateica, ka neko nedos par bērēm, jo pāvests Francisks esot teicis, lai priesteri neprasa naudu no ticīgiem. Acīmredzot līdz galam nebija sapratuši, par ko runāja pāvests.

Tādēļ vērts pieskarties tādam tematam kā intencijas, ko ticīgie „pasūta” priesterim, lūdzot, lai viņš nocelebrē Svēto Misi kādā nodomā. Pamēģināsim aplūkot tā teoloģisko pamatojumu, pieskarsimies praktiskiem jautājumiem un arī atklāsim dažus „noslēpumus”, kas saistās ar priesteru ienākumiem.

Kas ir Svētā Mise?

Pirms atbildēt uz jautājumu, kas ir Svētās Mises intencijas, jāatkārto, kas ir Svētā Mise – Euharistijas sakramenta svinēšana. Ja ielūkosimies Katoliskās Baznīcas katehismā (1359), tad atradīsim dažas Euharistijas sakramenta definīcijas: „Euharistija, mūsu pestīšanas, kuru Jēzus piepildīja uz krusta, sakraments ir arī slavas upuris pateicībā par radīšanas darbu. Euharistiskajā upurī visa Dieva mīlētā radība tiek dāvāta Tēvam caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Caur Kristu Baznīca var dāvāt slavas upuri pateicībā par visu labo, skaisto un taisnīgo, ko Dievs ir darījis radībā un cilvēcē.” Vienkāršāk runājot – Euharistija ir pestīšanas notikumu aktualizācija mūsu laikos. To var salīdzināt ar televīziju. Ja kaut kur pasaulē ir kāds svarīgs notikums, tad ar televīzijas palīdzību mēs varam to vērot, piedzīvot tās pašas emocijas, ko piedzīvo tie, kas atrodas tajā vietā. Tāpēc varam teikt, ka, piedaloties Euharistijā, mēs piedalāmies tajā, kas notika apmēram pirms diviem tūkstošiem gadu, kad Kristus veica mūsu pestīšanu, un iegūstam tās pestījošos augļus.

Svētās Mises svinēšanas mērķis attiecībā uz Dievu ir atdot Viņam godu, Viņu slavēt, bet no otras puses arī pateikties par saņemtiem labumiem. Attiecībā uz cilvēku mērķis ir lūgums Dievam, lai dāvā nepieciešamās žēlastības, un lūgums pēc grēku piedošanas.

Katrā Svētajā Misē pats Kristus ir tas, kurš saliek Upuri un vienlaicīgi pats ir pilnīgais Upuris. Svētā Mise pieder Kristum un arī Baznīcai, tāpēc ir svarīga arī cilvēka – priestera un Dieva tautas, kas piedalās Euharistijas celebrēšanā – aktivitāte. Kad ticīgie un priesteris, kas celebrē Svēto Misi, atrodas žēlastības stāvoklī (bez nāvīgā grēka), viņi garīgi pieaug un saņem nepieciešamās žēlastības. Bet, ja uz sirdsapziņas ir kāds nāvīgs grēks, tad piedalīšanās nav pilnīga, kaut arī nedrīkst teikt, ka pilnīgi bez augļiem.

Kādus augļus nes dalība Svētajā Misē?