8.klases mācību grāmatā, ko māca skolēniem Latvijā atradu šādus apgalvojumus: Eiropas vēsturē laiku no 17. gs. beigām līdz Lielajai franču revolūcijai (1789.-1794.) sauc par apgaismības laikmetu. Apgaismība bija garīga kustība, kas par visu lietu mēru uzskatīja cilvēka prātu. Nostiprinājās pārliecība, ka cilvēka prāts ir visaptverošs un nekļūdīgs. Viss, ko nevarēja pierādīt ar prāta palīdzību, tika uzskatīts par maldiem, aizspriedumiem un māņticību” (https://www.uzdevumi.lv/p/pasaules-vesture/8-klase/izglitiba-zinatne-un-kultura-jaunajos-laikos-7293/re-73eae686-8bb4-4806-8f11-3e949348cbfe). Un patiešām, būtu ļoti dīvaini mūsdienās, kad esam jau pārgājuši no modernā, jeb modernisma laikmeta uz postpost modernismu un postfaktuālo laikmetu, apšaubīt gan senās apgaismības idejas, gan mūsdienu apgaismotāju tēzes. Mūsdienu socioloģijas, jeb sociālās fizikas pamatlicējs Oigists Konts 18.gadsimta postulēja, ka teoloģisko laikmetu, kurā viss neizprotamais tika skaidrots kā brīnums, nomainīja metafiziskais, jeb filozofiskais laikmets, kurā tika meklēts skaidrojums lietu būtībā, un tad seko pozitīvais laikmets, kur priekšplānā izvirzās pozitīvie zinātniskie fakti, kuri tiek savā veidā dievišķoti (https://lv.wikipedia.org/wiki/Ogists_Konts). Līdz ar to par patieso gaismas un realitātes nesēju kļūst prāts un zināšanas, kuru nevar neviens apšaubīt un ticība pārdabiskajam tiek uzlūkota ar milzīgu skepsi un aizdomām. Tomēr, neskatoties uz cilvēka zinātnes un tehnikas progresu, kāds tika un tiek piedzīvots pēdējā simtgadē, joprojām ir cilvēki, kuri piedzimst akli. Un arī mēs, redzīgie, gadiem ejot, agrāk vai vēlāk sākam nēsāt brilles vai kontaktlēcas, mūsu redze sāk zaudēt asumu. Arī mēs katrs novecojam un galu galā mūs visus gaida nāve, no kuras neviens no mums nevar izbēgt. Tātad ar prāta un zināšanas triumfu vien nepietiks.
Šodienas evaņģēlija fragmentā izskan ļoti nopietns jautājums, kas tiek uzdots Jēzum: “ kāpēc šis cilvēks ir akls? Varbūt tas ir tāpēc, ka viņš, vai viņa senči ir grēkojuši? Ko viņš tādu ir izdarījis? Jēzus atbilde ir pārsteidzoša. Ne viņš, ne viņa senči nav grēkojuši, bet gan Dieva darbiem vajag parādīties viņā. Daudzi varbūt iebildīs – tas nozīmē, ka Dievs grib ļaunumu? Vai tad Dievs ir ļauns? Nē, Dievs ir bezgalīgi labs, tikai šajā pasaulē noslēpumaini pastāv gan labais un ļaunais. Pasaulē dzīvība un nāve saduras dīvainā cīņā. Dievs, radīdams šo pasauli labu, pašā radīšanas momentā jau ietvēra entropijas, jeb noārdīšanās elementu. Dievs pieļāva ļaunuma eksistenci, kā pretpolu labajam un tādējādi aicinot cilvēku vienmēr izvēlēties labo, pat ja ļaunums mūsu katra dzīvē mēdz sabiezēt līdz pat ļoti radikālam stāvoklim. Tāda ir šīs, Dieva radītās pasaules kārtība, kura ir ierakstīta pašā radības dabā, būtībā, kuru mēs nevaram ignorēt un arī ar zinātnes un prāta palīdzību nevaram apturēt. Vēlos nocitēt 56 gadu vecumā mirušā miljardiera Stīva Džobsa pēdējos vārdus:"Esmu sasniedzis panākumu virsotni biznesā." Citu cilvēku acīs mana dzīve ir veiksmīga. Tomēr, izņemot darbu, man ir bijis maz prieka. Galu galā bagātība ir tikai fakts, pie kura esmu pieradis. Šobrīd, guļot savā slimnīcas gultā, atceroties visu savu dzīvi, es saprotu, ka visa atzinība un bagātība, ar kuru tik ļoti lepojos, ir izbalējusi un kļuvusi bezjēdzīga, saskaroties ar nenovēršamo nāvi. Jūs varat nolīgt kādu, lai vadītu jūsu automašīnu vai pelnītu naudu, bet jūs nevarat nolīgt kādu, kas slimotu un mirtu jūsu labā. Pazaudētās materiālās lietas var atkal atrast. Bet ir viena lieta, ko nekad nevar atrast, kad tā ir pazaudēta - "Dzīve". Lai kādā dzīves posmā mēs šobrīd atrastos, ar laiku mēs saskarsimies ar dienu, kad aizveras priekškars. Mīli savu ģimeni, dzīvesbiedru un draugus... Izturies pret viņiem pareizi. Lolot tos. Kļūstot vecākiem un gudrākiem, mēs lēnām saprotam, ka valkājot pulksteni 300 vai 30 dolāru apmērā, abi dod vienādu laiku...
Neatkarīgi no tā, vai mums ir 300 vai 30 ASV dolāru maks vai somiņa, summa iekšpusē ir vienāda; Neatkarīgi no tā, vai mēs braucam ar 150 000 USD vai 30 000 USD vērtu automašīnu, ceļš un attālums ir vienādi, un mēs sasniedzam vienu un to pašu galamērķi. Ka māja, kurā dzīvojam, ir 300 vai 3000 kvadrātpēdas liela – vientulība ir tāda pati. Jūs sapratīsit, ka jūsu patiesā iekšējā laime nenāk no šīs pasaules materiālajām lietām. Neatkarīgi no tā, vai ceļojat pirmajā vai ekonomiskajā klasē, ja lidmašīna avarē, jūs ar to nokrītat... tāpēc .. es ceru, ka jūs sapratīsit, kad jums ir draugi, puiši un seni draugi, brāļi un māsas, ar kuriem jūs pārrunājat, smejaties, runājat, dziedat, runājat par ziemeļiem-dienvidaustrumiem vai debesīm un zemi,... tā ir īstā laime (no Facebook resusiem).
Visos laikos cilvēkam ir tendence palikt iedomīgam un dažreiz viņam piezogas sajūta, ka Dieva it kā nav, vai arī ja Viņš ir, tad Viņam nav nekādas daļas par mūsu dzīvēm, par pasauli. Neskatoties uz cilvēciskā prāta un zināšanu triumfu pēdējās simtgadēs, ir redzamas arī cilvēka imanencē, jeb laicīgumā ieslēgtā prāta un zināšanu šaurību un totālās sekas. Cilvēkā pašā nav tik daudz gaismas, lai spētu izgaismot pašam sevi un kur nu vēl apkārtējo pasauli. Jā, cilvēka prātam ir liels potenciāls un to mēs redzam zinātnes attīstībā un jaunākajos izgudrojumos, tomēr šaušalīgie kari, holokausts, totalitārās ideoloģijas, arī mūsdienu saspīlētā starptautiskā situācija mums rāda, ka tikai ar cilvēka prātu un iekšējiem resursiem nepietiks. Ir vajadzīgs apgaismojums no ārpuses, kuram mūsdienu cilvēks aizvien vairāk un vairāk sāk neuzticēties.
Apgaismības un reformācijas rezultātā, Eiropas filozofiskā un teoloģiskā doma aizvien vairāk sāka radikāli nodalīt ticību no prāta, zinātni un ticību, uzsverot šo “sola”, tikai – ticība, tikai –žēlastība, tikai Raksti, atdalīja, izstūma Dievu un pārdabisko no cilvēka un viņa cilvēciskā reālisma. Dieva klātbūtne, Viņa dotā žēlastības gaisma neuzbrūk mūsu cilvēciskumam un neatrisina visas šīs zemes problēmas. Cilvēka ierobežotais prāts joprojām paliek ierobežots un aptumšots. Mēs joprojām paliekam ierobežoti un pakļauti slimībam, ciešanām un beigu beigās arī nāvei. Tomēr tā Gaisma, kas nāk no Dieva, palīdz pārvarēt mūsu cilvēciskos ierobežojumus un atvērties pārdabiskajam, netveramajam, tam, kas pārsniedz mūsu prāta spējas un cilvēciskos ierobežojumus.
Jēzus šodien iet garām kādam cilvēkam, kurš bija neredzīgs no dzimšanas. Aklums ir liela traģēdija cilvēka dzīvē. Vairākus gadus braucu pie neredzīgajiem un vājredzīgajiem Rīgā, Juglas neredzīgo ciematā un sociālajā centrā. Ļoti pārdzīvoju šo cilvēku ciešanas, īpaši to, kuri nekad nav redzējuši dienas gaismu, jo piedzimuši jau akli. Daudzi no mums var pateikties Dievam, ka esam redzīgi, ka varam priecāties par sauli un gaismu. Tomēr vēl lielākas briesmas ir iekšējais garīgais aklums.
Gavēņa laika svētdienas lasījumos mēs tiekam pakāpeniski virzīti uz Lieldienu svētku noslēpumaino kulmināciju – ūdens, gaismas, tumsas, nāves un dzīvības saspēli un sadursmi. Iepriekšējā svētdienā bijām kopā ar Jēzu pie Jēkaba akas, naidīgā samariešu teritorijā, kur Jēzus, intensīvā un spraigā dialogā ar Samāriešu sievieti, atklāj, ka Viņā ir resursi, lai remdētu mūsos esošās eksistenciālās slāpes pēc savas dzīves piepildījuma, pēc mūžīgās dzīves. Šo svētdien Jēzus atklājas kā Universālās Gaismas avots, kā tas, kura priekšā tumsa atkāpjas, kurš ir nācis izgaismot visus mūsu katra dzīves vistumšākos nostūrus.
Jēzus šodien uzsver, ka viņš ir pasaules gaisma. Tālākajos notikumos mēs redzēsim dažādas sabiedrības grupas, kurai katrai ir sava akluma pakāpe.
Šī izdzdiedinātā cilvēka kaimiņi, kuri iepriekš bija redzējuši šo cilvēku, viņu vairs neatpazīst. Tad kad Dievs pieskaras, tad cilvēks mainās, ka pārējie viņu neatpazīst, jo bieži vien ir uzskats, ka, ja cilvēks ir kļuvis par kristieti, tad viņš ir kļuvis par fanātiķi, fundamentālistu un apmātu cilvēku. Cik gan daudzi kristieši Latvijā piedzīvo mobingu darba vietās un jaunieši skolās, par to, ka viņi tic Dievam un iet uz Baznīču. Izskatās, ka ar katru gadu pieaug neiecietības un naida izpausmes, attiecībā pret kristiešiem Latvijā. Gadījums ar dažādu konfesiju garīdznieku viesošanos skolā Ogrē par to jau liecina.
Neredzīgā cilvēka kaimiņi vēl ir akli, bet redzīgais redz. Kaimiņi fiziski redz, bet garīgi vēl atrodas savā aklumā. Toties izdziedinātais cilvēks iegūst jaunu seju, jaunu sirdi. Izmainās viņa dzīve, Dievs viņā visu atjauno. Viņam atveras iekšējās gara acis. Mums ir ļoti grūti pieņemt, ka otrs cilvēks var mainīties. Mēs visi dzīvojam savos stereotipos un aizspriedumos. Ir viegli nosodīt otru un ielikt viņu zināma veida rāmjos. Mēs esam ļoti neiecietīga sabiedrība. Mums ir ļoti grūti skatīties holistiski, jeb visaptveroši. Esam ieslēgti savos šaurajos uzskatos un domājam, ka visiem ir jādomā tāpat kā mums. Mēs ļoti baidāmies no tās gaismas un brīvības, ko mums dod Jēzus. Ir vieglāk palikt savā ieslēgtībā un šaurajos priekšstatos, nekā doties plašajā ticības un pārdabisko patiesību okeānā, ko piedāvā kristīgā ticība. Nē, kristieši nav tumsoņas. Nē, kristieši nav lētticīgi vientieši. Kristiešiem Dievs atklāj daudz dziļāku viņu pašu dzīves jēgu, kā arī palīdz kļūt par ikvienas sabiedrības sāli un gaismu. Ir ļoti slavena anonīmas II gs. vēstules Diognetam fragments, kura autors joprojām nav zināms.
“Kristieši neatšķiras no pārējiem cilvēkiem ne savas zemes, ne valodas ne ikdienas darbu veikšanas ieradumiem. Viņi neapmetās uz dzīvi kādās īpašās apmetnēs, pilsētās, viņi nelieto kādu īpašu dialektu un viņu dzīve īpaši neatšķiras no pārējiem. Tikai viņu mācība nav izdomu auglis vai tādu ļaužu izdomājums, kuri meklē sensācijas. Viņi nav pakļauti kādai cilvēciskai mācībai, kā pārējie. Bet, viņi dzīvojot barbaru un helēņu pilsētās, kā nu kuram sanāk un sekojot viņu iedzīvotāju ģērbšanās, ēšanas stilam un citiem ieradumiem viņi parāda pārsteidzošu un patiesi neparastu dzīves veidu. Dzīvo viņi savā tēvijā, tomēr kā svešinieki. Viņi kā pilsoņi piedalās it visā un visu pacieš kā ārzemnieki. Viņiem ikviena sveša valsts ir kā tēvija un jebkāda tēvija – kā sveša zeme.
Viņi dodas laulībā kā visi, dzemdē bērnus, tikai nepamet tos. Viņiem ir kopīgas maltītes, tikai ne kopīga gulta. Viņi ir miesā, bet nedzīvo pēc miesas. Viņi atrodas virs zemes, bet pēc būtības ir debesu pilsoņi. Viņi ir paklausīgi dotajiem likumiem, bet ar savu dzīvi viņi pārspēj pašus likumus. Viņi mīl visus cilvēkus un visi viņus vajā. Viņus nepazīst, bet notiesā; viņus nodod nāvei, bet nāvē viņi atrod dzīvību; viņi ir nabadzīgi, bet daudzus bagātina, apdāvina. No visa apdalīti viņi visā pateicās. Viņus nolād, bet viņi ar to tiek pagodināti, nomelno viņus, bet viņi izrādās attaisnoti, ļaunu runā, bet viņi svētī, viņus apvaino, bet viņi atbild ar pateicību; viņi dara labu, bet viņus tiesā kā ļaundarus. Kad viņus notiesā, viņi priecājas tā, it kā viņiem dāvātu jaunu dzīvi. Jūdi bruņojās pret viņiem kā pret gūstekņiem; arī helēņi viņus vajā, tomēr ienaidnieki nevar pateikt par ko viņus neieredz. Vienvārdu sakot: kas dvēsele miesā, tas kristietis pasaulē. Kā dvēsele ir izplatīta pa visu cilvēka miesu, tā arī kristieši pa visām pasaules pilsētām. Dvēsele, kaut arī mājo miesā, tomēr nav miesīga; arī kristieši dzīvo pasaulē, tomēr nav no pasaules. Dvēsele, kaut arī neredzama, tomēr mājo redzamā ķermenī, tā arī kristieši atrodas pasaulē redzami, tomēr viņu Dieva pielūgsmes kults paliek neredzams. Miesa neieredz dvēseli un karo pret to un lai arī tā neko tam ļaunu nav nodarījusi, tāpēc ka dvēsele tai neļauj pakļauties baudām. Tāpat arī pasaulē neieredz kristiešus, no kuriem taču nav nekāds ļaunums, tieši tāpēc ka viņi ir sacēlušies pret viņu baudām. Dvēsele mīl savu miesu un tās locekļus, neskatoties uz to, ka tā neieredz dvēseli, un arī kristieši mīl tos, kas viņus neieredz. Dvēsele ir ieslēgta miesā, bet tā pati uztur miesu. Tāpat arī kristieši, ieslēgti pasaulē it kā cietumā paši uztur pasauli. Nemirstīga dvēsele mājo mirstīgā miteklī; tāpat kristieši mājo kā atnācēji no tālienes pārejošā pasaulē, gaidot nepārejošo debesīs. Dvēsele, pārcietusi izsalkumu un slāpes kļūst labāka; arī kristieši, esot sodīti katru dienu kļūst vairāk. Tik slavējams ir viņu stāvoklis, kurā Dievs viņus ir nolicis un no kā viņi atteikties nedrīkst” (mans brīvs tulkojums no poļu valodas).
Vēl viena grupa, kas parādās šodienas lasījumos ir farizeji. Viņiem viss ir skaidrs. Viņi visu zin. Viņiem par visu jau ir viedoklis. Viņi ir visgudrākie un pareizākie. Viņi ir gatavi arī Dievu pamācīt, kā Viņam ir jārīkojas. Arī mēs tādi esam. Tad kad kļūstam par kristiešiem, kļūstam neiecietīgi pret tiem, kas nav kristieši, pret tiem, kas domā un rīkojas savādāk. Sākam viņus notiesāt par viņu neticību. Bet viņi jau nav vainīgi, ka nav spējuši ieticēt, atvērties Dieva žēlastībai. Arī mums, kristiešiem ir jāmācās iecietība un žēlsirdība pret tiem, kas domā citādi nekā mēs. Tādi ir farizeji – iedomīgi, pārgudri un sevā reliģiozitātē ieslēgušies. Viņi neredz izdziedināto cilvēku, to, ka Jēzus viņam ir devis pilnīgi jaunu iespēju dzīvot. Viņi redz tikai savu un pieķeras ārējam sabata likuma ievērošanas burtam un rituālam. Kad viņi nevar apšaubīt izdziedināšanas faktu, viņi apšauba cilvēka slimību un aicina izdziedinātā vecākus, kuri bailēs no izstumšanas nevēlas apliecināt izdziedināšanu, bet visu vainu uzveļ pašam izdziedinātajam. Vēlākais farizeju dialogs ar izdziedināto vēl vairāk apliecina, ka farizeji nevēlas atzīt reālo izdziedināšanas faktu un paliek savā aizvērtībā.
Izdziedinātā cilvēka sirds ir mainījusies. Viņš drosmīgi apliecina, ka Jēzus ir tas, kurš viņam dāvāja dziedināšanu un to var darīt tikai cilvēks, kuram ir dievišķs spēks. Grēcinieks un ļauns cilvēks to nedarīs. Jēzus, satiekoties ar izdziedināto, ne tikai dziedina viņa fizisko aklumu, bet arī dāvā viņam dziļu garīgu redzi. Spēju saskatīt Jēzū Dieva Dēlu. Mesiju un visaugstāko pravieti. Ir noticis radikāls apvērsums. Jēzus vienam konkrētam cilvēkam ir dāvājis jaunas dzīves žēlastību. Jēzus šodien saka: "Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli."
Kā ir ar mani?
Jēzus šodien dod atbildi. Viņš ir mūsu dzīves eksistenciālais pamats. Nav cita vārda debesīs un uz zemes, kurā mēs varētu tikt glābti. Šodien Jēzus mums katram piedāvā iespēju. Mainīt savu dzīvi. Atgriezties no grēkiem. Nožēlot un izsūdzēt tos. Laiks ir īss. Mēs nezinām, kas būs rīt. Visas mūsu drošības sistēmas, saliņas un iestrādātās taciņas šodien ir sabrukušas, īpaši mūsdienu nedrošajā sociāl-politiskajā un ekonomiskajā laikā. Un ja kāds domā, ka varēs palikt tikai un vienīgi savā drošības “teritorijā”, tad tie ir maldi. Jēzus mūs šodien katru, visus, visu Latviju un pasauli aicina uz atgriešanos. Totālu, radikālu un pilnīgu atgriešanos. Jēzus vēlas mūs dziedināt no mūsu grēku un neticības akluma. Šobrīd visa pasuale ir nedroša. Mūsos iezogas eksistenciālas bailes. Kas būs, kā būs? Jēzus šodien mums katram dod atbildi – mans dārgais, mans maziņais. Nebīsties. Es esmu ar tevi. Nožēlo savus grēkus, izsūdzi tos garīdzniekam, atsakies no iepriekšējā dzīves veida un sāc veidot ar Jēzu, personīgas un dziļas attiecības. Jēzus par mums katru nomira pie krusta, izlēja savas dārgās asinis un Augšāmcēlās, uzkāpa debesīs, atsūtīja Svēto Garu un nodibināja Baznīcu. Jēzus vēlas šodien mums katram – tev un man, pieskarties un piedāvāt jaunu dzīvi. Izmainītu dzīvi.
Varam kopā ar apustuli Pāvilu teikt: „“Mosties, kas guli, un celies no miroņiem, un tevi apgaismos Kristus!”
Ieaicināsim Jēzu savā sirdī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru