Uzmanību! Privāts tulkojums, paredzēts privātai lietošanai. Atsaucoties, norādīt kā neoficiālu tulkojumu!
Oficiālais teksts pieejams šeit: https://www.vatican.va/content/francesco/en/motu_proprio/documents/20210716-motu-proprio-traditionis-custodes.html
Viņa Svētības pāvesta Franciska
Apustuliskā vēstule Motu Proprio
“Traditionis
Custodes”
Saistībā ar Romas liturģijas, pirms
1970.gada reformas, lietošanu
Bīskapi, būdami tradīcijas sargi (traditionis
custodes), vienotībā ar Romas bīskapu, ir vienotības redzamais princips un
pamats savās partikulārajās Baznīcā. [1]. Svētā Gara vadībā , sludinot
Evaņģēliju un svinot Euharistiju, viņi vada sev uzticētās partikulārās Baznīcas
[2].
Lai pavairotu Baznīcas saskaņu un vienotību, ar tēvišķām rūpēm par tiem,
kuri dažos reģionos ir pieņemuši tādas liturģiskās formas, kādas bija pirms
reformas, kādu vēlējās Vatikāna II koncils, mani Cienījamie Priekšteči –
svētais Jānis Pāvils II un Benedikts XVI atzina un noregulēja normas, kuras
noteica Romas Misāles, kuru izdeva svētais Jānis XXIII 1962 gadā, lietošanu [3].
Tādā veidā viņi vēlējās „atvieglot ekleziālo vienotību tiem katoļiem, kuri
izjūt piesaisti dažādām senās liturģijas formām”, bet ne citiem [4].
Saistībā ar mana Cienījamā Priekšgājēja Benedikta XVI iniciatīvu, lai
rosinātu bīskapus novērtēt Motu Proprio Summorum
Pontificum pielietošanu, trīs gadus pēc tā publicēšanas. 2020.gadā Ticības
Doktrīnas Kongregācija veica plašu konsultāciju ar bīskapiem, kuru rezultāti
tika cītīgi analizēti šo trīs gadu iegūtās pieredzes gaismā.
Šobrīd, ņemot vērā episkopāta izteiktās ierosmes un uzklausot Ticības
Doktrīnas Kongregācijas viedokli, vēlos ar šo apustulisko vēstuli vēl vairāk turpināt
tiekšanos pēc ekleziālās vienotības. Saistībā ar to, atzinu par nepieciešamu
noteikt sekojošo:
1. Liturģiskās grāmatas, kuras ir pāvestu Pāvila VI un Jāņa Pāvila II
apstiprinātas, saskaņā ar Vatikāna II koncila dekrētiem, ir vienīgā Romas Rita lex orandi izteiksmes forma.
2. Diecēzes bīskapa, kā partikulārās Baznīcas visas liturģiskās dzīves
moderatora, virzītāja un sarga[5] uzdevums ir liturģiskās dzīves regulācija
savā diecēzē[6]. Tādēļ viņa īpašā kompetnece ir atļaut lietot diecēzē Romas
Misāles 1962.gada izdevumu, saskaņā ar Apustuliskā Krēsla vadlīnijām.
3. Diecēzēs, kurās šobrīd ir klātesoša viena vai vairākas grupas, kuras
celebrē, atbilstoši Misālei, kura izdota pirms 1970.gada reformas, bīskaps:
a) lai pārliecinās, ka šīs grupas neizslēdz liturģisko reformu, kuras noteica
Vatikāna II koncils un pāvesta Maģistērijs, svarīgumu un patiesumu;
b) lai nosaka vienu vai vairākas vietas, kurās ticīgie, kuri pieder pie šādām
grupām var pulcēties, lai svinētu Euharistiju (tikai ne draudzes baznīcās un
lai netiktu veidotas jaunas personālās draudzes);
c) lai noteiktā vietā nosaka dienas, kurās ir atļauta euharistiskā
celebrācija, izmantojot Romas Misāli, kuru aprobējis svētais Jānis XXIII
1962.gadā [7]. Šajās celebrācijās lasījumi lai tiek lasīti tautas valodās,
izmantojot Svēto Rakstu tulkojumu, kuru apstiprinājusi vietējā Bīskapu
Konference;
d) lai nozīmē priesteri, kurš kā bīskapa delegāts būs atbildīgs par celebrāciju
un šo ticīgo grupu garīgo aprūpi. Priesterim ir jābūt atbilstošam un jāspēj
kalpot, izmantojot Romas Misāli, izdotu pirms 1970.gada reformas, viņam ir
jāzin latīņu valoda tādā līmenī, lai pilnībā spētu saprast liturģiskos tekstus
un rubrikas, viņam ir jābūt ar dzīvu pastorālu mīlestību un Baznīcas vienotības
izjūtu. Viennozīmīgi, šim atbilstošajam priesterim ir jārūpējas ne tikai par
cienīgu liturģisku svinēšanu, bet arī jārūpējas par konkrēto ticīgo garīgo un
pastorālo aprūpi;
e) lai personālajās draudzēs, kuras ir kanoniski eriģētas šo ticīgo
labumam, tiek veiktas atbilstošas pārbaudes, lai pārliecinātos, kādu garīgās
izaugsmes labumu tās nes un bīskaps lai izlemj, vai tās saglabāt, vai nē;
f) lai rūpējas par to, ka netiek veidotas jaunas šādas ticīgo grupas.
4. Priesteri, kuri tiek iesvētīti pēc šī Motu Proprio publicēšanas un kuri vēlas celebrēt, atbilstoši Romas
Misāles, kura izdota 1962.gadā, tiem ir jāvēršas ar formālu lūgumu pie diecēzes
bīskapa, kurš, pirms dot šādu atļauju, konsultēsies ar Apustulisko Krēslu.
5. Priesteri, kuri jau celebrē, atbilstoši 1962.gada Romas Misālei, lai
lūdz diecēžes bīskapa atļauju turpināt celebrēt pēc šīs Misāles.
6. Konsekrēto Dzīves Institūti un apustuliskās dzīves kopienas, kuras ir
izveidotas, saskaņā ar Pāvesta komisiju Ecclesia
Dei, tiek nodotas Konsekrēto Dzīves Institūtu un Apustuliskās Dzīves kopienu
kongregācijas kompetencē.
7. Dievišķā Kulta un Sakramentu Disciplīnas Kongregācija un Konsekrēto
Dzīves Institūtu un Apustuliskās Dzīves kopienu Kongregācija, savu kompetenču
ietvaros, izmantos Apusuliskā Krēsla varu, lai rūpētos par šo noteikumu
ievērošanu.
8. Visas iepriekšējās normas,
instrukcijas, atļaujas un ieradumi, kuri nav saskaņā ar šo Motu Proprio, tiek atcelti.
Nosaku, lai viss, kas tika izteikts
šajā apustuliskajā vēstulē, Motu Proprio
formā, tiktu ievērots pilnībā, neņemot vērā nekādus pretargumentus, pat ja tam būtu
cienījams iemesls, un lai viss šeit teiktais tiktu nopublicēts laikrakstā L’Osservatore Romano, stājoties spēkā
nekavējoties un lai reizē tiktu nopublicēts Apustuliskā Krēsla oficiālais
komentārs Acta Apostolicae Sedis.
Izdots Romā, pie svētā Jāņa Laterāna,
2021.gada 16.jūlijā, Karmela Dievmātes liturģiskajos svētkos, mana pontifikāta
devītajā gadā.
FRANCISKS
[1] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const.
Dogm. de Ecclesia Lumen Gentium, 21 novembris 1964, n. 23: AAS 57
(1965) 27.
[2] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const.
Dogm. de Ecclesia Lumen Gentium, 21 novembris 1964, n. 27: AAS 57
(1965) 32; Conc. Œcum Vat. II, Decr. de pastorali Episcoporum munere in
Ecclesia Christus Dominus, 28 octobris 1965, n. 11: AAS 58 (1966)
677-678; Catechismus Catholicae Ecclesiae, n. 833.
[3] Cfr. Ioannes Paulus II, Litt. Ap.
Motu proprio datae Ecclesia Dei, 2 iulii 1988: AAS 80 (1998) 1495-1498;
Benedictus XVI, Litt. Ap. Motu proprio datae Summorum Pontificum, 7 iulii 2007: AAS 99 (2007) 777-781;
Litt. Ap. Motu proprio datae Ecclesiae unitatem, 2 iulii 2009: AAS 101 (2009) 710-711.
[4] Ioannes Paulus II, Litt. Ap. Motu
proprio datae Ecclesia Dei, 2 iulii 1988, n. 5: AAS 80 (1998) 1498.
[5] Cfr. Conc. Œcum Vat. II, Const. De
sacra liturgia Sacrosanctum Concilium, 4 decembris 1963, n. 41: AAS 56 (1964)
111; Cæremoniale Episcoporum, n. 9; Congregatio de Cultu Divino et
Disciplina Sacramentorum, Instr. de quibusdam observandis et vitandis circa
Sanctissimam Eucharistiam Redemptionis Sacramentum, 25 martii 2004, nn. 19-25: AAS 96
(2004) 555-557.
[6] Cfr. CIC, can. 375, § 1; can. 392.
[7] Cfr. Congregatio pro Doctrina
Fidei, Decr. Quo magis de approbatione septem novorum praefationum
pro forma extraordinaria Ritus Romani, 22 februarii 2020, et Decr. Cum sanctissima de celebratione liturgica
sanctorum in forma extraordinaria Ritus Romani, 22 februarii 2020: L’Osservatore
Romano, 26 martii 2020, p. 6.
