Doktrinālā deklerācija Fiducia supplicans, kas dod tiesības svētīt pārus, kas dzīvo neregulārās attiecībās
Ar pāvesta Franciska apstiprināto Ticības doktrīnas dikastērijas doktrinālo deklarāciju Fiducia supplicans būs iespējams svētīt viena dzimuma pārus, taču bez jebkāda oficiāla rituāla vai laulības imitācijas. Baznīcas mācība par laulību nemainās un šī svētība nenozīmē šādu homoseksuālu attiecību pieņemšanu.
Saskaroties ar divu cilvēku lūgumu tikt svētītiem, pat ja viņu stāvoklis kā pārim ir "neregulārs", ordinētais kalpotājs varēs piekrist, taču neļaujot šim pastorālās tuvības žestam saturēt rituālam kaut attāli līdzīgus elementus, kas līdzinātos laulības sakramenta svinēšanai.
Dokuments nodala liturģiskās un svētību rituāla svētības no spontānām svētībām, kas vairāk līdzinās tautas dievbijības žestiem. Tieši šajā otrajā kategorijā ir iespēja pieņemt arī tos, kuri nedzīvo saskaņā ar kristīgo doktrīnu, taču kuri pazemīgi lūdz tos svētīt.
Dokuments Fiducia supplicans sākas ar TDD prefekta kardināla Viktora Fernandesa ievadu, kurā viņš skaidro, ka šis dokuments padziļina svētību pastorālo nozīmi, ļaujot paplašināt un bagātināt to klasisko izpratni, balstoties uz pāvesta Franciska pastorālo redzējumu. Tās ir pārdomas, kas iezīmē spēcīgu attīstību, saistībā ar to, kas līdz šim ir teikts par svētībām, tostarp iespēja svētīt pārus neregulārās situācijās un viendzimuma pārus, oficiāli neapstiprinot viņu statusu vai jebkādā veidā mainīt Baznīcas mūžseno mācību par laulību.
Dokumentā tiek atkārtoti uzsvērts, ka saskaņā ar nemainīgo Katoliskās Baznīcas doktrīnu par pieļaujamām tiek uzskatītas tikai seksuālās attiecības Baznīcas svētītā laulībā starp vīrieti un sievieti.
Kardināls atgādina, ka no strikti liturģiskā viedokļa svētība prasa, lai tas, kas tiek svētīts, būtu saskaņā ar Dieva gribu, kas ir izteikta Baznīcas mācībā. Kad konkrētā liturģiskā rituālā tiek piesauktas noteiktu starppersonu attiecību svētības, ir nepieciešams, lai tas, kas tiek svētīts, atbilstu Dieva Radītāja plānam. Tāpēc Baznīcai nav tiesību dot liturģiskas svētības viendzimuma pāriem, vai tiem, kas dzīvo kopā nelaulāti. Tomēr ir jāizvairās no riska samazināt svētību nozīmi tikai līdz šim skatījumam, pieprasot vienkāršai svētībai tādus pašus morālos nosacījumus, kādi nepieciešami sakramentu pieņemšanai.
Ikviens, kurš lūdz svētību, parāda sevi tiem, kam nepieciešama Dieva glābjoša klātbūtne savā dzīvē, jo viņš izsaka lūgumu Dievam pēc palīdzības un lūgumu pēc iespējami labākas dzīves. Šis lūgums ir jāsaņem un jānovērtē ārpus liturģiskā ietvara, kad tas ir lielākas spontanitātes un brīvības vidē. Raugoties uz tām no tautas dievbijības viedokļa, svētības ir jāvērtē kā dievbijības akti. Tāpēc, lai tos nodrošinātu, nav nepieciešams kā priekšnoteikums pieprasīt iepriekšēju morālo pilnību.
Dokumentā ir teikts, ka šāda veida svētība tiek piedāvāta visiem, neko neprasot, radot cilvēkiem sajūtu, ka viņi paliek svētīti, neskatoties uz savām kļūdām un ka debesu Tēvs joprojām vēlas viņu labumu un cer, ka viņi beidzot atvērsies labestība.
Ir dažādi gadījumi, kad cilvēki spontāni nāk lūgt svētību, vai nu svētceļojumu laikā, svētnīcās vai pat uz ielas, satiekot priesteri, un šādas svētības tiek adresētas ikvienam, nevienu nevar izslēgt. Tāpēc, saglabājot aizliegumu uzsākt procedūras vai rituālus šajos gadījumos, ordinētais kalpotājs var pievienoties to lūgšanām, kuri lai gan attiecībās, kuras nekādā veidā nevar salīdzināt ar laulību, vēlas uzticēt sevi Kungam un Viņa žēlsirdībai, lai ar Viņa palīdzību tiktu vadīti pie Viņa mīlestības un patiesības plāna labākas izpratnes.
Deklarācijas trešā nodaļa paver iespēju saņemt šīs svētības, kas ir žests pret tiem, kuri atzīst sevi par Dieva nabagiem un kuriem vajadzīga Viņa palīdzība, un kuri paši nepretendē uz sava statusa likumīgo atzīšanu. bet lūdz, lai viss patiesais, labais un cilvēciski svarīgais viņu dzīvēs un attiecībās tiktu apskauts, dziedināts un piepildīts ar Svētā Gara klātbūtni. Šādām svētībām nevajadzētu kļūt par normu, bet tās būtu jāuztic praktiskai izšķiršanai konkrētā situācijā. Lai gan svētīts ir pāris, nevis savienība, Deklarācija svētībā ietver divu personu likumīgās attiecības: īsā lūgšanā, kas var būt pirms šīs spontānās svētības, ordinētais kalpotājs var lūgt mieru, veselību, pacietības, dialoga un savstarpējas palīdzības garu, kā arī Dieva gaismu un spēku pilnīgai piepildīšanai Viņa gribā. Tiek paskaidrots, ka, lai izvairītos no jebkāda veida apjukuma un skandāla, kad neregulāri vai viendzimuma pāri lūdz svētību, tas nekad netiks veikts tādā pašā kontekstā kā civilās savienības rituāli vai pat saistībā ar tiem. Un ne laulībai atbilstošā apģērbā, žestos un vārdos.
No Vatican News poļu redakcijas sagatavotā raksta brīvs priestera Ilmāra Tolstova tulkojums. (https://www.vaticannews.va/pl/watykan/news/2023-12/deklaracja-doktrynalna-otwiera-mozliwosc-blogoslawienia-par-nie.html)
Saskaroties ar divu cilvēku lūgumu tikt svētītiem, pat ja viņu stāvoklis kā pārim ir "neregulārs", ordinētais kalpotājs varēs piekrist, taču neļaujot šim pastorālās tuvības žestam saturēt rituālam kaut attāli līdzīgus elementus, kas līdzinātos laulības sakramenta svinēšanai.
Dokuments nodala liturģiskās un svētību rituāla svētības no spontānām svētībām, kas vairāk līdzinās tautas dievbijības žestiem. Tieši šajā otrajā kategorijā ir iespēja pieņemt arī tos, kuri nedzīvo saskaņā ar kristīgo doktrīnu, taču kuri pazemīgi lūdz tos svētīt.
Dokuments Fiducia supplicans sākas ar TDD prefekta kardināla Viktora Fernandesa ievadu, kurā viņš skaidro, ka šis dokuments padziļina svētību pastorālo nozīmi, ļaujot paplašināt un bagātināt to klasisko izpratni, balstoties uz pāvesta Franciska pastorālo redzējumu. Tās ir pārdomas, kas iezīmē spēcīgu attīstību, saistībā ar to, kas līdz šim ir teikts par svētībām, tostarp iespēja svētīt pārus neregulārās situācijās un viendzimuma pārus, oficiāli neapstiprinot viņu statusu vai jebkādā veidā mainīt Baznīcas mūžseno mācību par laulību.
Dokumentā tiek atkārtoti uzsvērts, ka saskaņā ar nemainīgo Katoliskās Baznīcas doktrīnu par pieļaujamām tiek uzskatītas tikai seksuālās attiecības Baznīcas svētītā laulībā starp vīrieti un sievieti.
Kardināls atgādina, ka no strikti liturģiskā viedokļa svētība prasa, lai tas, kas tiek svētīts, būtu saskaņā ar Dieva gribu, kas ir izteikta Baznīcas mācībā. Kad konkrētā liturģiskā rituālā tiek piesauktas noteiktu starppersonu attiecību svētības, ir nepieciešams, lai tas, kas tiek svētīts, atbilstu Dieva Radītāja plānam. Tāpēc Baznīcai nav tiesību dot liturģiskas svētības viendzimuma pāriem, vai tiem, kas dzīvo kopā nelaulāti. Tomēr ir jāizvairās no riska samazināt svētību nozīmi tikai līdz šim skatījumam, pieprasot vienkāršai svētībai tādus pašus morālos nosacījumus, kādi nepieciešami sakramentu pieņemšanai.
Ikviens, kurš lūdz svētību, parāda sevi tiem, kam nepieciešama Dieva glābjoša klātbūtne savā dzīvē, jo viņš izsaka lūgumu Dievam pēc palīdzības un lūgumu pēc iespējami labākas dzīves. Šis lūgums ir jāsaņem un jānovērtē ārpus liturģiskā ietvara, kad tas ir lielākas spontanitātes un brīvības vidē. Raugoties uz tām no tautas dievbijības viedokļa, svētības ir jāvērtē kā dievbijības akti. Tāpēc, lai tos nodrošinātu, nav nepieciešams kā priekšnoteikums pieprasīt iepriekšēju morālo pilnību.
Dokumentā ir teikts, ka šāda veida svētība tiek piedāvāta visiem, neko neprasot, radot cilvēkiem sajūtu, ka viņi paliek svētīti, neskatoties uz savām kļūdām un ka debesu Tēvs joprojām vēlas viņu labumu un cer, ka viņi beidzot atvērsies labestība.
Ir dažādi gadījumi, kad cilvēki spontāni nāk lūgt svētību, vai nu svētceļojumu laikā, svētnīcās vai pat uz ielas, satiekot priesteri, un šādas svētības tiek adresētas ikvienam, nevienu nevar izslēgt. Tāpēc, saglabājot aizliegumu uzsākt procedūras vai rituālus šajos gadījumos, ordinētais kalpotājs var pievienoties to lūgšanām, kuri lai gan attiecībās, kuras nekādā veidā nevar salīdzināt ar laulību, vēlas uzticēt sevi Kungam un Viņa žēlsirdībai, lai ar Viņa palīdzību tiktu vadīti pie Viņa mīlestības un patiesības plāna labākas izpratnes.
Deklarācijas trešā nodaļa paver iespēju saņemt šīs svētības, kas ir žests pret tiem, kuri atzīst sevi par Dieva nabagiem un kuriem vajadzīga Viņa palīdzība, un kuri paši nepretendē uz sava statusa likumīgo atzīšanu. bet lūdz, lai viss patiesais, labais un cilvēciski svarīgais viņu dzīvēs un attiecībās tiktu apskauts, dziedināts un piepildīts ar Svētā Gara klātbūtni. Šādām svētībām nevajadzētu kļūt par normu, bet tās būtu jāuztic praktiskai izšķiršanai konkrētā situācijā. Lai gan svētīts ir pāris, nevis savienība, Deklarācija svētībā ietver divu personu likumīgās attiecības: īsā lūgšanā, kas var būt pirms šīs spontānās svētības, ordinētais kalpotājs var lūgt mieru, veselību, pacietības, dialoga un savstarpējas palīdzības garu, kā arī Dieva gaismu un spēku pilnīgai piepildīšanai Viņa gribā. Tiek paskaidrots, ka, lai izvairītos no jebkāda veida apjukuma un skandāla, kad neregulāri vai viendzimuma pāri lūdz svētību, tas nekad netiks veikts tādā pašā kontekstā kā civilās savienības rituāli vai pat saistībā ar tiem. Un ne laulībai atbilstošā apģērbā, žestos un vārdos.
No Vatican News poļu redakcijas sagatavotā raksta brīvs priestera Ilmāra Tolstova tulkojums. (https://www.vaticannews.va/pl/watykan/news/2023-12/deklaracja-doktrynalna-otwiera-mozliwosc-blogoslawienia-par-nie.html)
Abonēt:
Ziņas (Atom)