1.janvāris - Vissvētākās Jaunavas Marijas - Dieva Mātes svētki

 

Kristus ir dzimis!

Dārgie draugi!

Dievs ir pateicis vienu 

VĀRDU - JĒZUS!

Vairāk Dievam nekas nav jāsaka!

Līksmus Kristus dzimšanas svētkus!

Kristus Dzimšanas svētku dievkalpojumi Salaspils katoļu baznīcā

 

Adventa pārdomas: 17.decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 1, 1-17)
Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahama dēla, cilmes grāmata.
Ābrahamam dzima Īzāks, Īzākam dzima Jēkabs, Jēkabam dzima Jūda un viņa brāļi. Jūdam no Tamāras dzima Faress un Zara, Faresam dzima Esrons, Esronam dzima Arams, Aramam dzima Aminadabs, Aminadabam dzima Nāsons, Nāsonam dzima Salmons, Salmonam no Rahabes dzima Boozs. Boozam no Rutes dzima Obeds, Obedam dzima Jesse, Jessem dzima ķēniņš Dāvids.
Dāvidam dzima Salomons no tās, kas bija Ūrijas sieva. Salomonam dzima Roboams, Roboamam dzima Abijs, Abijam dzima Azs, Azam dzima Jozafats, Jozafatam dzima Jorams, Joramam dzima Ozijs, Ozijam dzima Joatams, Joatamam dzima Ahazs, Ahazam dzima Ezehijs, Ezehijam dzima Manass, Manasam dzima Amons, Amonam dzima Josijs, Josijam Babilonas trimdā dzima Jehonijs un viņa brāļi.
Un pēc Babilonas trimdas Jehonijam dzima Salatiēls, Salatiēlam dzima Zorobabels. Zorobabelam dzima Abiuds, Abiudam dzima Eljakims, Eljakimam dzima Azors, Azoram dzima Sadoks, Sadokam dzima Ahims, Ahimam dzima Eliuds, Eliudam dzima Eleazars, Eleazaram dzima Matans, Matanam dzima Jēkabs. Bet Jēkabam dzima Jāzeps, Marijas vīrs, no kuras piedzima Jēzus, kas tiek saukts Kristus.
Tātad pavisam no Ābrahama līdz Dāvidam ir četrpadsmit paaudzes un no Dāvida līdz Babilonas trimdai četrpadsmit paaudzes, un no Babilonas trimdas līdz Kristum četrpadsmit paaudzes. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Ko es lūdzu no Jēzus? Lai pazītu patiesību, ka Jēzus ir mans Pestītajs. Ar šo dienu sākas intensīvs sagatavošanās laiks Kristus Dzimšanas svētkiem. Adventa laiks dalās divos posmos un otrais posms sākas ar 17.decembrī. Lasot šos Jēzus ciltsrakstus, man var būt garlaicīgi. Tomēr šajos vārdos ir ietverta mana un visu mūsu Pestīšanas vēsture. Jēzus, būdams Iemiesotais Vārds, savā cilvēciskumā ir saistīts ar konkrētu tautu, laikmetu un tādējādi mēs redzam, ka Dievs darbojas vēsturē, konkrētā laikā. Dievs savu Glābjošo plānu realizē ar cilvēku starpniecību. Ar grēcīgu un ierobežotu cilvēku starpniecību. Šie cilvēki gatavo ceļu Pilnīgajam Cilvēkam – Jēzum Kristum. Vai es spēju savas dzīves vēsturē atpazīt Dieva darbības pēdas? Šajā ciltsrakstā redzam Ābrahāmu – ticības vīru. Arī manā dzīvē bija cilvēki, kuri stiprināja manu ticību. Varu šodien viņus atcerēties un Dievam pateikties, ka Viņš šos cilvēkus sūtīja manā dzīves ceļā. Bet Jēzus arī mani lieto priekš citiem. Ļausimies Dievam mūs lietot!

Kas ir Tradīcija un kas nav Tradīcija Romas Katoliskajā Baznīcā?

Kas ir Tradīcija un kas nav Tradīcija Romas Katoliskajā Baznīcā?

Pēdējā laikā atkal ir aktivizējušies Lefebristi, jeb tie, kas pēc Vatikāna II koncila, nespēja pieņemt Koncila dekrētos un konstitūcijās noteiktās patiesības. Galvenais iebildums ir, ka Katoliskā Baznīca ir atkāpusies no Tradīcijas. Bet kas tad ir Tradīcija Romas Katoliskajā Baznīcā un vai tā var mainīties?

Ir dažādas galējības. Pirmā galējība ir uzskatīt, ka Jēzus Kristus, nākot šeit uz zemes "nodiktēja" dogmu, patiesību, Baznīcas Likumu kopumu un tas viss tika apkopots "Svētajos Tekstos" - Bībelē, Tradīcijā, Koncilos, Katehismā, Kanoniskajā Likumā. Mūsu uzdevums ir strikti un burtiski sekot šiem likumiem, neatkāpjoties ne "par mata tiesu" no uzrakstītā "burta". Ja šāda atkāpe notiek, Baznīca ir zaudējusi savu uzdevumu sekot patiesībai. Šādu viedokli pārstāv lefebristi, tridentisti un tradicionālisti . Viņi uzskata, ka svētā pāvesta Pija V svētās Mises kārtība ir tik dievišķa, ka kā ir Visu Laikmetu Mise. Šāds uzskats ir herētisks un neatbilst Katoliskās Baznīcas mācībai.

Otru galējību pārstāv modernisti, liberāļi, u.c., kuri uzskata, ka viena patiesība nav iespējama, jo dzīvojam plurālistiskā sabiedrībā, tādēļ, gadsimtiem mainoties, mainās arī patiesība un Jēzus Kristus Atklāsmi vajag saprast brīvi, plūstoši un arī Baznīcai, laika gaitā vajag mainīties līdzi pasaules domāšanai. Šādu viedokli pārstāvēja sholastikā nominālisti, vēlāk daļēji šo ideju pārņēma apgaismība, protestanti, īpaši kalvinisti un mūsdienās visi liberāļi. Bieži šīs idejas ir balstītas Hēgeļa idealismā.

Kāda tad ir īstā Baznīcas nostāja?

Jēzus Kristus, kā Otrā Trīsvienības Persona ir dievišķā Atklāsme. Jēzus Kristus jau savas dzīves laikā pulcināja mācekļus un apustuļus, kuriem tālāknodeva (tradere) savu dievišķo Mācību, jeb Atklāsmi. Šī tālāknodošana vispirms notika mutiskā veidā, jo Jēzus nelika saviem mācekļiem neko rakstīt. Vēlāk, pēc Jēzus Kristus nāves un Augšāmcelšanās, Debeskāpšanas un Svētā Gara nosūtīšanas tieši Baznīca - 12 apustuļi kopā ar pirmo pāvestu – svēto Pēteri priekšgalā turpināja Jēzus Kristus iesākto un norādīto kalpojumu - ejiet un māciet visas tautas... (Mt 28, 19-20). Daži no apustuļiem un viņu mācekļiem pierakstīja, Svētā Gara iedvesmā, Dievišķo Atklāsmi un tā, pakāpeniski Baznīca apstiprināja 4 evaņģēlijus (no daudziem desmitiem citiem evaņģēlijiem Baznīca izvēlējās tikai 4) un arī pārējos tekstus, apstiprinot Svēto Rakstu kanonu. Itālijā, 1740. gadā kāds vīrs, vārdā Muratori atrada senu dokumentu, kurā tika uzskaitīti Jaunās Derības manuskripti, ko Baznīca Romā ap 170. – 180.gadu uzskatīja par Svētajiem Rakstiem. Tomēr Bībele - drukāts teksts nevar saturēt visu Dievišķo Atklāsmi (Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas. Jņ 21,25), tādēļ to tālāknodod (tradere) gan rakstītā, gan nerakstītā veidā. Tradīcija nevar būt pretrunā ar Svētajiem Rakstiem, bet Tradīcija var saturēt patiesības, kuras tiešā veidā nav minētas Bībelē, bet netiešā veidā izriet no Bībelē ietvertās patiesības. Piemēram, nekur Bībelē nav minēta Trīsvienība, tomēr mēs atzīstam, ka mēs ticam vienam Dievam, bet trijās Personās.

IV un V gadsimtos Baznīcas tēvi pulcējās koncilos un definēja ticības patiesības, kuras jau līdz šim tika tālāknodotas gan Svētajos Rakstos - Bībelē, gan svētajā Tradīcijā. Nekad Bībele nav dzīvojusi ārpus Baznīcas, bet vienmēr ir bijusi Baznīcas, īpaši liturģijas sastāvdaļa. Tridentes koncilā bija mēģinājums rakstiski fiksēt Tradīciju, jeb tos ticības elementus, kas netika pierakstīti Svētajos Rakstos. Tomēr Koncils atteicās to darī™, jo Tadīcija nav nedzīvas un piefiksētas tradīcijas, kā to uzskata tradicionālisti un lefebristi. Tradīcija vienmēr ir dzīva un mainīga, neko neatmetot no dievišķā Atklāsmes mantojuma, bet iedzīvinot to konkrētā kultūrā un laikmetā.

Kā nemainīgo dievišķo patiesību "pārtukot", izteikt, interpretēt konkrētā laikmeta cilvēkam? Jo patiesība nemainās, dogmatiskās patiesības nemainās, bet mainās laikmeti, kultūras un uztveres veidi. Pirmajos gadsimtos Baznīcai bija jāsaskarās ar grieķu-romiešu kultūras, filozofijas, mākslas un reliģijas pasauli. Kā reaģēt? Vai visiem izdalīt Bībeles un visu noliegt, kas ir šajā kultūrā? Baznīcas tēvi tā nerīkojās. Tādēļ Baznīca visos laikos, dažādos koncilos, pāvesti ar savu mācību, teologi, visa Dieva Tauta nemitīgi pārdomā Apustulisko Mantojumu un Svētais Gars garantē to, lai šis Mantojums neskarts un nesagrozīts nonāktu līdz visu laikmetu paaudzēm. Bet Svētais Gars arī rūpējas, lai Evaņģēlijs - Atklāsme par Jēzu Kristu arī iesakņotos konkrētās kultūrās, konkrētos laikmetos. Mums visiem ir kārdinājums glorificēt kādu Baznīcas vēstures periodu un pateikt, ka tieši tad Baznīca bija "vispareizākā", kā to dara tradicionālisti un tridentisti. Tomēr, ievērojot svētīgā kardināla Dž. H. Ņūmena, pāvesta Benedikta XVI un citu teologu precīzās hermeneitikas principus, apzināmies, ka visa Baznīcas mācība jāskatās kopumā - horizontāli šajos laikos un horizontāli visos laikos. Nevaram "glorificēt" Tridentes koncila, vai sv. pāvesta Pija V, vai Pija X laikus vai pirmo gadsimtu Baznīcu. Baznīca turpina svētceļot cauri laikiem, un Svētais Gars, caur Bībeli, Tradīciju, dogmām, konciliem, pāvestu mācību, teologu atziņām un visu Dieva Tautu - Baznīcu turpina rūpēties, lai šis dievišķais Depozīts - Atklāsme par Jēzus Kristu nonāktu līdz mūsdienām tieši tāds, kādu to mums atnesa pats Jēzus Kristus. Un būtu naivi cerēt un domāt, ka Baznīca, izgājusi cauri 2000 gadu svētceļojumam, tieši šodien, mūsdienās mainīs savu mācību. Jo Baznīca nav šīs patiesības īpašniece, noteicēja, bet tikai dievišķās Atklāsmes mantiniece un "depozīta" turētāja un interpretētāja.

Aicinu būt uzmanīgiem un neuzķerties uz tradicionālistu sektantiskās darbības, kura pēdējā laikā ir aktivizējusies Katoliskajā Baznīcā Latvijā.

Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētki

 

Mana uzruna 11.novembrī, jaunā karoga iesvētīšanas pasākumā Salaspilī

Gari nerunāšu, jo tie, kas atbrīvoja Rīgu, arī gari nerunāja. 1919.gada 11.novembrī, dzirdot Rīgas baznīcu zvanus metās ceļos un lūdza Dievu! Šis karogs atrodas starp divām baznīcām – Dieva mīlestība simboliski apņem arī mūsu dārgo zemi Latviju. Latvija ir ne tikai zeme, kas dzied, bet arī zeme, kas lūdz Dievu! Tas ir iekodēts mūsu himnā. Mēs nevaram ļaunumu uzvarēt tikai ar spēku un varu. Ir vajadzīga garīga atmoda, pamošanās un izkāpšana no savas personīgās komforta zonas. Latvija ir arī mana Latvija. Mana Latvija – mana atbildība! Nevaru visu novelt tikai uz citiem. Arī es esmu aicināts iesaistīties labākas Latvijas celtniecībā. Dažādos veidos, bet visi kopā. Svarīga ir vienotība, pat ja esam dažādi.

Nepietiek tikai uzvilkt karogu mastā. Ir svarīgi, lai šis karogs, tas nozīmē Latvija būtu mūsu sirdī. Mēs katrs esam svarīgs, jo mana Latvija ir arī mana atbildība! No mums katra ir atkarīga Latvijas nākotne. Šis karogs ir atgādinājums salaspiliešiem, ka neskatoties kādā valodā runājam, kādām tautībām piederam, kādas ticības vai pārliecības esam – mums ir tikai viena dzimtene un tā ir Latvija. Un tie, īpaši HES dzīvojamā rajonā, kas vēl dzīvo nostaļģiskās atmiņās vai cerībā, ka kādreiz šeit būs citādi, es ar pilnu noteiktību un atbildību varu pateikt – NĒ. Šeit vienmēr bija, ir un būs Latvija. Brīva un neatkarīga valsts, kurā mēs sarunājamies latviešu valodā. Un lai šis karogs ir kā atgādinājums, ka mēs ikviens esam aicināti aizstāvēt un rūpēties katrs savā veidā, bet visi kopā  - par Latviju! Tāpēc lai šis karogs mūžam plīvo pār Salaspili un visu mūsu tēvzemi, Latviju!

Dievs svētī Latviju!

Īsas pārdomas par mirušo apbedīšanu!

Bieži nākas piedalīties mirušo apbedīšanā, un pēdējā laikā ir radušās dažādas pārdomas, kas vieš nemieru un uztraukumu. Jāsaka, ka aizvien vairāk cilvēku, kuri regulāri nenāk uz baznīcu, jautājumus, kas skar garīdznieka aicināšanu uz bērēm, risina ar apbedīšanas firmu starpniecību. Garīdzniekiem ir samērā labas attiecības ar šīm firmām, sadarbojamies un kopīgi palīdzam tuviniekiem šajā grūtajā sēru brīdī. Tomēr pēdējā laikā, aizvien vairāk ir vērojamas satraucošas tendences. Pirmkārt, piederīgie vairs nezvana savas draudzes garīdzniekam, lai pieteiktu bēres, bet gan izvēlas to garīdznieku, ar kuru konkrētai firmai ir laba sadarbība. It kā viegli un ērti, tomēr zūd saikne ar savu draudzes baznīcu. Man bija gadījums, kad nevis piederīgie kārto jautājumu par sava tuvinieka izvadīšanu no baznīcas, bet gan to dara firma. Ta sir absurds! Vēl ir arī finansiālais aspekts. Apbedīšanas firma par garīdznieka pieaicināšanu prasa konkrētu samaksu, kaut arī Baznīca norāda, ka garīgajiem pakalpojumiem nedrīkst būt konkrēta samaksa, tā tiek veikta par ziedojumiem. Labi, pieņemsim, ka firmai ir tādas tiesības. Bet pēdējā laikā mēs ievērojam, ka firma, par garīdznieka pieaicināšanu sev paņem pat 50% no summas. Tas nozīmē, ja garīdzniekam tiek “samaksāti” 50 eiro, tad firma no cilvēkiem prasa 100 un pat vairāk eiro. Šāda prakse cilvēkos rada sajūtu, ka par bērēm tiek plēsta liela nauda un ka par tām ir jāmaksā konkrēta summa. Bet Baznīcā tā tas nedrīkst būt. Ja piederīgie sazinātos ar savas draudzes garīdznieku, tad viņi par izvadīšanu varētu maksāt jebkuru summu un ja cilvēki ir nabadzīgāki, garīdznieks var izvadīt savu draudzes locekli arī par brīvu.

Nākamais aspekts – steiga. Biezi vien izvadīšanas firmas ir paņēmušas vairākas bēres dienā un tiek darīts viss, lai bēres noritētu ātri un bez kavēšanās. Šī problēma vairāk skar Rīgu, jo laukos situācija ir citāda. Es saprotu, ka nevajag gari runāt un mākslīgi stiept garumā ceremoniju, bet dažreiz rodas sajūta, ka viss ir jādara šausmīgā ātrumā. Tas mazina cieņu pret aizgājēju un arī piederīgajiem.

Pēdējais aspekts – kremēšana. Jāatgādina, ka katoļticīgajiem aizgājēja mirstīgās atliekas – pelni, kas pēc kremācijas tiek saņemti urnas veidā ir jāapglabā kapsētā, svētītā zemē ar garīdznieka piedalīšanos. Vēl ir iespējams urnu glabāt speciālā izveidotā vietā – kolumbārijā. Nekāda kaisīšana pļavās, jūrā, turēšana mājās vai kādas citas necienīgas darbības nav atļautas.

Tās ir manas nelielās pārdomas par šo jautājumu. Lai mūsu aizgājēji atdusās Dieva mierā! Mūžīgo mieru, dodi viņiem Kungs!

Katoļu Baznīca un citas reliģijas (Pāvesta Franciska uzruna Singapūrā)

Mans komentārs par pāvesta Franciska izteikumiem 2024.gada 13.septembrī Singapūrā,– „Catholic Junior College” jauniešu starpreliģiju tikšanās laikā.

Pāvests šajā uzrunā teica, ka visas reliģijas ir ceļš, kas ved pie Dieva. Līdzīgi kā ir dažādas valodas, kā izteiksmes veidi, lai tur nonāktu. Bet Dievs ir priekš visiem. Visi esam Dieva bērni. Uzreiz pēc šiem izteikumiem, agresīvo un fundamentālistiko kristiešu aprindās sākās agresīvi uzbrukumi gan pāvestam, gan katolicismam vispār. Kā saprast šos pāvesta izteikumus un vai šāds uzskats nav pretrunā tam, ka Jēzus Kristus ir vienīgais Ceļš, Patiesība un Dzīvība, ceļā pie Tēva (Jān 14, 6-7)?

Līdzīgi, kā tas bija pirmo reizi 1986.gada 27.oktobrī, kad šo iniciatīvu pirmo reizi aizsāka svētais Jānis Pāvils II, arī šoreiz šī iniciatīva izsauca asas diskusijas par Katoļu Baznīcas un kristietības attiecības ar citām reliģijām. Katoļu Baznīca, pirms vairāk kā 50 gadiem, Vatikāna II koncila dokumentā Nostra aetate skaidri norādīja virzienu, kādā Baznīcai jāvirzās, sadarbojoties ar citām reliģijām. Baznīca oficiāli atteicās no ekskluzīvisma un plurālisma starpreliģiju attiecībās, bet gan izvēlējās inkluzīvisma ceļu. Lai labāk saprastu, kas ir ekskluzīvisms, inkluzīvisms un plurālisms, mēgināšu izklāstīt Romas Katoliskās Baznīcas nostāju šajā jautājumā, balstoties uz Vatikāna II koncila mācības. Rakstā izmantošu arī Jura Uļģes ļoti labi sagatavotā raksta Evanģēliski Luteriskās Baznīcas mājaslapā www.lelb.lv fragmentus.

Ekskluzīvisms - Katoļu Baznīcas un visas kristietības nostādne, kas izveidojās ap VI gadsimtu, kad svētais Fulgensijs no Rispes un citi sāka radikalizēt seno Baznīcas uzstādījumu, ka ārpus Baznīcas nav pestīšanas (Extra Ecclesia nula salus est). Līdz tam Baznīcas tēvi šo postulātu vairāk attiecināja uz tiem, kuri jau bija kristījušies Baznīcā bet kas izvēlējās aiziet no tās. Balstoties uz so pustulātu, viņu aiziešana no Baznīcas nedeva tiem iespēju saņemt pestīšanu. Lielākais vairums Baznīcas tēvu bija atvērti uz grieķu - romiešu filosofiju un arī nenosodīja citas reliģijas, tikai vērsās pret okultismu, elkdievību un burvestībām. Tomēr pēc VI gs. gan Romas Katoliskā Baznīca, kā arī citu konfesiju pārstāvji sāka radikāli uzskatīt, ka visi, kuri atrodas ārpus redzamajām Baznīcas struktūrām, nekādā ziņā nevar saņemt pestīšanu. Ievērojamākie šīs pozīcijas pārstāvji no protestantu puses 20. gs. ir Karls Barts un Emīls Brunners.

Ekskluzīvisma pozīcijas pārstāvji pārsvarā uzsver, ka Dievs savu pestīšanas darbu šajā pazudušajā pasaulē atklāj tikai un vienīgi caur Jēzu Kristu un citu reliģiju pārstāvji atrodas pazušanas stāvoklī, un kamēr viņi atklāti un tieši nepieņems Jēzu Kristu un neiekļausies Baznīcas redzamajā struktūrā, viņi netiks glābti. Tomēr jaunie atklājumi Amerikā un Āfrikā lika daudziem misionāriem uzdot vienu svarīgu jautājumu - kā tiks glābti tie, kuri nekad nav dzirdējuši par Jēzu Kristu, un tomēr dzīvo pēc savas sirdsapziņas? Vai arī, kā rīkoties tiem, kurus misionāri ar savu nekrietno uzvedību un varas un naudas kāri savā laikā ir ieļaunojuši un viņi nevēlas iekļauties tādā Baznīcas struktūrā, kura viņiem neko labu nav atnesusi? Šie un vēl daudzi citi jautājumi XX gs. beigās lika teologiem domāt par jaunu - inkluzīvistisku pieeju šim jautājumam, kas patiesībā nebija jauna, bet gan atgriešanās pie Baznīcas tēvu nostājas, kāda tiem bija pirmajos kristietības gadsimtos.

Inkluzīvisms. Ja lūkojamies vēsturē, tad varam teikt, ka gandrīz visi Baznīcas tēvi (izņemot Tertuliānu un dažus vēl citus) bija inkluzīvi noskaņoti, jeb atvērti gan uz grieķu romiešu filozofiju, gan arī uz citām reliģijām, tās saucot par praeparatio evangelica, jeb sagatavošanos Evaņģēlijam. Svētais Justīns pagānu filozofijās un reliģijās redzēja jau Logosa sēklas, jeb aizmetņus patiesai ticībai, ko atnesa Jēzus Kristus. Baznīcas tēvi nepieņēma elkdievību un okultismu, tomēr nenosodīja pagānus par to, ka viņi vēl nebija iepazinuši Jēzu. Diemžēl, pēc VI gs. Baznīcā sāka dominēt ekskluzīvistiska pieeja jautājumam par citām reliģijām, tomēr XX gs. vidū daudzi teologi, kā Otto Karers, Īvs Kongārs, Žans Danielū, Karls Rāners, Hans Kings, u.c. saka padziļināti pētīt Baznīcas tēvu darbus un veidot jaunu, jeb atjaunotu Baznīcas pieeju starpreliģiju dialogam.
Šīs pozīcijas visspožakais pārstāvis ir Karls Rāners. Vatikāna II koncila laikā (1962-65) pāvests Jānis XXIII iecēla viņu par peritus, jeb teoloģisko ekspertu. Darbā Theological Investigations, Rāners izskaidro attiecības starp kristietību un citām reliģijām. Viņš attīsta četras tēzes:

1) Kristietība ir absolūta reliģija, kuras pamats ir Dieva Atklāsme Jēzū Kristū. Tie, kas ir dzīvojuši pirms šīs speciālās atklāsmes, vai tie, kas vēl nav to dzirdējuši, tomēr nav izslēgti no pestīšanas plāna, jo tas būtu pretrunā ar Dieva glābjošo gribu.
2) Citas reliģijas ir derīgas un spēj dot cilvēkam glābjošo žēlastību tik ilgi, kamēr tās sekotājiem nav ticis pasludināts Evaņģēlijs. Kad tas ir dzirdēts, tad no teoloģiska viedokļa, citu reliģiju tradīcijas vairs nav likumīgas un derīgas.
3) Uzticami citu reliģiju sekotāji ir “anonīmie kristieši”.
4) Kristietība nenomainīs citas reliģijas. Reliģiju plurālisms būs neatņemama cilvēces sastāvdaļa arī nākotnē.

Rāners neuzskata, ka visas reliģijas ir vienādā statusā. Kristietība ir ekskluzīva. Taču viņa jautājums ir par to, vai citās reliģijās arī ir tā pati glābjošā žēlastība. Šāda pieeja atļauj nepiekrist citu reliģiju doktrīnām, tajā pašā laikā atstājot cilvēkam iespēju saņemt pestījošo žēlastību arī citās reliģijās, par ko varētu, piemēram, liecināt, cilvēka nesavtīgā un pašuzupurējošā mīlestība pret savu tuvāko.

Inkluzīvisam pamatā ir ideja par to, ka Kristus glābjošā žēlastība visā pilnībā ir atrodama Kristū un Viņa Baznīcā, tomēr arī citās konfesijās un reliģijās ir atrodami nepilnīgi, tomēr autentiski šīs glābjošās žēlastības elementi. To vēl sauc arī par superiorismu - uzskatu, ka ir viena vispilnīgākā reliģija kas ir kristietība, bet pārējās ir nepilnīgas un savu spēku smeļ Jēzū Kristū un kristietībā. Individuāls cilvēks, kurš nav neko dzirdējis par Jēzu Kristu, var tikt glābts ja dzīvo pēc sirdsazpiņas, tomēr pašām šīm reliģijām, kā sistēmām, nav pestījoša rakstura. Arī apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem saka: "Jo ja pagāni, kam likuma nav, dabiski izpilda to, ko likums prasa, tad viņi paši ir sev likums, lai gan viņiem tāda likuma nav. Viņi rāda darbos, ka likums ierakstīts viņu sirdīs; viņu sirdsapziņa ir viņu lieciniece, un to domas viena otru vai nu apsūdzēs, vai arī aizstāvēs Tanī dienā, kad Dievs tiesās cilvēku noslēpumus saskaņā ar manu evaņģēliju caur Jēzu Kristu" (Rom 2, 14-16).
Vatikāna II koncils pieņēma tieši šādu, inkluzīvistisku pieeju un arī Katoliskās Baznīcas Katehisms skaidri norāda: "Baznīca atzīst Dieva meklējumus citās reliģijās, pat ja tie vēl joprojām noris "pustumsā un tēlos". Kaut arī Dievs vēl nav iepazīts, tomēr Viņš ir tuvu, tādēļ, ka tieši Viņš dod visiem dzīvību, garu un visu, un tādēļ, ka Viņš vēlas, lai visi cilvēki būtu pestīti. Tādējādi Baznīca uzskata, ka viss labais un patiesais reliģijās ir kā sagatavošana Evaņģēlijam "un ka to dod Tas, kas apgaismo katru cilvēku, lai visbeidzot viņam būtu dzīvība". (KBK 843)

Plurālisms. Tās spilgtākie pārstāvji ir Pauls Nitters un Džons Hiks. Hiks un Nitters aizstāv savu pozīciju, balstoties uz šādiem apsvērumiem:
1)Vienīgais veids kā pasaulē veicināt mieru un taisnīgumu ir uzsvērt visu reliģiju vienlīdzību.
2)Reliģiskā pieredze ir neaprakstāma, tādējādi neviena reliģija nevar pretendēt uz absolūtumu un eksluzivitāti.
3)Cilvēku vēsture un kultūra ir kā filtrs, caur kuru iet cauri reliģiskā pieredze, kā rezultātā rodas dažādi secinājumi, dažādi termini, dažādas koncepcijas par Absolūto Realitāti utt.
4)Visu reliģiju pestījošais mērķis ir pārvarēt centrēšanos uz sevi un sastapties ar Realitāti. Līdz ar to neviena reliģija nedrīkst pretendēt uz savu pārākumu.

Tā vietā lai apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs pāri visiem, šis uzskats uzsver, ka viens Kungs, kurš sevi ir manifestējis citos vārdos, ir pazīstams arī kā Jēzus. Citiem vārdiem sakot, Absolūtā Realitāte atklāj sevi daudz un dažādos vārdos un viens no tiem ir Jēzus.
Hika doma gaita ir apmēram šāda. Ja Jēzus patiešām bija mūžīgais Dievs-Radītājs, tad ir ļoti grūti Jēzu, Jauno Derību un kristīgo ticību ierindot tajā pašā līmenī, kurā atrodas citas reliģijas. Taču, tā vietā lai atzītu šo loģisko secinājumu, Hiks izvēlas par labu plurālismam un tādējādi ir spiests pārmainīt kristoloģiju. Hikam nav pieņemams uzskats, ka Jēzus ir viena persona un tajā pašā laikā patiess Dievs un patiess cilvēks. Jēzus ir Dieva Dēls nevis burtiskā nozīmē, bet gan tādā nozīmē, kā šis tituls tiek attiecināts uz senās pasaules ķēniņiem. Hiks atsaucas uz liberālo Jaunās Derības pētniecības spārnu, kurš uzsver, ka pats Jēzus nekad nav par sevi domājis kā par Dievu, nedz arī viņa mācekļi. Šī mācība par Jēzus dievišķību, viņaprāt, parādās tikai agrīnās baznīcas laikā.

Jāsaprot, ka plurālisms vairāk ir pat filozofija, nekā reliģija, jo Jēzus tēls šajā domu gaitā kļūst izplūdis un neskaidrs. Dievs ir centrā, ap to griežas visas reliģijas, arī kristietība. Džona Hika kritiķi jautā: "Kas ir tas par Dievu, kurš atrodas centrā?" Džons Hiks atsaucās uz I. Kanta noumen teoriju, kurā ir izklāstīta šāda teorija - Dievs ir transcendents, neiepazīstams, tātad noumen. Visas pārējās reliģijas, tai skaitā arī kristietība ir phenoumen, tātad šī neiepazītā un neiepazīstamā Dieva izpausmes, jeb fenomeni. Tādējādi šī. Džona Hika koncepcija pārstāj būt teoloģiska un kļūst par vienu on filozofiskajām spekulācijām. Viņam reliģijas ir kā daudz valodas, caur kurām pasaulē tiek mēģināts izteikt neiepazīstamā Dieva būtību. Viņam Jēzus nav Dievs, jo viņš ir ticis deificēts hellēnisma kultūras iespaidā.
Katoļu Baznīca nevar pieņemt un arī nepieņem plurālistisko koncepciju.

Darbā izmantots raksts: Juris Uļģis. Kristietības attieksme pret citām reliģijām – vai visi ceļi ved pie Dieva? http://www.lelb.lv/lv_old/?ct=vai_celi [14.09.2016]

Atbildes uz dažiem jautājumiem!

Lai slavēts Jēzus Kristus!

Vēlos Jums uzdot vienu vispārīgu  jautājumu par grēksūdzes sakramentu.

Ja grēksūdzes noslēgumā priesteris man saka, ka atlaiž man visus grēkus pat tos kurus es neatceros vai man nepieciešams vēl sūdzēt grēkus, kurus es tajā momentā neatcerējos, bet vispārīgi atzinos visos smagajos grēkos. 

Būšu pateicīgs, ja atbildēsiet.

Atbilde: Ja pēc grēksūdzes atceramies grēkus, tad varam doties pie svētās Komūnijas, bet tos grēkus, kurus atcerējāmies, izsūdzam nākamajā grēksūdzē.

Labdien!

Vēlos pajautāt Jums, kurā dienā katoļu baznīcā tiek pasvētītas dažādas mantas, piemēram, koka krustiņš mājas altārim, kakla krustiņš u.tml.? Vai varu šīs mantas nest pasvētīt Pelnu trešdienā? 

Pateicos par atbildi jau iepriekš.

Atbilde: Dažādu lietu pasvētīšana notiek pēc katras svētās Mises, ienākot telpā, kur priesteris gatavojas dievkalpojumam. Tad arī var pasvētīt.

Katoļu svētdienas skola pieaugušajiem attālināti!

Pēdējā laikā novēroju, ka ir pieaugušie cilvēki, kuri nevar klātienē apmeklēt svētdienas skolu, lai nokristītos vai pieņemtu Pirmo Komūniju (iesvētības) dažādu iemeslu dēļ. Tādēļ piedāvāju iespēju noskatīties pagājušā gada svētdienas skolas ierakstus un arī 7 filmiņas par svētajiem sakramentiem. Lai varētu saņemt kristības sakramentu vai Pirmo Komūniju ir nepieciešamas dažas tikšanās ar mani un pēc tam ir jānokārto eksāmens, kurā ir 70 jautājumi. Kandidātam ir jāzin no galvas katoļu trīs pamatlūgšanas - Tēvs Mūsu, Esi sveicināta, Marija un Gods lai ir... kā arī jāzina no galvas 10 Dieva baušļi un 7 svētie sakramenti. Eksāmenā ir jaizvelk trīs biļetes un ir jāspēj uz tām atbildēt. Eksāmena jautājumus varēs saņet klātienē. Ja kādam ir interese, var sākt jau mācīties un tad, sazvanoties ar mani, var ķerties klāt eksāmena kārtošanai. Priesteris Ilmārs Tolstovs, 26382126.

Papildus materiāli ir atrodami šeit: Katoļu katehisms

Video ar nodarbībam ir šeit: 

Ogres Romas katoļu draudzes prāvesta Ilmāra Tolstova paziņojums

Vēlos informēt, ka katoļu priesteris Konstantīns Bojārs jau pirms vairākiem gadiem ir devies pensijā, līdz ar to viņa darbības un izteikumi ir tikai viņa paša privātais viedoklis un nekādā gadījumā nav saistāms ar Ogres Romas katoļu draudzes vai Romas Katolisko Baznīcu Latvijā kopumā. Lūgums ikvienam ņemt vērā priestera Konstantīna Bojāra cienījamo vecumu. Pat ja privāti vai publiski viņš nēsā garīdznieka tērpu, kas viņam nav aizliegts, tomēr tas vēl nenozīmē, ka viņš pārstāv Ogres katoļu draudzi vai Katolisko Baznīcu. Novērtējam priestera Konstantīna Bojāra paveikto un no sirds lūdzamies par viņa veselību un novēlam vēl ilgus gadus pavadīt mierā, klusumā un lūgšanās. 

Kādas ir vislabākās zāles pret skaudību, īpaši garīgo skaudību?

Laulības sakraments Katoļu Baznīcā

Aicinājums uz laulību ierakstīts pašā vīrieša un sievietes dabā. Laulība nav tīri cilvēcisks iedibinājums, kaut arī gadsimtu gaitā tā tikusi pakļauta daudzām izmaiņām dažādās kultūrās, sociālajās iekārtās un garīgajās ierašās. Katoļu Baznīcā laulība ir viens no Jēzus Kristus septiņiem iedibinātajiem sakramentiem. Pija XI enciklikā „Casti connubii” uzsvērts: “Laulības institūcija, tās mērķis, kam tai jākalpo, likumsakarības, kurām tā tiek pakļauta, svētības, kas no tās plūst, – tas viss ir Dieva iedibināts.”[1]

Svētie Raksti apliecina, ka vīrietis un sieviete ir radīti viens otram: "Nav labi cilvēkam būt vienam." (Rad 2, 18) Pēc grēkā krišanas laulība palīdz pārvarēt noslēgšanos sevī, egoismu, savas baudas meklēšanu, kā arī veicina savstarpējo atvērtību, izpalīdzību un pašatdevi. Laulības pamatā ir mīlestība un sevis dāvāšana otram. Laulības pamatā ir divi aspekti:

1. divu cilvēku - vīrieša un sievietas vienība, kurā viņi viens otru papildina;
2. dzīvības tālāknodošana.

Apustulis Pāvils uz to norāda, sacīdams: "Vīri, mīliet sievas, tāpat kā arī Kristus mīlēja Baznīcu un pats sevi atdeva par viņu, lai viņu darītu svētu" ( Ef 5, 25-26), uzreiz piebilzdams: “Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un pievienosies savai sievai, un abi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; bet es to saku attiecībā uz Kristu un Baznīcu!” ( Ef 5, 31-32) Vatikāna II konvila dokumentā „Gaudium et spes” teikts: “Dziļā dzīves un mīlestības kopība laulībā, kas ir Radītāja dibināta un apveltīta ar saviem īpašiem likumiem, tiek noslēgta ar laulības derību, t.i., ar neatsaucamu personisku piekrišanu. Tādā veidā ar personisku un brīvu aktu, laulātajiem savstarpēji sevi dodot un vienam otru pieņemot, rodas institūcija, kas ir saskaņā ar Dieva gribu un kas ir spēkā arī sabiedrības priekšā. Šīs vinculum sacrum[2] – kā pašu laulāto un viņu pēcnācēju labā, tā arī sabiedrības labā – nav pakļautas cilvēku patvaļīgiem ieskatiem, jo pats Dievs ir autors laulībai, kas ir apveltīta dažādiem labumiem un mērķiem [bonis ac finibus]..”[3] Pāvila VI enviklika „Humanae vitae”: “Tāpēc laulība nav nejaušības sekas vai neapzinātu dabisko spēku evolūcijas produkts: tā ir Radītāja iedibināta saprātīga institūcija, lai īstenotos Viņa mīlestības iecere cilvēcē.”[4]

Pasaulē ir sastopami divi fundametāli aicinājumi – laulība un atturība no dzimumdzīves debesvalstības dēļ. Abas šīs realitātes - gan Laulības sakraments, gan jaunavība Dieva valstības dēļ - nāk no Kunga. Viņš pats piešķir tām nozīmi un nepieciešamo žēlastību dzīvot tās saskaņā ar Viņa gribu.

Latīņu ritā laulību svinēšana starp diviem ticīgajiem katoļiem parasti (bet ne vienmēr) notiek Svētās Mises laikā, tādēļ ka visi sakramenti ir saistīti ar Kristus Lieldienu noslēpumu.

Ļoti svarīgi, lai nākamie laulātie draugi sagatavotos Laulības sakramenta svinēšanai, vispirms saņemot Gandarīšanas sakramentu, kā arī pirms tam izdzīvojot saderināšanās laiku un saņemot labu katehēzi. Kandidāti uz priesterību gatavojas sešus gadus Garīgajos semināros, tomēr gatavošanās laulībai parasti aprobežojas ar īsu katehēzi! Bet atbildība Dieva priekšā ir līdzīga!

Saskaņā ar latīņu tradīciju, laulātie kā Kristus žēlastības kalpotāji piešķir viens otram Laulības sakramentu, apliecinādami savu piekrišanu Baznīcas priekšā.

Laulību derību noslēdz vīrs un sieva, kas ir kristīti un brīvi, lai noslēgtu laulību, un kas savu piekrišanu izsaka labprātīgi. "Būt brīvam" nozīmē:

- neviens nav piespiests;
- nepastāv nekādi šķēršļi, raugoties no dabiskā vai Baznīcas likuma viedokļa.

Šī iemesla dēļ (vai citu iemeslu dēļ, kas laulību dara nederīgu vai nenotikušu), Baznīca pēc tam, kad apstākļus izskatījis kompetents Baznīcas tribunāls, var izsludināt "laulības nederīgumu", proti, ka šī laulība nekad nav pastāvējusi. Šajā gadījumā laulības slēdzēji ir brīvi precēties, tomēr respektējot dabiskos pienākumus, kurus nosaka iepriekšējā kopdzīve.

Laulāto piederība dažādām konfesijām nav nepārvarams šķērslis laulības noslēgšanai, ja viņiem izdodas dalīties tajā, ko katrs no viņiem savā kopienā saņēmis, un ja viņi mācās viens no otra, kādā veidā otrs cilvēks apliecina dzīvē savu uzticību Kristum.

Laulībās, kas tiek noslēgta starp katoli un nekristīto, laulātajam, kas ir katolis, ir īpašs uzdevums: "Jo ticīgā sieva svētī neticīgo vīru, un ticīgais vīrs svētī neticīgo sievu." ( 1 Kor 7, 14) Ir liels prieks laulātajam - kristietim un Baznīcai, ja šī "svētdarīšana" ved pie brīvas otrā laulātā pievēršanās kristīgajai ticībai.

Laulības saites ir nostiprinājis pats Dievs, tā ka noslēgtu un miesā īstenotu laulību starp kristītajiem nekad nevar šķirt. Šīs saites, kas rodas no laulāto brīvās cilvēciskās rīcības un no īstenotas laulības, tagad ir neatceļamas un ir pamats derībai, kuru nodrošina Dieva uzticība. Baznīcai nav varas nostāties pret šo dievišķās gudrības noteikto kārtību.

Jāatcerās, ka mīlestība ir atvērta auglībai.

Laulāto mīlestība pēc savas dabas prasa neaizskaramu uzticību. To nosaka abpusējā sevis dāvāšana. Mīlestība vēlas būt spēkā uz viesiem laikiem. Tā nevar būt tikai "līdz jauna lēmuma pieņemšanai". Tomēr pastāv apstākļi, kuros laulāto kopdzīve dažādu iemeslu dēļ kļūst praktiski neiespējama. Tādos gadījumos Baznīca atļauj laulāto fizisku šķiršanu un kopdzīves pārtraukšanu. Dieva priekšā laulātie paliek vīrs un sieva, viņi nav brīvi, lai noslēgtu jaunu laulību. Tomēr, izlīgšana ir vislabākais risinājums. Draudze ir aicināta šādiem cilvēkiem palīdzēt. Sīkāku informāciju meklējiet KBK 1601 – 1666; vai Internetā www.catholic.lv/Katehisms/Index.html

[1] Pijs XI. Enciklika „Casti Connubii”. (1930.gada 31.decembrī). Reigas Archidiecēzes Kūrijas izdavums. Reigā. 1931, #7.
[2] vinculum sacrum - svētās saites (lat.val.).
[3] GS 48.
[4] HV 8.

Dodamies vēlēt Eiropas Parlamentu!

Vatikāna II koncils, par katoļu aktīvu līdzdalību politiskajā un sabiedriskajā dzīvē uzsver, ka "visiem pilsoņiem ir jāatceras savas tiesības un reizē pienākums piedalīties brīvās vēlēšanās, lai veicinātu kopējo labumu. Baznīca ciena un atzinīgi vērtē tos, kuri savus spēkus veltī kalpošanai cilvēkiem un valsts labā uzņemas šos smagos pienākumus" (Gaudium et spes, 75)

Vatikāna II koncila pastorālajā konstitūcijā Gaudium et spes, 31.numurā ir teikts, ka “savu iespēju robežās pilsoņiem ir aktīvi jāpiedalās sabiedriskajā dzīvē. Šī līdzdalība var būt tik dažāda, cik dažādas ir zemes un kultūras. "Slavējamas ir tās tautas, kuru patiesā brīvībā iespējami lielāks skaits pilsoņu iesaistās sabiedriskajās lietās." (KBK 1915). Bet paliek atklāts jautājums, par ko balsot?

1. Katolim ir tiesības un pienākums piedalīties vēlēšanās.

2. Pirmais pienākums mums ir lūgties, lai Svētā Gara gaisma apgaismo mūsu pašus un arī tos cilvēkus, par kuriem mēs plānojam balsot.

3. Baznīca aicina rūpīgi iepazīties ar visu partiju priekšvēlēšanas programmām un kārtīgi izpētīt, kādi cilvēki balotējas attiecīgajā vēlēšanu apgabalā. Ir svarīgi atcerēties, ko šī partija vai tās pārstāvētie cilvēki ir darījuši vai nedarījuši pēdējo gadu laikā. Balstoties uz šo pieredzi, izvēlēties sarakstu, kura programma un darbība ir visatbilstošākā Bībeles un Baznīcas dotajai mācībai.


4. Kad esam izvēlējušies partiju, par kuru balsot ir ļoti būtiski apdomīgi un mērķtiecīgi izsvītrot no dotā saraksta tos cilvēkus, kuru pārliecība un darbība neatbilst Svēto Rakstu un Baznīcas mācībai, savukārt, tos, kuru pārliecība un darbība atbilst iepriekšminētajiem kritērijiem, atbalstām, pievelkot krustiņu.

5. Jāatceras, ka mūsu izvēlei ir liels iespaids uz mūsu dzīvi nākotnē un tādēļ ir svarīgi savu izvēli izdarīt apdomīgi un ar lielu atbildības sajūtu.

6. Savukārt ievēlētajiem deputātiem ir jāatceras, ka arī pēc vēlēšanām ir jādzīvo atbilstoši savai sirdsapziņai un nekāda partijas disciplīna nevar likt balsot pretēji katra pārliecībai. Ja tas tā notiek, deputāta pienākums ir par to runāt.


pr. Ilmārs Tolstovs

Kristus Miesas un Asins svētki

 

Kas ir jāņem vērā piesakot draudzē kristības, iesvētības, laulības un bēres. Praktiski padomi.

Kristības un ‘Iesvētības’ (Pirmā Svētā Komūnija)

Bērni līdz 7 gadu vecumam Kristības sakramentu saņem bez apmācībām. Uz kristībām ir jāpiesakās pēc iespējas agrāk, vecākiem ir jānorunā tikšanās ar garīdznieku. Krustvecākiem (vismaz vienam) jābūt katoļiem, kas iepazinušies ar ticības patiesībām. Ja vecāki ir katoļi, bet nav laulāti un dzīvo kopā tad bērniņu mēs kristām, bet vecākiem ir jāapņemas bērnus audzināt katoliskajā ticībā un šis jautājums drīzākā laikā jācenšas nokārtot (ja nav šķēršļu). Ja tiek nests kristīt otrs bērniņš, bet šis solījums nav pildīts, tad Baznīcai ir tiesības otra bērniņa kristību atteikt, jo Baznīca vēlas garantiju, ka noristītajam bērna būs nodrošināta reliģiskā audzināšana Dieva svētītā ģimenē.

Ja bērnam ir vairāk par 7 gadiem, tad ir jānāk uz nodarbībām ticības pamatu apgūšanai. Bērniem ir jāapmeklē Svētdienas skola, bet pieaugušajiem ticības mācības nodarbības.

Krustiņu, sveci, katehismu un citas kristībām vajadzīgās lietas var iegādāties baznīcas grāmatu galdā vai kur citur.

Bērni un pieaugušie, kas ir iepriekš pieteikušies un sagatavojušies Iestiprināšanas sakramentam, to var saņemt Vasarsvētku dienā, vai citā dienā, kad draudzi apmeklē bīskaps., jo parasti iestiprināšanas sakramentu sniedz bīskaps. Priesteris arī var sniegt šo sakramentu tad, ja viņu tam ir deleģējis bīskaps vai cilvēka nāves briesmu gadījumā. Iestiprināšanas zīmes savlaicīgi jāpaņem pie draudzes prāvesta.

Gatavojoties laulībām

♦ Jāpiesakās 6 mēnešus iepriekš pie priestera.
♦ Jāsatiekas ar priesteri, lai pārrunātu par laulību.
♦ Jāapmeklē ticības mācības kursa nodarbības, ja nav kristīti vai iesvētīti,
♦ Jāapmeklē Saderināto un iemīlējušos tikšanās kursus. Pieteikšanās:
http://www.laulatiem.lv

Slimnieku sakraments

Ja kāds no jūsu tuviniekiem ir smagi saslimis, tad aiciniet priesteri, lai slimnieks caur slimnieku sakramentu varētu saņemt nepieciešamās Dieva žēlastības. Neatlieciet to uz vēlāku laiku, jo, esot smagi slimiem, veselības stāvoklis var neparedzēti ātri pasliktināties tā, ka saņemt sakramentus kļūst sarežģīti. Priesterim var zvanīt jebkurā diennakts laikā.

Kristīgas bēres

Rīkojiet kristīgas bēres! Tas parāda godu mirušajam (-ai), kā arī visai Jūsu ģimenei. Kad priesteris piedalās bēres, viņš ir vienīgais bēru vadītājs. Izvadot ticīgos ar priesteri, laicīgie pavadītāji nevar ņemt aktīvu dalību.

Svētās Mises aizlūgumi

Aizlūgumu par mirušajiem (Sv. Misi) var pieteikt gan bēru dienā, gan arī vēlāk. Ir skaista tradīcija, ka atceramies mirušos viņu gada dienā. Atceres sv. Misē piedalās visa ģimene un tās laikā aizdedz sveces, kuras var iegādāties grāmatu galdā pirms dievkalpojuma. Tāpat ir laba tradīcija pasūtīt aizlūgumu par cilvēka garīgo un laicīgo labklājību, jubilejām un svinībām. Uzmeklējiet priesteri sakristijā pēc Sv. Mises. Svēto Misi var lūgt svinēt arī par dzīvajiem un dažādās dzīves situācijās. Parasti par šo aizlūgumu ticīgie sniedz ziedojumu priesterim, kas nozīmē, ka ticīgais piedalās garīdznieka uzturēšanā, balstoties uz 5 Baznīcas bausli un evaņģēliskiem norādījumiem. Tomēr arī bez ziedojuma garīdznieks nosvinēs svēto Misi un sniegs citu garīgo palīdzību. Sakramenti Baznīcā netiek tirgoti par naudu, bet ticīgo ziedojumi palīdz Baznīcai uzturēt garīdzniekus un veicināt evaņģelizāciju.

Mašīnu, mājokļu un citu lietu iesvētīšana

Ir skaista tradīcija aicināt garīdznieku pasvētīt dzīvokli, māju, darbavietu vai citas lietas. Ko nozīmē šāda pasvētīšana ar svētīto ūdeni? Baznīca lūdzas par tiem, kas nēsā un lieto svētītas lietas, līdz ar to pasvētītā telpa vai lieta tiek ietverta ikdienas Baznīcas aizlūgumos un tiek dāvāta garīga aizsardzība pret ļauno un lūgta Dieva svētība tam, kas konkrēto lietu lieto. 

Koncerti Salaspils katoļu draudzē maijā un jūnijā

 

Bērnu kristīšana

Piedzimstot ar cilvēcisko dabu, kas ir kritusi un pirmgrēka aptraipīta, arī bērniem ir vajadzīga jaunā piedzimšana Kristībā, lai tie tiktu atbrīvoti no tumsas varas un ievesti Dieva bērnu brīvības valstībā, kurā tiek aicināti visi cilvēki. Pestīšanas žēlastība kā nepelnīta dāvana īpaši izpaužas bērnu kristīšanā. Ja Baznīca un vecāki neļautu bērniem saņemt Kristību tūlīt pēc viņu dzimšanas, tad tie atņemtu viņiem nepārvērtējamo žēlastību kļūt par Dieva bērniem.

Kristiešiem, kuriem ir bērni, jāapzinās, ka šī pieeja atbilst arī viņu lomai kā Dieva uzticētās dzīvības uzturētājiem.

Prakse kristīt mazus bērnus ir Baznīcas tradīcija jau kopš vissenākajiem laikiem. Skaidras liecības par to atrodamas no 2. gadsimta. Taču ļoti iespējams, ka kopš apustuļu sludināšanas sākuma, kad veseli "nami" saņēma Kristību, kristīti tikuši arī bērni.

No Katoliskās Baznīcas katehisma, 1250-1252.

Sal. Tridentas koncils, 5. sesija, Dekr . De peccato originali, 4. kanons: DS 1514.
Sal. Kol 1, 12-14.
Sal. KTK, 867. kanons; ABKK, 686. kanona § 1.
Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 15. un 16. lpp., turpat, 41: AAS 57 (1965), 47. lpp.; tas pats, Past. konst. Gaudium et spes, 48: AAS 58 (1966), no 1067.-1069. lpp.; KTK, 774. kanona § 2 un 1136. kanons.
Sal. Apd 16, 15. 33; 18, 8; 1 Kor 1, 16.
Sal. Ticības Doktrīnas kongregācija, Instr. Pastoralis actio, 4: AAS 72 (1980), 1139. lpp.

Aptauja par Salaspils katoļu draudzi (internetā, apkopotas 100 atbildes)

Sprediķis Kunga Pasludināšanas svētkos (Mieram tuvu)

Kristus ir Augšāmcēlies! Alleluja, Alleluja! Ir pagājusi Lieldienu oktāva, kurā mēs katrs intensīvi izdzīvojām Kristus Augšāmcelšanās svētkus un to turpināsim darīt līdz pat Vasarsvētkiem. Šodienas liturģiskie lasījumi mūs savdabīgā veidā aizved līdz Ziemassvētku notikumam, kura iesākums ir daudz, daudz agrāk, Pasludināšanas brīdī, kad eņģelis Gabriēls ierodas pie janas ebreju meitenes, vārdā Mirijam (Marija), lai piedāvādu Viņai kļūt par Dieva Māti (Theotokos). Ja skatāmies daudz dziļāk, tad šie notikumi bija risinājušies jau daudz senāk, kad Marija tika ieņemta savas mātes Annas miesās, un tādējādi Jaunava Marija tikai ieņemta bez iedzimtā grēka, tādēļ Vissvētāko Jaunavu Mariju mēs pamatoti saucam par Bezvainīgi Ieņemto. Tomēr, ja skatāmies vēl daudz dziļāk, tad jāpiekrīt Vatikāna II koncila dogmatiskajā konstitūcijā Lumen Gentium teiktajam, ka daudzi Baznīcas tēvi savos sprediķos kopā ar svēto Ireneju labprāt ir apgalvojuši, ka “Ievas nepaklausības sasieto mezglu ir atraisījusi Marijas paklausība. Ko jaunava Ieva ar savu neticību samezgloja, to Jaunava Marija ar savu ticību atraisīja”. Salīdzinādami Mariju un Ievu, viņi Mariju sauca par “visu dzīvo Māti” un bieži vien apgalvoja: “Caur Ievu – nāve, caur Mariju – dzīvība” (LG 56). Jaunavā Marijā mēs ikviens varam ieraudzīt Dieva brīnišķīgā plāna realizāciju, attiecībā uz katru no mums un uz visu pasauli.

Šodien varam uzdot jautājumu, kādēļ šie svētki netiek svinēti tieši 25.martā, jo daudzi no mums jau sen ir pamanījuši atšķirību, ka starp 25.martu un 25.decembri ir tieši deviņi mēneši, tapat kā starp 8.decembri un 8.septembri. Baznīcas Liturģijā nekas nenotiek tāpat vien un katriem liturģiskajiem svētkiem un darbībām ir sava īpašā nozīme. Jau pirmajos gadsimtos bija lieli strīdi par Lieldienu datuma noteikšanu. Joprojām starp katoļu un pareizticīgo Baznīcu ir Lieldienu svinēšanas datumu neatbilstības. Šajās pārdomās nerisināšu šo jautajumu, bet skaidrs, ka Lieldienu datums netiek svinēts kādā notiektā mēnesī un dienā. Kā norāda Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents, baznīcas vēstures doktors, katoļu priesteris Andris Priede, tad par Lieldienu datumu agrīnā baznīca vienojās 325. gadā Nīkajas koncilā. Datumu tiešām nosaka, ņemot vērā astronomiskos procesus, – pirmajā pavasara pilnmēnesim sekojošajā svētdienā, tātad izmantojot gan saules, gan mēness kalendāru. Ja par pavasara sākumu pieņem saulstāvjus, ko identificē ar 21. martu, tad agrākais iespējamais Lieldienu datums var būt 22. marts, vēlākais – 25. aprīlis. Līdz Nīkajas koncilam atsevišķos Romas impērijas novados Lieldienas varēja svinēt kopā ar ebreju Lieldienām, bet ebreju Lieldienas nekad nevar būt nedēļas pirmajā dienā – svētdienā, tāpēc baznīctēvi izšķīrās par labu nosacījumam, ka Jēzus augšāmcelšanās saistās ar nedēļas pirmo dienu un kas ir pamatā kristiešu tradīcijai, katru nedēļu kā svinamo dienu atzīmēt svētdienu (no: www.la.lv).

Tātad Lieldienas katru gadu tiek svinētas citā laikā un arī svētki, kas tiek svinēti nemainīgajos datumos tiek pakārtoti šiem pašiem svarīgākajiem mūsu ticības svētkiem. Lielā Gavēņa sākums – Pelnu Trešdiena, Kunga Debeskāpšanas svētki, Vasarsvētki ir tieši saistīti un atkarīgi no Lieldienu datuma. Lielā nedēļa, kas sākas ar Palmu, jeb Pūpolu svētdienu nepieļauj nekādu citu svinību svinēšanu, kā arī nedēļa, pēc Kristus Augšāmcelšanās svētkiem, kas tiek saukta par Lieldienu Oktāvu un tiek svinēta kā viena vienīga Lieldienu diena. Līdz ar to , ja 25.marta Kunga Pasludināšana svētki iekrīt Lielajā nedēļā, vai Lieldienu Oktāvā, tad tie tiek pārcelti uz nākamo pirmdienu pēc Lieldienu oktāvas. Līdzīgi notiek arī ar citiem svētkiem, kuri vienlaicīgi iekrīt vienā dienā. Tad svētki, kuru liturģiskais “rangs” ir augstāks, “pabīda” zemāka ranga svētkus uz citu dienu.

Daudzi no jums jautās, kādēļ šādas “spēlītes”? Kas visu to spēj līdz galam saprast un kāpēc tas ir vajadzīgs? Jāsaka, ka liturģiskais gads, kurš sākas ar Adventa laika pirmo svētidenu un noslēdzas ar Kristus Karaļa svētkiem ir kā noslēgts kopums, kurā mēs svinām Jēzus Kristus Iemiesošanās, dzīves, nāves un Augšāmcelšanās noslēpumu. Tas ir kā viens vienīgs noslēpums, ko mēs izdzīvojam dažādās liturģiskajās svinībās. Līdz ar to, katriem svētkiem, vai tie būtu kā lieli svētki vai tikai piemiņas diena, ir būtiska nozīme, kas palīdz mums katram izdzīvot vienu vienīgo Kristus Pestīšanas noslēpumu. Baznīcas liturģijā nav nenozīmīgu lietu. Katram no šiem svētkiem, liturģiskajiem žestiem, simboliem un zīmēm ir sava vieta un svarīga nozīme, kas palīdz mums padziļināt savu izpratni par Kristus vienīgo un neatkārtojamo Lieldienu noslēpumu. Jo katri svētki izriet no Kunga Jēzus Pashas un arī ved uz to.

Kanonisko Tiesību kodekss nosaka, ka katram katoļticīgajam, vēl bez katras svētdienas ir obligāti jāpiedalās un jāsvin desmit obligātie svētki. Ir ieteicams šajās dienās atturēties no smagu darbu veikšanas, bet tā kā Latvija nav katoļticīga zeme, vairākuma iedzīvotāju ziņā, un daudzas no šīm dienām nav oficiālas valsts brīvdienas, ja šajā dienā ir jāstrādā, tad tas nav smags, nāvīgs grēks. Kādi tad ir šie desmit obligāti svināmie svētki? 25.decembris, mūsu Kunga Jēzus Kristus dzimšanas svētki, 1.janvāris, Vissvētākās Jaunavas Marijas – Dieva Mātes svētki, 6.janvāris, Kunga parādīšanās svētki jeb Epifānija, 19.marts, svētā Jāzepa diena, Kunga debeskāpšanas svētki, Vissvētā Sakramenta svētki (Corpus Christi), 29.jūnijs, svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētki, 15.augusts, Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki, 1.novembris, Visu svēto diena, 8.decembris, Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas svētki.” (KTK, 1246. kanona § 1, KBK 2177).

Noslēgumā varam apzināties, ka Pasludināšanas notikums ir vērsts arī uz katru no mums, jo pateicoties Baznīcas dzīvajai liturģijai, mēs katrs, līdzīgi kā Vissvētākā Jaunava Marija, vienojoties kopā ar psalmistu varam teikt: Lūk, es nāku pildīt Dieva gribu, lūk es esmu Kunga kalps/kalpone. Man šķiet, ka ir vērts pacīnīties, lai katru svētdienu būtu baznīcā, būtu svētajā Misē. Bet vēl vairāk! Ir vērts pacīnīties, lai būtu baznīcā arī šajos desmit, obligāti svināmajos svētkos. Jo šie svētki nav domāti, lai mūs mocītu vai atņemtu mūsu dārgo laiku, jau tā piesātinātajā un aizņemtajā ikdienā. Tieši otrādi. Piedaloties šajos svētkos, mēs daudz dziļāk un spēcīgāk varam iegremdēties Jēzus nāves un Augšāmcelšanās noslēpumā. Citādi sanāks kā tam “ZL” (Ziemassvētku-Lieldienu) katolim, kurš man uzdeva jautājumu, kāpēc dievnamā katru reizi ir egles un Ziemassvētku rotājums? Vai nevarētu kaut ko pamainīt? Dievs vēlas lai maināmies mēs un arī liturģija ir vērsta uz to, lai pakāpeniski, solīti pa solītim mēs pietuvotos šim līdz galam neizsakāmajam Noslēpumam, kurš ir nācis mūsu visū, tapis Miesa un mājo mūsos un starp mums.

Lai mums visiem ir spēks slavēt Jēzu un līksmot par Kunga Augšamcelšanos līdz pat Vasarsvētkiem un patiesībā – visu savu dzīvi.

 

Sērošanas nozīme

 Ingrīda Lisenkova

Sērošanā vieta jāatstāj Dievam, kas ir Alfa un Omega

 Saruna ar priesteri Ilmāru Tolstovu par sērošanas garīgo pusi. Intervija publicēta izdevumā "Katoļu Baznīcas Vēstnesis" 

 Gribu ar tevi runāt par sērām tādā plašākā nozīmē. Piemēram, saka, ka arī pandēmijas rezultātā cilvēki piedzīvojuši sēras par zaudēto sociālo dzīvi. Tāpat sēras izraisījis Ukrainas karš vai A. Navaļnija nāve. Kā tu saproti, kas ir sēras un kā ar tām tikt galā?

Sēras varam uzlūkot no psiholoģiskā un no garīgā viedokļa. Psiholoģijā ir skaidri nodefinēts – sēras rodas tad, ja ir izveidojusies spēcīga psihoemocionāla pieķeršanās, īpaši pašiem tuvākiem cilvēkiem un mēs tos zaudējam. Visdziļākās sēras ir tad, ja mūžībā aiziet vistuvākie radinieki – tēvs, māte, vīrs, sieva, bērni. Bet sēras var būt arī tad, kad piemēram, kādu draudzes prāvestu pārceļ uz citu draudzi. Sēras ir arī par nozagtu mašīnu, ja tai esam pārak pieķērušies Covid-19 pandēmija arī emocionāli radīja sēras tai ziņā, ka bija pieķeršanās ērtai dzīvei un varbūt pirms nekad nebija domāts, kā būtu, ja tas zustu. Lielākoties ļoti lielas sēras ir tajos gadījumos, kad nemaz nepieļāvām iespēju, ka mūsu tuviniekus mums varētu atņemt, ka kaut ko tuvu vai mīļu varam zaudēt Esmu ievērojis, ka bērēs, kur izvada cilvēku, kurš ilgstoši bija piesiets gultai, sēras daļēji jau ir izsērotas pirms cilvēka aiziešanas. Viņš ir emocionāli atlaists, tuvinieki pieņēmuši, ka cilvēks aizies, un bērēs tad nav milzīgu sēru. Taču, kad ir traģiska avārija un viss notiek pēkšņi, tad sēras ir milzīgas un dziļas Neviens jau negaidīja arī Covid-19 pandēmiju, negatavojās, ka tā būs ar tādām sekām. Tāpat karu Ukrainā vai Svētajā Zemē neviens tā īsti negaidīja.

Sēru intensitāte ir ļoti atkarīga no tā, cik spēcīga bija emocionālā saite ar konkrēto cilvēku vai lietu un cik straujš ir zaudējums un cik sagatavoti ta mēs esam. Kaut kādā ziņā ir jādomā par to, ka tas, kas man ļoti dārgs, vienā mirklī var tikt atņemts.

 Bet diez vai Baznīca aicina neveidot ciešas attiecības, lai izvairītos no sērām.

Kunga Pasludināšanas svētki

 

Pārdomas par eksistenciāliem jautājumiem

 

Ko katolim darīt Lieldienu laikā līdz Vasarsvētkiem?

Ir sagaidītas Lieldienas! Kristus ir augšāmcēlies! Bet ko darīt pēc Lieldienām? Ir paradokss, ka mēs 40 dienas, sākot no Pelnu trešdienas, intensīvi izdzīvojam gavēņa laiku, gavējam, dziedam gavēņa dziesmas, ejam krustaceļu, u.t.t. Bet pēc Lieldienām vairs neapceram Jēzus dzīvi pēc Augšāmcelšanās. Tomēr Baznīca piedāvā dažus garīgos akcentus, kas palīdz arī šo laiku intensīvi izdzīvot:

1. Krustaceļa vietā ir iespēja iziet Gaismas ceļu, ar vairākām stacijām, apcerot Jēzus dzīvi pēc augšāmcelšanās līdz debesīs uzkāpšanai.

2. 40 dienas pēc Kristus Augšāmcelšanās svētkiem svinam Jēzus debeskāpšanas svētkus un 50 dienā pēc Lieldienām ir Vasarsvētki - Svētā Gara nosūtīšanas svētki.

3. Ir ieteicams šajā laikā līdz Vasarsvētkiem izlasīt Bībeles Apustuļu darbu grāmatu, kas tiek saukta arī par "Piekto, Svētā Gara Evaņģēliju".

4. Līdz Vasarssvētkiem sveicinam viens otru ar vārdiem: "Kristus ir augšāmcēlies!" Un atbildam: "Patiesi Augšāmcēlies!"

5. Lūgšanas "Kunga eņģelis" vietā lūdzamies lūgšanu "Debess Karaliene" (arī bērēs)

DEBESS KARALIENE (Lieldienu laikā)

Debess Karaliene, līksmojies, alleluja:
Tas, ko Tu kā bērnu nesi, alleluja,
Augšām cēlies ir, kā teicis, alleluja.
Lūdz Dievu par mums, alleluja.

P. Priecājies un līksmojies, Jaunava Marija, alleluja.
V. Jo Kungs ir patiesi augšāmcēlies, alleluja.

Lūgsimies. Dievs, Tev ir labpaticis ar sava Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanos iepriecināt pasauli: mēs Tevi lūdzam, aizbilstot Viņa Mātei Jaunavai Marijai, ļauj mums iemantot mūžīgās dzīves priekus. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Amen.

Regina Coeli, laetare, alleluia:
Quia quem meruisti portare. alleluia,
Resurrexit, sicut dixit, alleluia,
Ora pro nobis Deum, alleluia.

Trīs svēto Lieldienu dienu - Triduum nozīmes skaidrojums

Valmieras baznīca. Foto J. Buliņa

Ko nozīmē šie vārdi? Tādu latviešu valodā taču nav. Jā, tik tiešām – nav. Tādēļ šajā rakstā mēģināšu paskaidrot šo vārdu jēgu. Tiem ir patiesi dziļš saturs.

Katoļu Baznīcā ar vārdu Lieldienas neapzīmē kādu vienu vai divas dienas, bet pat veselas trīs dienas – latīņu valodā saucam tās par Triduum (burtiski – trīs dienas). Kādas dienas? Lai to saprastu, ir vajadzīgs īss ieskats liturģisko kalendāru un laika skaitīšanas veidu pasaulē.

Kristīgajā pasaulē skaitām dienas no pusnakts līdz pusnaktij, tas nozīmē, ka pusnaktī pārejam uz nākošo dienu. Taču jūdi skaita laiku citādāk – katra nākošā diena sākas plkst. 18:00 (pēc mūsu laika, jo viņiem tad ir 00:00), tad 12 stundas ilgst nakts un 12 stundas diena. Praktiski tas nozīmē, ka, piemēram, mūsu pirmdienas vakars (sākot no 18:00) jūdiem ir jau otrdiena – protams, šeit runājam par liturģisko laika skaitīšanu.

Katoļu Baznīca svētku svinēšanā ir saglabājusi jūdu laika skaitīšanas veidu. Diemžēl sakarā ar to mums ir neliels apjukums liturģisko dienu skaitīšanas un to nosaukumu ziņā. Jo īpaši labi to varam redzēt, apskatot Triduum piemēru. Mēs esam pieraduši teikt Lielā ceturtdiena, Lielā piektdiena, Lielā sestdiena, Kristus augšāmcelšanās svētdiena. Vienkārši saskaitot, sanāks četras dienas. Tomēr, ja paraudzīsimies no jūdu laika izpratnes puses, tad ir tikai trīs dienas (naktis-dienas): piektdiena, sestdiena un svētdiena.

Taču lietas būtība nav tajā, kā mēs saucam šīs dienas, vai kā mēs tās skaitām, bet gan tajā, ka šīm dienām ir īpašs raksturs. Nosaukums Triduum nav izvēlēts nejauši. Katoļu Baznīcā tulkojam to kā Trīs svētās dienas, bet šāds tulkojums neizsaka lietas būtību. Šķiet, vistuvāk latīņu valodas vārdam būtu Trijdiena vai arī Trīsdiena (bet latviešu valodā, ja nemaldos, tādu vārdu nav). Tomēr – pat latīniskais nosaukums runā par to, ka šīs trīs dienas veido it kā vienu dienu. Ir svarīgi to apzināties. Lieldienu svinēšana ilgst trīs naktis-dienas – tā sākas Lielās ceturtdienas vakarā (18:00) un beidzas Kristus augšāmcelšanās svētdienas vakarā (18:00).

Šo triju nakts-dienu vienotība īpašā veidā izpaužas lūgšanu norisē. Mēs, katoļi, katru svēto Misi iesākam un beidzam ar krusta zīmi. Triduum laikā šādas krusta zīmes ir tikai divas reizes: Lielās ceturtdienas dievkalpojuma sākumā un Lieldienu vigilijas (sestdienas vakarā) beigās! Triduum ir īpašs dievkalpojums – viens dievkalpojums, kas ilgst trīs dienas. Tieši tādēļ labākai Lieldienu noslēpuma – mūsu ticības stūrakmens – izpratnei ir ļoti svarīgi censties (pēc iespējas) piedalīties visos Lieldienu dievkalpojumos.

Paskatīsimies tagad, kas notiek mūsu baznīcās šajās nakts-dienās. Diemžēl dažādu apstākļu dēļ (piemēram, priesteru trūkums) ne visu, par ko šeit lasīsim, ir iespējams īstenot mūsu baznīcās, īpaši laukos. Tomēr tas nenozīmē, ka nav iespējams uzzināt, kā varētu būt un pēc kā tiecamies.

Lieldienu dievkalpojumu kārtība Salaspils katoļu draudzē

 

19.marts - svētā Jāzepa svētki

 

Salaspils katoļu draudzes jumta siltināšana

Nakts krustaceļš Baldonē!

Lieldienu dievkalpojumi Salaspils Romas katoļu draudzē

 

Nakts Krustaceļš Baldonē 22.martā

 

14.februāris - Pelnu Trešdiena, Lielā Gavēņa sākums

 

Pieaugušo svētdienas skola Salaspils katoļu baznīcā

 

Kas ir eksorcisms Katoliskajā Baznīcā?

Labrīt svētrīta klausītāji. Šodien, šī rīta pārdomās, kopā ar jums ir Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests Ilmārs Tolstovs.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 1, 21-28)
Kafarnaumas pilsētā Jēzus, sabata dienā iegājis sinagogā, mācīja ļaudis. Un tie bija pārsteigti par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam ir vara, bet ne tā kā Rakstu zinātāji. Sinagogā bija nešķīsta gara apsēsts cilvēks. Viņš sāka saukt: “Ko Tu gribi no mums, Jēzu Nācarieti? Atnāci mūs pazudināt! Zinu, kas Tu esi: Dieva Svētais.” Bet Jēzus to stingri norāja: “Klusē un izej no viņa!” Tad nešķīstais gars sāka apsēsto cilvēku raustīt un, skaļi kliegdams, izgāja no viņa. Bet visi izbrīnījās, tā ka cits citam jautāja: “Kas tas ir? Kaut kāda jauna mācība ar spēku. Pat nešķīstajiem gariem pavēl, un tie viņam ir paklausīgi.” Un tūlīt ziņa par Viņu izplatījās pa visu tuvāko Galilejas apgabalu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi. (Svēto Rakstu teksts no www.mieramtuvu.lv)

Dārgie svētrīta klausītaji. Šodien Jēzus mūs visus ielūdz Kafernaumas sinagogā, kura atradās šī mazā ciematiņa pašā centrā, skaistā Galilejas ezera krastā. Jēzus bieži uzturējās šajā ciematā un arī Kafarnaumā teica savas svarīgākās uzrunas Galilejā. Klausītaji, dzirdot Jēzu runājot, bija pārsteigti, jo viņš runāja nevis kā vienkārš Rabbi, mācītājs vai skolotājs. Viņš mācīja ar autoritāti un spēku. Atšķirībā no senās Grieķijas pagānu reliģijām vai citiem kultiem, kristietība jau no pašiem pirmsākumiem sasaistīja Jēzus sludināto mācību ar viņa brīnumaino darbību un daudziem eksorcismiem un atbrīvošanām. Tieši tādēļ Jēzus uzreiz pēc savas uzrunas apklusina dēmonu, veic eksorcismu un atbrīvo cilvēku no ļaunā gara važām. Tātad Jēzus māca kā tāds, kura vārdi ir saistīti ar darbiem – ar cilvēka dziedināšanu un atbrīvošanu. Vārdiem seko darbi, kas apstiprina viņa mācību.

Jēzus ir Jaunais Mozus, kurš sludina un darbojas ar autoritāti: „Vecajā Derībā lasām, ka Mozus uzrunāja ļaudis, sakot: "Kungs, tavs Dievs, tev uzmodinās no tavas tautas un no tavu brāļu vidus pravieti, līdzīgu man... Es celšu viņiem pravieti no viņu brāļu vidus, tādu kā tevi, un likšu savus vārdus viņa mutē. Un viņš tiem sacīs visu, ko Es viņam pavēlēšu." Jēzus ir patiesais pravietis, kas atklāj Tēva gribu cilvēkiem. Neviens cits vārds netiks dots virs zemes, kā tikai Jēzus vārds. Jēzus saka: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība."

Baznīcas tēvs Aleksandrijas Atanāzijs, komentējot šo vietu saka: „Kad Jēzus lika klusēt dēmonam, vinš nevēlējās lai patiesība tiktu izteikta ar neškīstam lūpām, vēl vairāk ar dēmona lūpām. To Jēzus darīja tāpēc, lai šie dēmoni zem patiesības aizsega nesajauktu patiesību ar meliem un tādā veidā neievestu sajukumā cilvēkus." Kas ir šie dēmoni un kāpēc Jēzum ir jāveic šie eksorcismi? Un vai arī mūsdienās pastāv šādas demoniskas apsēstības un kā tās atšķirt no psihiskām saslimšanām vai vienkāršas cilvēku iedomas?

Kas ir demons, jeb velns, ko Jēzus izdzen? Tas nav tikai pasaku vai iedomu tēls, kādu mēs varam iedomāties, lasot Rūdolfa Blaumaņa darbu “Velniņi”, vai citu darbu. Bieži vien pastāv divas galējības, saistībā ar ļaunajiem spēkiem. Vai nu pastiprināta cilvēku interese par tiem, saskatot visur ļaunumu vai arī speciāli interesējoties par šo tēmu. Otra galējība, ir uzskatīt, ka velns kā tāds vispār neeksistē. Kā tad ir patiesībā?

Dēmons vispirms bijis kāds Dieva radītais labais eņģelis. Velnus un pārējos dēmonus Dievs bija radījis pēc dabas labus, bet pašu vainas dēļ tie kļuvuši ļauni. 2 Pētera vēstulē, 2,4 ir teikts, ka “eņģeļus, kas apgrēkojās, Dievs nesaudzēja, bet nometa tos pazemes tumšajās bedrēs, lai glabātu sodam”. Katoliskās Baznīcas katehisms arī norāda, ka velnu krišanas grēkā būtība ir tā, ka šie radītie gari pēc viņu brīvās izvēles pilnīgi un neatgriezeniski atsacījās no Dieva un Viņa valstības. Atskaņas par šo sacelšanos atrodamas kārdinātāja vārdos, ar kādiem tas vēršas pie mūsu pirmvecākiem: "Jūs būsiet līdzīgi Dievam." ( Rad 3, 5) "Velns grēko jau no sākuma" ( 1 Jņ 3, 8), "viņš ir melis un melu tēvs" ( Jņ 8, 44). Eņģeļu grēks nevar tikt piedots nevis tādēļ, ka šeit kaut kādā ziņā pietrūktu dievišķās žēlsirdības, bet gan tādēļ, ka viņu brīvajai izvēlei piemīt neatsaucams raksturs. "Pēc grēkā krišanas viņi vairs nevar atgriezties, tāpat kā cilvēkiem vairs nav iespējas atgriezties pēc nāves." Taču sātana vara nav bezgalīga. Viņš ir tikai radība, lai arī varena, kā tas pienākas tīram garam, bet kas tomēr ir un paliek radība: ļaunais nevar novērst Dieva valstības izveidošanu. Lai gan sātans pasaulē darbojas aiz naida pret Dievu un Viņa valstību Jēzū Kristū un viņa rīcība nopietni kaitē garīgi un netieši pat arī fiziski katram cilvēkam un visai sabiedrībai kopumā, tomēr šo darbību atļauj dievišķā apredzība, kas spēcīgi un liegi vada cilvēka un pasaules vēsturi. Tas, ka Dievs pieļauj velna darbību, ir liels noslēpums, bet "mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu" ( Rom 8, 28), (KBK 391-395).

Marka evaņģēlijā ir ļoti daudz epizodes, kur Jēzus izdzen velnu no apspēsta cilvēka. Daudzi mūsdienu Bībeles plurālistiski liberālās pētniecības nozares eksperti cenšas mazināt Jēzus eksorcizējošo darbību spēku un sekas, norādot, ka Jēzus šos cilvēkus tikai psiholoģiski mierināja, atbrīvoja no psihiskām saslimšanām, ka šie apraksti ir pārspīlēti un ka mūsdienās par velnu un demonu nopietnā un zinātniskā līmenī nav iespējams runāt. Tomēr, ja mēs Bībeles tekstus uztveram tā, kā tos ir vēlējies pats uzrakstītā teksta autors, tad varam redzēt, ka Jēzus darbībā var atsevišķi izšķirt cilvēka dziedināšanu no slimībām un citā vietā atkal atbrīvošanu no ļaunā gara klātbūtnes. Vēl īpašāku šo situāciju padara tas, ka šīs demoniskās būtnes, pavisam citādā, ne paša cilveka balsī komunicē ar Jēzu un izplata sagrozītu un melīgu informāciju, tādējādi sējot apjukumu un neizpratni mācekļos un apkārtējos cilvēkos. Tātad, balstoties uz Bībeles autoritatīvo vēstījumu, sātans, velns, jeb dēmons ir reāli eksistējoša būtne, vai būtņu grupa, kas ir nostājusies pret Dievu, kura nevar kļūt laba un mainīties un kura uzbrūk cilvēkam, jo šis kritušais eņģelis nevar tiešā veidā uzbrukt Dievam, līdz ar to viņš visu savu naidu un ļaunumu izgāž uz cilvēku, kas ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības un ir visas radības kronis.

Kādas ir sātana darbības robežas? Uzraiz jākonstatē, ka Viņa spēka izpausmes nav līdzvērtīgas Dievam, jo sātans ir Dieva radīts un ir tikai eņģelis. Līdz ar to, sātaniskās darbības robežas nosaka pats Dievs un arī velns un elle ir Dieva kontrolē, pat ja ellē nav klātesoša Dieva mīlestība un piedodošā žēlsirdība, kā arī elle ir neatgriezensisks dvēseles stāvoklis, no kura nav izejas. Ļaunais gars ir bezķermeniska garīga būtne, kristušais eņģelis, kurš dažos gadījumos var parādīties cilvēkam arī kādā izskatā. Eņģeli nesaista laika un telpas dimensija, līdz ar to viņš gudrības un intelekta ziņā miljoniem reižu pārspēj mūsu prāta iespējas, tādēļ komunikācija un “spēkošanās” ar šiem demoniskajiem spēkiem kristietim ir kategoriski aizliegta. Cilvēkam nav iespējams uzvarēt velnu, to ir izdarījis Jēzus Kristus, kurš savas dzīves laikā veica desmitiem egzorcismus, bet Jēzus Kristus visvarenākais eksorcisms notika pie krusta Golgātā, kur viņš Lielajā Piektdienā atdeva savu dzīvību par mums, izlēja savas asinis un trešajā dienā Augšāmcēlās un dzīvo mūsu vidū. Mela Gibsona filmā “Kristus Ciešanas” ir ļoti labi parādīta dēmona taktika, attiecībā uz Jēzus personu. Zinām, ka Mels Gibsons, veidojot šo filmu, informāciju smēlās ne tikai no Bībeles, bet arī no svētīgās vizionāres un vācu mistiķes, Annas Katrīnas Emmerikas, Jēzus ciešanu vīzijām un aprakstiem, kurus pierakstīja vācu rakstnieks  Clemens Brentano. Dēmons nevar pilnībā izzināt Dieva plānu un arī mūsu dzīves visas nianses, bet viņš strādā kā “novērotājs” un meklē mūsu vājās vietas un punktus, kuros viņš var mērķēt uz izšaut. Ļaunais sēj apjukumu, labo nosauc par sliktu un slikto par labu. Var novērot tendenci mūsdienās,kad kristietība tiek reducēta tikai kā uz kādu rituālu kopumu vai morāli – ētisku mācību. Bet šie Jēzus veiktie eksorcismi norāda, ka kristietība ir kas vairāk, kā tikai filozofija vai ētiska mācība. Tā ir mācība ar spēku. Ļaunajam garam ir izdevīgi, ka kristietība zaudē savu spēku, izšķist un atšķaidās, tādējādi pārvēršoties par mācību bez satura.

Pēdējos gados ASV filmu industrijas ražotne Holivudā samērā bieži tiražē šausmu filmas, par dažādiem eksorcistiem, kas parāda, ka šī tēma cilvēkus interesē un vienmēr, kad sāk runāt par eksorcismu, tad parādās liela cilvēku interese. Pirms savas Debesīs uzkāpšanas, Jēzus dod saviem mācekļiem pavēli izdzīt ļaunos garus līdz pat tam brīdim, kuru mēs visi gaidām – Viņa otrreizējai atnākšanai. Marka 16, 15-18. “Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli." Tātad Baznīca visus jau vairāk kā 2000 gadus veic šo atbrīvojošo, eksorcizējošo kalpojumu, atbrīvojot cilvēkus no ļaunā gara varas.

Kur primāri cilvēks saņem atbrīvošanu no ļaunā gara? Pirmā reize, kur cilveks tiek eksorcizēts, ir saņemot kristības sakramentu, kad pār kristību kandidātiem tiek nolasīti mazie eksorcizmi, pavēlot ļaunajam garam atstāt cilvēku. Tā ir pirmā reize, kad cilvēks tiek eksorcizēts. Pēc tam arī var teikt, ka katra privāta grēksūdze ir kā sava veida eksorcizms, jo grēka izdarīšana ir padošanās ļaunā gara varai, bet grēku nožēla un izsūdzēšana ir kā pretinde ļaunā gara melīgajai darbībai.

Ir vēl arī lielie eksorcismi, situācijās, kad kāds cilvēks speciāli ir sevi veltījis sātanam un nonācis ciešā ļaunā gara iedarbības sfērā. Katoliskās Baznīcas katehisms, 1673 numurā uzsver, ka “Baznīca publiski un ar autoritāti Jēzus Kristus vārdā lūdz, lai kāda persona vai priekšmets tiktu aizsargāts no ļaunā gara apsēstības un atbrīvots no tās, un to sauc par eksorcismu. Jēzus to praktizēja, un Baznīca no Viņa ir saņēmusi varu un pienākumu veikt eksorcismus. Vienkāršā formā eksorcisms tiek praktizēts Kristības svinēšanā. Svinīgu eksorcismu, ko sauc par "lielo eksorcismu", nevar veikt neviens cits, kā vienīgi priesteris ar bīskapa atļauju. Eksorcisms jāveic piesardzīgi, stingri ievērojot Baznīcas ieviestās normas. Eksorcisms ir vērsts uz to, lai izdzītu velnus vai atbrīvotu no velnu ietekmes, un tas notiek ar garīgo spēku, ko savai Baznīcai uzticējis Jēzus. To nevajag sajaukt ar slimību - īpaši psihisku slimību - gadījumiem, kas attiecas uz medicīnas jomu. Tātad pirms eksorcisma svinēšanas ir svarīgi pārliecināties, ka situācija ir saistīta ar ļaunā gara klātbūtni, nevis ar kādu slimību” Tātad Baznīcā Lielos eksorcismus var veikt tikai speciāla, bīskapa nozīmēta persona, parasti priesteris un ar viņu kopā strādā speciālistu komanda, kurā vienmēr ir klātesoši psihiatri un citu nozaru pārstāvji, lai palīdzētu atpazīt, vai šīs izpausmes nav kādas psihiskas salsimšanas vai kādu citu mentalu problēmu izsauktas.

Bet jāsaka, ka mazo eksorcismu var praktizēt katrs priesteris un ticīgais, kad ir nepieciešams vienkārši aizlūgt par kādu, lai lūgtu fizisku vai garīgu dziedināšanu, vai lai palīdzētu atpazīt, vai cilvēks ir vai nav apsēsts.

Jāapzinās, ka lielākots cilvēks neatrodas tiešā ļaunā gara ietekmē, jo lielākā daļa no mums ir saņēmuši kristības sakramentu un neviens tā īsti pats labprātīgi nevēlas sevi nodot ļaunā gara rīcībā un vadībā. Tāpēc arī tādi lieli apsēstības gadījumi ir ļoti reti. Lielākoties mēs katrs nonākam saskarē ar ļauno tad, kad izvēlamies nepaklausīt Dievam, kad izvēlamies neievērot Dieva dotos 10 baušļus, arī vislielāko Viņa doto Dieva un tuvākā mīlestības bausli. Ļaunais ienāk mūsos tad, kad mēs sākam pakļaut sevi meliem un nepatiesībai. Tādos gadījumos pietiek, ja mēs nožēlojam izdarīto, aizejam uz labu grēksūdzi, izsūdzam savus grēkus, nožēlojam un saņemam grēku piedošanu. Ir gadījumi, kad grēki atstāj mūsos dziļas rētas, nepiedošanas un aizvainojumus. Tad ir nepieciešama aizlūgšana, ko svētīgi praktizē dažādās lūgšanu grupās. Un parasti arī šādās aizlūgšanās un lūgšanu grupās ļoti reti parādās kādas daudz spēcīgākas ļaunā gara apsēstības formas. Šādos gadījumos tad cilvēkam tiek dots padoms doties pie bīskapa speciāli nozīmēta eksorcisata, lai veiktu īpašus aizlūgumus par konkrēto personu. Nebūtu uzreiz labi doties pa tiešo pie eksorcista. Sākumā ir jāuzmeklē sava draudze, garīdznieks, lūgšanu grupa un jāsāk aizlūgt par šo problēmu šādā līmenī. Vizbiežāk uzreiz kļūs skaidrs, ka aizlūgšana, svētības došana, grēksūdze var atrisināt tās problēmas, kas jau ir cilvēka dzīvē. Līdz ar to nebūtu labi eksorcismu pārvērst par tādu kā sensāciju vai šovu. Šī kalpošana Baznīcā pastāv visos laikos un arī mūsdienās ir nepieciešami cilvēki, kuri var aizlūgt par mums, īpašās un specifiskās vajadzībās.

Eksorcisms nav magisks rīks vai formula, ar kuru ļaunais tiek izdzīts. Eksorcisma centrā ir Jēzus nāves un augšāmcelšanās autoritāte, Jēzus ir tas, kura vārds tiek piesaukts. Eksorcismā tiek izmantots Viņa svētdarošais krusts un svētītais ūdens kā sakramentālija. Tiek piesaukta Vissvētākās Jaunavas Marijas, un citu svēto aizbildniecība. Eksorcismā ir ļoti svarīga apsēstā cilvēka līdzdalība, jo eksorcisms tikai palīdz pašam cilvēkam ar savas gribas palīdzību atteikties no ļauna un tieši pats apsēstais cilvēks izdara šo pašu svarīgāko gala lēmumu – es vēlos piederēt tikai Jēzum un vēlos tikai Viņam sekot. Līdz ar to mēs katrs šodien varam uzdot jautājumu sev – kādam garam es sekoju, kādam garam es kalpoju vai piederu?

Lielākais eksorcisms kāds ir pieejams šajā pasaulē ir mīlestība, kas atbrīvo, jo Dievs ir mīlestība. Ļaunumu var uzvarēt tikai ar mīlestību. Nelīdzēs nekādas lūgšanas un aizlūgšanas, ja nevēlēsimies palikt mīlestībā, kas ir vislielākā no Dieva dāvanām. Mīlestības priekšā ļaunais atkāpjas. Apustulis Pāvils vēstulē Korintiešiem, 13.nodaļā uzsver, ka “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs. Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu. Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.

Paliksim Dieva mīlestībā, kas mūs katru atbrīvo no ļaunā!

Svētīgu svētdienu  - Jēzus Augšāmcelšanos dienu vēlot priesteris Ilmārs Tolstovs