Bērnu kristīšana

Piedzimstot ar cilvēcisko dabu, kas ir kritusi un pirmgrēka aptraipīta, arī bērniem ir vajadzīga jaunā piedzimšana Kristībā, lai tie tiktu atbrīvoti no tumsas varas un ievesti Dieva bērnu brīvības valstībā, kurā tiek aicināti visi cilvēki. Pestīšanas žēlastība kā nepelnīta dāvana īpaši izpaužas bērnu kristīšanā. Ja Baznīca un vecāki neļautu bērniem saņemt Kristību tūlīt pēc viņu dzimšanas, tad tie atņemtu viņiem nepārvērtējamo žēlastību kļūt par Dieva bērniem.

Kristiešiem, kuriem ir bērni, jāapzinās, ka šī pieeja atbilst arī viņu lomai kā Dieva uzticētās dzīvības uzturētājiem.

Prakse kristīt mazus bērnus ir Baznīcas tradīcija jau kopš vissenākajiem laikiem. Skaidras liecības par to atrodamas no 2. gadsimta. Taču ļoti iespējams, ka kopš apustuļu sludināšanas sākuma, kad veseli "nami" saņēma Kristību, kristīti tikuši arī bērni.

No Katoliskās Baznīcas katehisma, 1250-1252.

Sal. Tridentas koncils, 5. sesija, Dekr . De peccato originali, 4. kanons: DS 1514.
Sal. Kol 1, 12-14.
Sal. KTK, 867. kanons; ABKK, 686. kanona § 1.
Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 15. un 16. lpp., turpat, 41: AAS 57 (1965), 47. lpp.; tas pats, Past. konst. Gaudium et spes, 48: AAS 58 (1966), no 1067.-1069. lpp.; KTK, 774. kanona § 2 un 1136. kanons.
Sal. Apd 16, 15. 33; 18, 8; 1 Kor 1, 16.
Sal. Ticības Doktrīnas kongregācija, Instr. Pastoralis actio, 4: AAS 72 (1980), 1139. lpp.

Sprediķis Kunga Pasludināšanas svētkos (Mieram tuvu)

Kristus ir Augšāmcēlies! Alleluja, Alleluja! Ir pagājusi Lieldienu oktāva, kurā mēs katrs intensīvi izdzīvojām Kristus Augšāmcelšanās svētkus un to turpināsim darīt līdz pat Vasarsvētkiem. Šodienas liturģiskie lasījumi mūs savdabīgā veidā aizved līdz Ziemassvētku notikumam, kura iesākums ir daudz, daudz agrāk, Pasludināšanas brīdī, kad eņģelis Gabriēls ierodas pie janas ebreju meitenes, vārdā Mirijam (Marija), lai piedāvādu Viņai kļūt par Dieva Māti (Theotokos). Ja skatāmies daudz dziļāk, tad šie notikumi bija risinājušies jau daudz senāk, kad Marija tika ieņemta savas mātes Annas miesās, un tādējādi Jaunava Marija tikai ieņemta bez iedzimtā grēka, tādēļ Vissvētāko Jaunavu Mariju mēs pamatoti saucam par Bezvainīgi Ieņemto. Tomēr, ja skatāmies vēl daudz dziļāk, tad jāpiekrīt Vatikāna II koncila dogmatiskajā konstitūcijā Lumen Gentium teiktajam, ka daudzi Baznīcas tēvi savos sprediķos kopā ar svēto Ireneju labprāt ir apgalvojuši, ka “Ievas nepaklausības sasieto mezglu ir atraisījusi Marijas paklausība. Ko jaunava Ieva ar savu neticību samezgloja, to Jaunava Marija ar savu ticību atraisīja”. Salīdzinādami Mariju un Ievu, viņi Mariju sauca par “visu dzīvo Māti” un bieži vien apgalvoja: “Caur Ievu – nāve, caur Mariju – dzīvība” (LG 56). Jaunavā Marijā mēs ikviens varam ieraudzīt Dieva brīnišķīgā plāna realizāciju, attiecībā uz katru no mums un uz visu pasauli.

Šodien varam uzdot jautājumu, kādēļ šie svētki netiek svinēti tieši 25.martā, jo daudzi no mums jau sen ir pamanījuši atšķirību, ka starp 25.martu un 25.decembri ir tieši deviņi mēneši, tapat kā starp 8.decembri un 8.septembri. Baznīcas Liturģijā nekas nenotiek tāpat vien un katriem liturģiskajiem svētkiem un darbībām ir sava īpašā nozīme. Jau pirmajos gadsimtos bija lieli strīdi par Lieldienu datuma noteikšanu. Joprojām starp katoļu un pareizticīgo Baznīcu ir Lieldienu svinēšanas datumu neatbilstības. Šajās pārdomās nerisināšu šo jautajumu, bet skaidrs, ka Lieldienu datums netiek svinēts kādā notiektā mēnesī un dienā. Kā norāda Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents, baznīcas vēstures doktors, katoļu priesteris Andris Priede, tad par Lieldienu datumu agrīnā baznīca vienojās 325. gadā Nīkajas koncilā. Datumu tiešām nosaka, ņemot vērā astronomiskos procesus, – pirmajā pavasara pilnmēnesim sekojošajā svētdienā, tātad izmantojot gan saules, gan mēness kalendāru. Ja par pavasara sākumu pieņem saulstāvjus, ko identificē ar 21. martu, tad agrākais iespējamais Lieldienu datums var būt 22. marts, vēlākais – 25. aprīlis. Līdz Nīkajas koncilam atsevišķos Romas impērijas novados Lieldienas varēja svinēt kopā ar ebreju Lieldienām, bet ebreju Lieldienas nekad nevar būt nedēļas pirmajā dienā – svētdienā, tāpēc baznīctēvi izšķīrās par labu nosacījumam, ka Jēzus augšāmcelšanās saistās ar nedēļas pirmo dienu un kas ir pamatā kristiešu tradīcijai, katru nedēļu kā svinamo dienu atzīmēt svētdienu (no: www.la.lv).

Tātad Lieldienas katru gadu tiek svinētas citā laikā un arī svētki, kas tiek svinēti nemainīgajos datumos tiek pakārtoti šiem pašiem svarīgākajiem mūsu ticības svētkiem. Lielā Gavēņa sākums – Pelnu Trešdiena, Kunga Debeskāpšanas svētki, Vasarsvētki ir tieši saistīti un atkarīgi no Lieldienu datuma. Lielā nedēļa, kas sākas ar Palmu, jeb Pūpolu svētdienu nepieļauj nekādu citu svinību svinēšanu, kā arī nedēļa, pēc Kristus Augšāmcelšanās svētkiem, kas tiek saukta par Lieldienu Oktāvu un tiek svinēta kā viena vienīga Lieldienu diena. Līdz ar to , ja 25.marta Kunga Pasludināšana svētki iekrīt Lielajā nedēļā, vai Lieldienu Oktāvā, tad tie tiek pārcelti uz nākamo pirmdienu pēc Lieldienu oktāvas. Līdzīgi notiek arī ar citiem svētkiem, kuri vienlaicīgi iekrīt vienā dienā. Tad svētki, kuru liturģiskais “rangs” ir augstāks, “pabīda” zemāka ranga svētkus uz citu dienu.

Daudzi no jums jautās, kādēļ šādas “spēlītes”? Kas visu to spēj līdz galam saprast un kāpēc tas ir vajadzīgs? Jāsaka, ka liturģiskais gads, kurš sākas ar Adventa laika pirmo svētidenu un noslēdzas ar Kristus Karaļa svētkiem ir kā noslēgts kopums, kurā mēs svinām Jēzus Kristus Iemiesošanās, dzīves, nāves un Augšāmcelšanās noslēpumu. Tas ir kā viens vienīgs noslēpums, ko mēs izdzīvojam dažādās liturģiskajās svinībās. Līdz ar to, katriem svētkiem, vai tie būtu kā lieli svētki vai tikai piemiņas diena, ir būtiska nozīme, kas palīdz mums katram izdzīvot vienu vienīgo Kristus Pestīšanas noslēpumu. Baznīcas liturģijā nav nenozīmīgu lietu. Katram no šiem svētkiem, liturģiskajiem žestiem, simboliem un zīmēm ir sava vieta un svarīga nozīme, kas palīdz mums padziļināt savu izpratni par Kristus vienīgo un neatkārtojamo Lieldienu noslēpumu. Jo katri svētki izriet no Kunga Jēzus Pashas un arī ved uz to.

Kanonisko Tiesību kodekss nosaka, ka katram katoļticīgajam, vēl bez katras svētdienas ir obligāti jāpiedalās un jāsvin desmit obligātie svētki. Ir ieteicams šajās dienās atturēties no smagu darbu veikšanas, bet tā kā Latvija nav katoļticīga zeme, vairākuma iedzīvotāju ziņā, un daudzas no šīm dienām nav oficiālas valsts brīvdienas, ja šajā dienā ir jāstrādā, tad tas nav smags, nāvīgs grēks. Kādi tad ir šie desmit obligāti svināmie svētki? 25.decembris, mūsu Kunga Jēzus Kristus dzimšanas svētki, 1.janvāris, Vissvētākās Jaunavas Marijas – Dieva Mātes svētki, 6.janvāris, Kunga parādīšanās svētki jeb Epifānija, 19.marts, svētā Jāzepa diena, Kunga debeskāpšanas svētki, Vissvētā Sakramenta svētki (Corpus Christi), 29.jūnijs, svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētki, 15.augusts, Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki, 1.novembris, Visu svēto diena, 8.decembris, Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas svētki.” (KTK, 1246. kanona § 1, KBK 2177).

Noslēgumā varam apzināties, ka Pasludināšanas notikums ir vērsts arī uz katru no mums, jo pateicoties Baznīcas dzīvajai liturģijai, mēs katrs, līdzīgi kā Vissvētākā Jaunava Marija, vienojoties kopā ar psalmistu varam teikt: Lūk, es nāku pildīt Dieva gribu, lūk es esmu Kunga kalps/kalpone. Man šķiet, ka ir vērts pacīnīties, lai katru svētdienu būtu baznīcā, būtu svētajā Misē. Bet vēl vairāk! Ir vērts pacīnīties, lai būtu baznīcā arī šajos desmit, obligāti svināmajos svētkos. Jo šie svētki nav domāti, lai mūs mocītu vai atņemtu mūsu dārgo laiku, jau tā piesātinātajā un aizņemtajā ikdienā. Tieši otrādi. Piedaloties šajos svētkos, mēs daudz dziļāk un spēcīgāk varam iegremdēties Jēzus nāves un Augšāmcelšanās noslēpumā. Citādi sanāks kā tam “ZL” (Ziemassvētku-Lieldienu) katolim, kurš man uzdeva jautājumu, kāpēc dievnamā katru reizi ir egles un Ziemassvētku rotājums? Vai nevarētu kaut ko pamainīt? Dievs vēlas lai maināmies mēs un arī liturģija ir vērsta uz to, lai pakāpeniski, solīti pa solītim mēs pietuvotos šim līdz galam neizsakāmajam Noslēpumam, kurš ir nācis mūsu visū, tapis Miesa un mājo mūsos un starp mums.

Lai mums visiem ir spēks slavēt Jēzu un līksmot par Kunga Augšamcelšanos līdz pat Vasarsvētkiem un patiesībā – visu savu dzīvi.

 

Sērošanas nozīme

 Ingrīda Lisenkova

Sērošanā vieta jāatstāj Dievam, kas ir Alfa un Omega

 Saruna ar priesteri Ilmāru Tolstovu par sērošanas garīgo pusi. Intervija publicēta izdevumā "Katoļu Baznīcas Vēstnesis" 

 Gribu ar tevi runāt par sērām tādā plašākā nozīmē. Piemēram, saka, ka arī pandēmijas rezultātā cilvēki piedzīvojuši sēras par zaudēto sociālo dzīvi. Tāpat sēras izraisījis Ukrainas karš vai A. Navaļnija nāve. Kā tu saproti, kas ir sēras un kā ar tām tikt galā?

Sēras varam uzlūkot no psiholoģiskā un no garīgā viedokļa. Psiholoģijā ir skaidri nodefinēts – sēras rodas tad, ja ir izveidojusies spēcīga psihoemocionāla pieķeršanās, īpaši pašiem tuvākiem cilvēkiem un mēs tos zaudējam. Visdziļākās sēras ir tad, ja mūžībā aiziet vistuvākie radinieki – tēvs, māte, vīrs, sieva, bērni. Bet sēras var būt arī tad, kad piemēram, kādu draudzes prāvestu pārceļ uz citu draudzi. Sēras ir arī par nozagtu mašīnu, ja tai esam pārak pieķērušies Covid-19 pandēmija arī emocionāli radīja sēras tai ziņā, ka bija pieķeršanās ērtai dzīvei un varbūt pirms nekad nebija domāts, kā būtu, ja tas zustu. Lielākoties ļoti lielas sēras ir tajos gadījumos, kad nemaz nepieļāvām iespēju, ka mūsu tuviniekus mums varētu atņemt, ka kaut ko tuvu vai mīļu varam zaudēt Esmu ievērojis, ka bērēs, kur izvada cilvēku, kurš ilgstoši bija piesiets gultai, sēras daļēji jau ir izsērotas pirms cilvēka aiziešanas. Viņš ir emocionāli atlaists, tuvinieki pieņēmuši, ka cilvēks aizies, un bērēs tad nav milzīgu sēru. Taču, kad ir traģiska avārija un viss notiek pēkšņi, tad sēras ir milzīgas un dziļas Neviens jau negaidīja arī Covid-19 pandēmiju, negatavojās, ka tā būs ar tādām sekām. Tāpat karu Ukrainā vai Svētajā Zemē neviens tā īsti negaidīja.

Sēru intensitāte ir ļoti atkarīga no tā, cik spēcīga bija emocionālā saite ar konkrēto cilvēku vai lietu un cik straujš ir zaudējums un cik sagatavoti ta mēs esam. Kaut kādā ziņā ir jādomā par to, ka tas, kas man ļoti dārgs, vienā mirklī var tikt atņemts.

 Bet diez vai Baznīca aicina neveidot ciešas attiecības, lai izvairītos no sērām.

Kunga Pasludināšanas svētki


 

Pārdomas par eksistenciāliem jautājumiem

 

Ko katolim darīt Lieldienu laikā līdz Vasarsvētkiem?

Ir sagaidītas Lieldienas! Kristus ir augšāmcēlies! Bet ko darīt pēc Lieldienām? Ir paradokss, ka mēs 40 dienas, sākot no Pelnu trešdienas, intensīvi izdzīvojam gavēņa laiku, gavējam, dziedam gavēņa dziesmas, ejam krustaceļu, u.t.t. Bet pēc Lieldienām vairs neapceram Jēzus dzīvi pēc Augšāmcelšanās. Tomēr Baznīca piedāvā dažus garīgos akcentus, kas palīdz arī šo laiku intensīvi izdzīvot:

1. Krustaceļa vietā ir iespēja iziet Gaismas ceļu, ar vairākām stacijām, apcerot Jēzus dzīvi pēc augšāmcelšanās līdz debesīs uzkāpšanai.

2. 40 dienas pēc Kristus Augšāmcelšanās svētkiem svinam Jēzus debeskāpšanas svētkus un 50 dienā pēc Lieldienām ir Vasarsvētki - Svētā Gara nosūtīšanas svētki.

3. Ir ieteicams šajā laikā līdz Vasarsvētkiem izlasīt Bībeles Apustuļu darbu grāmatu, kas tiek saukta arī par "Piekto, Svētā Gara Evaņģēliju".

4. Līdz Vasarssvētkiem sveicinam viens otru ar vārdiem: "Kristus ir augšāmcēlies!" Un atbildam: "Patiesi Augšāmcēlies!"

5. Lūgšanas "Kunga eņģelis" vietā lūdzamies lūgšanu "Debess Karaliene" (arī bērēs)

DEBESS KARALIENE (Lieldienu laikā)

Debess Karaliene, līksmojies, alleluja:
Tas, ko Tu kā bērnu nesi, alleluja,
Augšām cēlies ir, kā teicis, alleluja.
Lūdz Dievu par mums, alleluja.

P. Priecājies un līksmojies, Jaunava Marija, alleluja.
V. Jo Kungs ir patiesi augšāmcēlies, alleluja.

Lūgsimies. Dievs, Tev ir labpaticis ar sava Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanos iepriecināt pasauli: mēs Tevi lūdzam, aizbilstot Viņa Mātei Jaunavai Marijai, ļauj mums iemantot mūžīgās dzīves priekus. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Amen.

Regina Coeli, laetare, alleluia:
Quia quem meruisti portare. alleluia,
Resurrexit, sicut dixit, alleluia,
Ora pro nobis Deum, alleluia.