Kristus ir Augšāmcēlies! Alleluja, Alleluja! Ir pagājusi Lieldienu oktāva,
kurā mēs katrs intensīvi izdzīvojām Kristus Augšāmcelšanās svētkus un to
turpināsim darīt līdz pat Vasarsvētkiem. Šodienas liturģiskie lasījumi mūs
savdabīgā veidā aizved līdz Ziemassvētku notikumam, kura iesākums ir daudz,
daudz agrāk, Pasludināšanas brīdī, kad eņģelis Gabriēls ierodas pie janas
ebreju meitenes, vārdā Mirijam (Marija), lai piedāvādu Viņai kļūt par Dieva
Māti (Theotokos). Ja skatāmies daudz
dziļāk, tad šie notikumi bija risinājušies jau daudz senāk, kad Marija tika
ieņemta savas mātes Annas miesās, un tādējādi Jaunava Marija tikai ieņemta bez
iedzimtā grēka, tādēļ Vissvētāko Jaunavu Mariju mēs pamatoti saucam par
Bezvainīgi Ieņemto. Tomēr, ja skatāmies vēl daudz dziļāk, tad jāpiekrīt Vatikāna
II koncila dogmatiskajā konstitūcijā Lumen
Gentium teiktajam, ka daudzi Baznīcas tēvi savos sprediķos kopā ar svēto Ireneju
labprāt ir apgalvojuši, ka “Ievas nepaklausības sasieto mezglu ir atraisījusi
Marijas paklausība. Ko jaunava Ieva ar savu neticību samezgloja, to Jaunava
Marija ar savu ticību atraisīja”. Salīdzinādami Mariju un Ievu, viņi Mariju
sauca par “visu dzīvo Māti” un bieži vien apgalvoja: “Caur Ievu – nāve,
caur Mariju – dzīvība” (LG 56). Jaunavā Marijā mēs ikviens varam ieraudzīt
Dieva brīnišķīgā plāna realizāciju, attiecībā uz katru no mums un uz visu
pasauli.
Šodien varam uzdot jautājumu, kādēļ šie svētki netiek svinēti tieši
25.martā, jo daudzi no mums jau sen ir pamanījuši atšķirību, ka starp 25.martu
un 25.decembri ir tieši deviņi mēneši, tapat kā starp 8.decembri un
8.septembri. Baznīcas Liturģijā nekas nenotiek tāpat vien un katriem
liturģiskajiem svētkiem un darbībām ir sava īpašā nozīme. Jau pirmajos gadsimtos
bija lieli strīdi par Lieldienu datuma noteikšanu. Joprojām starp katoļu un
pareizticīgo Baznīcu ir Lieldienu svinēšanas datumu neatbilstības. Šajās
pārdomās nerisināšu šo jautajumu, bet skaidrs, ka Lieldienu datums netiek
svinēts kādā notiektā mēnesī un dienā. Kā norāda Latvijas Universitātes Teoloģijas
fakultātes docents, baznīcas vēstures doktors, katoļu priesteris Andris Priede,
tad par Lieldienu datumu agrīnā baznīca vienojās 325. gadā Nīkajas
koncilā. Datumu tiešām nosaka, ņemot vērā astronomiskos procesus, –
pirmajā pavasara pilnmēnesim sekojošajā svētdienā, tātad izmantojot gan saules,
gan mēness kalendāru. Ja par pavasara sākumu pieņem saulstāvjus, ko identificē
ar 21. martu, tad agrākais iespējamais
Lieldienu datums var būt 22. marts, vēlākais – 25. aprīlis. Līdz
Nīkajas koncilam atsevišķos Romas impērijas novados Lieldienas varēja svinēt
kopā ar ebreju Lieldienām, bet ebreju Lieldienas nekad nevar būt nedēļas
pirmajā dienā – svētdienā, tāpēc baznīctēvi izšķīrās par labu nosacījumam,
ka Jēzus augšāmcelšanās saistās ar nedēļas pirmo dienu un kas ir pamatā
kristiešu tradīcijai, katru nedēļu kā svinamo dienu atzīmēt svētdienu (no:
www.la.lv).
Tātad
Lieldienas katru gadu tiek svinētas citā laikā un arī svētki, kas tiek svinēti
nemainīgajos datumos tiek pakārtoti šiem pašiem svarīgākajiem mūsu ticības
svētkiem. Lielā Gavēņa sākums – Pelnu Trešdiena, Kunga Debeskāpšanas svētki,
Vasarsvētki ir tieši saistīti un atkarīgi no Lieldienu datuma. Lielā nedēļa,
kas sākas ar Palmu, jeb Pūpolu svētdienu nepieļauj nekādu citu svinību
svinēšanu, kā arī nedēļa, pēc Kristus Augšāmcelšanās svētkiem, kas tiek saukta
par Lieldienu Oktāvu un tiek svinēta kā viena vienīga Lieldienu diena. Līdz ar
to , ja 25.marta Kunga Pasludināšana svētki iekrīt Lielajā nedēļā, vai
Lieldienu Oktāvā, tad tie tiek pārcelti uz nākamo pirmdienu pēc Lieldienu
oktāvas. Līdzīgi notiek arī ar citiem svētkiem, kuri vienlaicīgi iekrīt vienā
dienā. Tad svētki, kuru liturģiskais “rangs” ir augstāks, “pabīda” zemāka ranga
svētkus uz citu dienu.
Daudzi
no jums jautās, kādēļ šādas “spēlītes”? Kas visu to spēj līdz galam saprast un
kāpēc tas ir vajadzīgs? Jāsaka, ka liturģiskais gads, kurš sākas ar Adventa
laika pirmo svētidenu un noslēdzas ar Kristus Karaļa svētkiem ir kā noslēgts
kopums, kurā mēs svinām Jēzus Kristus Iemiesošanās, dzīves, nāves un Augšāmcelšanās
noslēpumu. Tas ir kā viens vienīgs noslēpums, ko mēs izdzīvojam dažādās
liturģiskajās svinībās. Līdz ar to, katriem svētkiem, vai tie būtu kā lieli
svētki vai tikai piemiņas diena, ir būtiska nozīme, kas palīdz mums katram
izdzīvot vienu vienīgo Kristus Pestīšanas noslēpumu. Baznīcas liturģijā nav
nenozīmīgu lietu. Katram no šiem svētkiem, liturģiskajiem žestiem, simboliem un
zīmēm ir sava vieta un svarīga nozīme, kas palīdz mums padziļināt savu izpratni
par Kristus vienīgo un neatkārtojamo Lieldienu noslēpumu. Jo katri svētki
izriet no Kunga Jēzus Pashas un arī ved uz to.
Kanonisko
Tiesību kodekss nosaka, ka katram katoļticīgajam, vēl bez katras svētdienas ir
obligāti jāpiedalās un jāsvin desmit obligātie svētki. Ir ieteicams šajās
dienās atturēties no smagu darbu veikšanas, bet tā kā Latvija nav katoļticīga
zeme, vairākuma iedzīvotāju ziņā, un daudzas no šīm dienām nav oficiālas valsts
brīvdienas, ja šajā dienā ir jāstrādā, tad tas nav smags, nāvīgs grēks. Kādi tad
ir šie desmit obligāti svināmie svētki? 25.decembris, mūsu Kunga Jēzus
Kristus dzimšanas svētki, 1.janvāris, Vissvētākās Jaunavas Marijas – Dieva
Mātes svētki, 6.janvāris, Kunga parādīšanās svētki jeb Epifānija, 19.marts, svētā
Jāzepa diena, Kunga debeskāpšanas svētki, Vissvētā Sakramenta svētki (Corpus
Christi), 29.jūnijs, svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētki, 15.augusts, Jaunavas
Marijas Debesīs uzņemšanas svētki, 1.novembris, Visu svēto diena, 8.decembris, Jaunavas
Marijas Bezvainīgās ieņemšanas svētki.” (KTK, 1246. kanona § 1, KBK 2177).
Noslēgumā
varam apzināties, ka Pasludināšanas notikums ir vērsts arī uz katru no mums, jo
pateicoties Baznīcas dzīvajai liturģijai, mēs katrs, līdzīgi kā Vissvētākā
Jaunava Marija, vienojoties kopā ar psalmistu varam teikt: Lūk, es nāku pildīt
Dieva gribu, lūk es esmu Kunga kalps/kalpone. Man šķiet, ka ir vērts
pacīnīties, lai katru svētdienu būtu baznīcā, būtu svētajā Misē. Bet vēl
vairāk! Ir vērts pacīnīties, lai būtu baznīcā arī šajos desmit, obligāti
svināmajos svētkos. Jo šie svētki nav domāti, lai mūs mocītu vai atņemtu mūsu
dārgo laiku, jau tā piesātinātajā un aizņemtajā ikdienā. Tieši otrādi.
Piedaloties šajos svētkos, mēs daudz dziļāk un spēcīgāk varam iegremdēties
Jēzus nāves un Augšāmcelšanās noslēpumā. Citādi sanāks kā tam “ZL”
(Ziemassvētku-Lieldienu) katolim, kurš man uzdeva jautājumu, kāpēc dievnamā
katru reizi ir egles un Ziemassvētku rotājums? Vai nevarētu kaut ko pamainīt?
Dievs vēlas lai maināmies mēs un arī liturģija ir vērsta uz to, lai
pakāpeniski, solīti pa solītim mēs pietuvotos šim līdz galam neizsakāmajam
Noslēpumam, kurš ir nācis mūsu visū, tapis Miesa un mājo mūsos un starp mums.
Lai mums
visiem ir spēks slavēt Jēzu un līksmot par Kunga Augšamcelšanos līdz pat
Vasarsvētkiem un patiesībā – visu savu dzīvi.