Sērošanas nozīme

 Ingrīda Lisenkova

Sērošanā vieta jāatstāj Dievam, kas ir Alfa un Omega

 Saruna ar priesteri Ilmāru Tolstovu par sērošanas garīgo pusi. Intervija publicēta izdevumā "Katoļu Baznīcas Vēstnesis" 

 Gribu ar tevi runāt par sērām tādā plašākā nozīmē. Piemēram, saka, ka arī pandēmijas rezultātā cilvēki piedzīvojuši sēras par zaudēto sociālo dzīvi. Tāpat sēras izraisījis Ukrainas karš vai A. Navaļnija nāve. Kā tu saproti, kas ir sēras un kā ar tām tikt galā?

Sēras varam uzlūkot no psiholoģiskā un no garīgā viedokļa. Psiholoģijā ir skaidri nodefinēts – sēras rodas tad, ja ir izveidojusies spēcīga psihoemocionāla pieķeršanās, īpaši pašiem tuvākiem cilvēkiem un mēs tos zaudējam. Visdziļākās sēras ir tad, ja mūžībā aiziet vistuvākie radinieki – tēvs, māte, vīrs, sieva, bērni. Bet sēras var būt arī tad, kad piemēram, kādu draudzes prāvestu pārceļ uz citu draudzi. Sēras ir arī par nozagtu mašīnu, ja tai esam pārak pieķērušies Covid-19 pandēmija arī emocionāli radīja sēras tai ziņā, ka bija pieķeršanās ērtai dzīvei un varbūt pirms nekad nebija domāts, kā būtu, ja tas zustu. Lielākoties ļoti lielas sēras ir tajos gadījumos, kad nemaz nepieļāvām iespēju, ka mūsu tuviniekus mums varētu atņemt, ka kaut ko tuvu vai mīļu varam zaudēt Esmu ievērojis, ka bērēs, kur izvada cilvēku, kurš ilgstoši bija piesiets gultai, sēras daļēji jau ir izsērotas pirms cilvēka aiziešanas. Viņš ir emocionāli atlaists, tuvinieki pieņēmuši, ka cilvēks aizies, un bērēs tad nav milzīgu sēru. Taču, kad ir traģiska avārija un viss notiek pēkšņi, tad sēras ir milzīgas un dziļas Neviens jau negaidīja arī Covid-19 pandēmiju, negatavojās, ka tā būs ar tādām sekām. Tāpat karu Ukrainā vai Svētajā Zemē neviens tā īsti negaidīja.

Sēru intensitāte ir ļoti atkarīga no tā, cik spēcīga bija emocionālā saite ar konkrēto cilvēku vai lietu un cik straujš ir zaudējums un cik sagatavoti ta mēs esam. Kaut kādā ziņā ir jādomā par to, ka tas, kas man ļoti dārgs, vienā mirklī var tikt atņemts.

 Bet diez vai Baznīca aicina neveidot ciešas attiecības, lai izvairītos no sērām.

Šeit mēs pārejam no psiholoģiskās sfēras uz garīgo. Garīgā sfēra māca to, ka mēs šai pasaulē esam tikai ciemiņi un uz kādu laiku. To dzirdam Jēzus vārdos: „Nepiemērojieties šai pasaulei,” „Ja kāds grib man sekot, lai atstāj visu, savu māti un tēvu un seko man,” vai „Lai mirušie apglabā savus mirušos.” Tas izklausās briesmīgi, taču visi šie teksti norāda uz to, ka mums ir jābūt iekšējai garīgai brīvībai, kas neizslēdz to, ka pieķeramies arī emocionāli kādām no šīs pasaules realitātēm. Tomēr garīgā pasaule aicina apzināties, ka zaudējums var notikt, māja var nodegt, mums var kaut ko nozagt, viss var pazust. Garīgā dzīve mums sniedz apziņu, ka šajā pasaulē esam tikai ceļinieki.

Taču tas viss ir tikai informatīvā līmenī. Cits ir performatīvais līmenis.

 Kas ir performatīvais līmenis?

Pāvests Benedikts XVI, īpaši savā enciklikā Spe Salvi (2007) runā par to, ka ir informatīva ticība un performatīva, t.i. darbīga ticība. Viens ir, kad es informatīvi deklarēju, ka ticu. Labs piemērs šeit ir apustulis Pēteris, kurš Lielajā ceturtdienā teica, ka ies nāvē, bet jau nākamajā brīdī atklājās, ka tas ir bijis tikai deklaratīvs paziņojums. Kad tiekam konfrontēti, kad piedzīvojam reālu zaudējumu, tad arī parādās, cik iekšēji brīvi mēs esam. Es neprasu Dievam, lai Viņš mani tā pārbauda, bet visi mani dzīves pārbaudījumi ir atklājuši, cik maz tomēr esmu ticējis tam, ka „Dievs deva, Dievs ņēma,” kā to Ījabs teica.

 Taču Jēzus, piemēram, raudāja par Lācara nāvi. Vai tas nozīmē, ka Viņš emocionāli nebija brīvs, nebija atlaidis?

Asaras, sēras ir nepieciešamas. Tad, kad mēs zaudējam, tīri emocionāli mums tās pat ir vajadzīgas, lai izsērotu. Tāpēc garīgais līmenis, uz kuru mūs aicina Jēzus, nenozīmē, ka mums jāatsakās no emocijām, sērām un arī emocionālas pieķeršanās. Emocionāla pieķeršanās ir un būs ir pat nepieciešama Vēl vairāk, ja es sāktu domāt – neveidošu dziļas emocionālas attiecības, lai pēc tam, kad šis cilvēks tiks atņemts, nepārdzīvotu, tad tas ir nepareizi. Ir vajadzīga emocionāla tuvība, pieķeršanās, jo, ja nav pieķeršanās, tad nav arī dziļu attiecību. Bez tādām dziļām attiecībām es nevarēšu ne ar vienu sadraudzēties. Tāpēc, protams, ka es pārdzīvošu, kad šo cilvēku, kas man dārgs, pazaudēšu. Ja tā nebūtu, es būtu robots. Arī es kā priesteris draudzējos, veidoju attiecības ar draudzes locekļiem, lai gan nezinu, cik ilgi te būšu. Es eju ar pilnu sirdi un veidoju attiecības, pat ja apzinos, ka tad, kad mani pārcels, būs asaras.

 Tātad tur ir smalka robeža – jāsēro, bet jābūt iekšēji brīvam?

Ja sēras būs piesātinātas ar garīgo dzīvi un attiecībām ar Kristu, tad tās nekad nebūs destruktīvas, iznīcinošas

 Kādas ir destruktīvas sēras?

Tādas, kas ved uz pašnāvības domām, uz sevis iznīcināšanu. Kad cilvēkam nav ticības Dievam, viņš dziļu sēru laikā var pat izdarīt sev galu, jo pazaudē dzīves jēgu, ir sajūta, ka visdārgākais ir atņemts un nav jēgas vairs tālāk dzīvot. Es domāju, ka emocionālās pieķeršanās, kas veidojas bez garīgās dzīves, bez attiecībām ar Dievu var pārvērsties elkdievībā, jo tad mēs Dieva vietā sākam likt kādu tuvinieku, vai kādu lietu, kam pieķeramies un sakam dievināt. Piemēram, vīrs un sieva var kļūt viens otram par elku. Un kad viens no viņiem zaudē otru – man ir bijuši gadījumi, kad tas noved pie pašnāvības, jo ir zudusi visa dzīves jēga. Ja visa tavas jēga ir bijusi tikai tas otrs cilvēks, kuram esi pieķēries, ja nav Dievs, kā atskaites punkts manā dzīvē tad tās attiecības ir bijušas tikai cilvēciskā līmenī, bez dziļāka satura un jēgas. Taču mēs nevaram Dieva vietā likt kādu radību uz šīs zemes, jo ir tikai viena persona – Jēzus Kristus –, ar kuru jāveido garīgas attiecības, kuru pielūdzam, kuram sekojam. Pārējais viss ir tam pakārtots. Vispirms ir Dievs un tad otrs laulātais draugs un bērns, nevis laulātais draugs, bērns un tad ceturtajā vai piektajā vietā Dieviņš.

 Kā garīgi sērot, lai tas nav destruktīvi?

Ir jāizsēro psiholoģiski, bet sērošanā jāatstāj vieta Dievam, kurš ir Alfa un Omega. Ticīgs cilvēks apzinās, pat ja viņam ir emocionāli smagi, ja viņš raud, jūtas atstāts, zeme zem kājām grīļojas, tomēr apzinās, ka ir kāds, no kura viņš nāk un pie kura dodas. Šādā situācija ir svarīgs otra cilvēka atbalsts, stiprinājums, un labi, ja šāds cilvēks ir ticīgs, no draudzes, jo tad ir vieglāk, jo abiem ir viena vērtību sistēma, atskaites punkts – Dievs. Un viņam vienmēr ir iespēja aiziet uz baznīcu un sēras izlikt altāra priekšā, Jēzum izraudāties uz pleca. Viņš nav viens. Viņš var arī ar Dievu pastrīdēties, var Jēzum jautāt, kāpēc tā notika – kāpēc notika tāda traģēdija, kāpēc nodega māja vai aizgāja bojā tuvs jauns cilvēks. Kāpēc tā notika, ko Tu ar to domā? Un tas jau ir process, kur ir iesaistītas attiecības ar Dievu. Tas ir dziļāks process. Emocionālās sēras paliek un tām ir jābūt. Nevajadzētu ticīgam cilvēkam teikt: Beidz raudāt, tev taču ir Jēzus! Saņemies, saņemies! Skaiti rožukroni! Tā nē! Izraudi, izsēro, staigā ar melnu apģērbu, neaiztiec mirušā mantas 40 dienas. Pareizticīgie uzskata, ka 40 dienas mirušā cilvēka dvēsele staigā pa šo zemi. Manuprāt, tas ir senais sēru laiks, gudrība neaiztikt mirušā cilvēka mantas, lai dotu izdzīvot sēras, nevis visu uzreiz notīrīt.

 Sēras piedzīvojam arī Baznīcas kontekstā. Par ko, tavuprāt, visbiežāk sēro baznīcas cilvēki? Tu minēji kā piemēru to, ka priesteri pārceļ uz citu draudzi, bet kas vēl tev nāk prātā?

Bieži vien sēras var iezagties par to, ka pirms Covid-19 pandēmijas baznīca bija pilnāka, bet tagad tukšāka. Latgalē esmu redzējis tādas sēras, ka visi jaunie ir izbraukuši, vecie apmiruši, nav vairs kam pat karogu procesijā nest. Tāda sēru noskaņa. Kādreiz arī, protams, vilšanās, kad priesteris nedara tā, kā gribētos, kad, piemēram, tiek nomainīts altāris, svētbilde. Cilvēks tad dzīvo sērās, ka tā vairs nav, jo bija emocionāli pieķēries. No otras puses baznīcā tomēr ir šī cerības nots, ka Dievs ir tam visam pāri. Es pat domāju, ka baznīcai vajadzētu būt vietai, kur cilvēks var izdzīvot sēras ar cerību. Daudzos gadījumos šāda pieķeršanās draudzē var līdzināties elkdievībai, kad Dieva vietā esmu ielicis garīdznieku vai draudzes iekārtojumu, vai kaut vai pārpildītu baznīcu. Man ir bijis elks, ka īsta, stipra draudze ir tad, kad tā ir pilna līdz malām. Bet ja esmu dziļāk ticībā, tad apzinos, ka arī 3-4 cilvēki ir baznīca. Atkal jautājums, kam es ticu, uz ko balstu savu cerību. Šādas sēras izriet no tā, ka savu ticību esmu balstījis šādos priekštatos. Vai uz dievnamu eju, lai redzētu uzvarošu un augošu draudzi, vai esmu gatavs iet arīuz draudzi, ja tā kļūst tukšāka un šķietami “vājāka”?

Man ļoti palīdzēja tas, ka man kā jaunam Ogres draudzes vikāram Lieldienās dievkalpojumu vajadzēja svinēt Mazozolu pagasta pārvaldē sekretāres kabinetā uz galda, kur piedalījās divi cilvēki. Un tas man bija vissvinīgākais Lieldienu dievkalpojums. Vai arī trīs studijās Ļubļinā pavadītie gadi, kad Svēto Misi svinēju mazā semināra kapelā, kas bija paredzēta profesoriem un kur nebija neviena cilvēka. Pēc visiem Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles pūļiem tas ļāva saprast, kas ir manas kalpošanas un ticības pamatā, ka es varu mierīgi dzīvot bez draudzes locekļiem un būt ticīgs, kalpot kā priesteris. Dažreiz ir vērts, ka draudzēm ir kādi satricinājumi, pārceļ mīļoto priesteri, par kuru visi sēro, bet tas atklāj, ka varbūt akcenti nav bijuši pareizi.

 

Gavēņa laikā Baznīca mudina apcerēt Kristus Krustaceļu. Kāpēc vajadzīgs kaut kas tik sērīgs?

Es domāju, ka Krustaceļa apcere ir nepieciešama, lai mēs ieietu kristīgās dzīves un apziņas realitātē. Tas nav tik daudz saistīts ar sērām, cik ar to, lai mēs iepazītu Jēzu un izdzīvotu Viņa dzīvi visā tās pilnībā un  autentiskumā. Šādi Baznīca akceptē, ka Jēzus ir gājis ciešanu ceļu. Krustaceļa apceres mērķis nav modināt reliģiskas raudu jūtas vai ieraudināt, bet gan nākamajām paaudzēm atgādināt, ka tāds fakts ir noticis. Ja mēs neapcerētu Kristus ciešanas, tad cilvēkiem liktos, ka tā ir tāda ļoti tāla vēsturiska lieta, kurai ar šodienu nav nekāda sakara. Liturģijas mērķis vispār ir aktualizēt senos notikumus ar domu, ka caur šo aktualizāciju (anamnesis) tie kļūst klātesoši. Krustaceļā mēs ne tikai apceram vēsturisku notikumu, apraudam, kā tas kādreiz ir bijis, bet caur dziedājumiem, meditācijām tiekam ievesti notikumu epicentrā tā, it kā tie notiktu šodien.

 Kāpēc to vajag?

Lai mēs nedzīvotu ilūzijās. Lai kristīgā ticība nekļūtu iluzora. Jo vienmēr pastāv risks, ka konkrētais gadsimts uzspiedīs savu nospiedumu un kristīgā ticība tiks aizvirzīta no tās būtības. Ka kristīgo dzīvi uztversim tika kā tādu “laimes kultu” vai “labklājības Evaņģēliju”, kur nav vietas neveiksmēm un slimībam. Ka Dievs ir tikai tas, kurš dod, bet nekādā gadījumā nevar mums dot kādas nelaimes vai bēdas.

 Kā šī manis aizvešana uz turieni, kur Kristus cieš, palīdz aktualizēt manu kristīgo ticību?

Tāpēc, ka pēc Krustaceļa seko augšāmcelšanās. Taču, ja es neapceru Kristus ciešanas, tad man var šķist, ka Jēzus nāve ir fiktīva vai Viņš bija tikai aizmidzis, kā to uzskata musulmaņi vai liberālie teologi, kas apgalvo, ka Jēzus tā pa īstam nemaz necieta vai ka Viņš kā Dievs tikai tēloja šīs ciešanas un nāvi. Mēs esam inkarnatīva reliģija, tāpēc veidojam betlēmītes un darām citas lietas, lai parādītu, ka neesam tikai filozofiska mācība, ka Kristus iemiesojās šajā brīdī. Mums Baznīcā varbūt problēma ir tas, ka pārāk maz apceram Lieldienu notikumus. Kristus ciešanas ir tik ļoti uzsvērtas, ka aizēno to prieku, kas nāk pēc augšāmcelšanās. Tāpēc Lieldienu laikā būtu nepieciešams iziet Gaismas ceļu,kura apceram Jēzus dzīvi pēc Augšāmcelšanās līdz Vasarsvētkiem.

 Tu tieši atbildi uz jautājumu, ko gribēju tev uzdot – kāpēc dažkārt Baznīcai pārmet, ka tā ir pārāk skumja un sērīga vieta?

Tāpēc, ka mēs iestrēguši viduslaikā “pasionismā”. Toreiz Kristus ciešanu stāsta akcentēšanai bija savi iemesli, jo daudzi tolaik domāja (īpaši Jansenisma iespaidā), ka debesīs nonāks tikai daži izredzētie, tāpēc pastiprināti jāapcer Kristus ciešanas. Varbūt tad Dievs apžēlosies. Taču par maz ir izcelts Lieldienu un Vasarsvētku aspekts. Tāpēc, ja līdzsvaroti izdzīvo gan gavēņa laiku, gan Lieldienu un Vasarsvētku laiku, tad tas izveido kopumu: Kristus nāve un augšāmcelšanās, nevis tikai Kristus nāve un ciešanas. Ceru, ka ar laiku tas līdzsvarosies. Šobrīd arī gavēņa laika dziesmas ir daudz skaistākas nekā Lieldienu laika dziesmas, kuras tā īsti neviens pat nezina. Bet harizmātiskā atjaunotne izplešas, arī Baznīcā. Un skaidrs, ka Baznīca nākotnē būs tikai harizmātiskā Baznīca, jo bez dziļām un personiskām attiecībām ar Jēzu nav iespējama dzīva un noturīga ticība.

 Ko tu domā ar harizmātisko atjaunotni?

Harizmātiskā atjaunotne ir katoļi, kas ir atdzimuši no augšienes, kas ir pieņēmuši Kristu par savu Kungu un Glābēju un ir piedzīvojuši personiskas attiecības ar Jēzu. Tas nav jāsaprot tādā klasiskā nozīmē, ka tev ir jābūt kādā harizmātiskā kopienā, bet gan atdzimis ir tas kristietis, kuram ir izveidojušās personiskas attiecības ar Kungu. Un šāds kristietis neskries uz baznīcu tikai tāpēc, lai nosvētītu Lieldienu olas vai maltīti, bet arī pēc Lieldienām gavilēs par Jēzus augšāmcelšanos un intensīvi gaidīs Svēto Garu. Jo viņš ir saņēmis no Svētā Gara dāvanas, saprot, ka Svētais Gars viņu iedvesmo, ir atklājis, ka Svētais Gars ir reāla trešā Trīsvienības persona, kas viņu uztur.

 Tu šogad rīko īpašu Krustaceļu. Kāds ir tā mērķis?

Otro gadu rīkoju nakts Krustaceļu. Ideja nāk no Polijas, kur jau divdesmit gadus notiek Ekstremālais Krustaceļš (Ekstremalna Droga Krzyżowa). Tur tas ir ļoti populārs, tiesa, poļi ir drastiskāki, viņi iet 100 km diennaktī. Mums ir 20 km, vakars un nakts sākums. Pagājušajā gadā pēdējā komanda atnāca plkst. 3. Ir 14 kontrolpunkti jeb stacijas un katrā no tām dalībniekus sagaidīs dažādu kristīgo draudžu pārstāvji – katoļi, luterāņi un baptisti. Pirms gada mums aktīvi palīdzēja baptisti, šogad ļoti iesaistījušies luterāņi. Katrā stacijā būs sagatavots kāds uzdevums, apcere. Tāds kerigmātiski harizmātisks krustaceļš.

 Apmaldīties nevar?

Var, jo ceļš nav ar lampiņām izgaismots. Ir karte un topogrāfiski punkti, kas jāatrod. Var iet, skriet, iet lēnām.

Nakts Krustaceļa mērķis ir parādīt, ka Baznīcas tradicionālās formas var izdzīvot arī mūsdienīgā veidā. Jo tradicionālie Ekumeniskie Krustaceļi, kas parasti notiek pilsētās, ir ļoti labi, taču var būt arī garlaicīgi, jo apceres ir garas un iešana statiska. Jaunietim patīk, ka ir tumsa, lukturītis, meklēšana, tas padara procesu aizraujošāku. Vismaz no punkta uz punktu nonākšana ir interesantāka un tad var izturēt arī meditāciju.

Kad Dievs skumju stāvokli pārvērš par svētību

Garīgā dzīve palīdz redzēt mērķi, uz kuru ejam – tā ir mūžīgā dzīve. Un šis mērķis, attiecības ar Jēzu palīdz nepalikt sēru destruktīvajā stāvoklī, t.i. tad sēras nav destruktīvas, bet iegūst jaunu jēgu. Apustulis Pāvils saka – ir pasaulīgas skumjas un garīgas skumjas, un ir pasaulīgi prieki un garīgi prieki. Dažreiz sēras var kļūt pasaulīgas, tad tās ved uz iznīcību, savukārt garīgas skumjas ved uz atgriešanos. Cilvēks sēro un meklē Dievu. Daudzi pēc tuvinieku aiziešanas nāk uz baznīcu un lūdz pēc palīdzības. Daudzus, runājot apustuļa Pāvila terminoloģijā, šis pasaulīgo skumju brīdis aizved uz garīgu prieku. Daudzos gadījumos kaut kādu lietu zaudēšana cilvēkam atver acis. Kamēr cilvēkam nav kaut kas atņemts, viņam liekas, ka viņš ir visvarens kā Dievs. Tādā veidā Dievs šo skumju stāvokli pārvērš par svētību. Daudzi ir liecinājuši, ka ir Dievu atraduši tieši šādā brīdī.

Priesteris Ilmārs Tolstovs