Mana uzruna 11.novembrī, jaunā karoga iesvētīšanas pasākumā Salaspilī

Gari nerunāšu, jo tie, kas atbrīvoja Rīgu, arī gari nerunāja. 1919.gada 11.novembrī, dzirdot Rīgas baznīcu zvanus metās ceļos un lūdza Dievu! Šis karogs atrodas starp divām baznīcām – Dieva mīlestība simboliski apņem arī mūsu dārgo zemi Latviju. Latvija ir ne tikai zeme, kas dzied, bet arī zeme, kas lūdz Dievu! Tas ir iekodēts mūsu himnā. Mēs nevaram ļaunumu uzvarēt tikai ar spēku un varu. Ir vajadzīga garīga atmoda, pamošanās un izkāpšana no savas personīgās komforta zonas. Latvija ir arī mana Latvija. Mana Latvija – mana atbildība! Nevaru visu novelt tikai uz citiem. Arī es esmu aicināts iesaistīties labākas Latvijas celtniecībā. Dažādos veidos, bet visi kopā. Svarīga ir vienotība, pat ja esam dažādi.

Nepietiek tikai uzvilkt karogu mastā. Ir svarīgi, lai šis karogs, tas nozīmē Latvija būtu mūsu sirdī. Mēs katrs esam svarīgs, jo mana Latvija ir arī mana atbildība! No mums katra ir atkarīga Latvijas nākotne. Šis karogs ir atgādinājums salaspiliešiem, ka neskatoties kādā valodā runājam, kādām tautībām piederam, kādas ticības vai pārliecības esam – mums ir tikai viena dzimtene un tā ir Latvija. Un tie, īpaši HES dzīvojamā rajonā, kas vēl dzīvo nostaļģiskās atmiņās vai cerībā, ka kādreiz šeit būs citādi, es ar pilnu noteiktību un atbildību varu pateikt – NĒ. Šeit vienmēr bija, ir un būs Latvija. Brīva un neatkarīga valsts, kurā mēs sarunājamies latviešu valodā. Un lai šis karogs ir kā atgādinājums, ka mēs ikviens esam aicināti aizstāvēt un rūpēties katrs savā veidā, bet visi kopā  - par Latviju! Tāpēc lai šis karogs mūžam plīvo pār Salaspili un visu mūsu tēvzemi, Latviju!

Dievs svētī Latviju!

Īsas pārdomas par mirušo apbedīšanu!

Bieži nākas piedalīties mirušo apbedīšanā, un pēdējā laikā ir radušās dažādas pārdomas, kas vieš nemieru un uztraukumu. Jāsaka, ka aizvien vairāk cilvēku, kuri regulāri nenāk uz baznīcu, jautājumus, kas skar garīdznieka aicināšanu uz bērēm, risina ar apbedīšanas firmu starpniecību. Garīdzniekiem ir samērā labas attiecības ar šīm firmām, sadarbojamies un kopīgi palīdzam tuviniekiem šajā grūtajā sēru brīdī. Tomēr pēdējā laikā, aizvien vairāk ir vērojamas satraucošas tendences. Pirmkārt, piederīgie vairs nezvana savas draudzes garīdzniekam, lai pieteiktu bēres, bet gan izvēlas to garīdznieku, ar kuru konkrētai firmai ir laba sadarbība. It kā viegli un ērti, tomēr zūd saikne ar savu draudzes baznīcu. Man bija gadījums, kad nevis piederīgie kārto jautājumu par sava tuvinieka izvadīšanu no baznīcas, bet gan to dara firma. Ta sir absurds! Vēl ir arī finansiālais aspekts. Apbedīšanas firma par garīdznieka pieaicināšanu prasa konkrētu samaksu, kaut arī Baznīca norāda, ka garīgajiem pakalpojumiem nedrīkst būt konkrēta samaksa, tā tiek veikta par ziedojumiem. Labi, pieņemsim, ka firmai ir tādas tiesības. Bet pēdējā laikā mēs ievērojam, ka firma, par garīdznieka pieaicināšanu sev paņem pat 50% no summas. Tas nozīmē, ja garīdzniekam tiek “samaksāti” 50 eiro, tad firma no cilvēkiem prasa 100 un pat vairāk eiro. Šāda prakse cilvēkos rada sajūtu, ka par bērēm tiek plēsta liela nauda un ka par tām ir jāmaksā konkrēta summa. Bet Baznīcā tā tas nedrīkst būt. Ja piederīgie sazinātos ar savas draudzes garīdznieku, tad viņi par izvadīšanu varētu maksāt jebkuru summu un ja cilvēki ir nabadzīgāki, garīdznieks var izvadīt savu draudzes locekli arī par brīvu.

Nākamais aspekts – steiga. Biezi vien izvadīšanas firmas ir paņēmušas vairākas bēres dienā un tiek darīts viss, lai bēres noritētu ātri un bez kavēšanās. Šī problēma vairāk skar Rīgu, jo laukos situācija ir citāda. Es saprotu, ka nevajag gari runāt un mākslīgi stiept garumā ceremoniju, bet dažreiz rodas sajūta, ka viss ir jādara šausmīgā ātrumā. Tas mazina cieņu pret aizgājēju un arī piederīgajiem.

Pēdējais aspekts – kremēšana. Jāatgādina, ka katoļticīgajiem aizgājēja mirstīgās atliekas – pelni, kas pēc kremācijas tiek saņemti urnas veidā ir jāapglabā kapsētā, svētītā zemē ar garīdznieka piedalīšanos. Vēl ir iespējams urnu glabāt speciālā izveidotā vietā – kolumbārijā. Nekāda kaisīšana pļavās, jūrā, turēšana mājās vai kādas citas necienīgas darbības nav atļautas.

Tās ir manas nelielās pārdomas par šo jautājumu. Lai mūsu aizgājēji atdusās Dieva mierā! Mūžīgo mieru, dodi viņiem Kungs!