Īsas pārdomas par mirušo apbedīšanu!

Bieži nākas piedalīties mirušo apbedīšanā, un pēdējā laikā ir radušās dažādas pārdomas, kas vieš nemieru un uztraukumu. Jāsaka, ka aizvien vairāk cilvēku, kuri regulāri nenāk uz baznīcu, jautājumus, kas skar garīdznieka aicināšanu uz bērēm, risina ar apbedīšanas firmu starpniecību. Garīdzniekiem ir samērā labas attiecības ar šīm firmām, sadarbojamies un kopīgi palīdzam tuviniekiem šajā grūtajā sēru brīdī. Tomēr pēdējā laikā, aizvien vairāk ir vērojamas satraucošas tendences. Pirmkārt, piederīgie vairs nezvana savas draudzes garīdzniekam, lai pieteiktu bēres, bet gan izvēlas to garīdznieku, ar kuru konkrētai firmai ir laba sadarbība. It kā viegli un ērti, tomēr zūd saikne ar savu draudzes baznīcu. Man bija gadījums, kad nevis piederīgie kārto jautājumu par sava tuvinieka izvadīšanu no baznīcas, bet gan to dara firma. Ta sir absurds! Vēl ir arī finansiālais aspekts. Apbedīšanas firma par garīdznieka pieaicināšanu prasa konkrētu samaksu, kaut arī Baznīca norāda, ka garīgajiem pakalpojumiem nedrīkst būt konkrēta samaksa, tā tiek veikta par ziedojumiem. Labi, pieņemsim, ka firmai ir tādas tiesības. Bet pēdējā laikā mēs ievērojam, ka firma, par garīdznieka pieaicināšanu sev paņem pat 50% no summas. Tas nozīmē, ja garīdzniekam tiek “samaksāti” 50 eiro, tad firma no cilvēkiem prasa 100 un pat vairāk eiro. Šāda prakse cilvēkos rada sajūtu, ka par bērēm tiek plēsta liela nauda un ka par tām ir jāmaksā konkrēta summa. Bet Baznīcā tā tas nedrīkst būt. Ja piederīgie sazinātos ar savas draudzes garīdznieku, tad viņi par izvadīšanu varētu maksāt jebkuru summu un ja cilvēki ir nabadzīgāki, garīdznieks var izvadīt savu draudzes locekli arī par brīvu.

Nākamais aspekts – steiga. Biezi vien izvadīšanas firmas ir paņēmušas vairākas bēres dienā un tiek darīts viss, lai bēres noritētu ātri un bez kavēšanās. Šī problēma vairāk skar Rīgu, jo laukos situācija ir citāda. Es saprotu, ka nevajag gari runāt un mākslīgi stiept garumā ceremoniju, bet dažreiz rodas sajūta, ka viss ir jādara šausmīgā ātrumā. Tas mazina cieņu pret aizgājēju un arī piederīgajiem.

Pēdējais aspekts – kremēšana. Jāatgādina, ka katoļticīgajiem aizgājēja mirstīgās atliekas – pelni, kas pēc kremācijas tiek saņemti urnas veidā ir jāapglabā kapsētā, svētītā zemē ar garīdznieka piedalīšanos. Vēl ir iespējams urnu glabāt speciālā izveidotā vietā – kolumbārijā. Nekāda kaisīšana pļavās, jūrā, turēšana mājās vai kādas citas necienīgas darbības nav atļautas.

Tās ir manas nelielās pārdomas par šo jautājumu. Lai mūsu aizgājēji atdusās Dieva mierā! Mūžīgo mieru, dodi viņiem Kungs!