Mana uzruna 11.novembrī, jaunā karoga iesvētīšanas pasākumā Salaspilī
Gari nerunāšu, jo
tie, kas atbrīvoja Rīgu, arī gari nerunāja. 1919.gada 11.novembrī, dzirdot
Rīgas baznīcu zvanus metās ceļos un lūdza Dievu! Šis karogs atrodas starp divām
baznīcām – Dieva mīlestība simboliski apņem arī mūsu dārgo zemi Latviju.
Latvija ir ne tikai zeme, kas dzied, bet arī zeme, kas lūdz Dievu! Tas ir
iekodēts mūsu himnā. Mēs nevaram ļaunumu uzvarēt tikai ar spēku un varu. Ir vajadzīga
garīga atmoda, pamošanās un izkāpšana no savas personīgās komforta zonas.
Latvija ir arī mana Latvija. Mana Latvija – mana atbildība! Nevaru visu novelt
tikai uz citiem. Arī es esmu aicināts iesaistīties labākas Latvijas
celtniecībā. Dažādos veidos, bet visi kopā. Svarīga ir vienotība, pat ja esam
dažādi.
Nepietiek tikai
uzvilkt karogu mastā. Ir svarīgi, lai šis karogs, tas nozīmē Latvija būtu mūsu
sirdī. Mēs katrs esam svarīgs, jo mana Latvija ir arī mana atbildība! No mums
katra ir atkarīga Latvijas nākotne. Šis karogs ir atgādinājums salaspiliešiem,
ka neskatoties kādā valodā runājam, kādām tautībām piederam, kādas ticības vai
pārliecības esam – mums ir tikai viena dzimtene un tā ir Latvija. Un tie, īpaši
HES dzīvojamā rajonā, kas vēl dzīvo nostaļģiskās atmiņās vai cerībā, ka kādreiz
šeit būs citādi, es ar pilnu noteiktību un atbildību varu pateikt – NĒ. Šeit
vienmēr bija, ir un būs Latvija. Brīva un neatkarīga valsts, kurā mēs
sarunājamies latviešu valodā. Un lai šis karogs ir kā atgādinājums, ka mēs
ikviens esam aicināti aizstāvēt un rūpēties katrs savā veidā, bet visi
kopā - par Latviju! Tāpēc lai šis karogs
mūžam plīvo pār Salaspili un visu mūsu tēvzemi, Latviju!
Dievs svētī Latviju!
Īsas pārdomas par mirušo apbedīšanu!
Bieži nākas piedalīties mirušo apbedīšanā, un pēdējā laikā ir radušās dažādas pārdomas, kas vieš nemieru un uztraukumu. Jāsaka, ka aizvien vairāk cilvēku, kuri regulāri nenāk uz baznīcu, jautājumus, kas skar garīdznieka aicināšanu uz bērēm, risina ar apbedīšanas firmu starpniecību. Garīdzniekiem ir samērā labas attiecības ar šīm firmām, sadarbojamies un kopīgi palīdzam tuviniekiem šajā grūtajā sēru brīdī. Tomēr pēdējā laikā, aizvien vairāk ir vērojamas satraucošas tendences. Pirmkārt, piederīgie vairs nezvana savas draudzes garīdzniekam, lai pieteiktu bēres, bet gan izvēlas to garīdznieku, ar kuru konkrētai firmai ir laba sadarbība. It kā viegli un ērti, tomēr zūd saikne ar savu draudzes baznīcu. Man bija gadījums, kad nevis piederīgie kārto jautājumu par sava tuvinieka izvadīšanu no baznīcas, bet gan to dara firma. Ta sir absurds! Vēl ir arī finansiālais aspekts. Apbedīšanas firma par garīdznieka pieaicināšanu prasa konkrētu samaksu, kaut arī Baznīca norāda, ka garīgajiem pakalpojumiem nedrīkst būt konkrēta samaksa, tā tiek veikta par ziedojumiem. Labi, pieņemsim, ka firmai ir tādas tiesības. Bet pēdējā laikā mēs ievērojam, ka firma, par garīdznieka pieaicināšanu sev paņem pat 50% no summas. Tas nozīmē, ja garīdzniekam tiek “samaksāti” 50 eiro, tad firma no cilvēkiem prasa 100 un pat vairāk eiro. Šāda prakse cilvēkos rada sajūtu, ka par bērēm tiek plēsta liela nauda un ka par tām ir jāmaksā konkrēta summa. Bet Baznīcā tā tas nedrīkst būt. Ja piederīgie sazinātos ar savas draudzes garīdznieku, tad viņi par izvadīšanu varētu maksāt jebkuru summu un ja cilvēki ir nabadzīgāki, garīdznieks var izvadīt savu draudzes locekli arī par brīvu.
Nākamais aspekts – steiga. Biezi vien izvadīšanas firmas ir paņēmušas vairākas bēres dienā un tiek darīts viss, lai bēres noritētu ātri un bez kavēšanās. Šī problēma vairāk skar Rīgu, jo laukos situācija ir citāda. Es saprotu, ka nevajag gari runāt un mākslīgi stiept garumā ceremoniju, bet dažreiz rodas sajūta, ka viss ir jādara šausmīgā ātrumā. Tas mazina cieņu pret aizgājēju un arī piederīgajiem.
Pēdējais aspekts – kremēšana. Jāatgādina, ka katoļticīgajiem aizgājēja mirstīgās atliekas – pelni, kas pēc kremācijas tiek saņemti urnas veidā ir jāapglabā kapsētā, svētītā zemē ar garīdznieka piedalīšanos. Vēl ir iespējams urnu glabāt speciālā izveidotā vietā – kolumbārijā. Nekāda kaisīšana pļavās, jūrā, turēšana mājās vai kādas citas necienīgas darbības nav atļautas.
Tās ir manas nelielās pārdomas par šo jautājumu. Lai mūsu aizgājēji atdusās Dieva mierā! Mūžīgo mieru, dodi viņiem Kungs!
Nākamais aspekts – steiga. Biezi vien izvadīšanas firmas ir paņēmušas vairākas bēres dienā un tiek darīts viss, lai bēres noritētu ātri un bez kavēšanās. Šī problēma vairāk skar Rīgu, jo laukos situācija ir citāda. Es saprotu, ka nevajag gari runāt un mākslīgi stiept garumā ceremoniju, bet dažreiz rodas sajūta, ka viss ir jādara šausmīgā ātrumā. Tas mazina cieņu pret aizgājēju un arī piederīgajiem.
Pēdējais aspekts – kremēšana. Jāatgādina, ka katoļticīgajiem aizgājēja mirstīgās atliekas – pelni, kas pēc kremācijas tiek saņemti urnas veidā ir jāapglabā kapsētā, svētītā zemē ar garīdznieka piedalīšanos. Vēl ir iespējams urnu glabāt speciālā izveidotā vietā – kolumbārijā. Nekāda kaisīšana pļavās, jūrā, turēšana mājās vai kādas citas necienīgas darbības nav atļautas.
Tās ir manas nelielās pārdomas par šo jautājumu. Lai mūsu aizgājēji atdusās Dieva mierā! Mūžīgo mieru, dodi viņiem Kungs!
Katoļu Baznīca un citas reliģijas (Pāvesta Franciska uzruna Singapūrā)
Mans komentārs par pāvesta Franciska izteikumiem 2024.gada 13.septembrī Singapūrā,– „Catholic Junior College” jauniešu starpreliģiju tikšanās laikā.
Pāvests šajā uzrunā teica, ka visas reliģijas ir ceļš, kas ved pie Dieva. Līdzīgi kā ir dažādas valodas, kā izteiksmes veidi, lai tur nonāktu. Bet Dievs ir priekš visiem. Visi esam Dieva bērni. Uzreiz pēc šiem izteikumiem, agresīvo un fundamentālistiko kristiešu aprindās sākās agresīvi uzbrukumi gan pāvestam, gan katolicismam vispār. Kā saprast šos pāvesta izteikumus un vai šāds uzskats nav pretrunā tam, ka Jēzus Kristus ir vienīgais Ceļš, Patiesība un Dzīvība, ceļā pie Tēva (Jān 14, 6-7)?Līdzīgi, kā tas bija pirmo reizi 1986.gada 27.oktobrī, kad šo iniciatīvu pirmo reizi aizsāka svētais Jānis Pāvils II, arī šoreiz šī iniciatīva izsauca asas diskusijas par Katoļu Baznīcas un kristietības attiecības ar citām reliģijām. Katoļu Baznīca, pirms vairāk kā 50 gadiem, Vatikāna II koncila dokumentā Nostra aetate skaidri norādīja virzienu, kādā Baznīcai jāvirzās, sadarbojoties ar citām reliģijām. Baznīca oficiāli atteicās no ekskluzīvisma un plurālisma starpreliģiju attiecībās, bet gan izvēlējās inkluzīvisma ceļu. Lai labāk saprastu, kas ir ekskluzīvisms, inkluzīvisms un plurālisms, mēgināšu izklāstīt Romas Katoliskās Baznīcas nostāju šajā jautājumā, balstoties uz Vatikāna II koncila mācības. Rakstā izmantošu arī Jura Uļģes ļoti labi sagatavotā raksta Evanģēliski Luteriskās Baznīcas mājaslapā www.lelb.lv fragmentus.
Ekskluzīvisms - Katoļu Baznīcas un visas kristietības nostādne, kas izveidojās ap VI gadsimtu, kad svētais Fulgensijs no Rispes un citi sāka radikalizēt seno Baznīcas uzstādījumu, ka ārpus Baznīcas nav pestīšanas (Extra Ecclesia nula salus est). Līdz tam Baznīcas tēvi šo postulātu vairāk attiecināja uz tiem, kuri jau bija kristījušies Baznīcā bet kas izvēlējās aiziet no tās. Balstoties uz so pustulātu, viņu aiziešana no Baznīcas nedeva tiem iespēju saņemt pestīšanu. Lielākais vairums Baznīcas tēvu bija atvērti uz grieķu - romiešu filosofiju un arī nenosodīja citas reliģijas, tikai vērsās pret okultismu, elkdievību un burvestībām. Tomēr pēc VI gs. gan Romas Katoliskā Baznīca, kā arī citu konfesiju pārstāvji sāka radikāli uzskatīt, ka visi, kuri atrodas ārpus redzamajām Baznīcas struktūrām, nekādā ziņā nevar saņemt pestīšanu. Ievērojamākie šīs pozīcijas pārstāvji no protestantu puses 20. gs. ir Karls Barts un Emīls Brunners.
Ekskluzīvisma pozīcijas pārstāvji pārsvarā uzsver, ka Dievs savu pestīšanas darbu šajā pazudušajā pasaulē atklāj tikai un vienīgi caur Jēzu Kristu un citu reliģiju pārstāvji atrodas pazušanas stāvoklī, un kamēr viņi atklāti un tieši nepieņems Jēzu Kristu un neiekļausies Baznīcas redzamajā struktūrā, viņi netiks glābti. Tomēr jaunie atklājumi Amerikā un Āfrikā lika daudziem misionāriem uzdot vienu svarīgu jautājumu - kā tiks glābti tie, kuri nekad nav dzirdējuši par Jēzu Kristu, un tomēr dzīvo pēc savas sirdsapziņas? Vai arī, kā rīkoties tiem, kurus misionāri ar savu nekrietno uzvedību un varas un naudas kāri savā laikā ir ieļaunojuši un viņi nevēlas iekļauties tādā Baznīcas struktūrā, kura viņiem neko labu nav atnesusi? Šie un vēl daudzi citi jautājumi XX gs. beigās lika teologiem domāt par jaunu - inkluzīvistisku pieeju šim jautājumam, kas patiesībā nebija jauna, bet gan atgriešanās pie Baznīcas tēvu nostājas, kāda tiem bija pirmajos kristietības gadsimtos.
Inkluzīvisms. Ja lūkojamies vēsturē, tad varam teikt, ka gandrīz visi Baznīcas tēvi (izņemot Tertuliānu un dažus vēl citus) bija inkluzīvi noskaņoti, jeb atvērti gan uz grieķu romiešu filozofiju, gan arī uz citām reliģijām, tās saucot par praeparatio evangelica, jeb sagatavošanos Evaņģēlijam. Svētais Justīns pagānu filozofijās un reliģijās redzēja jau Logosa sēklas, jeb aizmetņus patiesai ticībai, ko atnesa Jēzus Kristus. Baznīcas tēvi nepieņēma elkdievību un okultismu, tomēr nenosodīja pagānus par to, ka viņi vēl nebija iepazinuši Jēzu. Diemžēl, pēc VI gs. Baznīcā sāka dominēt ekskluzīvistiska pieeja jautājumam par citām reliģijām, tomēr XX gs. vidū daudzi teologi, kā Otto Karers, Īvs Kongārs, Žans Danielū, Karls Rāners, Hans Kings, u.c. saka padziļināti pētīt Baznīcas tēvu darbus un veidot jaunu, jeb atjaunotu Baznīcas pieeju starpreliģiju dialogam.
Šīs pozīcijas visspožakais pārstāvis ir Karls Rāners. Vatikāna II koncila laikā (1962-65) pāvests Jānis XXIII iecēla viņu par peritus, jeb teoloģisko ekspertu. Darbā Theological Investigations, Rāners izskaidro attiecības starp kristietību un citām reliģijām. Viņš attīsta četras tēzes:
1) Kristietība ir absolūta reliģija, kuras pamats ir Dieva Atklāsme Jēzū Kristū. Tie, kas ir dzīvojuši pirms šīs speciālās atklāsmes, vai tie, kas vēl nav to dzirdējuši, tomēr nav izslēgti no pestīšanas plāna, jo tas būtu pretrunā ar Dieva glābjošo gribu.
2) Citas reliģijas ir derīgas un spēj dot cilvēkam glābjošo žēlastību tik ilgi, kamēr tās sekotājiem nav ticis pasludināts Evaņģēlijs. Kad tas ir dzirdēts, tad no teoloģiska viedokļa, citu reliģiju tradīcijas vairs nav likumīgas un derīgas.
3) Uzticami citu reliģiju sekotāji ir “anonīmie kristieši”.
4) Kristietība nenomainīs citas reliģijas. Reliģiju plurālisms būs neatņemama cilvēces sastāvdaļa arī nākotnē.
Rāners neuzskata, ka visas reliģijas ir vienādā statusā. Kristietība ir ekskluzīva. Taču viņa jautājums ir par to, vai citās reliģijās arī ir tā pati glābjošā žēlastība. Šāda pieeja atļauj nepiekrist citu reliģiju doktrīnām, tajā pašā laikā atstājot cilvēkam iespēju saņemt pestījošo žēlastību arī citās reliģijās, par ko varētu, piemēram, liecināt, cilvēka nesavtīgā un pašuzupurējošā mīlestība pret savu tuvāko.
Inkluzīvisam pamatā ir ideja par to, ka Kristus glābjošā žēlastība visā pilnībā ir atrodama Kristū un Viņa Baznīcā, tomēr arī citās konfesijās un reliģijās ir atrodami nepilnīgi, tomēr autentiski šīs glābjošās žēlastības elementi. To vēl sauc arī par superiorismu - uzskatu, ka ir viena vispilnīgākā reliģija kas ir kristietība, bet pārējās ir nepilnīgas un savu spēku smeļ Jēzū Kristū un kristietībā. Individuāls cilvēks, kurš nav neko dzirdējis par Jēzu Kristu, var tikt glābts ja dzīvo pēc sirdsazpiņas, tomēr pašām šīm reliģijām, kā sistēmām, nav pestījoša rakstura. Arī apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem saka: "Jo ja pagāni, kam likuma nav, dabiski izpilda to, ko likums prasa, tad viņi paši ir sev likums, lai gan viņiem tāda likuma nav. Viņi rāda darbos, ka likums ierakstīts viņu sirdīs; viņu sirdsapziņa ir viņu lieciniece, un to domas viena otru vai nu apsūdzēs, vai arī aizstāvēs Tanī dienā, kad Dievs tiesās cilvēku noslēpumus saskaņā ar manu evaņģēliju caur Jēzu Kristu" (Rom 2, 14-16).
Vatikāna II koncils pieņēma tieši šādu, inkluzīvistisku pieeju un arī Katoliskās Baznīcas Katehisms skaidri norāda: "Baznīca atzīst Dieva meklējumus citās reliģijās, pat ja tie vēl joprojām noris "pustumsā un tēlos". Kaut arī Dievs vēl nav iepazīts, tomēr Viņš ir tuvu, tādēļ, ka tieši Viņš dod visiem dzīvību, garu un visu, un tādēļ, ka Viņš vēlas, lai visi cilvēki būtu pestīti. Tādējādi Baznīca uzskata, ka viss labais un patiesais reliģijās ir kā sagatavošana Evaņģēlijam "un ka to dod Tas, kas apgaismo katru cilvēku, lai visbeidzot viņam būtu dzīvība". (KBK 843)
Plurālisms. Tās spilgtākie pārstāvji ir Pauls Nitters un Džons Hiks. Hiks un Nitters aizstāv savu pozīciju, balstoties uz šādiem apsvērumiem:
1)Vienīgais veids kā pasaulē veicināt mieru un taisnīgumu ir uzsvērt visu reliģiju vienlīdzību.
2)Reliģiskā pieredze ir neaprakstāma, tādējādi neviena reliģija nevar pretendēt uz absolūtumu un eksluzivitāti.
3)Cilvēku vēsture un kultūra ir kā filtrs, caur kuru iet cauri reliģiskā pieredze, kā rezultātā rodas dažādi secinājumi, dažādi termini, dažādas koncepcijas par Absolūto Realitāti utt.
4)Visu reliģiju pestījošais mērķis ir pārvarēt centrēšanos uz sevi un sastapties ar Realitāti. Līdz ar to neviena reliģija nedrīkst pretendēt uz savu pārākumu.
Tā vietā lai apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs pāri visiem, šis uzskats uzsver, ka viens Kungs, kurš sevi ir manifestējis citos vārdos, ir pazīstams arī kā Jēzus. Citiem vārdiem sakot, Absolūtā Realitāte atklāj sevi daudz un dažādos vārdos un viens no tiem ir Jēzus.
Hika doma gaita ir apmēram šāda. Ja Jēzus patiešām bija mūžīgais Dievs-Radītājs, tad ir ļoti grūti Jēzu, Jauno Derību un kristīgo ticību ierindot tajā pašā līmenī, kurā atrodas citas reliģijas. Taču, tā vietā lai atzītu šo loģisko secinājumu, Hiks izvēlas par labu plurālismam un tādējādi ir spiests pārmainīt kristoloģiju. Hikam nav pieņemams uzskats, ka Jēzus ir viena persona un tajā pašā laikā patiess Dievs un patiess cilvēks. Jēzus ir Dieva Dēls nevis burtiskā nozīmē, bet gan tādā nozīmē, kā šis tituls tiek attiecināts uz senās pasaules ķēniņiem. Hiks atsaucas uz liberālo Jaunās Derības pētniecības spārnu, kurš uzsver, ka pats Jēzus nekad nav par sevi domājis kā par Dievu, nedz arī viņa mācekļi. Šī mācība par Jēzus dievišķību, viņaprāt, parādās tikai agrīnās baznīcas laikā.
Jāsaprot, ka plurālisms vairāk ir pat filozofija, nekā reliģija, jo Jēzus tēls šajā domu gaitā kļūst izplūdis un neskaidrs. Dievs ir centrā, ap to griežas visas reliģijas, arī kristietība. Džona Hika kritiķi jautā: "Kas ir tas par Dievu, kurš atrodas centrā?" Džons Hiks atsaucās uz I. Kanta noumen teoriju, kurā ir izklāstīta šāda teorija - Dievs ir transcendents, neiepazīstams, tātad noumen. Visas pārējās reliģijas, tai skaitā arī kristietība ir phenoumen, tātad šī neiepazītā un neiepazīstamā Dieva izpausmes, jeb fenomeni. Tādējādi šī. Džona Hika koncepcija pārstāj būt teoloģiska un kļūst par vienu on filozofiskajām spekulācijām. Viņam reliģijas ir kā daudz valodas, caur kurām pasaulē tiek mēģināts izteikt neiepazīstamā Dieva būtību. Viņam Jēzus nav Dievs, jo viņš ir ticis deificēts hellēnisma kultūras iespaidā.
Katoļu Baznīca nevar pieņemt un arī nepieņem plurālistisko koncepciju.
Darbā izmantots raksts: Juris Uļģis. Kristietības attieksme pret citām reliģijām – vai visi ceļi ved pie Dieva? http://www.lelb.lv/lv_old/?ct=vai_celi [14.09.2016]
Atbildes uz dažiem jautājumiem!
Lai slavēts Jēzus Kristus!
Vēlos Jums uzdot vienu vispārīgu jautājumu
par grēksūdzes sakramentu.
Ja grēksūdzes noslēgumā priesteris man saka, ka
atlaiž man visus grēkus pat tos kurus es neatceros vai man nepieciešams vēl
sūdzēt grēkus, kurus es tajā momentā neatcerējos, bet vispārīgi atzinos visos
smagajos grēkos.
Būšu pateicīgs, ja atbildēsiet.
Atbilde: Ja
pēc grēksūdzes atceramies grēkus, tad varam doties pie svētās Komūnijas, bet
tos grēkus, kurus atcerējāmies, izsūdzam nākamajā grēksūdzē.
Labdien!
Vēlos pajautāt Jums, kurā dienā katoļu baznīcā tiek pasvētītas dažādas mantas, piemēram, koka krustiņš mājas altārim, kakla krustiņš u.tml.? Vai varu šīs mantas nest pasvētīt Pelnu trešdienā?
Pateicos par atbildi jau iepriekš.
Atbilde: Dažādu lietu pasvētīšana notiek pēc katras svētās Mises, ienākot telpā, kur priesteris gatavojas dievkalpojumam. Tad arī var pasvētīt.
Katoļu svētdienas skola pieaugušajiem attālināti!
Pēdējā laikā novēroju, ka ir pieaugušie cilvēki, kuri nevar klātienē apmeklēt svētdienas skolu, lai nokristītos vai pieņemtu Pirmo Komūniju (iesvētības) dažādu iemeslu dēļ. Tādēļ piedāvāju iespēju noskatīties pagājušā gada svētdienas skolas ierakstus un arī 7 filmiņas par svētajiem sakramentiem. Lai varētu saņemt kristības sakramentu vai Pirmo Komūniju ir nepieciešamas dažas tikšanās ar mani un pēc tam ir jānokārto eksāmens, kurā ir 70 jautājumi. Kandidātam ir jāzin no galvas katoļu trīs pamatlūgšanas - Tēvs Mūsu, Esi sveicināta, Marija un Gods lai ir... kā arī jāzina no galvas 10 Dieva baušļi un 7 svētie sakramenti. Eksāmenā ir jaizvelk trīs biļetes un ir jāspēj uz tām atbildēt. Eksāmena jautājumus varēs saņet klātienē. Ja kādam ir interese, var sākt jau mācīties un tad, sazvanoties ar mani, var ķerties klāt eksāmena kārtošanai. Priesteris Ilmārs Tolstovs, 26382126.
Papildus materiāli ir atrodami šeit: Katoļu katehisms
Video ar nodarbībam ir šeit:
Ogres Romas katoļu draudzes prāvesta Ilmāra Tolstova paziņojums
Vēlos informēt, ka katoļu priesteris Konstantīns Bojārs jau pirms vairākiem gadiem ir devies pensijā, līdz ar to viņa darbības un izteikumi ir tikai viņa paša privātais viedoklis un nekādā gadījumā nav saistāms ar Ogres Romas katoļu draudzes vai Romas Katolisko Baznīcu Latvijā kopumā. Lūgums ikvienam ņemt vērā priestera Konstantīna Bojāra cienījamo vecumu. Pat ja privāti vai publiski viņš nēsā garīdznieka tērpu, kas viņam nav aizliegts, tomēr tas vēl nenozīmē, ka viņš pārstāv Ogres katoļu draudzi vai Katolisko Baznīcu. Novērtējam priestera Konstantīna Bojāra paveikto un no sirds lūdzamies par viņa veselību un novēlam vēl ilgus gadus pavadīt mierā, klusumā un lūgšanās.
Laulības sakraments Katoļu Baznīcā
Aicinājums uz laulību ierakstīts pašā vīrieša un sievietes dabā. Laulība nav tīri cilvēcisks iedibinājums, kaut arī gadsimtu gaitā tā tikusi pakļauta daudzām izmaiņām dažādās kultūrās, sociālajās iekārtās un garīgajās ierašās. Katoļu Baznīcā laulība ir viens no Jēzus Kristus septiņiem iedibinātajiem sakramentiem. Pija XI enciklikā „Casti connubii” uzsvērts: “Laulības institūcija, tās mērķis, kam tai jākalpo, likumsakarības, kurām tā tiek pakļauta, svētības, kas no tās plūst, – tas viss ir Dieva iedibināts.”[1]
Svētie Raksti apliecina, ka vīrietis un sieviete ir radīti viens otram: "Nav labi cilvēkam būt vienam." (Rad 2, 18) Pēc grēkā krišanas laulība palīdz pārvarēt noslēgšanos sevī, egoismu, savas baudas meklēšanu, kā arī veicina savstarpējo atvērtību, izpalīdzību un pašatdevi. Laulības pamatā ir mīlestība un sevis dāvāšana otram. Laulības pamatā ir divi aspekti:
1. divu cilvēku - vīrieša un sievietas vienība, kurā viņi viens otru papildina;
2. dzīvības tālāknodošana.
Apustulis Pāvils uz to norāda, sacīdams: "Vīri, mīliet sievas, tāpat kā arī Kristus mīlēja Baznīcu un pats sevi atdeva par viņu, lai viņu darītu svētu" ( Ef 5, 25-26), uzreiz piebilzdams: “Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un pievienosies savai sievai, un abi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; bet es to saku attiecībā uz Kristu un Baznīcu!” ( Ef 5, 31-32) Vatikāna II konvila dokumentā „Gaudium et spes” teikts: “Dziļā dzīves un mīlestības kopība laulībā, kas ir Radītāja dibināta un apveltīta ar saviem īpašiem likumiem, tiek noslēgta ar laulības derību, t.i., ar neatsaucamu personisku piekrišanu. Tādā veidā ar personisku un brīvu aktu, laulātajiem savstarpēji sevi dodot un vienam otru pieņemot, rodas institūcija, kas ir saskaņā ar Dieva gribu un kas ir spēkā arī sabiedrības priekšā. Šīs vinculum sacrum[2] – kā pašu laulāto un viņu pēcnācēju labā, tā arī sabiedrības labā – nav pakļautas cilvēku patvaļīgiem ieskatiem, jo pats Dievs ir autors laulībai, kas ir apveltīta dažādiem labumiem un mērķiem [bonis ac finibus]..”[3] Pāvila VI enviklika „Humanae vitae”: “Tāpēc laulība nav nejaušības sekas vai neapzinātu dabisko spēku evolūcijas produkts: tā ir Radītāja iedibināta saprātīga institūcija, lai īstenotos Viņa mīlestības iecere cilvēcē.”[4]
Pasaulē ir sastopami divi fundametāli aicinājumi – laulība un atturība no dzimumdzīves debesvalstības dēļ. Abas šīs realitātes - gan Laulības sakraments, gan jaunavība Dieva valstības dēļ - nāk no Kunga. Viņš pats piešķir tām nozīmi un nepieciešamo žēlastību dzīvot tās saskaņā ar Viņa gribu.
Latīņu ritā laulību svinēšana starp diviem ticīgajiem katoļiem parasti (bet ne vienmēr) notiek Svētās Mises laikā, tādēļ ka visi sakramenti ir saistīti ar Kristus Lieldienu noslēpumu.
Ļoti svarīgi, lai nākamie laulātie draugi sagatavotos Laulības sakramenta svinēšanai, vispirms saņemot Gandarīšanas sakramentu, kā arī pirms tam izdzīvojot saderināšanās laiku un saņemot labu katehēzi. Kandidāti uz priesterību gatavojas sešus gadus Garīgajos semināros, tomēr gatavošanās laulībai parasti aprobežojas ar īsu katehēzi! Bet atbildība Dieva priekšā ir līdzīga!
Saskaņā ar latīņu tradīciju, laulātie kā Kristus žēlastības kalpotāji piešķir viens otram Laulības sakramentu, apliecinādami savu piekrišanu Baznīcas priekšā.
Laulību derību noslēdz vīrs un sieva, kas ir kristīti un brīvi, lai noslēgtu laulību, un kas savu piekrišanu izsaka labprātīgi. "Būt brīvam" nozīmē:
- neviens nav piespiests;
- nepastāv nekādi šķēršļi, raugoties no dabiskā vai Baznīcas likuma viedokļa.
Šī iemesla dēļ (vai citu iemeslu dēļ, kas laulību dara nederīgu vai nenotikušu), Baznīca pēc tam, kad apstākļus izskatījis kompetents Baznīcas tribunāls, var izsludināt "laulības nederīgumu", proti, ka šī laulība nekad nav pastāvējusi. Šajā gadījumā laulības slēdzēji ir brīvi precēties, tomēr respektējot dabiskos pienākumus, kurus nosaka iepriekšējā kopdzīve.
Laulāto piederība dažādām konfesijām nav nepārvarams šķērslis laulības noslēgšanai, ja viņiem izdodas dalīties tajā, ko katrs no viņiem savā kopienā saņēmis, un ja viņi mācās viens no otra, kādā veidā otrs cilvēks apliecina dzīvē savu uzticību Kristum.
Laulībās, kas tiek noslēgta starp katoli un nekristīto, laulātajam, kas ir katolis, ir īpašs uzdevums: "Jo ticīgā sieva svētī neticīgo vīru, un ticīgais vīrs svētī neticīgo sievu." ( 1 Kor 7, 14) Ir liels prieks laulātajam - kristietim un Baznīcai, ja šī "svētdarīšana" ved pie brīvas otrā laulātā pievēršanās kristīgajai ticībai.
Laulības saites ir nostiprinājis pats Dievs, tā ka noslēgtu un miesā īstenotu laulību starp kristītajiem nekad nevar šķirt. Šīs saites, kas rodas no laulāto brīvās cilvēciskās rīcības un no īstenotas laulības, tagad ir neatceļamas un ir pamats derībai, kuru nodrošina Dieva uzticība. Baznīcai nav varas nostāties pret šo dievišķās gudrības noteikto kārtību.
Jāatcerās, ka mīlestība ir atvērta auglībai.
Svētie Raksti apliecina, ka vīrietis un sieviete ir radīti viens otram: "Nav labi cilvēkam būt vienam." (Rad 2, 18) Pēc grēkā krišanas laulība palīdz pārvarēt noslēgšanos sevī, egoismu, savas baudas meklēšanu, kā arī veicina savstarpējo atvērtību, izpalīdzību un pašatdevi. Laulības pamatā ir mīlestība un sevis dāvāšana otram. Laulības pamatā ir divi aspekti:
1. divu cilvēku - vīrieša un sievietas vienība, kurā viņi viens otru papildina;
2. dzīvības tālāknodošana.
Apustulis Pāvils uz to norāda, sacīdams: "Vīri, mīliet sievas, tāpat kā arī Kristus mīlēja Baznīcu un pats sevi atdeva par viņu, lai viņu darītu svētu" ( Ef 5, 25-26), uzreiz piebilzdams: “Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un pievienosies savai sievai, un abi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; bet es to saku attiecībā uz Kristu un Baznīcu!” ( Ef 5, 31-32) Vatikāna II konvila dokumentā „Gaudium et spes” teikts: “Dziļā dzīves un mīlestības kopība laulībā, kas ir Radītāja dibināta un apveltīta ar saviem īpašiem likumiem, tiek noslēgta ar laulības derību, t.i., ar neatsaucamu personisku piekrišanu. Tādā veidā ar personisku un brīvu aktu, laulātajiem savstarpēji sevi dodot un vienam otru pieņemot, rodas institūcija, kas ir saskaņā ar Dieva gribu un kas ir spēkā arī sabiedrības priekšā. Šīs vinculum sacrum[2] – kā pašu laulāto un viņu pēcnācēju labā, tā arī sabiedrības labā – nav pakļautas cilvēku patvaļīgiem ieskatiem, jo pats Dievs ir autors laulībai, kas ir apveltīta dažādiem labumiem un mērķiem [bonis ac finibus]..”[3] Pāvila VI enviklika „Humanae vitae”: “Tāpēc laulība nav nejaušības sekas vai neapzinātu dabisko spēku evolūcijas produkts: tā ir Radītāja iedibināta saprātīga institūcija, lai īstenotos Viņa mīlestības iecere cilvēcē.”[4]
Pasaulē ir sastopami divi fundametāli aicinājumi – laulība un atturība no dzimumdzīves debesvalstības dēļ. Abas šīs realitātes - gan Laulības sakraments, gan jaunavība Dieva valstības dēļ - nāk no Kunga. Viņš pats piešķir tām nozīmi un nepieciešamo žēlastību dzīvot tās saskaņā ar Viņa gribu.
Latīņu ritā laulību svinēšana starp diviem ticīgajiem katoļiem parasti (bet ne vienmēr) notiek Svētās Mises laikā, tādēļ ka visi sakramenti ir saistīti ar Kristus Lieldienu noslēpumu.
Ļoti svarīgi, lai nākamie laulātie draugi sagatavotos Laulības sakramenta svinēšanai, vispirms saņemot Gandarīšanas sakramentu, kā arī pirms tam izdzīvojot saderināšanās laiku un saņemot labu katehēzi. Kandidāti uz priesterību gatavojas sešus gadus Garīgajos semināros, tomēr gatavošanās laulībai parasti aprobežojas ar īsu katehēzi! Bet atbildība Dieva priekšā ir līdzīga!
Saskaņā ar latīņu tradīciju, laulātie kā Kristus žēlastības kalpotāji piešķir viens otram Laulības sakramentu, apliecinādami savu piekrišanu Baznīcas priekšā.
Laulību derību noslēdz vīrs un sieva, kas ir kristīti un brīvi, lai noslēgtu laulību, un kas savu piekrišanu izsaka labprātīgi. "Būt brīvam" nozīmē:
- neviens nav piespiests;
- nepastāv nekādi šķēršļi, raugoties no dabiskā vai Baznīcas likuma viedokļa.
Šī iemesla dēļ (vai citu iemeslu dēļ, kas laulību dara nederīgu vai nenotikušu), Baznīca pēc tam, kad apstākļus izskatījis kompetents Baznīcas tribunāls, var izsludināt "laulības nederīgumu", proti, ka šī laulība nekad nav pastāvējusi. Šajā gadījumā laulības slēdzēji ir brīvi precēties, tomēr respektējot dabiskos pienākumus, kurus nosaka iepriekšējā kopdzīve.
Laulāto piederība dažādām konfesijām nav nepārvarams šķērslis laulības noslēgšanai, ja viņiem izdodas dalīties tajā, ko katrs no viņiem savā kopienā saņēmis, un ja viņi mācās viens no otra, kādā veidā otrs cilvēks apliecina dzīvē savu uzticību Kristum.
Laulībās, kas tiek noslēgta starp katoli un nekristīto, laulātajam, kas ir katolis, ir īpašs uzdevums: "Jo ticīgā sieva svētī neticīgo vīru, un ticīgais vīrs svētī neticīgo sievu." ( 1 Kor 7, 14) Ir liels prieks laulātajam - kristietim un Baznīcai, ja šī "svētdarīšana" ved pie brīvas otrā laulātā pievēršanās kristīgajai ticībai.
Laulības saites ir nostiprinājis pats Dievs, tā ka noslēgtu un miesā īstenotu laulību starp kristītajiem nekad nevar šķirt. Šīs saites, kas rodas no laulāto brīvās cilvēciskās rīcības un no īstenotas laulības, tagad ir neatceļamas un ir pamats derībai, kuru nodrošina Dieva uzticība. Baznīcai nav varas nostāties pret šo dievišķās gudrības noteikto kārtību.
Jāatcerās, ka mīlestība ir atvērta auglībai.
Laulāto mīlestība pēc savas dabas prasa neaizskaramu uzticību. To nosaka abpusējā sevis dāvāšana. Mīlestība vēlas būt spēkā uz viesiem laikiem. Tā nevar būt tikai "līdz jauna lēmuma pieņemšanai". Tomēr pastāv apstākļi, kuros laulāto kopdzīve dažādu iemeslu dēļ kļūst praktiski neiespējama. Tādos gadījumos Baznīca atļauj laulāto fizisku šķiršanu un kopdzīves pārtraukšanu. Dieva priekšā laulātie paliek vīrs un sieva, viņi nav brīvi, lai noslēgtu jaunu laulību. Tomēr, izlīgšana ir vislabākais risinājums. Draudze ir aicināta šādiem cilvēkiem palīdzēt. Sīkāku informāciju meklējiet KBK 1601 – 1666; vai Internetā www.catholic.lv/Katehisms/Index.html
[1] Pijs XI. Enciklika „Casti Connubii”. (1930.gada 31.decembrī). Reigas Archidiecēzes Kūrijas izdavums. Reigā. 1931, #7.
[2] vinculum sacrum - svētās saites (lat.val.).
[3] GS 48.
[4] HV 8.
[1] Pijs XI. Enciklika „Casti Connubii”. (1930.gada 31.decembrī). Reigas Archidiecēzes Kūrijas izdavums. Reigā. 1931, #7.
[2] vinculum sacrum - svētās saites (lat.val.).
[3] GS 48.
[4] HV 8.
Dodamies vēlēt Eiropas Parlamentu!
Vatikāna II koncils, par katoļu aktīvu līdzdalību politiskajā un sabiedriskajā dzīvē uzsver, ka "visiem pilsoņiem ir jāatceras savas tiesības un reizē pienākums piedalīties brīvās vēlēšanās, lai veicinātu kopējo labumu. Baznīca ciena un atzinīgi vērtē tos, kuri savus spēkus veltī kalpošanai cilvēkiem un valsts labā uzņemas šos smagos pienākumus" (Gaudium et spes, 75)
Vatikāna II koncila pastorālajā konstitūcijā Gaudium et spes, 31.numurā ir teikts, ka “savu iespēju robežās pilsoņiem ir aktīvi jāpiedalās sabiedriskajā dzīvē. Šī līdzdalība var būt tik dažāda, cik dažādas ir zemes un kultūras. "Slavējamas ir tās tautas, kuru patiesā brīvībā iespējami lielāks skaits pilsoņu iesaistās sabiedriskajās lietās." (KBK 1915). Bet paliek atklāts jautājums, par ko balsot?
1. Katolim ir tiesības un pienākums piedalīties vēlēšanās.
2. Pirmais pienākums mums ir lūgties, lai Svētā Gara gaisma apgaismo mūsu pašus un arī tos cilvēkus, par kuriem mēs plānojam balsot.
3. Baznīca aicina rūpīgi iepazīties ar visu partiju priekšvēlēšanas programmām un kārtīgi izpētīt, kādi cilvēki balotējas attiecīgajā vēlēšanu apgabalā. Ir svarīgi atcerēties, ko šī partija vai tās pārstāvētie cilvēki ir darījuši vai nedarījuši pēdējo gadu laikā. Balstoties uz šo pieredzi, izvēlēties sarakstu, kura programma un darbība ir visatbilstošākā Bībeles un Baznīcas dotajai mācībai.
4. Kad esam izvēlējušies partiju, par kuru balsot ir ļoti būtiski apdomīgi un mērķtiecīgi izsvītrot no dotā saraksta tos cilvēkus, kuru pārliecība un darbība neatbilst Svēto Rakstu un Baznīcas mācībai, savukārt, tos, kuru pārliecība un darbība atbilst iepriekšminētajiem kritērijiem, atbalstām, pievelkot krustiņu.
5. Jāatceras, ka mūsu izvēlei ir liels iespaids uz mūsu dzīvi nākotnē un tādēļ ir svarīgi savu izvēli izdarīt apdomīgi un ar lielu atbildības sajūtu.
6. Savukārt ievēlētajiem deputātiem ir jāatceras, ka arī pēc vēlēšanām ir jādzīvo atbilstoši savai sirdsapziņai un nekāda partijas disciplīna nevar likt balsot pretēji katra pārliecībai. Ja tas tā notiek, deputāta pienākums ir par to runāt.
pr. Ilmārs Tolstovs
Vatikāna II koncila pastorālajā konstitūcijā Gaudium et spes, 31.numurā ir teikts, ka “savu iespēju robežās pilsoņiem ir aktīvi jāpiedalās sabiedriskajā dzīvē. Šī līdzdalība var būt tik dažāda, cik dažādas ir zemes un kultūras. "Slavējamas ir tās tautas, kuru patiesā brīvībā iespējami lielāks skaits pilsoņu iesaistās sabiedriskajās lietās." (KBK 1915). Bet paliek atklāts jautājums, par ko balsot?
1. Katolim ir tiesības un pienākums piedalīties vēlēšanās.
2. Pirmais pienākums mums ir lūgties, lai Svētā Gara gaisma apgaismo mūsu pašus un arī tos cilvēkus, par kuriem mēs plānojam balsot.
3. Baznīca aicina rūpīgi iepazīties ar visu partiju priekšvēlēšanas programmām un kārtīgi izpētīt, kādi cilvēki balotējas attiecīgajā vēlēšanu apgabalā. Ir svarīgi atcerēties, ko šī partija vai tās pārstāvētie cilvēki ir darījuši vai nedarījuši pēdējo gadu laikā. Balstoties uz šo pieredzi, izvēlēties sarakstu, kura programma un darbība ir visatbilstošākā Bībeles un Baznīcas dotajai mācībai.
4. Kad esam izvēlējušies partiju, par kuru balsot ir ļoti būtiski apdomīgi un mērķtiecīgi izsvītrot no dotā saraksta tos cilvēkus, kuru pārliecība un darbība neatbilst Svēto Rakstu un Baznīcas mācībai, savukārt, tos, kuru pārliecība un darbība atbilst iepriekšminētajiem kritērijiem, atbalstām, pievelkot krustiņu.
5. Jāatceras, ka mūsu izvēlei ir liels iespaids uz mūsu dzīvi nākotnē un tādēļ ir svarīgi savu izvēli izdarīt apdomīgi un ar lielu atbildības sajūtu.
6. Savukārt ievēlētajiem deputātiem ir jāatceras, ka arī pēc vēlēšanām ir jādzīvo atbilstoši savai sirdsapziņai un nekāda partijas disciplīna nevar likt balsot pretēji katra pārliecībai. Ja tas tā notiek, deputāta pienākums ir par to runāt.
pr. Ilmārs Tolstovs
Kas ir jāņem vērā piesakot draudzē kristības, iesvētības, laulības un bēres. Praktiski padomi.
Bērni līdz 7 gadu vecumam Kristības sakramentu saņem bez apmācībām. Uz kristībām ir jāpiesakās pēc iespējas agrāk, vecākiem ir jānorunā tikšanās ar garīdznieku. Krustvecākiem (vismaz vienam) jābūt katoļiem, kas iepazinušies ar ticības patiesībām. Ja vecāki ir katoļi, bet nav laulāti un dzīvo kopā tad bērniņu mēs kristām, bet vecākiem ir jāapņemas bērnus audzināt katoliskajā ticībā un šis jautājums drīzākā laikā jācenšas nokārtot (ja nav šķēršļu). Ja tiek nests kristīt otrs bērniņš, bet šis solījums nav pildīts, tad Baznīcai ir tiesības otra bērniņa kristību atteikt, jo Baznīca vēlas garantiju, ka noristītajam bērna būs nodrošināta reliģiskā audzināšana Dieva svētītā ģimenē.
Ja bērnam ir vairāk par 7 gadiem, tad ir jānāk uz nodarbībām ticības pamatu apgūšanai. Bērniem ir jāapmeklē Svētdienas skola, bet pieaugušajiem ticības mācības nodarbības.
Krustiņu, sveci, katehismu un citas kristībām vajadzīgās lietas var iegādāties baznīcas grāmatu galdā vai kur citur.
Bērni un pieaugušie, kas ir iepriekš pieteikušies un sagatavojušies Iestiprināšanas sakramentam, to var saņemt Vasarsvētku dienā, vai citā dienā, kad draudzi apmeklē bīskaps., jo parasti iestiprināšanas sakramentu sniedz bīskaps. Priesteris arī var sniegt šo sakramentu tad, ja viņu tam ir deleģējis bīskaps vai cilvēka nāves briesmu gadījumā. Iestiprināšanas zīmes savlaicīgi jāpaņem pie draudzes prāvesta.
Gatavojoties laulībām
♦ Jāpiesakās 6 mēnešus iepriekš pie priestera.
♦ Jāsatiekas ar priesteri, lai pārrunātu par laulību.
♦ Jāapmeklē ticības mācības kursa nodarbības, ja nav kristīti vai iesvētīti,
♦ Jāapmeklē Saderināto un iemīlējušos tikšanās kursus. Pieteikšanās:
http://www.laulatiem.lv
Slimnieku sakraments
Ja kāds no jūsu tuviniekiem ir smagi saslimis, tad aiciniet priesteri, lai slimnieks caur slimnieku sakramentu varētu saņemt nepieciešamās Dieva žēlastības. Neatlieciet to uz vēlāku laiku, jo, esot smagi slimiem, veselības stāvoklis var neparedzēti ātri pasliktināties tā, ka saņemt sakramentus kļūst sarežģīti. Priesterim var zvanīt jebkurā diennakts laikā.
Kristīgas bēres
Rīkojiet kristīgas bēres! Tas parāda godu mirušajam (-ai), kā arī visai Jūsu ģimenei. Kad priesteris piedalās bēres, viņš ir vienīgais bēru vadītājs. Izvadot ticīgos ar priesteri, laicīgie pavadītāji nevar ņemt aktīvu dalību.
Svētās Mises aizlūgumi
Aizlūgumu par mirušajiem (Sv. Misi) var pieteikt gan bēru dienā, gan arī vēlāk. Ir skaista tradīcija, ka atceramies mirušos viņu gada dienā. Atceres sv. Misē piedalās visa ģimene un tās laikā aizdedz sveces, kuras var iegādāties grāmatu galdā pirms dievkalpojuma. Tāpat ir laba tradīcija pasūtīt aizlūgumu par cilvēka garīgo un laicīgo labklājību, jubilejām un svinībām. Uzmeklējiet priesteri sakristijā pēc Sv. Mises. Svēto Misi var lūgt svinēt arī par dzīvajiem un dažādās dzīves situācijās. Parasti par šo aizlūgumu ticīgie sniedz ziedojumu priesterim, kas nozīmē, ka ticīgais piedalās garīdznieka uzturēšanā, balstoties uz 5 Baznīcas bausli un evaņģēliskiem norādījumiem. Tomēr arī bez ziedojuma garīdznieks nosvinēs svēto Misi un sniegs citu garīgo palīdzību. Sakramenti Baznīcā netiek tirgoti par naudu, bet ticīgo ziedojumi palīdz Baznīcai uzturēt garīdzniekus un veicināt evaņģelizāciju.
Mašīnu, mājokļu un citu lietu iesvētīšana
Ir skaista tradīcija aicināt garīdznieku pasvētīt dzīvokli, māju, darbavietu vai citas lietas. Ko nozīmē šāda pasvētīšana ar svētīto ūdeni? Baznīca lūdzas par tiem, kas nēsā un lieto svētītas lietas, līdz ar to pasvētītā telpa vai lieta tiek ietverta ikdienas Baznīcas aizlūgumos un tiek dāvāta garīga aizsardzība pret ļauno un lūgta Dieva svētība tam, kas konkrēto lietu lieto.
Abonēt:
Ziņas (Atom)