“Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība.” (1 Kor 15,14)

Ir pienākuši kārtējie Kristus Augšamcelšanās svētki. Kārtējie jau 2013 gadus. Kādēļ gan, pēc tik ilgiem gadiem ir nepieciešams atcerēties tik senu notikumu, ja citus jau praktiski esam aizmirsuši?

Jēzus augšāmcelšanās ir mūsu ticības Kristum lielākā patiesība, kuru izdzīvoja pirmie kristieši un kuru kā pamatpatiesību talāk nodod Baznīca cauri gadsimtiem (sal. KBK 638). Kādi tad ir pierādījumi tam, ka Kristus ir augšāmcēlies?

"Es ticu, palīdzi manai neticībai!" (Mk 9,24)

Klusā sestdiena! Pār pasauli un Baznīcu ir nolaidies liels klusums. Viss ir apstājies. Netiek svinētas Svētās Mises, Kristus ir kapā. Tikai mēs esam palikuši steidzīgi. Negribam apstāties, padomāt. 


Marka evaņģēlija 9 nodaļā ir epizode, kur pie Jēzus kāds tēvs atved savu dēlu, kurš ir ļaunā gara apsēsts. Mācekļi nevar šo garu izdzīt. Tad tēvs vēršas pie Jēzus sakot: "Ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums." Jēzus viņam atbild: ""Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic." 

Mūsdienu cilvēks līdzinās tādas tēvam, kurš šaubās, kurš nav pārliecināts par savu ticību. Tieši tādēļ, šajā ticībai veltītajā gadā, Lieldienu nakts dievkalpojumā varam atkal no jauna atjaunot savu ticību. Ticību, kas mums tika dāvināta kristībās. Mēģināsim šajā naktī izdzīvot šos bagātos simbolus un žestus ar ticību. Kopā ar šo bērna tēvu teiksim: "Es ticu, palīdzi manai neticībai!" (Mk 9,24) Lieldienu nakts nav svētītu olu, pārtikas vai ūdens nakts. Visupirms tā ir klausīšanās nakts. Ieklausīsimies bagātajos Svēto Rakstu lasījumos, atjaunosim savus kristības brīdī dotos solījumus un pāri visam lūgsim, lai Kungs atkal no jauna aizdedzina mūsu apdzisušo ticību. 

Atceries cilvēk! Arī tu kādreiz mirsi!

Mūsdienās runāt par nāvi plašā sabiedrībā neskaitās korekti. Sabiedrībā pazīstami cilvēki, piedaloties bērēs "korekti" uzliek tumšas saulesbrilles par mākoņainā dienā, lai slēptu savas acis, lai slēptos no patiesības. Varbūt tie paši cilvēki šodien aizies uz Vecrīgu, lai paskatītos uz slaveniem aktieriem kas "spēlēs", arī ar biezām saulesbrillēm. Runāt par nāvi nenozīmē biedēt ar to, kā tas varbūt notika Viduslaikos. Tomēr šodienas pasaulē valda otra galējībā - par nāvi, par dzīves noslēgumu, par dzīves jēgu nerunāt vispār. Un tad, pāvesta Franciska, "īstā"svētā Franciska vai svētīgās mātes Terēzes tuvākmīlestības žesti, kāju mazgāšana var šķist smieklīga un teatrāla.
Šodien ir Lielā Piektdiena. Diena, kad cilvēki, kas nepazīst Dievu mēģina atrast veidu, kā par šo Nāvi nedomāt. Mūsdienu vēlīnā postmodernisma un neohumānisma laikmetā sātans, lai atvirzītu cilvēkus no Dieva izmanto t.s. "iemidzināšanas" metodi. Atklāti pret Dievu neuzstāties, Baznīcu tolerēt, tomēr cilvēku prātus nodarbināt ar citām lietām, ar daudz lietām, lai viņi nedomātu par mūžību, nedomātu par nāves brīdi, lai nedomātu par garīgajām vērtībām. Kā šis mehānisms strādā? Dieva vietā tiek novietotas tehnoloģijas un progress. Jo ātrāk un vairāk attīstās tehnoloģijas, jo labāk. Progress ir labs, nevaram pārspīlēt, tomēr šodien progress aizvieto Dievu. Jaunās tehnoloģijas kļūst it kā par piepildījuma un laimes avotu, jo liek aizmirst par būtiskajiem jautājumiem. Mājās senākā mājas altāra vietā, krusta vietā novietojas pēc iespējas lielāks ekrāns. Mēdijiem jāproducē ziņas ar pēc iespējas lielāku ātrumu, ar pēc iespējas lielāku izklaidi. Jaunieši vairs nespēj "ar Jēzu palikt pat stundu nomodā." Bet es?

Lielā Piekdiena ir bēres, kas nav patīkams notikums. Bet ko man vajadzētu apglabāt savā dzīvē? No kā es varētu atteikties, lai atgūtos no šī ārprāta?

Kas man ir lielā Piektdiena? Vai man ir laiks šodien pabūt ilgāk dievnamā? Palikt ar Jēzu stundu klusumā?

Apstāšanās. Padomāšana. Pārdomas.

Kas tev ir Lielā Piektdiena?

Sprediķis Lielajā Ceturtdienā

Dārgie Vatikāna radio klausītāji. Šodien kopā ar Jēzu esam sapulcējušies Pēdējo vakariņu telpā. Šajā dienā svinam divu sakramentu – priesterības un Euharistijas iedibināšanas dienu. Rīta pusē garīdznieki visā pasaulē pulcējas ap savu diecēžu bīskapiem, lai atjaunotu savus priesterības solījumus lai tādējādi stiprinātu un apzinātos ciešo saikni kāda ir savā starpā priesteriem un arī katram no mums ar savu bīskapu, kas ir redzama vienotības saikne ar Kristu Baznīcā.

Redzama vienotība ir būtiska evaņģēliskās ticamības zīme. Baznīcā pastāv divu veidu vienotība – vertikālā un horizontālā. Vertikālā ir mūsu katra saikne ar Dievu, bet horizontālā ir vienotība mūsu satrpā. Evaņģēlista Jāņa uztverē, abas šīs dimensijas izriet no Atklāsmes Jēzū Kristū. Patiesa vienotība neizriet no savstarpējās mīlestības emocionāla piedzīvojuma kopienā, vai no mākslīgiem un cilvēciskiem ekumēniskiem centieniem, bet tieši no vienotības, kāda pastāv starp Dievu Tēvu un Dievu Dēlu.  Jebkuras patiesas vienotības pamatā ir tieši vienotība, kāda pastāv Svētajā Trīsvienībā – starp Tēvu un Dēlu un Svēto Garu.

Jēzus ir tas, kas ieved mācekļus vienotībā ar Tēvu, Svētajā Garā, mācekļus, kuri bija izgājuši cauri Lielās Piektdienas šausmām un nodevībām, kuri bija šķīstīti caur milzīgiem pārbaudījumiem, kādas bija Jēzus ciešanas Lielajā Piektdienā. Un tad, piedzīvojuši Jēzus Augšāmcelšanos, viņi ir gatavi sagaidīt Vasarsvētkus.

 Pasaule ieticēs evaņģēlija vēstij tikai tad, kad redzēs lielu mīlestību Baznīcā, kristiešu starpā. „No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jņ 13,35) Jo sašķelti, kašķīgi, aizdomu, skaudības un nenovīdības pilni kristieši nespēj dot autentisku liecību pasaulei. Tomēr bez Svētā Gara palīdzības nav iespējams apvienot mūs, kas esam tik dažādu raksturu, vecumu, tautību, domāšanas veidu. Svētais Gars, kuru gaidām, kuru saucam ir Tas, kurš var palīdzēt šo vienotību veidot. Svētais Gars vieno arī caur neērtām situācijām, caur melu atmaskošanu, caur patiesības atklāšanu par mums pašiem.

Pirms dažām nedēļām Baznīcā tika ievēlēts jezuītu tēvs, pāvests Francisks. Mūsu jaunais pāvests nebeidz pārsteigt. Un viens no šiem pārsteigumiem ir kāju mazgāšana Lielajā Ceturtdienā Casal del Marmo nepilngadīgo izolatorā. Ko šis un citi jaunā pāvesta žesti mums parāda? To, ka Jēzus, Lielajā Ceturtdienā, mazgājot saviem mācekļiem kājas, un tā nebija tikai izrāde, parādīja patiesas vienotības ceļu. Euharistija tikai tad var būt vienojoša, ja pirms tam, atstājuši savu upurdāvanu pie altāra, esam aizgājuši, un izlīguši ar savu brāli vai māsu. Pāvests mums māca, ka Baznīcas liturģija, ja viņa nav iesakņota mūsu reālajā dzīvē, ja liturģiskie žesti un kristīgā dzīve neparādās pēc tam mūsu dzīvē mīlestības piepildītos darbos, tad patiesībā tie ir tukši un neauglīgi. Lieldienu svētki, tie ir arī mūsu iekšējās transformācijas, pārveides svētki. Tie ir svētki, kad varam iziet pretī kādam, kuram ikdienā pieiet klāt ir grūti.

Šajā, ticībai veltītajā gadā mēs esam aicināti ar dziļu ticību izdzīvot visus Triju svēto dienu liturģiskos dievkalpojumus un žestus, lai tādējādi ticība mūsu dzīvē nebūtu, pāvesta Benedikta vārdiem runājot tikai informatīva, bet performatīva. Mēs katrs, mazgājuši viens otram kājas, gājuši ar Jēzu krustaceļā, miruši vecajam cilvēkam, Lieldienu svētajā naktī varam atjaunot savu ticību, atjaunot savus kristībā dotos solījumus. Kā uzsver pāvests Benedikts XVI, tad katrs cilvēks kristību brīdī dzirdēja jautājumu: „Ko tev dod ticība?” Atbilde skan: „Mūžīgo dzīvi.” Lūgsim, lai šajos Lieldienu svētkos mūsu ticības dzirkstele, kas mūsu sirdīs gruzd, aizdegtos ar jaunu liesmu un mūsos vēl vairāk pieaugtu ilgas pēc mūžības, ilgas pēc Debesu Valstības, ilgas pēc dzīves kopā ar Jēzu ikdienā, līdz pat pasaules beigām.

Vatikāna Radio www.radiovaticana.org