Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 2, 22-40)
Kad bija pagājušas Mozus Likumā noteiktās šķīstīšanās dienas, vecāki nesa Jēzu uz Jeruzalemi, lai Viņu veltītu Kungam, kā ir rakstīts Kunga Likumā: “Katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai tiek veltīts Kungam,” – un lai upurētu, kā sacīts Kunga Likumā, “vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus”.
Un, lūk, Jeruzalemē bija cilvēks, vārdā Simeons. Šis cilvēks bija taisnīgs un dievbijīgs un gaidīja Izraēļa iepriecināšanu, un pār viņu bija Svētais Gars. No Svētā Gara viņš bija saņēmis atklāsmi, ka neredzēs nāvi, pirms nebūs uzlūkojis Kunga Svaidīto.
Un, Gara pamudināts, viņš iegāja svētnīcā. Un, kad vecāki ienesa Bērnu Jēzu, lai par Viņu izpildītu Likuma priekšrakstus, viņš paņēma To rokās un slavēja Dievu, un sacīja: “Tagad nu atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, kā Tu esi sacījis, jo manas acis ir skatījušas Tavu pestīšanu, ko Tu sagatavoji visu tautu priekšā, – gaismu pagānu apgaismošanai un slavu savai Izraēļa tautai.”
Un Viņa tēvs un Māte brīnījās par to, kas tika sacīts par Bērnu. Bet Simeons viņus svētīja un sacīja Viņa Mātei Marijai: “Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kurai pretosies. Un tavu pašas dvēseli caurdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu nodomi.”
Tur bija arī praviete Anna, Fanuēļa meita, no Asera cilts, gados ļoti veca. Pēc savas jaunības viņa septiņus gadus dzīvoja ar savu vīru un palika atraitne. Tā viņa bija nodzīvojusi līdz astoņdesmit četriem gadiem, nešķirdamās no svētnīcas, kur gavēņos un lūgšanās kalpoja dienu un nakti. Arī viņa, atnākusi tajā pašā stundā, slavēja Dievu un stāstīja par Bērnu visiem, kas gaidīja Jeruzalemes atpestīšanu.
Izpildījuši visu pēc Kunga Likuma, viņi atgriezās Galilejā uz savu pilsētu Nācareti. Bet Bērns auga un pieņēmās spēkā, pilns gudrības. Un Dieva žēlastība bija pār Viņu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi. (No www.mieramtuvu.lv)
Lai ir slavēts Jēzus Kristus!
Dārgie Vatikāna radio
klausītāji. Šodien evaņģēlija fragments mums atstāsta svētās Gimenes ceļojumu
uz Jeruzalemes svētnīcu. Ir pagājušas 40 dienas kopš Jēzus piedzimšanas uz
atbilstoši Izceļošanas un Levītu grāmatas norādījumiem ikviens pirmdzimtais
zēns bija jāvelta Dievam. „Un Kungs runāja uz Mozu: "Novēli Man visus
pirmdzimušos, kā cilvēku, tā lopu, kas vien pašķir mātes klēpi Israēla ļaudīs,
lai tie Man pieder." (2 Mozus 13,2) Kādēļ gan Jēzum bija nepieciešama
šī veltīšana, ja viņš jau ir Vienpiedzimušais Dieva Dēls? Jāzeps un Marija šo
ritu, ceremoniju veica tādēļ, ka viņi bija dievbijīgi jūdi un vēlējās visu
pildīt tā, kā to noteica Mozus likums. Arī Jēzus, savas dzīves laikā bija
uzticīgs Vecās Derības likumama, jo Viņš taču nav nācis šo Likumu atcelt, bet
piepildīt. (sal. Mt 5,17). Tomēr šajā notikumā ir kas vairāk nekā tikai Vecās
Derības Likuma izpildīšana.
