Bībeles fragmentā par Bābeles torni lasām, ka grēks un tam sekojošā lepnība ienesa pasaulē sašķeltību un ļaunumu. Brālis saceļas pret brāli, tauta pret tautu. Arī mēs katrs savā dzīvē, savā ģimenē, draudzē un kopienā, visā Baznīcā, no vienas puses, redzam grēku un tieksmi uz ļaunumu, bet, no otras, piedzīvojam apbrīnojamo Dieva apredzību un vadību ikdienā, tieši caur Svētā Gara darbību. Jēzus Kristus, mirstot pie krusta un augšāmceļoties, dāvā atbrīvošanu un glābšanu no grēka un nāves, tomēr, kamēr vēl esam šajā pasaulē, mēs turpinām piedzīvot savu personīgo un arī visas pasaules sašķeltības drāmu. Kā raksta svētais apustulis Pāvils: “Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru.” (Rom 7, 19) Tādēļ arī Dievs sūta savu Garu, lai atjaunotu sākotnējo harmoniju un vienību gan Baznīcā, gan visā pasaulē. Svētais Gars ir Kristus Gars, kurš nāk, lai visu darītu jaunu.
Tieši Vasarsvētki ir Lieldienu notikuma noslēgums, bet vienlaikus arī sākums kaut kam pilnīgi jaunam. Jēzus apustuļi un mācekļi, saņēmuši Svēto Garu, drosmīgi dodas pa visu pasauli nest Labo Vēsti. Brīnišķīgi par to runā pravietis Joēls: “Tā saka Kungs: “Es izliešu savu Garu pār ikvienu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, jūsu sirmgalvji
redzēs sapņus, un jūsu jaunekļi redzēs redzējumus. Un arī pār saviem kalpiem un kalponēm tajās dienās Es izliešu savu Garu.”” (Jl 3, 1-2)
Svētais Gars ir pirmais pestīšanas darba turpinātājs, un Viņš izmanto apustuļus un Baznīcu savā misiju darbā (sal. Jānis Pāvils II. Dominum et Vivificantem, 42 unRedemptoris Missio, 21). Ar Vasarsvētkiem sākas Baznīcas misija nest Labo Vēsti, Evaņģēliju, līdz pat pasaules robežām. Svētā Gara atnākšana Jēzus mācekļus darīja par lieciniekiem un praviešiem (sal. Apd 1, 8; 2, 17-18). Pirmajos gadsimtos Svētā Gara ietekmē kristīgā ticība apzināti atveras “tautām” un liecība par Kristu izplatās nozīmīgākajos Vidusjūras baseina austrumdaļas centros, lai pēc tam aizsniegtu Romu un rietumu robežas (Redemptoris Missio, 25). Svētais Gars pirmo mācekļu kopienu – Baznīcu – darīja patiesi misionāru tādējādi, ka tai bija īpašs “mīlestības un brālīgas dzīves starojums”: viss viņiem bija kopīgs, viņiem bija viena sirds un viena dvēsele, kopienā valdīja prieks un sirds vienkāršība (sal. Apd 2, 42-47; 4, 32-35). Baznīca tā laikmeta cilvēkus pievilka ar Svētā Gara spēku – pats Gars šo kopienu vadīja un virzīja.
