svētdiena, 2016. gada 13. novembris

Vai tuvojas pasaules gals?

Jautājums: Gribu noskaidrot, kas ir Dzīvā Dieva Zīmogs (Sigillum Dei Divi), lapiņas ar tekstu, ko izdala svētceļojuma dalībniekiem, piesakot, ka šis teksts jātur mājas, dzīvokļa logā kā aizsardzības līdzeklis. Tekstā teikts: „Šī lūgšana ir Dieva Tēva dāvana bez maksas dota pravietim Marijai Dieva Žēlsirdībai, lai aizsargātu Dieva bērnus...” Vai tam ir kāda saistība ar apustuļa Jāņa atklāsmes grāmatā (Atkl 7,2-4.9-14) teikto: „Viņam bija dzīvā Dieva zīmogs un viņš sauca skaļā balsī četriem eņģeļiem... kamēr mēs nebūsim apzīmogojuši mūsu Dieva kalpus uz viņu pieres." Pateicos par atbildi.

2013.gadā laikrakstā "Katoļu Baznīcas Vēstnesis" bija publicēts katoļa, itāļu sociologa Masimo Introviņje no Itālijas raksts „Viltus gaišreģe pret pāvestu Francisku”. Tajā autors izskaidroja šos jautājumus. Īsumā būtiski uzsvērt, ka Īrijā, no kurienes Marija no Dievišķās žēlsirdības it kā nāk, daudzi šaubās, vai vispār šāda sieviete eksistē, un ir pārliecināti, ka tā ir anonīmu personu grupa, kas izplata atklāsmes Marijas no Dievišķās žēlsirdības vārdā.

M. Introviņje skaidro, ka Marijas no Dievišķās žēlsirdības vēstījumu saturs ir veidots klasiskā millenārisma formā. Millenārisma virziena pārstāvji apgalvo, ka ļoti sīki pārzina, kā un nereti arī kad būs laiku beigas. Šo virzienu Katoliskās Baznīcas katehisms dēvē par „nākotnes valstības viltojumu”, jo neviens nevar zināt „ne dienu, ne stundu” (Mt 25, 13), ne arī veidu, kā tas precīzi notiks. M. Introviņje uzsver, ka Baznīca šādu doktrīnu nosoda un neatzīst.

„Dzīvā Dieva zīmogs” un tam pievienotā lūgšana šajās viltus atklāsmēs tiek pasniegta kā veids, kas cilvēkam nodrošinās dievišķu aizsardzību Lielo pārbaudījumu laikā. Tas saskaņā ar Marijas no Dieva žēlsirdības sludināto notiks 2016. gada maijā.

Priesteris Ilmārs Tolstovs, atsaucoties uz Vatikāna II koncila dogmatisko konstitūciju "Dei Verbum" un Katoliskās Baznīcas katehismu, skaidro, ka jaunas atklāsmes vairs nebūs, un mums ir jāpietiek ar to Atklāsmi, ko atnesa Jēzus Kristus. "Kristīgā pestīšanas kārtība, proti, jaunā un galīgā derība, nekad nebeigsies, un mums nav jāgaida vairs nekāda jauna publiska Atklāsme pirms mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanās godībā." (DV 4; KBK 66)

Pārpublicēts no www.kbvestnesis.lv Nr.22(502) 2014. gada 22. novembris
http://www.kbvestnesis.lv/index.php/garigai-dzivei/lasitajs-jauta/1778-velreiz-par-viltus-atklasmem

sestdiena, 2016. gada 12. novembris

Žēlsirdības gada noslēgums Aglonā!

NOSLĒDZAS DIEVA ŽĒLSIRDĪBAS ĀRKĀRTĒJAIS JUBILEJAS GADS

2015. gada 8. decembrī, Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas svētkos, pāvests Francisks ar bullu "Misericordiae Vultus" un Svēto durvju atvēršanu izsludināja Žēlsirdības ārkārtas Jubilejas gadu, kas noslēgsies šī gada 20. novembrī, Kristus Vispasaules Karaļa svētkos.

Šī gada devīze bija "Žēlsirdīgi kā Tēvs", kas ņemta no līdzības par pazudušo dēlu un tēvu, kurš dēlu žēlsirdīgi atkal uzņēma mājās, neskatoties uz viņa pagātnes kļūdām. Šajā gadā pāvests aicināja pievērst īpašu vērību žēlsirdībai gan citam pret citu, gan arī pret radīto pasauli kopumā.

Latvijas Baznīcā Žēlsirdības gada noslēgšana notiks 2016. gada 21. novembrī, pirmdien, Aglonas bazilikā pulksten 12:00. Svēto Misi svinēs apustuliskais sūtnis Baltijas valstīs V. E. arhibīskaps Pedro Lopess Kintana, Latvijas bīskapi, priesteri.

Draudžu ticīgie aicināti piedalīties šajā dievkalpojumā, lai kopīgi pateiktos Dievam par Viņa bezgalīgo žēlsirdību un šajā gadā dāvātajām žēlastībām, kā arī lūgtu par mieru pasaulē un Latvijā.

Svētā Mise tiks translēta Latgales radio.

Pārpublicēts no www.radieceze.lv

ceturtdiena, 2016. gada 10. novembris

M. Gibsona filmas "Kauja par Heksoridžu" recenzija!

Nesen noskatījos Mela Gibsona filmu "Kauja par Heksoridžu". Ilgi domāju, vai man vajag kaut ko rakstīt pr šo filmu, tomēr sapratu, ka man ir jāraksta. Un uzreiz gribu teikt - aizejiet un noskatieties. Tik sen nebiju skatījies tik evaņģelizējošu filmu. Par ko ir stāsts? 

"Desmonds Doss ir viens no ievērojamākajiem 2.Pasaules kara varoņiem. Sīvu cīņu laikā par Heksoridžu starp ASV un Japānas impērijas armijām viņš izglāba vairāk nekā 75 kareivju dzīvības ne reizi nepieskaroties ieročiem vai nogalinot kādu. Viņš stingri ticēja, ka karš ir taisnīgs, bet nonāvēšana ir slikta. Viņš bija vienīgais karavīrs 2. Pasaules karā, kurš frontes līnijās cīnījās bez ieroča un par nopelniem valsts labā saņēma Goda medaļu (Medal of Honor) un Purpura sirds ordeni (Purple Heart)." (no filmas recenzijas www.forumcinemas.lv)

Filmas galvenais varonis ir Septītās Dienas Adventists, kurš pats, savā ģimenē ir piedzīvojis vardarbību un viņš pieņem lēmumu visu savu dzīvi nepieskarties ierocim. Tomēr ir II Pasaules kara beigas, ASV karo ar Japānu un ir nepieciešams iesaistīties, lai valsts uzvarētu. Ciematā, kurā dzīvo Desmonds gandrīz visi puiši viņa vecumā dodas dienestā, un arī viņš nevar stāvēt malā. Bet kā tad ar to ieroci? 

Sākotnēji armijā visi par viņu smejas un nonāk pat līdz tam, ka viņš tiek saukts kara tribunāla priekšā par, nēsāt ieroci pavēles nepildīšanu. Tomēr viss izkārtojas tā, ka viņš dodas cīņā. Kad amerikāņu karavīri cieš smagu sakāvi kaujā pret japāņiem un karaspēks atkāpjas, Desmonds viens pats slepeni paliek ienaidnieka kontrolētā teritorijā un izglābj, jeb iznes, no šīs teritorijas 75 ievanotos amerikāņu kareivjus. 

Filma liek domāt, par ticīgo cilvēku tiesībām, savas pārliecības dēļ atteikties no kādām, visai sabiedrībai svarīgam normām un otrs jautājums - vai vardarbību var uzvarēt ar vardarbību. Bet šī filma liks katram no tās skatītajiem uzdot sev vēl daudzus eksistenciālus jautājumus. Aizejiet un Mels Gibsons jums neliks vilties.

Vēl recenzija: http://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/filmas-_kauja-par-heksoridzu_-recenzija.-kara-sausmu-simfonija-14159331

Filmas "Melānijas hronika" recenzija!

Pirms neilga laika noskatījos Viestura Kairiša filmu "Melānijas hronika". Nevēlos sīki analizēt filmas saturu un māksliniecisko pusi, jo to noteikti jau ir izdarījuši vai arī izdarīs citi. No savas puses varu teikt, ka filmā ir ļoti spēcīgi atspoguļots cerības motīvs. Tā nav reliģiska filma un tajā ir tikai dažas norādes uz kristietību, kā piemēram kādas izsūtītās teiktais, ka dienā, kad viņi atrodas lopu vagonos ceļā uz Sibīriju, viņas bērniņam bija nozīmēts kristību datums. Tomēr ir vēl kāda cita epizode, kur filmas galvenā varone Melānija (šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo), jau gandrīz zaudējusi spēkus un atrodoties uz dzīvības un nāves robežas, izsaka skaistus vārdus par ticību, cerību un mīlestību. Kas man šajā filmā likās pats svarīgākais? Tas, ka šo ceļu izturēja tikai tie, kuri, neskatoties uz visām piedzīvotajām šausmām, spēja saglabāt cerību par Latviju, par atgriešanos mājās. Jau pašā filmas sākumā, vilciena vagonā ir aina ar traģēdiju, ar pašnāvību. Tātad tie, kuri jau pašā sākumā krita bezcerībā, tie ātri vien padevās un aizgāja mūžībā. Izturēja garā un ticībā stiprie. Un tāda ir arī stāsta galvenā varone Melānija. Šī filma veidota pēc rakstnieces Melānijas Vanagas atmiņu romāna «Veļupes krastā» motīviem. Ko mēs, kā kristieši varam mācīties no šīs filmas? Mums katram ir sava Sibīrija un izsūtījums. Tas ir grēks un cīņa ar kārdinājumiem. Sātans vēlas mūs "izsūtīt" no Debesu Valstības, kas ir mūsu Tēvija. Un visa mūsu dzīve līdzinās tam, ko mēs dziedam slavenajā dziedājumā "Esi sveicināta, Karaliene..." - "mēs, Ievas bērni, sērojam un raudam šajā asaru ielejā...". Tomēr tieši cerība uz atgriešanos Tēvijā, kur "nebūs vairs nakts, ne sveces, ne saules gaisma tiem nebūs vajadzīga; jo Kungs Dievs izlies gaismu pār viņiem, un viņi valdīs mūžīgi mūžam" (Atkl 22, 5) palīdz mums pārvarēt visas ikdienas dzīves grūtības un doties tālāk, neskatoties ne uz pārbaudījumiem un kārdinājumiem. Lai šī Melānijas liecība, kas dod stiprinājumu visiem, kas atrodas grūtībās, arī mūs iedrošina nekrist izmisumā, bet visu savu paļāvību atrast Dievā.

ASV prezidenta - elektus Donalda Trampa vēstījums ASV katoļiem

trešdiena, 2016. gada 9. novembris

11.novembrī - harismātiskā slavēšana


Šo piektdien, 11. novembrī, Rīgas Kristus Karaļa draudzē notiks Jubilejas gada noslēguma – nu jau ceturtā – harizmātiskā slavēšana, kas veltīta Dieva žēlsirdībai. Uz to aicināts ikviens, kas vēlas kopā lūgties, slavēt Dievu un piedzīvot prieku.

Atzīmējot Dieva žēlsirdības gadu, vairākas kopienas nolēma rīkot kopīgus slavēšanas vakarus, no kuriem pirmais notika šī gada 29. janvārī. Tā bija iespēja tuvāk sadraudzēties un lūgt lielākā spēkā.

Lai arī Jubilejas gads tuvojas noslēgumam, viens no pasākuma koordinatoriem Agris Želvis atzīst, ka, ņemot vērā pozitīvās atsauksmes un dalībnieku aizkustinošās liecības, kopienas plāno kopīgos slavēšanas vakarus turpināt. Tāpēc decembrī plānota pasākuma rīkotāju tikšanās, kuras laikā tiks nolemta tālākā rīcība.

Šī gada pēdējā kopīgā slavēšana 11. novembrī sāksies pl. 18 arī īsu skaidrojumu, kas ir harizmātiskā lūgšana. Pēc tam sekos slavēšana un pl. 19.30 ir plānota Svētā Mise, pēc kuras būs laiks ne tikai kopīgam priekam, bet arī individuāliem aizlūgumiem.

Pasākumu organizē Bērniņa Jēzus māsas karmelītes, Jāzepa vīru grupa, kopiena “Effata”, kopiena “Dzīvības straumes”, Vidzemes Katoļu jauniešu centrs, kopiena „Chemin Neuf”, kopiena “Emmanuel”, kā arī sievu grupa “Marta un Marija”.

LRKB IC, www.katolis.lv

svētdiena, 2016. gada 6. novembris

Vai es ticu uz mirušo augšāmcelšanos? (Vatikāna radio)

Pavisam nesen mēs svinējām Visu svēto dienu un mirušo piemiņas dienu. Šie svētki atkal no jauna mūs visus aicināja pacelt savas dvēseles no zemes uz debesīm, lai lūgtos par saviem mirušajiem, kā arī tā bija iespēja lūgt visu svēto aizbildniecību gan mums pašiem, gan arī visiem mūsu aizgājējiem. Šodienas evaņģēlijā dzirdētais mūs aicina mazliet paturpināt jau šajos svētkos iesākto tematiku – mirušo augšāmcelšanos.

Katru svētdienu un lielajos svētkos visa Baznīca un arī mēs ticības apliecinājumā “Es ticu” sakām: “Es ticu uz mirušo augšāmcelšanos un dzīvi nākamajā mūžībā!” Jēzus šodien māca Jeruzalemes templī un jau sākot ar Lūkas 19. nodaļā aprakstīto, Jeruzalemes svētnīcā Jēzum notiek intensīvs dialogs, pat strīds ar farizejiem, saduķejiem un Rakstu mācītajiem. Saduķeji, tāpat kā mūsdienu skeptiskais un pārlieku racionālais cilvēks vairs netic, ka eksistē tāda mirušo augšāmcelšanās. Šie saduķeji savdabīgā veidā interpretē Toru, Izraēļa svēto grāmatu un it kā tur atrod pamatojumu saviem maldiem. Tomēr, interpretējot Mozus Likumu, Jēzus ne tikai parāda savu autoritāti, bet arī skaidro šo likumu Labās Vēsts gaismā. Jēzus norāda uz dzīvo Dievu un Dievā visi kļūst dzīvi – ne tikai Ābrahāms, Īzaks , Jēkabs un Mozus, bet arī ikviens ticīgais. “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs!” Dievs nav miris! Dievs ir dzīvs, jo Kristus augšāmcēlās! Svētie Raksti mums dod drošu apsolījumu: "Un ja Tā Gars, kas Jēzu uzmodināja no miroņiem, mājo jūsos, tad Tas, kurš Kristu piecēla no miroņiem, atdzīvinās arī jūsu mirstīgās miesas, pateicoties savam Garam, kas jūsos mājo." ( Rom 8, 11) "Kā tad daži no jums var sacīt, ka augšāmcelšanās no miroņiem nav? Ja mirušie neceļas augšā, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Bet ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un veltīga ir arī jūsu ticība. [..] Bet tagad Kristus ir augšāmcēlies no miroņiem kā pirmais no aizmigušajiem." (1 Kor 15, 12-14. 20)

Katoliskās Baznīcas Katehisms norāda, ka „ticība, ka mirušie augšāmcelsies, jau no pašiem pirmsākumiem bija kristīgās ticības būtisks elements. Kristiešu pārliecība ir, ka mirušie augšāmcelsies; tam ticot, mēs dzīvojam.” (KBK 991)

Patiesību par mirušo augšāmcelšanos Dievs savai tautai atklāja pakāpeniski. Cerība, ka mirušie augšāmcelsies miesā, izrietēja no ticības uz Dievu, kas radīja visu cilvēku - miesu un dvēseli. Debesu un zemes Radītājs ir arī Tas, kas uzticīgi glabā savu derību ar Ābrahamu un viņa pēcnācējiem. Šo divu patiesību gaismā sāka izpausties ticība uz augšāmcelšanos.

Ticību miesas augšāmcelšanai Jēzus saista ar savu Personu: "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība." ( Jņ 11, 25) Pēdējā dienā Jēzus pats augšāmcels tos, kuri būs ticējuši uz Viņu un kas būs ēduši Viņa Miesu un dzēruši Viņa Asinis Euharistijā, jeb Svētajā Misē. Evaņģēlija aprakstos mēs varam izlasīt, ka jau savas dzīves laikā Jēzus dažus mirušos atdzīvināja, arī līdzība par Jonasa un tempļa zīmi to skaidri atklāj. Ar šīm zīmēm Viņš pasludina, ka augšāmcelsies trešajā dienā pēc nāves. Mēs, kas esam kristieši, visā savā dzīvē esam Kristus nāvas, augšāmcelšanās liecinieki. Būt par Kristus liecinieku nozīmē būt par "augšāmcelšanās liecinieku" ( Apd 1, 22), "kopā ar Viņu" ēst un dzert "pēc Viņa augšāmcelšanās" ( Apd 10, 41). Kristīgo cerību uz augšāmcelšanos ievērojami iezīmēja tikšanās ar augšāmcēlušos Kristu. Mēs augšāmcelsimies tāpat kā Viņš, ar Viņu un caur Viņu.

Jau no pašiem pirmsākumiem kristiešu ticība augšāmcelšanai izraisījusi neizpratni un opozīciju. Tieši tāpat ir arī mūsdienās. Pat daudzi katoļi, kuri šad un tad apmeklē baznīcu, gandrīz netic tam, ka pēc nāves viņi varēs augšāmcelties jaunai dzīvei. Nevienā citā jautājumā kristīgā ticība nesaskaras ar tik lielu pretestību, kā jautājumā par miesas augšāmcelšanos, uzsver Katoliskās Baznīcas katehisms. Tomēr šodienas Evanģēlija fragmentā Jēzus vēlas mūs iedrošināt un stiprināt: “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo visi Viņam dzīvo!” Ja mēs savā ikdienā dzīvosim kopā ar Jēzu, attīrīsim savas dvēseles izlīgšanas sakramentā, tad mēs ar Kristu jau tagad dzīvojam un arī dzīvosim ar Viņu mūžībā.

pr. Ilmārs Tolstovs

ceturtdiena, 2016. gada 3. novembris

Kam es patiesībā sekoju?

Vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs ticību virs zemes? Šie Jēzus vārdi Lūksa evaņģēlijā ir ļoti aktuāli mūsdienās. Šogad uz uzņemšanu Rīgas Garīgajā Seminārā atnāca tikai viens kandidāts. Arī sastaptie svētceļnieki Aglonā stāstīja, ka svētceļojumu grupās uz Aglonu šogad strauji ir samazinājies cilvēku skaits. Daudzās mazajās lauku draudzēs Latvijā svētdienās kļūst aizvien mazāk cilvēku. Tie ir fakti, kas ir acīmredzami un ar kuriem mums visiem ir jārēķinās. Masu, jeb “pūļu Baznīcas” laiks ir beidzies. Nākotnē Baznīca būs daudz mazskaitlīgāka, toties daudz dzīvāka un dinamiskāka. No vienas puses, šādu cilvēku skaita samazināšanos veicina demogrāfiskā krīze, gan lielā cilvēku aizbraukšana no valsts. Bet no otras puses, ir skaidri redzams, ka ticība Dievam mūsdienās piedzīvo sava veida krīzi un cilvēku, īpaši jauniešu vidū tā vairs neizskatās tik pievilcīga un populāra. Lai meklētu atbildi, kā izkļūt no šīs krīzes, ir vērts iedziļināties šīsdienas lasījumos, kas visi runā par neatlaidību ticībā un par paļāvību Dievam, kas iet līdz galam.

Svētā Ignācija no Lojolas “Garīgajos vingrinajumos” bieži ir runāts, ka ļaunā gara taktika ir tāda, ka, lai atrunātu mūs no ļoti labām lietām, viņš mēdz mūs izkliedēt uz daudzām ne tik labām lietām. Pašas par sevi tās nav sliktas, tomēr iegrimstot daudzos sīkumos, mēs pakāpeniski attālinamies no pašām svarīgākajām lietām mūsu dzīvē. Kāda tad ir pati svarīgākā lieta mūsu dzīvē? Tā ir – sasniegt mūžīgo dzīvi, piedzīvot debesis, vienotību ar Dievu gan šeit uz zemes, gan mūžībā. Mūsdienu ticības krīzes iemesls, gan sabiedrībā, gan Baznīcā, ir pakāpeniska, pat šķietami nemanāma novēršanās no Dieva, mūžības, no pašām svarīgākām lietām un izkliedētība uz ļoti daudzām sīkām, nebūtiskām lietām. Tas ir tāpat, kā izraēlieši, cīnoties ar Amalekiešiem, ko lasījām pirmajā lasījumā. Ne jau izraēlieši kaujas laukā izcīnija uzvaru, bet gan Mozus, kurš kalna galā turēja paceltas rokas pretī Dievam. Īstā uzvara un mūsu dzīves piepildījums nāk no Dieva. Vai es savā ikdienā atvēlu savu dārgo laiku personiskai sarunai ar Dievu meditācijā, lūgšanā? Vai atvēlu laiku attiecībām ar Dievu savā ikdienā vismaz 10,15 minūtes vai pusstundu? Kad pēdējo reizi biju adorācijas kapelā Vecrīgā vai citur?

Otrajā lasījumā apustulis Pāvils Timotejam skaidri uzsver, ka Bībele, Svētie Raksti ir mūsu ticības “atskaites punkts”, mūsu ticības un lūgšanas dzīves “barība, avots un spēka avots”. Pavisam nesen, kāds cilvēks man rakstīja, ka ir garīdznieki, kuri Latvijā izplata visādus apšaubāmus vēstījumus, kuros pat tiek apšaubīta pāvesta Franciska autoritāte. Ir ļoti skumji un nožēlojami, ka tā vietā, lai savu garīgo dzīvi un ticību “barotu” un uzturētu ar Bībeles patiesībām un skaidro katolisko mācību, mēs meklējam sēnalas un “atkritumus”, caur kuriem mēs kļūstam nevis vairāk ticīgi, bet gan “māņ – ticīgi”. Būsim piesardzīgi un turēsimies pie tās mācības, ko Jēzus Kristus uzticēja savai Baznīcai un ko tā nemainīgi sludina jau 2000 gadus. Būtu labi, ja katrā katoļu draudzē Latvijā būtu gan Bībeles, gan katehisma studiju grupas, kurās ikviens interesents varētu padziļināt savu ticības dzīvi.

Mūsdienu laikmets ir raksturojams ar lielu nepastāvību. Postmodernais cilvēks vairs nevēlas sekot kādām nemainīgām patiesībām un nav gatavs visu mūžu būt uzticīgs kādai vienai lietai vai solījumama. Mēs redzam, cik trausli ir laulāto laulības brīdī dotie solījumi un cik nepastāvīga ir mūsu pašu ticība. Daudzi cilvēki diemžēl sajauc emocijas ar ticību un meklē draudzi, garīdznieku, kurš ir “atraktīvs”, “teatrāls”, kur dievkalpojums ir emocionāli piesātinātāks. Tādējādi mūsu ticības dzīve ir līdzīga graudam, kurš iesēts ceļmalā, ērkšķos starp akmeņiem un īslaicīgi uzdīgst, bet tā kā tai nav sakņu, tā ātri novīst. Pie tūlītējām grūtībām, pārbaudījumiem tā noplok un iestājas krīze. Atliek tikai bīskapam pārcelt garīdznieku uz citu draudzi, kad ticīgais cilvēks saka: “Ja nav šī garīdznieka, tad es vairs nespēju šajā draudzē nākt un lūgties.” Kam tad mēs patiesībā ticam un sekojam? Jēzum vai priesterim? Tas vien parāda, ka mūsu ticības dzīve tiek balstīta uz smiltīm, nevis Dieva Vārdā, sakramentos un nobriedusī ticībā, kas balstīta uz Jēzu, kā klints.

Ko darīt? Kā rīkoties?

Jāatceras, ka ticību neveidojam mēs paši, vai kāds garīdznieks. Tā ir Dieva dāvana, žēlastība. Ir svarīgi apzināties, ka ticības ceļš ne vienmēr būs rožains un viegls. Jēzus saka: “Vajag vienmēr lūgties un nepagurt!” Jā, lūgties, lasīt Bībeli, katehismu, iet katru svētdienu uz Baznīcu, bieži pie greksūdzes ar tad, kad to nemaz negribas, kad garīdznieka sprediķis krīt uz nerviem, kaitina. Kad liekas, ka draudzē visi ir sazvērējušies pret mani. Kad draudzē, Baznīcā esmu nepatiesi apvainots, apsūdzēts, nodots, pievilts. Kad esmu vīlies draudzē, garīdzniekā, un arī tad, kad pret Dievu vēlos izteikt visdažādākos apvainojumus un apsūdzības. Jā, tieši tad uz Baznīcu jāiet visvairāk, tieši tad visintensīvāk ir jālūdzas un jāmeklē dziļākas attiecības ar Dievu. Jo katra krīze ir jauna iespēja. Iespēja iziet no savām ilūzijām, ambīcijām, maldīgajiem priekšstatiem par Dievu, Baznīcu, citiem cilvēkiem un doties dziļākos ūdeņos. Izmest tīklus dziļāk. Mums visiem ir nepieciešama tāda pat neatlaidība, kāda bija evaņģēlijā minētajai atraitnei. Pārāk ātri mēs padodamies. Varbūt pirmajā mirklī tas izskatās pēc uzbāzības, tomēr nebūtu labi, ja mēs Dievam teiktu: “Nu ko nu es Tevi tik bieži traucēšu?” Dievam patīk, ka mēs Viņu bieži “traucējam” ar lūgšanām un Dieva svētība jau no šādas “traucēšanas” tiek dāvāta mums. Katru reiz, kad mēs sevi pārvaram, “piespiežam” un uzvaram sevī nevēlēšanos lūgties vai doties uz Baznīcau, Dievs mūs bagātīgi atalgo. Centīsimies garīgajā dzīvē nemeklēt draudzi, garīdznieku, kurš izpatīk mūsu emocijām un vēlas mūs vadīt pa vieglāko, platāko ceļu, bet gan iesim pa šauro, jā, dažreiz pat ērkšķaino ceļu, bet tas ved pie Dieva un uz debesu valstību. Nevis es diktēju, kas Dievam ir jādara manā dzīvē, bet gan saku: “Dievs! Tavs prāts lai notiek, kā debesīs, tā arī virs zemes un arī manā dzīvē.”

Sprediķis www.mieramtuvu.lv parastā liturģiskā laika XXIX svētdienai.

trešdiena, 2016. gada 2. novembris

Kādas lūgšanas lūgsies 2.novembrī, mirušo piemiņas dienā?

PROCESIJAS DZIESMA UN LŪGŠANA
(kapu svētkos un Mirušo piemiņas dienā)

PROCESIJAS DZIESMA

         Viņās pastardienas briesmās
         Sadegs zeme uguns liesmās ―
         Pravieši tā saka dziesmās.

         Ļaužu prātus bailes nomāks,
         Kad uz tiesu Kristus atnāks,
         Visas tautas kopā savāks.

                        Taures brīnumainas skanēs,
                        Visi cilvēki tās dzirdēs,
                        Padebešos krustu redzēs.

                                    Mirušie tad augšāmcelsies,
                                    Tiesas priekšā visi stāsies,
                                    Trīcot bailēs, kā tiem klāsies.

            Kristus ļaužu gaitas skatīs,
            Atbildi no katra prasīs,
            Taisnu spriedumu tiem sacīs.

                        Viss, kas darīts netaisnībā,
                        Pat ja glabāts slepenībā,
                        Iztiesāts tiks atklātībā.

            Tiesa pastarā kad sāksies,
            Kur man nabagam tad glābties,
            Ja pat taisnīgie tad bīsies!

                        Jēzu, mūsu Kungs visspēcīgs,
                        Saviem ļaudīm vienmēr vēlīgs,
                        Esi tiesājot man žēlīgs!

            Manis dēļ Tu nesi krustu ―
            Ļaužu grēku smago nastu,
            Lai es žēlastību rastu.

                        Atceries, Kungs, savas sāpes,
                        Dvēs’ļu pestīšanas slāpes,
                        Dāvā mieru man pēc nāves!

            Pirms uz mūžu acis slēdzu,
            Tev, Kungs, savas vainas sūdzu,
            Piedošanu karsti lūdzu.

                        Grēkus nožēlojot, vaidu,
                        Visu ļauno projām raidu,
                        Tavu žēlastību gaidu.

            Grēciniekiem žēlīgs biji,
            Viņus laipni uzklausīji,
            Cerību man dāvināji.

                        Zinu, Kungs, ka neesmu cienīgs,
                        Tomēr lūdzu: esi žēlīgs,
                        Lai Tavs spriedums man ir saudzīgs!

            Mani debess mājās vadi,
            Tiesājot, pa labi stādi,
            Žēlsirdīgu vaigu rādi!

                        Kad tiks notiesāti ļaunie,
                        Mani ved, kur mājo svētie ―
                        Tavi ļaudis izredzētie!

            Dod man, Kungs, šo žēlastību:
            Dzīves laikā ― uzticību,
            Mūža galā ― svētlaimību!

                        Raudu pilna diena sāksies,
                        Kad no trūdiem cilvēks celsies,
                        Dieva tiesas priekšā stāsies.

            Refrēns: Labais Jēzu, dāvā visiem
            Dieva mierā aizgājušiem
            Debess svētlaimi uz mūžiem!

Mirušo piemiņas dienas laudes - ieraksts no sv. Franciska baznīcas

otrdiena, 2016. gada 1. novembris

Visu svēto diena un mirušo piemiņas diena sv. Antona draudzē!

1.novembris - Visu svēto diena (obligāti svināma diena)

svētās Mises 7.00; 9.00 - poļu valodā; 10.30 un 18.00 - latviešu valodā. Pēc vakara sv. Mises procesija - aizlūgums par mirušajiem

2.novembris - visu mirušo piemiņas diena

svētās Mises latviešu valodā 7.00; 7.30; 8.00; 8.30; 9.00; 10.30 (pēc tam Libera), 12.00. 9.30 eksekvijas par mirušajiem.

svētās Mises poļu valodā - 17.00 un 18.00. Pēc vakara svētās Mises aizlūguma procesija poļu valodā.

Sestdien, 5.novembrī sv. Antona draudzē dziedināšanas diena. Pēc visām svētajām Misēm speciālas dziedināšanas lūgšanas.

Svētdien, 6.novembrī plkst. 13.00 sv. Antona draudzē viesosies Tezē kopienas pārstāvji, lai iepazīstinātu ar kopienu, rādītu speciāli sagatavoto video un kopīgi lūgtos. Īpaši aicināti tie, kuri vēlētos mūsu draudzē no 29.decembra līdz 1.janvārim uzņemt dažus jauniešus no citām valstīm, kas ieradīsies Latvijā uz Eiropas tikšanos.

ceturtdiena, 2016. gada 6. oktobris

Rekolekcijas ar tēvu Džeimsu Mandžakalu

LŪK, ES VISU DARU JAUNU / ATKL 21, 5

PIEKTDIENA (7. oktobris)


Reģistrācija no 11:00
13:00 Pielūgsme / vada Valdis Indrišonoks
13:45 Pasākuma atklāšana
14:00 Slavēšana / vada Valdis Indrišonoks
14:45 Lekcija I / pr. Džeimss Mandžakals (Indija)
15:45 Pārtraukums
16:15 Lekcija II / psihoterapeits Ričijs Landaro
17:15 Vakariņas

18:30 Svētā Mise / celebrē pr. Andris Kravalis / Mūzika Māris Veliks /
Vissvētākā Sakramenta Adorācija un Dziedināšanas lūgšanas / vada pr. Džeimss Mandžakals

SESTDIENA (8. oktobris)

9:00 Slavēšana / vada Māris Veliks
10:00 Lekcija III / vada pr. Džeimss Mandžakals
11:00 Pātraukums
11:30 Lekcija IV / vada psihoterapeits Ričijs Landaro
12:30 Pusdienu Pārtraukums
14:00 Slavēšana / vada Jānis un Ilze Zābaki / Grēksūdzes
14:30 Lekcija V / vada pr. Džeimss Mandžakals
15:30 Slavēšana vada Jānis un Ilze Zābaki / Grēksūdzes / Aizlūgšanas / Sarunas / Laiks individuālai lūgšanai
16:30 Lekcija VI / vada psihoterapeits Ričijs Landaro
17:15 Vakariņas

18:30 Svētā Mise / celebrē pr. Pauls Kļaviņš / mūzika Natālija Saveļjeva un Karolīna Kiseļevska
Vissvētākā Sakramenta Adorācija un dziedināšanas lūgšanas / vada psihoterapeits Ričijs Landaro

SVĒTDIENA (9. oktobris)

9:00 Slavēšana / vada Māris Veliks
10:00 Lekcija VII / vada pr. Džeimss Mandžakals
11:00 Slavēšana / Grēksūdzes / Aizlūgšanas / Sarunas / Laiks individuālai lūgšanai
12:30 Lekcija VIII / vada pr. Džeimss Mandžakals
13:30 Pusdienu pārtraukums
14:30 Slavēšana / vada Māris Veliks

15:00 Svētā Mise / vada kardināls Jānis Pujāts / mūzika Māris Veliks

16:00 Vissvētākā Sakramenta Adorācija un dziedināšanas lūgšanas / vada pr. Džeimss Mandžakals
17:00 Dalībnieku liecības, noslēgums un pateicības

Pasākums notiks Rīgas Kultūru vidusskolā. Sīkāk www.raiga2016.lv

trešdiena, 2016. gada 5. oktobris

Starptautiska konference par cilvēka dzīvību!


"Kungs, pavairo mums ticību!" (sprediķis Vatikāna radio)

Šodienas Evaņģēlijā dzirdējām apustuļu izmisīgo saucienu Jēzum: “Pavairo mūsu ticību!” Lūkas ev. 17. nodaļas iepriekšējos pantos Jēzus ir stingri piekodinājis mācekļus sargāties no citu cilvēku ieļaunošanas. Varbūt tieši tādēļ, dzirdot stingro norādi par citu cilvēku ieļaunošanu, mācekļi lūdza Jēzum pavairot viņu ticību. Jo bieži vien mūsu grēki un ļaunās rīcības izriet tieši no tā, ka mums ir maz ticības. Savas vājās ticības dēļ mēs mēdzam veikt tādas rīcības, kuras nav darītas Svētajā Garā, bet gan veiktas miesīgi un par ieļaunojumu citiem. Tādēļ Jēzus, atbildot uz mācekļu lūgumu, norāda ceļu, pa kuru ir jāiet, lai Viņa māceklis, ticības pilns, varētu sasniegt mērķi – dzīvi kopā ar Jēzu. Tas, kuram ir ticība, spēj darīt neiedomājamas lietas, bet nevis savā spēkā, bet gan Dieva spēkā. Ticību Dievam mēs neesam nopelnījuši, vai arī kaut kādā veidā “uztrenējuši”. Ticība ir Dieva dāvana, ko mēs saņemam no Viņa. Mūsu uzdevums ir ar nesavtīgu sirdi uz šo dāvanu atsaukties. Tas nenozīmē, ka esam pilnīgi nevērtīgi vai pasīvi Dieva priekšā. Tomēr jāapzinās, ka mūsu ticības avots ir Dievs. Mēs tikai atsaucamies uz Viņa aicinājumu ticēt un iesaistāmies Viņa pestīšanas plānā.

Oktobris tradicionāli ir rožukroņa mēnesis. Mūsdienās, kad aizvien populārakas kļūst dažādas meditācijas, kuru saturs un mērķis nevienmēr ir skaids un saprotams, Baznīca jau kopš seniem liekiem piedāvā vienkāršu, bet ļoti dziļu meditācijas formu – rožukroni. Pāvests Jānis Pāvils II, dokumentā “Jaunavas Marijas Rožukronis” uzrunājot Baznīcu rožukroņa lūgšanai veltītajā 2003.gadā, teica: “vajag, lai mūsu kristīgās draudzes kļūtu par “īstām lūgšanas skolām”. Kristus kontemplācijā Marija ir nepārspējams paraugs. Neviens nav kontemplējis Kristus Vaigu tik neatlaidīgi, kā Marija. Lūdzoties rožukroni, mēs kopā ar Mariju ejam pie Jēzus, un lūdzam, lai Viņš mums pavairo ticību, lai mūsu ticība kļūst stiprāka. Ir ļoti daudz liecību no gadiem vecākajiem garīdzniekiem, kuri ir teikuši, ka tieši rožukroņa vienkāršā lūgšana viņiem ir palīdzējusi tikt pāri visām vajāšanām un grūtībām. 2002. gada 16. oktobrī pāvests izsludinot "Rožukroņa Gadu", aicināja visus Baznīcas bērnus padarīt šo seno, Marijai veltīto lūgšanu kā līdzekli, kas palīdz vienlaicīgi vienkārši un dziļi apcerēt Kristus Vaigu. Lūgties rožukroni nozīmē mācīties uzlūkot Jēzu ar Viņa Mātes acīm, mīlēt Jēzu ar Viņa Mātes sirdi, teica pāvests. Viņš 2003.gada jauniešu dienās aicināja nekaunēties patstāvīgi lūgties rožukroni, kad esam ceļā uz skolu, augstskolu vai darbu, uz ielas vai sabiedriskajā transportā. Ir svarīgi pierast to lūgties draugu lokā, grupās, kustībās un biedrībās. Ir svarīgi piedāvāt šo lūgšanu mājās, saviem vecākiem, brāļiem un māsām, jo tā atjauno un stiprina ģimenes locekļu savstarpējās saites. Šī lūgšana palīdzēs mums būt stipriem ticībā, pastāvīgiem mīlestībā, priecīgiem un pacietīgiem cerībā. Svētīgu rožukroņa mēnesi vēlot, pr. Ilmārs Tolstovs.